Lekcijā aizkustināja kāda palīdzošās profesijas speciālista atstāstījums par sarunu ar pacientu.
-Kāpēc tu ar mani strādā? Kāpēc joprojām vēlies sarunāties ar mani?
- Jo es tev ticu kā cilvēkam. Ticu, ka varu tev palīdzēt.

Tā jau ir, ka draudzīgas attiecības ir svarīgas, lai cilvēki uzticētos un atvērtos. Vienmēr apbrīnoju, kā šie speciālisti spēj nospraust robežas un saglabāt draudzīgumu. Varbūt tiešām autentiskums un godīgums pret sevi un citiem ir noteicošais?

Profesors Johannes Junkers arī teica, ka sekmīga terapija ir iespējama, ja tu zini, kur tu esi un ko gribi mainīt. It kā pašsaprotamas lietas, bet reizēm ir tik viegli aizslīdēt prom. Un šie paši jautājumi jāuzdod arī sev kā terapeitam. Kāpēc es to daru? Un kur vēlos nonākt kopā ar pacientu? Patiesībā jau jebkurā profesijā tādi jautājumi šķiet svarīgi.