smth
Svaigākais mans cepiens 
13th-Oct-2017 11:14 pm - piektdiena, 13.
No rīta sapratu, ka tomēr tas bija pareizs lēmums, ka jau šodien esmu atvaļinajumā. Ja būtu jāiet uz darbu, tad būtu krietni lielāks stress. Vakar vakarā krāmējos ilgi - tikai pēc pusnakts aizgāju gulēt. Bet labi, ka tie, kas krāmējas ilgi, var nākamajā rītā ilgāk pagulēt. :D. Tiesa, Duksis parūpējās par to, lai vēl pirms astoņiem mani izrautu no gultas. Vispirms paskrubināja grāmatas, bet, saprotot, ka no tā nekādas jēgas nav, uzkāpa uz plaukta, lai labāk varētu aizsniegt puķi un sāka centīgi to grauzt. Tas palīdzēja, jo uz kaķa vemšanu es vienmēr ceļos. ;)
Rīga pavadīja ar pamatīgu lietu, toties Roma - ar siltu saulīti. Jāatzīst, ka brauciens turp izvērsās ļoti patīkams. Jaunās Airbaltic lidmašīnas ērtas, klusas, vilciens ilgi nebija jāgaida, viesnīcu ātri atradām. Viss lieliski. Lai arī viesnīcas numurs nav pārak liels, nekādas neērtības mums tas nerada. Tā ir tikai viena nakts! Rīt dosimies tālāk ceļā.
Vakarā aizbraucām uz Vatikānu - izmantojām vakara atvēršanu. Visu neizstaigājām, bet galveno apskatījām. Prieku un sajūsmu mazināja tas, ka bijām saguruši. Lai gan..ir ļoti skaistas zāles Vatikāna muzejā, un zinu, ka kādreiz vēl gribu turp aizbraukt. Nedaudz dzirdējām arī koncertu, bet tas nebija galvenais mūsu mērķis.
Pēc Vatikāna muzeja nolēmām aiziet paēst vakariņas. Uz viena no ielas stūriem ieraudzījām kafejnīcu, kas uzrunāja. ;) Pirmajā vakarā, protams, izgaršojām picu. Paņēmām vienu lielu ar divām garšām. Bija garda! Abi pasmaidījām par to, ka garoziņu bez maz vai pirmo apēdām, lai gan Rīgā parasti to neēdam. ;)
Pilniem punčiem laimīgi, noguruši atgriezamies viesnīcā. Rīt atkal ceļš priekšā.. Bet diena, neskatoties uz to, ka ir piektdiena un 13., bija forša. Tiesa, 13.datums gan vienu joku izspēlēja šodien - mājās rozeti salauzu, kad vilku ārā tējkannu. Būs ko remontēt pēc brauciena. :D
Tomēr diena ir kopumā ar riktīgu plusa zīmi. Saule ir, silti ir, paēdis esi, kur galvu nolikt arī ir.. Viss ir labi!
10th-Oct-2017 11:18 pm - ..un spainis dzērveņu! :)
Cenšos nedomāt par to, ka tuvojas atvaļinājums, jo gribas visus galus darba savilkt kopā, bet..nevaru nedomāt. ;) Ja godīgi, tad šī ir viena no retajām reizēm, kad darbā nav pārāk daudz to galu, kas jāvelk. Lielāks iespringums bija augustā, septembrī, bet šobrīd ir nedaudz mierīgāks periods. Tas labi. Pārmaiņas ir vajadzīgas. Pēdējos gados jau dikti ierasts bija, ka pirms atvaļinājuma vesela kaudze darbu ir, ka nezini, kā visu pagūt.
Bet runājot par atvaļinājumu, pie sevis pasmējos, ka man laikam tiešām liels prieks un satraukums ir tieši plānojot atvaļinājumu. Mājās smējāmies, ka es jau visu šī gada braucienu galvā esmu izbraukusi un vairs nav tās patīkamās satraukuma skudriņas. Bet gan jau noķeršu šo patīkamo sajūtu lidostā, jo tā vienmēr ir.
Ar Annu vakar parunājām par to, kādi viņiem ir plāni. Nākošgad Deju svētku dēļ deju kolektīvs nekur nebrauc, līdz ar to pilnīgi skaidrs, ka mēs ar šo iespēju nemaz nerēķināmies un tāpēc pašiem būs krietni jāpiedomā par to, ko tad mēs īsti gribam un kad gribam. ;) Savukārt Anna izstāstīja, ka Ivars esot piedāvājis aizbraukt uz Bulgāriju atkal. Tiesa, nevis uz Albenu, bet citu kūrortu. Kopā ar bērniem, bez citām kompānijām. Pareizi jau Anna atzina, ka pēdējo reizi tikai četri vien viņi bija aizbraukuši tad, kad Anna Santu gaidīja – piecus gadus atpakaļ. Ir vajadzīgs laiks kopā, prom no visiem.
Apspriedām vakar arī nedaudz Ivara braucienu uz Pataiju – vairāk gan no tāda viedokļa, ka Anna paliek viena ar abiem bērniem uz divām nedēļām. Būs krietni jāpiedomā par loģistiku un darbu dalīšanu. Bet gan jau būs labi – pieslēgsies Milāna, Annas mamma.
Vispār šovakar atkal ļoti daudz ar Annu runājām. Sākot ar ceļojumiem, beidzot ar ķibelēm un priekiem darbā. Šķiet, ka šie Annas regulārie kursi mūs pamatīgi satuvina. Kad atbrauc ciemos uz dažām stundām, tad viss ir savādāk, bet, ja ir divi vakari kopā un divi rīti kopā, tad pilnīgi savādāka tā komunikācija. Sāc stāstīt vairāk nekā varbūt stāstītu citā reizē.
Savukārt dienas lielais prieks – spainis dzērveņu. Sarunāju ar Zaigu, lai atved no Zemgales purviem. ;) Būs ilgam laikam ņamma. Bet nu šobrīd ēdu saujām vien ogas. Kaut kā biju noilgojusies pēc šīs skābās garšas. Ik pa brīdim gan aizdomājos, vai nebūs par daudz un par traku tik negausīgi ēst. Bet no otras puses – ja gribas, tad jāēd, kad negribēsies, tad stāvēs saldētavā. ;)
10th-Oct-2017 03:56 pm - atziņa
solution
10th-Oct-2017 08:44 am - vērojums
Ir cilvēki, kas skaļi dungo darbā. Vienmēr esmu par to nedaudz brīnījusies. Vai viņi paši nejūt, ka skaļi dungo un citi to dzird?
9th-Oct-2017 10:32 pm - par dzelceļu
Šovakar atkal vējš pūš no dzelzceļa un dzirdu šo smago dunoņu.
Man patīk dzirdēt vilcienus. Pat nezinu, kāpēc tā ir. Varbūt tas ir līdzīgi kā ar lidmašīnām - es vienmēr paceļu acis, kad dzirdu lidmašīnas..un domāju par to, ka daži dodas pretī jauniem piedzīvojumiem, daži atgriežas mājās ar prieku, bet citos valda skumjas, jo nākas doties projām no mīļotajiem.. Ar vilcieniem jau ir līdzīgi...
9th-Oct-2017 09:16 pm - un atkal pirmdiena ir klāt
Pavisam nedaudz līdz atvaļinājumam.
Šorīt degunā, pirkstos un arī ausīs sāka kost sals. It kā nekas traks - kādi +4-+6, bet..auksti! Laikam nāksies vien pārslēgties uz aukstuma režīmu - jāpaņem cita šalle, jāsāk ģērbt cimdi un jāiemet somā arī cepure.
Darbā arī spridzinošs vēsums. Remonta dēļ visas brīvdienas, kā arī šodien un rīt mēs dzīvosim bez siltuma. Nākas izlīdzēties ar sildītāju. Dikti gaidu, kad beidzot remonts beigsies un atkal dzīve ieies ierastajās sliedēs. Kopš marta šīs visas neērtības turpinās.
Darbā šodien sāku vilkt kopā visus galus, lai saprastu, kas līdz atvaļinājuma sākumam jāizdara. Ar prieku secināju, ka nemaz ne tik daudz man to galu - vismaz izskatās, ka nebūs pēdējā vakarā līdz vēlai vakara stundai jāsēž. Patīkama pārmaiņa. :) Un prieks ir arī par to, ka tad, kad atgriezīšos no atvaļinājuma, Līga jau būs atpakaļ. Tas būs tiešām būs zināms atvieglojums. Zinu, ka kāds brīdis Līgai būs nepieciešams, lai ielektu atpakaļ mūsu trakajā vilcienā, tomēr tas ir savādāk - ja ir cilvēks no ielas, tad viss ir jārāda un jāstāsta no nulles. Ja godīgi, tad šobrīd nemaz neticas, ka teju divi gadi ir paskrējuši. Nebija viegli, ik pa brīdim uznāca izdegums, tomēr tiešām centos cauri šim laika periodam iziet maksimāli mierīgi.
Attiecībā uz braucienu palikuši sīkumi - apdrošināšana, visu dokumentu nokopēšana, vēstniecības adreses pierakstīšana, paziņošana Konsulārajam departamentam.. Laikam jau darbs mani tik ļoti pieradinājis pie tā, ka kārtībai jābūt, tāpēc arī nespēju iedomāties, kā savādāk. :) Bez šiem visiem papīrdarbiem, vēl arī koferis ir pussalikts. Šodien atkal vakarā pagludināju drēbes, lai pēc atgriešanās mani negaida milzu grozs, šo to iekrāmēju arī koferī. Galvenā krāmēšanās, kā parasti, būs pēdējā vakarā, bet vismaz zināmu sagatavošanos jau būšu izveikusi.
Un vēl galvā jau sāk rosīties idejas jaunam ceļojumam. Vienojāmies, ka reālakai plānošanai ķersimies klāt pēc atgriešanās, bet šis tas jau ir kļuvis dikti vilinošs un aicinošs. :))) Laikam jau tiešām man ir liela iekšējā nepieciešamība kaut kur doties pasaulē, lai atkal mierīgi atgrieztos mājās un priecātos par jauniem iespaidiem un atmiņām. :))
3rd-Oct-2017 05:23 pm - lietainās dienas piezīmes
Tādās lietainās dienās, kā šī, gribas ātrāk sniegu, lai ir gaišs.

13504860-B9dgVraIAAAtci2-950-29acf165eb-1471262443
2nd-Oct-2017 10:27 pm - Saulainā pirmdiena
Un atkal pirmdiena. Drūmu sajūtu radīja tas, ka zinu, ka rīt sāks līt un atkal vairākas dienas būs pelēks, nemīlīgs laiks. Lai gan.. arī šodien saulīte bija riktīgi ar zobiem. Pirmā diena, kad neskatoties uz saulīti, vējene bija jāvelk ciet. Vējš dikti auksts. Sāku apsvērt arī domu par cimdu izvilkšanu no skapja. Rudens ir klāt.
Forši, ka darbā un mājās jau ir silti. Kamēr nav iestājies riktīgi aukstais laiks, darbā var staigāt ar īsām piedurknēm. Kā man tas patīk! Ziemā tā tuntuļošanās, sildītāja slēgšana iekšā, reizēm pat puscimdiņu uzvilkšana (jo no logiem tomēr velk) ir kaitinoša. Bet šobrīd viss ir ideāli! :) Un mājās arī ir labi, ka var veļu izžāvēt un nav jātuntuļojas, un nav jāklepo.
Jāatzīst, ka šī diena ir parasta darba diena. Rosījos ap visādām vēstulēm. Pirms atvaļinājuma jāpagūst visi gali savilkt. Vēl astoņas darba dienas un...atvaļinājums! :))) Un pēc atvaļinājuma jau Līga būs atpakaļ un būs visiem vieglāk. Nezinu, vai īstenosies bosa ideja par to, ka mēs vairāk ar lielo mākslu nodarbosimies, bet meitenēm ikdienas darbi būs jādara. Būtu jau labi. Turklāt varbūt beidzot varēsim pāriet uz periodisku teledarbu. Bet to jau redzēs.
Runājot par Līgu, šodien sanāca nedaudz pačatot. Viss sākās nevainīgi ar sms par paroles atgādināšanu, bet pēc tam jau riktīgi sākām iesmiet. :) Gaidu viņu atpakaļ. Ne tikai tāpēc, ka būs vieglāk ar darbiem. Būs foršāk. ;)
Vēl šodien līdz vakaram sāku just roku. Ja vakar un šorīt neko nejutu, tad vakarā roka un plecs nedaudz sāpēja - divas trešdaļas malkas kravas sanesām nepilnu divu stundu laikā. Tiesa, mamma teica, ka viņi šodien ar tēti abi ir beigti pēc vakardienas malkas. Bet no otras puses, labi ka to malku atveda vakar, jo bija labs laiks, es biju uz vietas un viņiem vieglāk bija. Ja malku atvestu šodien, tad es nezinu, kā viņi divatā būtu tikuši galā. Nezinu, vai vienas dienas laikā visu aiznestu uz pagrabu. Turklāt prognozē lietu, tātad, ja nesanestu šodien visu, malka būtu jāstiepj pa lietu. Labi, ka viss notika tā, kā notika. Atlikām kapu sakopšanu, bet sakrāmējām malku. Šodien mamma ar tēti aizbrauca uz kapiem - sakopot pirms svecīšu vakara. Atkal viss bija aizaudzis, bet labi, ka visi dzīvības kociņi saņēmušies un čīkstenes ir riktīgi smukas. Kā mamma teica - tagad mūsu kapiņi ir paši smukākie. Pārējie vēl laikam nav ķērušies klāt sakopšanai.
Vēl darbā secinājām, ka daudziem ir rijīgais piemeties - visu laiku gribas kaut ko mutē bāzt iekšā. Ziema tuvojas, kāmjiem vajag aiz vaiga bāzt kaut ko.
Runājot par kāmjiem un vaigiem, šodien sarunāju dzērvenes. Nedēļas nogalē atvedīšot. Piesolīju vienai mammai, otrai mammai pa kādam litram, un pašiem arī jāsagatavo dzērveņu-medus-ķiploku dzira imunitātes stiprināšanai. :)
Rudens ir klāt.
2nd-Oct-2017 03:57 pm - rudens kā rudens
Vakar atvedu vienu kāpostu burku, kurai vēl kādu brīdi jāpaskābējas.
Visu nakti viņa pamazām dūca un rūca. Tikko noziņoja, ka bāks ir izšauts un nedaudz apkārt kāposti mētājās. :D
Kaķis ir šokā.
1st-Oct-2017 09:19 pm - rudens klāt
Kā rudens, tā visu laiku gribas iebāzt mutē.
Pamostas kāmis manī. :D
1st-Oct-2017 09:18 pm - svētdiena
Ja cilvēks izguļas, tad viņš ir foršs. Šorīt enerģija plūst pāri malām. Un viss tikai tāpēc, ka gulēju pietiekami ilgi, miegs bija labs, nekas un neviens netraucēja.
Lai arī iepriekšējā dienā vēl bija doma, ka varētu braukt uz kapiem, tomēr mamma tēti atrunājusi no rīta, sakot, ka nebūs nekāda aršana ar mani, jo es ne cepts, ne vārīts. Un labi, ka tā, jo mamma sazvanīja malkas vīru, kas apsolīja pāris stundu laikā atvest kravu.
Kamēr malkas vedējs nav, nolēmu ātri sakrāmēt mašīnu braukšanai uz Rīgu. Nekas jau daudz šoreiz nebija vedams - pāris grozi ābolu, kartupeļi, puravi, zaļumi, tējas, tomāti. Šo to paņēmu no burciņu plauktiem, lai mamma nesūdzētos, ka viņa gatavo, bet neviens neņem. Pasmējāmies, ka šoreiz ābolu sulu neņemšu, jo turpināsim dzert svaigu. :) Neliels pārsteigums bija, ka dārzā vēl atradām pāris kabačus. Bet no otras puses - kāds brīnums - salnas vēl nav bijušas.
Kad atveda malku, tad es no sirds centos ātrāk un vairāk ienest pagrabā. Salikt grēdās gan jau vecāki varēs pēc tam, bet galvenais jau tā stiepšana. Grūti viņiem. Protams, pamazām, pamazām jau izdara visus darbus, bet vecums dara savu.
Brauciens uz Rīgu izvērtās interesants. Mūsu piena un olu piegādātājs palūdza, vai nevaru kādu meiteni aizvest līdz Rīgai, jo tālāk viņai jātiek vēl līdz Jelgavai. Nosmējos un teicu, ka man tiešām ir pilnīgi vienalga, braukt vienai vai ar kādu kopā - lai tik iziet uz ielas, paņemšu. Visu laiku tirdīja jautājums, kas viņa ir. Tā kā ceļš ir gana ilgs un meitēns pagadījās gana pļāpīgs, tad daudz ko uzzināju. Kā izrādījās viņa ir mūsu piena piegādātāja meitene. :D Nu, forši! :))) Jauna vēl - 22 gadi, bet gana prātīga likās. Mammai jau pēc tam noziņoju, ka gadījumā, ja atkal ir lūgums vest jaunkundzi uz Rīgu, mierīgi var piekrist - ar šitādu ceļabiedru var braukt. Bija pietiekami interesanti un jautri arī. :)))
Bet vispār šodien ļoti daudz domāju par vecākiem. Un daudz ar viņiem abiem runāju. Kādu brīdi atpakaļ mamma jau atzina, ka, ja nebūtu manis, tad viņi justos ļoti vientuļi, jo nevienam nav laiks. Es vienīgā, kas katru dienu piezvana, kas bieži atbrauc. Reizēm jau es dusmās pie sevis nodomāju, ka es, kas dzīvo vistālāk, visbiežāk esmu laukos, vislabāk zinu, kas notiek tajā mājā. Reizēm jau šķiet, ka vajadzētu lielajiem mazbērniem palūgt, lai vismaz reizi mēnesī piezvana vai atbrauc, jo dikti jau viņus gaida.. Bet varbūt tā ir mana iekšējā vainas sajūta, ka pati tēta mammai nepievērsu pietiekami daudz uzmanības..
Un vēl sirdī ieķērās kāds teksts, ko mamma šodien pateica. Kad teicu, ka paņemšu mammu uz pusotru nedēļu pie sevis (pirms un pēc operācijas), mamma teica, ka tā viņa negrib, jo tētim būs garlaicīgi tik ilgu laiku vienam. Es pasmējos un teicu, ka tēta vislabākais draugs taču ir televizors (mamma saka, ka tētis pilnīgi slims paliek, ja nav televizors :D), bet mamma atbildēja, ka tā nav. Cilvēks blakus tomēr ir vajadzīgs.
Un vēl izskatās, ka mana sprogausīte nemaz negrib kļūt par Rīgas madāmu. Ir kļuvusi bailīga un šņācoša. Kamēr viņas mamma blakus, viņa vēl tāda mierīgāka, bet, ja mammas nav, tad mazā kaķa arī nav - ielien kaut kur, lai neviens viņu neredz. Bet forša viņa ir jebkurā gadījumā. Un vairs nav sprogausīte. :( :)
Un vēl šodien, nesot malku, pamanīju pirmo putnu kāsi, kas dodas kaut kur. Zosis. Daudz zosu lidoja ļoti zemu. Rietumu virzienā. Vēl barojas.
30th-Sep-2017 07:56 pm - sestdiena
Kaķis no četriem rītā visādi izpildījās. Iekaroja vairākus plauktus, nogāza grāmatu, paskrubināja to, pamēģināja dažas grāmatas izvilkt no grāmatu rindas, tad ķērās klāt pie maisiņu čabināšanas.. Kaut kas Duksim smadzeņpodā aizgājis uz īso. Jācer, ka atgriezīsies pie mošanās ap plkst.6. :)
Tā kā tramīgs un ar pārtraukumiem miegs šonakt bija, visu dienu jutos saburzīta. No mājām izvēlos jau pēcpusdienā.
Uz ceļiem daudz psihopātu, lai gan cerēju, ka viņi jau būs aizbraukuši. Pārlecu uz otro upes pusi. Tur joprojām foršs ceļš un maz auto. Sapratu, ka ļoti patīk sausi rudens ceļi, kad lapas pāri ceļam virpuļo. Pat šodien, tik pelèkā dienā, tāds ceļš ir riktīgi foršs. Un vēl patīk rudenī dūmu smarža. Tāda kārtīga rudens sajūta!
Braucu un redzēju, ka cilvēki joprojām rok kartupeļus, kombaini rosās. Šī nedēļa bez lietus un ar sauli tomēr nedaudz uzlaboja situāciju laukos.. Lai gan.. Braucu garām skaistam griķu laukam, bet vietām uz lauka tāāādas peļķes, ka skaidrs, ka neviens tos griķus šogad nenopļaus. Žēl...
Mamma ar tēti priecājas, ka es atbraucu. Mamma uzcepa ābolus.. Mmmm...pirmie ceptie āboli šogad! Tik gardi! Un mamma neskopojas ar kanēļa uzbēršanu. : D
Lai arī nogurusi jūtos, tomēr ir labi bū šeit. Šī nedēļa daudz spēku ir paņēmusi. Viss, ko šobrīd vēlos, miegs un miers.
29th-Sep-2017 09:28 am - rudens klāt
205405-1000-144716078510148060-R3L8T8D-950-19
28th-Sep-2017 09:57 pm - un atkal ceturtdiena klāt
No rīta pirms semināra vēl aizskrēju uz darbu, lai mazāk stundas būtu jāatstrādā. Stress pamatīgs, jo uz šo manu semināru ir pietiekusies tāāāāda publika! Par maz, ka viena no pasniedzējām un viena kursabiedrene atnāks, kaudze ar advokātu biroju, visādu uzņēmumu, pārstāvjiem.. Oi, paskatījos to sarakstu un bail..
Seminārā viss, kā parasti. Sākumā ir grūti, jo šis ir pirmais seminārs – meklēju pareizās formulas, kā runāt, skatos, kuri špikeri ir noderīgi, kuri nē. Beigās jau aizgāja tīri labi (vismaz man tā šķiet), un zinu, ka ar nākamo semināru man būs vieglāk.
Un atkal seminārā viss ir pēc klasiskā scenārija – kamēr ir pārtraukums, nāk individuāli jautāt, līdz ar to balsij nav atpūtas.. ;( Bet tas jau nekas – galvenais, lai cilvēki mājās aiziet gudrāki, zinošāki.
Uz darbu atvilkos nogurusi un ar sāpošu kaklu. Trīs stundas no vietas runāt nesanāk katru dienu.
Pēc semināra ikdienas darbi, pārrunājām ar bosu to, kā gāja seminārā, ko jautāja.. Abi nedaudz iecepāmies par finminski. Nu, savādāk tās lietas bija jārisina. Būtu mierīgi apsēdušies pie viena galda, izrunājuši visu, nevis publiski vešu mazgājuši, bet nu labi – viņi paši ir lieli un gudri.
Pievakarē piezvanīju Sanitai, apsveikt dzimšanas dienā. Tas ir tik neaprakstāmi forši, ka mēs jau tik ilgus gadus viena otrai esam. Jā, šobrīd retāk tiekamies, tomēr, manuprāt, tas tuvumu nemazina. Un man joprojām patīk ar viņu sarunāties, un mums vienmēr ir par ko sarunāties. Ir tāda sajūta, ka, neskatoties uz to, cik ilgi neesam tikušās, varam sākt runāt tur, kur beidzām pagājušajā reizē. ;)
Sarunājām, ka pēc manas atgriešanās Latvijā satiksimies. ;) Būs forši!!! Jau nevaru sagaidīt to mirkli.
Un vakarā noskatījos Liepājas teātra Ostrovska "Portreti. Vilki un avis”. Lai arī pirmajā reizē, kad sāku skatīties, šī izrāde "neaizgāja", tomēr otrreiz skatoties, sapratu, ka patīk. Ļoti savādā veidā patīk. Pēc tam, kad izlasīju Radzobes recenziju, sapratu, kāpēc man ir tikt dīvainas attiecības ar šo izrādi.
Recenzijā patiesībā viss ļoti labi izstāstīts:
Aleksandra Ostrovska 1875. gadā uzrakstītās lugas „Vilki un avis” saturu var izstāstīt vienā teikumā: pasaulē ir mazi krāpnieki un lieli, kā arī – ļoti lieli, kuri parādās lielo krāpnieku uzvaras kulminācijā, lai sakamptu visu laupījumu sev. Tieši tā, krāšņi un asprātīgi reālistiskā teātra labākajās tradīcijās izspēlējot atšķirīgo kalibru žuļiku krāsainos raksturus, Drāmas teātrī šo lugu 1974. gadā iestudēja lieliskā Ostrovska pazinēja Vera Baļuna ar izcilajiem meistariem, kuri atradās radošo spēju briedumā – Lidiju Freimani, Kārli Sebri, Astrīdu Kairišu, Ģirtu Jakovļevu, Gunāru Cilinski... Toreiz izrādi apmeklēju vairākas reizes, jo man tā ļoti patika. Iespaidi izrādās tik spilgti, ka, skatoties Viestura Meikšāna iestudējumu „Porteti. Vilki un avis” Liepājas teātrī, joprojām burtiski pa kadriem atceros tālaika iespaidus. It kā vienlaikus skatītos divas filmas – veco un jauno. Par senajām atmiņām stāstu ne tāpēc, lai izceltu vienu un nokritizētu otru iestudējumu, jo tie abi, manuprāt, ir ļoti labi, bet tādēļ, lai uzskatāmāk varētu izcelt jaunā uzveduma specifiku, tā radikālo novatorismu.

Pieļauju, ka V. Meikšāna jaunajam skatuves darbam kaut ko līdzīgu esmu redzējusi reti, varbūt pat nekad. Tāpēc par to rakstīt, lai kaut cik adekvāti atspoguļotu būtību, ir liels izaicinājums. Divus atzinumus var pateikt nešauboties, pārējais ir katra skatītāja (arī kritiķa) individuālas uztveres un pieredzes jautājums. Pirmkārt, izrāde ir ļoti precīza, katrs tās elements ir tā saskaņots ar citiem, ka funkcionē gluži vai ideāli. To panākusi neikdienišķi saliedēti strādājusī radošā komanda – režisors Viesturs Meikšāns, scenogrāfs Reinis Dzudzilo, kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš un, protams, aktieri. Otrkārt, šis ir mākslā joprojām reti sastopamais gadījums, par kuriem mēdz teikt, ka dominējošā ir forma, kura pati kļūst par saturu. Citiem vārdiem runājot, „kā” pārvēršas par „kas”.

Radošās komandas rokrakstu lielā mērā ietekmējušas vismaz divas citas mākslas – kino un glezniecība. Režisors izrādei, salīdzinot ar lugu, devis atšķirīgu nosaukumu – „Portreti. Vilki un avis”, bet žanrs definēts kā „personisko drāmu galerija”. Izrāde konstruēta kā atsevišķu noveļu jeb stāstu virkne – katram personāžam piešķirta sava aina, kuras, nomainot cita citu, izseko Ostrovska sižetam. Jau šis paņēmiens – saārdīt lugas kompozīciju, kur katram ierādīta sava (lielāka vai mazāka) vieta, atsevišķās, nozīmes ziņā līdzvērtīgās vienībās, – aizsāk vienu no izrādes galvenajām, proti, vientulības tēmu. Ainas jeb kadri cits no cita atdalīti ar melnu priekškaru, kurā balti izgaismojas skata galvenā varoņa vārds – kā mēmajā kino. Tāpat izgaismoti izrādes moto izvēlētie Martina Heidegera vārdi, kas ievada vientulības tēmā: „.. kā lai dzīvo attiecībās ar cilvēkiem, ja cilvēks šajā pasaulē ir neizbēgami viens.” Leona Leščinska balss no kaut kurienes (kā skaņu kino) paziņo, ka vienu ainu no otras atdalīs 80 sekunžu ilga tumsa. Skatuves rāmja melnā aploce rada iespaidu, ka tavā priekšā ir ekrāns vai skatlogs, vai varbūt glezna, kuru precīzi vidū no augšas līdz apakšai pārdala melna josla. Asociācijas ar gleznu aktualizē košās, tīrās fona krāsas (zaļš, sarkans, dzeltens un zils), aktieru ķermeņu izteiksmīgās pozas un tērpi, nedaudzo priekšmetu (gulta, galds, krēsli) ģeometriski skaidrās līnijas. Laikam ejot, radās uzmācīga sajūta, itin kā es kaut ko līdzīgu būtu jau kaut kur redzējusi. Līdz prātā atplaiksnīja kāda beļģu īpatnējā sirreālista Renē Magrita glezna, kas burtiski izstaro vientulības esenci. Tajā redzams vīrietis pie dzelzceļa sliedēm – līdz pašam apvārsnim neviena cita cilvēka, krūma, koka vai suņa. Tikai perons, sliedes un vīrietis, izgleznoti hipernaturālistiski, tik precīzi, ka kļūst skaidrs – tā nav dabiska realitāte, kaut arī fotogrāfiski atbilst tai, bet gan konstruēta realitāte.

Taču viens no pašiem spēcīgākajiem izrādes trumpjiem ir telpas un kostīmu metamorfozes, precīzāk, veids, kādā šīs pārmaiņas notiek. Tā, piemēram, ainas Nr. 3 telpa ir precīzi tāda pati kā ainā Nr. 2 – vienīgi sienu krāsa ir cita. Vai aina Nr. 6 atšķiras no ainas Nr. 7 ar to, ka sienā, kur bija logs, tagad ir durvis. Vai – Ilzes Trukšānes Anfusa 8. ainas finālā stāv, pagriezusies pret zāli, baltā apakšveļā ar gludekli rokā, bet 9. ainas sākumā viņa stāv tieši tāpat, tikai – melnā apakšveļā. Ineses Kučinskas Murzavecka 1. ainā tērpusies melnā kostīmā, bet 7. ainā – tieši tāda paša piegriezuma sarkanā kostīmā. Tas pats ar Everitas Pjatas Kupavinas tērpu – vispirms melns, tad zaļš. Šo pārmaiņu izsekošana, tveršana, pat ķeršana pamazām noved gluži vai azartā. Tādā kārtā uzvedums pārvēršas par kaut ko līdzīgu detektīvam, spēlei, ko ar skatītāja apziņu rotaļīgi viegli veic teātris. Dramatiskais teātris iegūst performatīvo aspektu, kas aktivizē publiku. Sākumā sarauktu pieri pūlies atrast pamatojumu, kāpēc tas, kas notiek, ir tieši šajā brīdī un – ko tas nozīmē. Kad apjaut – viennozīmīga, reālistiska un loģiska pamatojuma tam nav, iegūsti iekšēju brīvību un kāpinās tavs spēlēšanās prieks. Pamazām jau sabiezē arī minēto norišu jēdzieniskais pamatojums. Par pasauli, kura allaž atrodas kustībā un maiņā. Par jebkura – kā triumfa, tā apkaunojuma – brīža nestabilitāti. Par neatbildamo jautājumu – kas jeb kurš ir realitātes transformāciju autors. Tavas dzīves režisors. Ostrovskim aktuālais spēles motīvs, reālistiski traktēts kā totāla krāpšanās, tādā kārtā tiek paplašināts, iegūst metafizisku dimensiju.

Īpašas uzmanības vērts ir veids, kādā spēlē saliedētais aktieru kolektīvs, kura skatuviskajā eksistencē jaušama arī Konstantīna Bogomolova absurda estētikai piederīgajās izrādēs „Stavangera” un „Mans Blasters ir izlādējies” gūtā pieredze. Tas ir depsiholoģizēts teātris, kur aktieris nevis izdzīvo, bet uzsvērti demonstrē jeb izspēlē no sevis kā personības atsvešinātu tēla būtību – ar izteiksmīgu pozu, žestu, kustību, balss intonāciju palīdzību. Arī šajā izrādes aspektā forma pārvēršas saturā. Aktieris-funkcija rada tēlu – cilvēku-funkciju (var teikt arī – marioneti), vienlaikus manifestējot metaforu par dzīvi kā teātri. Vispārliecinošāk šo spēles veidu pārvalda Anete Berķe, Ilze Trukšāne, Mārtiņš Kalita, Gatis Maliks, arī Inese Kučinska. Citiem vēl gadās pa noslīdējumam psiholoģiskā teātra estētikā.

Kontrastējot personāža nolūkiem un viņa runas manierei, rodas ironiski iekrāsots komisms un turpinās teātra jeb izlikšanās tēma. (Vairākās ainās aktieri runā tekstu tieši zālē, kaut arī partneris, kam teiktie vārdi domāti, stāv turpat blakus.) Anetes Berķes Glafira, kura medī bagātu vīru, tērpusies ģimnāzistes melnā kleitiņā, veras zālē un nevainīgā aizrautībā runā par sirdsšķīstu mīlestību, it kā nemanītu, ka viņā klausās nolūkotais upuris – Kaspara Kārkliņa Ļiņajevs ar milzīgo (uzpolsterēto) vēderu. Vienlaikus veiklā jaunava šķietami nejauši saskatās ar stalto Gata Malika Gorecki, neatstājot ne mazāko šaubu par abu tuvajām attiecībām. Ineses Kučinskas Murzavecka, saliekusi kalsno augumu uz priekšu, matus savākusi ciešā copītē, tekstu, šķiet, nevis izrunā, bet raida tādām kā kartečas kārtām, vienā intonācijā apkarojot māsasdēla – Edgara Ozoliņa laiskā Apolona – dzeršanas netikumu un ģenerējot arvien jaunas finansu mahinācijas. Mārtiņa Kalitas Berkutovs – lielpilsētas hiēna, kurš bez pūlēm aptīra visus provinces kombinatorus, – ar brillēm uz deguna, tērpies pieticīgā uzvalciņā ar īsām piedurknēm, atgādina centīgu doktorantu – trūcīgu jauno zinātnieku. Viņš ir intīmi draudzīgs pret visiem, dažkārt tik kautrīgs, ka pat stostās. Bet kontrasts starp teksta saturu un galēji vienaldzīgo manieri, kādā tas tiek izrunāts, kulminē, kad Gata Malika Goreckis vienaldzīgi draudzīgā tonī sola satrauktajam Kaspara Goda Čugunovam nodedzināt māju, ja nedabūs par mutes turēšanu pieprasītos piecdesmit rubļus. Divskats ir vienlaikus smieklīgs un, ja tā padomā, pat šausmīgs, jo glītais jaunais cilvēks atgādina robotu, kuram nav nekādu jūtu – ne žēluma, ne baiļu – un kurš, ja kas, arī izdarīs solīto.

Aktieri uz spilgtā fona rada izteiksmīgas mizanscēnās, piemēram, 1. ainā visi melnās drēbēs sēž rindā uz krēsliem Murzaveckas pieņemamajā telpā un smēķē, gandrīz vienlaikus izpūšot dūmus. Vai izkārtojas un sastingst grupā pa trīs vai četri, raisīdami asociācijas ar „dzīvajām bildēm” jeb teatrālo instalāciju. Everitas Pjatas Kupavina apspīlētā kostīmā, kas lieliski izceļ pievilcīgā auguma sievišķās formas, izlokās līdzīgi lunkanai kaķei un sastingst kārdinošās pozās kā momentuzņēmumam. Ilzes Trukšānes Anfusa baltā, pēc tam melnā apakšveļā nepakustēdamās stāv avanscēnā ar gludekli rokā un atgādina tādu kā kādas grieķu dievietes skulptūru. Tādā kārtā aug izrādes vizuālais potenciāls, aktualizējas tās gleznieciskais aspekts.

Pēc ironiski dīvainajām un jautrajām ainām nāk fināls, kas attaisno apakšvirsrakstā likto vārdu „drāma”. Skatuves gleznā izzūd krāsainās sienas, melno telpu pieelpo miglas – dūmu vāli. Tajos vīd un pazūd personāžu galvas. Skan balsis. Šķiet, dažas dzirdamas pat pie skatuves griestiem, kas, protams, realitātē nav iespējams. Bet sirrealitātē – ir. (Ne velti recenzijas sākumā minēju sirreālismu.) Kad nav redzams vairs neviens, jo ļaunums zaudējis konkrētās sejas, pārvēršoties miglā (pēdējā metamorfoze), no kaut kurienes atskan izmisis Apolona kliedziens: gaišā dienas laikā vilki nokoduši viņa labāko draugu. Suni. Pirms pēdējā vārda, ko izrunā Apolons, ir pauze.

Izrāde ir iecerēta un nospēlēta absolūti precīzi no pirmās līdz pēdējai taktij. Kā muzikāls priekšnesums.
27th-Sep-2017 07:34 pm - īsumā par divām dienām
Vakar sanāca smieklīgi ar to rakstīšanu.
Nācu mājās no darba un domāju par to, ko tad īsti par šo dienu uzrakstīt. Visu dienu darbs, nedaudz pagatavojos arī semināram - pabeidzu prezentāciju, saliku sev runāšanai špikeri. Lai arī ir foršs, saulains laiks, no darba pusdienslaikā tā arī neizgāju, jo gribējās tikt galā ar darbiem.
Pēc darba aizstaigāju līdz Depo, lai nopirktu burkas medum. Tomēr vieglāk ziemā, kad makšķerē no mazās burkas nevis no trīslitrenes. Turklāt nolēmām, ka Aleksandrai kombinēsim medu - viens būs viršu, ko pēdējo dabūju no mūsu bitenieces, otrs - griķu, bet trešo - dažādu ziedu. Visi būs laimīgi un priecīgi, jo katram būs dažādu veidu medus. Depo esot, iedomājos, ka uz laukiem būs jāaizved burkas, jo āboli vēl visi priekšā. Un mamma šodien tieši par to arī ierunājās, ka burkas iet uz beigām, tāpēc vai nu sulas vairs nebūs, vai jānopērk burkas. :)Protams, manuprāt, risinājums ir visai loģisks - jāpērk burkas, jo žēl taču, ka āboli iet bojā.
Aizstaigāju arī pakaļ paciņai no Milānas - atnāca Jolantas zābaciņi. Dikti smuki! Bez maz vai nākošreiz tādus sev jāpasūta. :)
Tāda gandrīz vai parasta diena bija.. Gandrīz vai. Dienas lieliskais notikums notika vakarā, kad ieradāmies mājās. Pasta kastē vēstule. Sākumā domāju, ka Lolita atsūtīja dokumentus, bet, apskatot sūtītāja adresi, apmulsu. Zajacs ir sūtītājs. :)) Atvēru, bet tur apsveikums dzimšanas dienā gan no viņas, gan no Elīzas un mūsu sarakste lekciju laikā - visādas blēņas un joki. :D Un arī pāris manis rakstītās vēstules viņai. Nenormāli forši bija to visu pārlasīt! Daudz kas jau bija pavisam aizmirsies. Šis tas sasmīdināja zināma naivuma dēļ, šis tas joprojām likās smieklīgi. Vesela kaudze pozitīvu emociju! :))
Jāsaka milzīgs paldies viņām abām par šo pārsteigumu. :)
Un vēl beidzot viss ir savests kārtībā ar ceļojumu. Visas liekās rezrvācijas atceltas, viesnīcu uz pirmo nakti tomēr izvēlējos nedaudz lētāku. Tagad tikai jānopērk biļetes uz muzeja apmeklējumu vakarā, vilciena biļetes, iespējams, arī prāmja biļetes. Bet tam visam vēl ir laiks. Jebkurā gadījumā zināms atvieglojums ir iestājies.
Smieklīgākais vakar bija tas, ka 20:45 ietrausos gultā, lai apdzīvotu jauno planšeti, bet ātri noguru, mīļotais atnāca skatīties tv un es ātri vien padevos miegam. :) Kad uz mirkli pamodos, mīļotais pasmējās, ka es ātri esmu aizmigusi, es vēl brīdi tielējos, ka es vienkārši snaudu, bet pāris minūšu laikā atkal aizmigu un labi nogulēju līdz rītam, kad kaķis sāka atkal visādi izpildīties, lai mani pamodinātu. :)

Bet šī diena viennozīmīgi darba zīmē. Paguvu gan tulkojumu pārskatīt, gan uzrakstīt atbildes gan uz mājas lapas jautājumu, gan uz pāris iesniegumiem. Pie sevis pasmaidīju, ka, neskatoties uz to, ka šodien ir čika laiks, izgulēšanās ir darījusi savu - es spēju normāli strādāt un viss sanāk. Dienas otrajā pusē pieķēros vēlreiz saviem špikeriem rītdienai. Uztaisīju nedaudz savādāku, nekā parasti, jo šķita, ka tādi, kas parāda, kas ir visā tekstā kopumā, iezīmējot mainīto, man krietni vairāk palīdzēs. Bet nu redzēs kā būs rīt. Gan jau kaut kā tās divas stundas pārdzīvošu. Jā, publika šķiet no diezgan augstiem plauktiem, bet nav jau pirmā reize.
Pēc darba uzreiz uz mājām. Visu dienu domāju par to, cik ļoti gribas svaigi spiestu sulu ar obligātu apelsīnu sulas piešprici. Vakarā tādu arī uztapināju - burkāni, ķirbis un apelsīns. Šobrīd man šis šķiet visforšākais un visgaršīgākais salikums. Kamēr būs burkāni un ķirbji, turpināsim dzert sulas - vitamīni vajadzīgi, jo ziema ir gara.
Runājot par vitamīniem. Zaiga pagājušajā piektdienā izspļāva, ka viņai paziņas lasa un viņa braukšot pakaļ. Es ar bosu nekaunīgi painteresējāmies, vai var dabūt. Šodien Zaiga noziņoja, ka nav problēmu - lai tikai noziņojam, cik gribam. :) Mājās aprunājāmies, ka vismaz kādus piecus litrus būtu jāpaņem, jo mums tīri labi pie sirds pie dzērvenes ar medu un ķiplokiem. Arī tīrā veidā varēs panašķot. Nu, ko..rīt ziņošu Zaigai, ka gribam, ka vajag. :D
Nu ko.. sākšu iekšēji pamazām nobriest rītdienas semināram. Stress ir, tomēr ļoti ceru, ka viss būs kā parasti - uztraukums pazudīs pirmo 10 minūšu laikā un izdosies veiksmīgi visu pabeigt.
Un vēl Duksis ir kā uzburts Preiļu siera Čedaram. Jāslēpj, lai nezagtu. :D
25th-Sep-2017 10:42 pm - liderīgā pirmdiena
Kā nedēļu sāksi, tā... turpināsi? Ja tā, tad draud ļoti liderīga diena.
Protams, no rīta nedaudz papukstēju pie sevis par to, ka vajadzēja gan uz veikalu aiziet jau vakar, lai visu nopirktu, nevis no rīta pirms darba vēl pa veikala plauktiem šiverēt, bet neko jau nevar vairs mainīt, līdz ar to atliek vien samierināties ar to, ka ir tā, kā ir.
Nedaudz pastrādāju, un tad ķēros klāt operācijas “Galdiņ` klājies!” izveikšanai. Pašai bija pārsteigums par to, cik ātri un labi viss izdevās.
Kamēr krāmējos ar galdiņu, saņēmu arī apsveikumus. Sasmējos par bosa dāvināto kaktusu un tekstu par to, ka var ļoti dažādi izprast tekstu “balts un pūkains”. Tas var būt gan trusītis, gan kaktuss. :D Nu, ko.. mēģināšu kārtējo reizi audzēt kaktusu. Visus iepriekšējos kaķis vienmēr iznīcināja, tāpēc šo atstāšu darbā. :D
Jolanta ar Māru uzdāvināja lielisku dāliju pušķi un ceriņu sīrupu. Vispār negaidīju šādu pārsteigumu. Meitenēm izdevās mani pārsteigt un aizkustināt.
No kolēģiem jau sagaidāmā dāvana – dāvanu karte kārtējām manām izklaidēm kādā koncertā, teātrī vai kur citur. ;) Ja godīgi, tad jau kādu brīdi uzskatu, ka tā ir tiešām vislabākā dāvana. Pats sev reizēm nokrāp to izklaidi, bet šeit – ir iespēja, ko vari izmantot. Lieliski!
Pēc svinībām nespēju savākties darbam, kaut ko bumbulēju, bet, diemžēl bez lielas pievienotās vērtības. Nekas, rīt būs vieglāk un labāk.
Vakarā atradu citu viesnīcu pirmajai naktij – pietiekami sakarīgu un lētāku. Ietaupījums tomēr 50 euro, kas tiks iztērēti vakara ieejai Vatikāna muzejā. :)) Ja godīgi, ļoti cenšos šobrīd pārskatīt visus ceļošanas izdevumus, lai tomēr nebūtu nesaprātīgu tēriņu. Atteicos arī no pirmās viesnīcas, kas bija rezervēta, un ceru, ka viņi atgriezīs to naudu, ko jau bija rezervējuši manā kontā.
25th-Sep-2017 08:47 am - apņemšanās
Vajag atrast juvelieri. Vajag šo to salabot un šo to gribu uzmeistarot.
24th-Sep-2017 09:48 pm - svētdiena pēc tās dienas
Jau no rīta sapratu, ka vienīgais, ko tiešām man gribas, ir nedarīt neko. Neskatoties uz to, ka aiz loga ir brīnišķīgs laiks – saulīte spīd un vilināt vilina ārā. ;)
Ko es darīju šajā brīnišķīgajā rudens dienā? Skatījos tv, rakstījus iekavētās atskaites par manām dienām, teju trīs stundas gludināju drēbes, jo atkal milzīga kaudze bija iekrājusies. Vispār, es nesaprotu, kā mēs tik daudz netīru drēbju uzražojam, kuras pēc tam man tik ilgi jāgludina!!! Nē, nu zinu un saprotu it kā, bet katru reizi nedaudz sašutums ir par lielo gludināmo kaudzi.
Slinkums kustēt no mājām ir laba motivācija pārskatīt krājumus mājās. Uzvārīju biešu zupu, un izēsties varēja gardu muti.
Lai arī rītdien paredzētas divu dzimšanas dienu un vienas vārda dienas svinības, nolēmu, ka visu nepieciešamo nopirkšu rīt no rīta. Nu, dikti negribējās iet uz veikalu. :D
Sasmaidījos, ka daži vēl šodien atcerējās mani apsveikt. Bet – labāk vēlu, nekā nekad. Un es jau to dikti neņemu pie sirds, ja kāds atceras dienu, divas vēlāk par mani. :D
Un tā tā diena pagāja. Un nav man nekādu sirdsapziņas pārmetumu. :D
Ak, jā.. šodien kaut kāds iekšējais urķis uzradās. Sāku domāt par to, kāpēc mēs esam kopā. Kāpēc es esmu izvēlējusies viņu un viņš mani. Nē, viss ir labi, bet vienkārši sāku urķēties sevī.
22nd-Sep-2017 10:39 pm - diena pirms tās dienas....
bilde un teksts )
This page was loaded Oct 18th 2017, 11:04 pm GMT.