Nosacīti brīvs rīts-nevis uz darbu, bet pie ārsta. Pēdējās 2 nedēļas nedaudz par daudz sāku dragāt darbā. Vajag ieturēt pauzi.

Kamēr dzīvoju pa mājām, bija viens periods, kad grāmatas negribējās lasīt, jo tas viss asociējās ar darbu - darbā daudz jālasa. Tāpēc arī bija kino trakums. Tagad tieši otrādi - daudz lasu. Kā izrādās, man mājās ir krietna kaudzīte grāmatu, kas tika savulaik nopirktas, bet līdz kurām rokas tā arī neaizsniedzās - mūžīgi nebija laiks. Tiesa, saprotu, ka laika gaitā arī mainījusies "patikšana" - agrāk gribējās grāmatas cietajos vākos, bet tagad labāk patīk "kabatas" formāta grāmatas mīkstajos vākos, kuras vienmēr var iemest somā un palasīt. Un vēl - agrāk izmisīgi centos paturēt bez maz vai katru grāmatu, kas nonāca pie manis, bet tagad atdodu tās tālāk. Ne visas, protams, bet daļu gan. Lai grāmatas turpina priecēt citus, kam naudiņas nav to nopirkt. Tāpēc šobrīd pašai prieks, ka Lule no manis paņēma trīs grāmatas, kaste aizvešanai uz lauku bibliotēku arī kļūst aizvien pilnāka. Grāmatai ir liela vērtība tad, kad tā tiek apčubināta, paņemta rokās, lasīta, nevis vnk stāv kādā plauktā.
Un vēl, ja par grāmatām, tad priecē, ka visas piecas (tiesa, tikai četras manas, bet piektā ir kolēģes) pēdējās nedēļas laikā nopirktās grāmatas ir uzsākušas savu ceļojumu pie manis. Jācer, ka viss būs kārtībā un jau drīz saņemšu uzaicinājumus uz pastu ierasties pakaļ grāmatām :) Un tad..tad divas gaidīs Ziemassvētkus, lai dotos pie saviem īstajiem īpašniekiem dāvanas veidā, bet divas es kāri centīšos izraut pirmajās dienās, lai kļūtu gudrāka par to, ko un kā man darīt vai nedarīt.

Vienai no grāmatām, ko gribēju, 41% atlaide. Nopirku. Tagad redzēs, cik ātri atnāks (lai gan tipiskais ir aptuveni divas nedēļas), bet man jau gribas pēc iespējas ātrāk ;)

vakar palasīju un secināju, ka es jau tāpat daudz ko neēdu no tā, ko nevajadzētu/neiesaka ēst. ir gan pāris skumjās atklāsmes.. piemēram, piena produkti. saprotu, ka ieteicami ir tikai jogurti, bet man tik ļoti garšo biezpiens un siers, un pie kafijas patīk piešaut pienu. ak, jā - kofeīnam arī nē. olas tik un tā es daudz neēdu - tikai kā piedeva kaut kam, bet arī tas jāpieskata. protams, cukuri, medus, šokolāde, kūkas un maizes no baltajiem miltiem. lai gan baltos miltus es pēdējā laikā aizvien vairāk aizstāju ar pilngraudu miltiem vai smalkiem kukurūzas miltiem. vēl jau ir alternatīva - bezglutēna produkti. rīsi ieteicami tikai brūnie. nekādu konservu, ātro-ēdienu, jāizvairās no pārtikas, kur ir visādi "ēēēē" un, protams, alkohols.
vārdu sakot iesaka ēst dārzeņus, īpaši zaļā krāsā, augļus - sarkanus un zilus, auzu pārslas, jogurtus, zivis, riekstus un sēklas.
vakar jau mājās izsmējāmies, ka vajag divus ledusskapjus mājās. vienā (mazākajā)glabāsim to, ko drīkstu es ēst, bet otrā (lielākā) - tas, kas ir mīļotajam. es paķiķināju un pie sevis nodomāju, ka patiesībā jau ir tā, ka visdrīzāk sanāks, ka viņš agri vai vēlu pieslēgsies manai ēdienkartei, jo principā jau viņam jāēd līdzīgās lietas, lai cukurs nelēkātu :D

..ja gribētos, tad, protams, varētu piekasīties, bet kopumā ir diezgan labi viss.
..tā nav pati sliktākā diagnoze, ar to var cīnīties. Tikai ir jādomā, kā pareizāk rīkoties - zāles vispirms vai vēlāk.
..viņa pavicināja burvju nūjiņu un cer, ka pēc dažiem mēnešiem mēs ar viņu tiksimies jau cita iemesla dēļ.

Taurenis nevar pierādīt tārpam, ka arī viņš var kļūt par taureni. Toties taurenis var radīt vēlmi tārpiņam kļūt par taureni.

„..paskaties uz visu, kas ir mums visapkārt. Uz burzguļojošiem viļņiem un krastu, kas tiem padodas, uz augstajiem kalniem, kokiem, gaismu, kuras intensitāte un krāsa mainās ik sekundi, putniem, kas riņķo virs mūsu galvām, zivīm, kas nevēlas kļūt kaijām par barību, lai gan pašas pārtiek no citām, mazākām zivīm. Cik pārsteidzoša ir skaņu, viļņu šalku, vēja un smilšu harmonija. Bet šīs dzīves simfonijas un matērijas vidū esam tu un es, un visi pārējie līdzcilvēki. Vai daudzi no viņiem ir pamanījuši to, ko tev tikko aprakstīju? Vai daudzi no tiem, rītos mostoties apzinās, ka tā ir dāvana – pamosties un redzēt, just, pieskarties, dzirdēt un apjaust? Vai maz ir daudz tādu, kuri spēj kaut uz mirkli izrauties no ikdienas, lai apbrīnotu šo skaistumu? ..”

tiklīdz ienāks nauda, kaudzīte grāmatu no būkdepozitārija nāks pie manis.
ķeršos vērsim pie ragiem - iegūšu zināšanas, kā ar to nejaucību sadzīvot/cīnīties.

nedaudz pamēzu pasta kasti. vēl jau būs ko ņemties, tomēr vismaz sašķiroju to, kas jāliek pa mapītēm, kas jādzēš pavisam ārā.
lielās pārmaiņas skar aizvien vairāk lietas, un tas pašu ļoti priecē.
jā, zinu, ka nekas nenotiek ātri. tomēr ir svarīgi vienmēr atcerēties, kāpēc to visu dari un kāpēc tas viss ir svarīgi.
neļauties izmisulim. neļauties kārdinājumam ierāpties aliņā.

varbūt nedaudz par slimību/veselību?
vakar sāpēja dikti, dikti. likās, ka tabletīte jāiedzer, tomēr sāku rāmāk elpot, pagulēju kājas uzslienot gaisā un.. atlaida. līdz ar to vakar vienā brīdī bija izmisums iz sērijas - nu, kad tad beidzot tas beigsies??!! viss ir slikti! lūdzu, iemidziniet mani!
šodien jau ir labāk. jā, pasāp, bet ir arī brīži, kad nemaz nesāp, un tas man pašai ļoti patīk.
vēl vakar izrakņājos un atradu pāris grāmatiņas, ko varētu mēģināt pasūtīt un izlasīt, lai izdarītu secinājumus, kā talāk dzīvot.
palasīju, no kādiem produktiem būtu jāizvairās un kas ir jāēd. secinājums ir gan pozitīvs, gan negatīvs. es jau tāpat esmu dārzeņu un augļu ēdājs, un tas ir ļoti, ļoti, ļoti labi šajā gadījumā. bet...eh (smaga nopūta). grūti man ir ar miltiem, cukuriem, piena produktiem. un reizēm gribas arī gaļu un olas, un kafiju, un alkogooolu. nē, nu laikam jau galējībās arī nekritīšu - negriezīšu visu nost kā ar nazi. tomēr.. tomēr krietni vairāk piedomāšu. lai gan, ja tā padomā, tad jau tāpat līdz šim visu, izņemot saldumus un piena produktus, esmu ēdusi visnotaļ pareizi. var jau būt, ka tieši tāpēc arī nebija man nekādu tādu lielo sāpju. ai, vvz.
viss būs labi. pilnīgi noteikti.

no Atsvešotas domāšanas izstrādāšanas klases individuālā dalībnieka nolikuma:
(..)
Viņam nemitīgi jācenšas pārtraukt uztvert jebkādus negatīvus faktorus, kas darbojas - vienalga, no sabiedrības puses, no tuviem vai tāliem cilvēkiem un apstākļiem - kā vērstus personiski pret viņu, bet jāsaskata tajos tikai šķērslis saviem prāta pūliņiem, un šķēršļa cēlonis - sevī pašā. Tā ir Cēlā Cenšanās.

Viņam jākultivē sevī pilnīga vienaldzība pret to, kā viņa rīcību vai dzīves veidu - pozitīvi vai negatīvi- vērtē citi cilvēki. Jo viņa rīcība ir viņa darbs ar savu paša domāšanu, bet viņa dzīves veids - ne vairāk kā mainīgs tēls, kad aktieris vai āksts spēlē sevis paša lomu. Viņa ikdienas lozungam jābūt "lascia dir gente" ('lai ļaudis runā', Dante). Viņš saskata sava sociālā statusa nereālumu un nerūpējas par savu etoloģisko statusu. Tā ir Cēlā Vienaldzība.
(..)

(ņemts no Rīgas Laiks)

vēlme mainīt kaut ko vienu izraisa lavīnveida reakciju: gribas mainīt vēl vairāk.

un, īpaši neko nemeklējot, aizvien vairāk lietas atnāk pie manis pašas.

miegu, kas iztrūka iepriekšējā nakti, izgulēju šajā naktī.

vakar bija milzu optimisms, šodien rāmums un pakļaušanās sajūta.

dzelzs putni un kafija ar maizēm.
bija jāsāk mācīties lietas saukt īstajos vārdos.
nav viegli.
bet varbūt tiešām no 'saprast' un 'zināt' ir jāpāriet uz 'just'.