Vakar



Vakar bija emocionāli smaga diena. Sen tā nebija, ka vienkārši dienas beigās saproti, ka vairs neko negribi. Vēl mājās ejot, šķita, ka glāze vīna noderētu, bet, kad atnācu mājās, sapratu, ka viss, ko gribas, ielīst gultā un "tupa" skatīties kādu stulbu raidījumu, lai vispār ne par ko nevajadzētu domāt, vai mēģināt aizmigt. Negribas ne ēst, ne ko gatavot, ne ko lasīt, neko mājās darīt vispār. Trakākais jau ir arī tas, ka ir grūti izskaidrot, kādēļ ir tik depresīvs noskaņojums. Šodien, paanalizējot visu, saprotu, ka daudzi faktori ir salikušies kopā un tāpēc ir sajūta, ka esmu riktīgā bedrē.
Pirmkārt, ārkārtīgi pietrūkst saule. Ja būtu sniegs, tad arī šādā pelēkā laikā būtu vieglāk, bet šobrīd tumsa un krēsla vien. Jā, cenšos pusdienlaikā iziet ārā, lai vismaz ar kustību palīdzību ķertu pozitīvas emocijas, tomēr tas īsti nepalīdz.
Otrkārt, nedaudz raizes ir arī par naudu, bet tas jau nav nekas neparasts gada beigās un gada sākumā, jo no dzimšanas dienām un Ziemassvētkiem, un auto lietām jau nekur neaizmuksi.
Treškārt, lai arī skaidrs, ko visiem dāvināšanu, tomēr ir grūti sevi motivēt iet un pirkt, un saiņot..
Ceturtkārt, darbs. Šobrīd ir daudz visādu lietu sakritis, kuras ir jāpabeidz šī gada laikā. Bet tas nav trakākais. Kreņķis vakar uznāca par to, ka kolektīvā pietrūkst vienotības. Ir sajūta, ka visiem viss pofig, nevienam neko nevajag. Nē, nu mums jau nebija grūti vakar sasaiņot aptuveni 70 kg konfekšu, jo apņēmāmies to, tomēr kopumā pietrūkst kaut kas tāds, kas spēj mūs visus apvienot nevis piespiedu kārtā, bet labprātīgi. Aizvien vairāk domāju par to, ka mēs, vecie, tomēr esam savādāki. Mēs jauni atnācām un saaugām ar saviem kolēģiem. Darbs kā otrās mājas, kolēģi - tuvi cilvēki. Tagad kaut kā viss ir paviršāk. Jauni tādi diezgan negribīgi ir uz dažādiem kopīgiem pasākumiem.. Ja godīgi, sāku domāt, ka varbūt pāris gadus ir jāpaņem pauze attiecībā uz darba Ziemassvētku pasākumiem. Nu, ja kolektīvs kopumā ir tāds, kas čīkst un pīkst, tad varbūt nevajag? No otras puses, ja nerīkos pāris gadus, tad baidos, ka viss aizies vispār mežā uz neatgriešanos.
Piektkārt, nedaudz iecepinājos arī par privāto dzīvi. Nē, viss ir kārtībā starp mums, bet man ir mans iekšējais cepiens par veco tēmu. Atkal izlīda šī sāpe. Domāju par man apkārt esošajiem foršajiem piemēriem, un sāku kost savos elkoņos.. Cenšos pieņemt, bet vēl joprojām nesanāk.
Neskatoties uz kaudzi negatīvā, tomēr vakar bija arī labas lietas. Ivaram, Kristianam ar Sanitu, Luetai ar Sergeju dāvanas sagādāju. Zinu, ka visus viņus var droši sūtīt uz dažāda veida izklaidēm. ;) Skatoties JRT piedāvājumu, secināju, ka ir šis tas, ko es gribu redzēt. Pēc Jaunā gada ir jānopērk biļetes uz vēl kādu izrādi - gan JRT, gan jāatprečo dāvanu kartes biļešu servisā un biļešu paradīzē. Saņēmos nopirkt arī visu iesaiņošanai, lai motivētu sevi ātrāk to visu sakārtot. :)
Prieks bija saņemt arī ziņu no vacatio par Santas svārkiem. :)) Būs bērnam prieks, jo pucēties viņai patīk. :)
Vislielākais prieks - mammas dzimšanas diena. Mamma pati smējās, ka visu dienu norunājusi pa telefonu - ar Zigu stundu norunājuši. Arī lielie mazbērni piezvanīja, un ar abiem diezgan ilgi runāja. Ir forši patiesībā, es ļoti priecājos par to. Zvanīja arī Zeta. Mamma viņai esot pajautājusi par viņas mammu - vai atceras, ko atceras. Zeta atbildēja, ka viņai bija vien 12 gadi, kad mamma nomirusi un mana vecāmamma (viņas brāļa sieva) esot viņu visu iemācījusi - i kā maizi cept, i citus sieviešu darbus un lietas. Ja tā padomā, tad viņām jau tā vecuma starpība nebija nemaz tik liela - astoņi gadi. Nav brīnums, ka man vecāmamma pieķērās pusauga skuķim. Manai vecmammai pašai bija divi puikas, bet gribējās kādu meitu. Kad piedzimu es, viņai bija liels prieks, bet, kad piedzima Lueta, vēl milzīgāks prieks. ;) Beidzot meitenes! :)
Vēl ar mammu izrunājām visu attiecībā uz Ziemassvētku ēdienkarti. Man jāpasūta kliņģeris un jāatved kādas zivis. Nolēmām nesarežģīt visu - galu galā - visi savējie tikai būs. Ziga gan runāja, ka, iespējams, viņš arī atbrauks, bet tad jau redzēs.

Šodien



Pēc tumšām dienām un naktīm nāk arī gaišākas dienas. No rīta vēl iekšējais drūmais nedaudz rosījās manī. Vēl nespēju saprast, vai šodien atkal būs drūma diena, vai tomēr spēšu izkārpīties no tās bedres. Prieks pārņema tajā brīdī, kad gāju uz darbu un pusceļā sapratu, ka sāku smaidīt. Vienkārši eju un smaidu. Tā vienmēr ir laba zīme.
Darbā šodien aktīva rosība sanāca. Šodien bija tā diena, kad negribējās nemaz krāmēties ar sīkajiem darbiem. Šodien bija iedvesma darboties ar lielām lietām. Patiesībā, ir forši, ka ir dienas, kad ātri izdari visus iekrātos mazos darbiņus, un ir labi, ka ir tādas dienas, kā šī. Pastrādāts labi un tiešām ar labu sajūtu vari aiziet mājās.
Dienas skumja - Camel veikals Baronielā vairs nav. Gribēju nopirkt tētim nopirkt dāvanu, bet, nav jau kur. :( Nu, nekas, vēl ir laiks.
Runājot par dāvanām, šodien beidzot sasaiņoju visas dāvanas, kas ir iegādātas - gan kolēģiem, gan ģimenei. Ceru, ka visus izdosies tiešām iepriecināt. Kolēģiem izvēlējos tādas simboliskākas dāvanas, jo svētki nāk un ir jārada svētku sajūta arī mājās. :)
Ja godīgi, tad šorīt pie sevis pasmaidīju, ka bija viens gads, kad kolēgiem bija sakritusi ideja uzdāvināt ziepes. Tajā brīdī man gan likās amizanti, ka ir tik daudz ziepju, bet, no šīs dienas viedokļa raugoties, būtu forši, ka kāds uzdāvinātu kādu gabaliņu Stenderta lavanu-krēma ziepju vai greipfrūta-cidoniju ziepju, jo ziepes tieši iet uz galu. :) Bet vispār, ņemot vērā to, ka apdāvināšanās nav spiesta lieta (jau pāris gadus esam darbā atteikušies no zeķēm), tad priecājos par katru dāvanu, jo ir forši, ka kāds par Tevi ir piedomājis. :)
Un vēl šodien ik pa brīdim atgriezos pie domas, ka tomēr varbūt jāmēģina sastiķēt februārī kāda nedēļa pie saules. Nav nekādas skaidrības, kur februāra otrajā pusē būs pietiekami silti un daudz saules. Tālu braukt negribas, jo šobrīd šķiet, ka viena nedēļa būs pietiekami. Ideāli jau būtu, ja būtu siltie ūdeņi arī. Šķiet, ka jāsāk izpētes darbi attiecībā uz laikapstākļiem un piedāvājumiem, var jau būt, ka izdosies kaut ko atrast.