Visu laiku vairījos no kopsavilkuma veikšanas. Negribējās un negribas joprojām, bet.. šorīt ik pa brīdim iezogas domas par to, ka vajadzētu kaut kā uztaisīt kopsavilkumu par to, kāds īsti ir bijis gads. Jā, ļoti krāsains - sākot ar puskailu mirušu sievieti uz ielas, beidzot ar Luetas un Sergeja kāzām, un daudz dzimušiem un vēl gaidāmiem mazuļiem apkārt.
Paldies Dievam, šogad nav mirušo radu pūlī. Tiesa, Rajas slimība satrauc. Labā ziņā gan arī šajā kontekstā ir - šobrīd viņa ir pabeigusi dzert pirmo zāļu tūri, un pēc brīža sāksies otrā. Jācer, ka tas palīdzēs.
Darbā arī krāsaini ir gājis. Protams, lielais izaicinājums bija PRES, bet arī tas veiksmīgi (ar lielāku vai mazāku rūgtumu) ir garām.
Nevaru noliegt, ka ir virkne lietu, ko ļoti gribējās paveikt šajā gadā, bet dažādu iemeslu dēļ nesanāca. Tomēr tas nenozīmē, ka jānolaiž ķepiņas - jāturpina darboties.
Un atliek vien cerība, ka nākamais gads, būs veiksmīgāks, foršāks utt. nekā šis. ;)

Pēdējā laikā pārāk daudz visa. Darba dienās esmu tik nogurusi, ka vairs nav spēka slēgt datoru un kaut ko rakstīt. Turklāt šonedēļ vēl ar tām mēbelēm un mājās pārkārtošanu darbojāmies.
Brīvdienās ir daudz citu nodarbju, kas šķiet svarīgas un tad atkal vakarā neko negribas pie datora darīt.
Un TV arī maz skatos. Un lasu es arī viesbiežāk, žāvējot matus.
Nogurums un laika trūkums.
Tomēr šorīt sapratu, ka atkal gribas rakstīt. Nevis rakstīt nost, bet vienkārši pierakstīt. Jā, tas nozīmē, ka būs nedaudz jāmaina režīms, lai atrastu laiku, bet.. tas vienkārši ir jāizdara. Turklāt secinu, ka 2015.gada fiksēšana šorbrīd jau kopš jūlija ir vairāk bildēs, nevis rakstos. Bet ir sajūta, ka vajag rakstīt. Kaut kāds dzīves fiksēšanas izmisums ir iestājies.
Varbūt tas vienkārši ir rudens?

Un vēl pati par sevi vakar pasmīnēju, ka pieteicos uzcept kūku kolēģei uz vārda dienu. :) Kāpēc? Nezinu! Vienkārši gribas uzcept biešu kūku! :)