smth
28.jūnijs-6.jūlijs 
5th-Aug-2015 10:58 pm

Ārprāts, ārprāts! Tik ievilkusi atskaiti nekad nebiju!!!
Bet, nu.. jāmēģina savilkt filma, kas tad īsi pa šo laiku noticis.
28.jūnijs.
0628
VIII Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmu svētki.
Paldies Prezidentūrai par to, ka bija iespēja aiziet uz šo koncertu. Tiešām bija forši un aizkustinoši. Pāris mirkļos gan dažas dziesmas likās pārāk gauduligas, bet vienalga - bija lieliska svētku sajūta! :)
Un kompānija arī bija burvīga - SB. :)
Un vēl šodien Lueta ar Sergeju izsniedza ielūgumu. Nabaga bērns dabūja taisīt visus ielūgumus divas reizes, jo.. jo mammas gribēja kaut ko citu kā bērni..

29.jūnijs.
Mammai ar tēti šodien 47.kāzu gada diena.
Bet man...man - darbs, darbs, darbs un nogurums, nogurums, nogurums. Pirms atvaļinājuma visas lietas jāsarauj, un tāpēc arī ilgāk ir jāpasēž darbā.. ;(

0629

30.jūnijs.
0630
Lai arī darbā daudz darba, tomēr aizraucu līdz dārzam. Salasīju zemenes, apskatīju dobes un vakarā atgriezos Rīgā. Ne pa īsāko ceļu. Galvu bija jāizvēdina.

1.jūlijs.
Vēl pēdējā diena darbā jāiztur, visi gali jāsavelk..un.. esi sveicināts, atvaļinājum!
Pēc darba ar Rūtu aizgājām uz Ticket to Heaven.
0701
Lieliska meiteņu pēcpusdiena ar sarunām par politiku, ekonomiku, kultūru un arī visādām blēņām. :)
Vieta tāda īpatnēja, bet savs šarms tajā visā bija. :) Zvirbuļi, kas stiepa no šķīvja projām to, kas ir palicis, piemēram. :)))
Un pēc tam vēl pastaiga mājup.. Ai, labs atvaļinājuma sākums sanāca! :)

2.jūlijs.
0702
Neticama sajūta - var nelikt modinātāju. Var celties tad, kad gribas.
Lai varētu droši braukt uz laukiem pie vecākiem, aizbraucu uz vasarnīcu. Izravēju dobes, salasīju zemenes, padzīvojos saulītē ar tējas krūzi. Tāds miers.. nekur negribas steigties. Ir vienkārši labi tā, kā ir.

3.jūlijs.
0703
Viss ir kā parasti. Vienmēr pietrūkst laiks aizstaigāt uz kādu izstādi un attopies tikai pēdejās dienās. Tā arī šoreiz sanāca. :)
Bet, labi, ka aizgāju! Gan Provansas valdzinājums savaldzināja, gan Mihaila Barišņikova māksla līdzās viņam apbūra. Un nedaudz nožēloju, ka savulaik neaizgāju uz Šagāla darbu izstādi.
Bet vakarā biju jau laukos. Saēdos zemenes, ķiršus. :) Un izskrēju vakara īso skrējieniņu, lai gan sagurums bija gana liels. :)

4.jūlijs.
0704
Agri no rīta aizbraucām uz laukiem, lai vēl pirms karstuma iestāšanās paravētu. Jau palēnām tuvojāmies finiša līnijai, kad atbrauca bitenieks. Viņš gribēja apskatīt, kas tad īsti notiek stropos, un paskatījas ar`! Vienā no stropiem dzīvo nikna bišu saime, tā arī esot metusies nikni viņam. Visu sakārtojot, viņš, ņeģērjot nost masku un cimdus, devās ar auto prom, bet bites viņam pakaļ. Bet pa ceļam pagadījāmies mēs. Rezultāts - tētim iekoda piecas bites-gan galvā, gan rokā, man - viena - pierē pie uzacs, bet mammai nekas. Sāpīga gan tās bites dzeļ, bet kaut kā to visu mierīgi uztvēru, jo agrāk, kad sadzēla, nekas taču nebija. Visu dienu padarbojos mājās, likās, ka nekas arī nebūs - pasāpēs un pāries, bet vakarā pamanīju, ka tomēr sāk pamatīgāk tūkt tā piere.

5.jūlijs.
0705
Pamodos no rīta jau krietni pamatīgak pietūkusi, bet nu īpaši nepārdzīvoju. Atnācu pie vecākiem, lasījām un šķirojām ogas, līdz agrā pēcpusdienā sajutu, ka grūti ir galvu uz leju turēt - galva reibst un nelaba dūša metas. Aizgāju, atlaidos, paņēmu aukstu dvieli uzliku kompresē, bet.. labāk nekļuva. Labi, ka mammai ir asinsspieda mērītājs. Pamērīju un nobijos! Neatceros apakšējo, bet augša bija 140 un sirdspuksti krietni pāri simtam. Pati labprātīgi izsaucu ātros. Atbrauca, sadūra zāles un.. pierunāja aizraukt līdz vietējai slimnīcai. Aizbraucu, pagulēju pie sistēmas, pāris šprices un izlaida vakarā mājās.
Pie sevis nodomāju, ka vispār šeit, Rīgā, visi mēs esam izlepuši. Lai arī mēs nedzīvojam tālu no pilsētas - tikai 6km, turklāt virziens mums tāds ļoti labs, kur dienas laikā daudz autobusu kursē. Bet svētdien pēdējais aizbrauc 18:20. Nu, labi, mani izrakstīja pirms tiem 18:20 un es varēju pagūt uz to busu un nokļūt mājās, bet ko darīt cilvēkam, kuram nav variantu - nav autobusa. Un takši tur arī (kā es nopratu) nemaz nav tāda izplatīta lieta. Labi, ka kaimiņiene varēja atbraukt man pakaļ, lai nav pa autobusu ar aizpampušu seju un ne pārāk labu pašsajūtu jāmokās. Un ko darīt, ja kaimiņam nav auto? Oi, pārāk daudz jautājumu rodas. Vārdu sakot, tur viss ir savādāk, ne tik rožaini kā Rīgā.
Bet, ja runā par slimnīcu, tad uzņemšanā diezgan liels miers bija. Bez mani laikam vēl kāds pacients bija, jo dzirdēju, ka māsas viena otrai teica, ka citā palātā pacientam vemšana bijusi. :) Bet dakteris gan man likās, ka ir nedaudz ierāvis. Vai arī es vienkārši pārāk labi saodu spirtu, ar ko man durvietas ieberzēja. :)
Un vēl sasmējos, ka man nekādi negribēja katetru likt locītavā. Sākumā dūra apakšdelmā, bet nespēja tikt iekšā vēnā, beigās plaukstā nācās saņemt katetru. :)
Vārdu sakot, bija aizraujoša diena. Pēc slimnīcas tomēr aizvēlos uz dzīvokli un devos gulēt.

6.jūlijs.
Beidzot lietus sāka līt. Sen bijām to gaidījuši. Sen tas bija vajadzīgs.
0706
Bet es turpināju pamt - acis kļuva aizvien šaurākas.No rīta vispār neko neredzēju, tāpēc tēti palūdzu atbraukt man pakaļ uz aizvest pie mūsu aptieku. Šis ir atkal stāsts, ko varu pastāstīt - aptieka jūlijā pie mums strādāja tikai 6 dienas, jo arī aptiekārei vajag atvaļinājumu. Labi, ka es ietrāpīju dienā, kad aptieka strādā, citādi būtu jābrauc uz pilsētu. Satiku Elvīru (mūsu feldšerieni), viņa ieteica kartupeļus un kāpostlapas likt, lai tūska sāk mazināties.
Tā es arī visu dienu darīju - gulēju ar kompresēm uz sejas, tad kādu brīdi bez, palasot grāmatu. Dienas beigās tomēr jau sāka parādīties rezultāts - pamazām sāka parādīties acs.
Pie sevis nosmējos, ka vispār jau būtu varbūt jāņem darnespējas lapa, bet nomierināju sevi, ka galu galā vienalga lietains laiks un būtu sēdējusi mājās, un kaut ko jau es varu padarīt, līdz ar to atvaļinājums nemaz nav sabojāts. :)
Vārdu sakot, bišu dzēliena pasākumu pārdzīvoju ar pozitīvu omu. ;)))
This page was loaded Sep 16th 2019, 11:48 am GMT.