Kurš vakar speciāli cēlās, lai atnestu Pušu gultā? Ne es! Izskatās, ka māsiņas ir iekarojušas Ž.sirdi :D Tiesa, gultā Puša bija labi, ja minūtes desmit (varbūt 20). Viņai bija interesantākas vietas, kur gulēt. :D Tiesa, lielā māsa bija atnākusi arī paskatīties, ko mēs tur trijatā gultā perinam, bet ātri aizgāja projām.
Mums šobrīd māsiņas ir tv, grāmatu un žurnālu vietā. Var stundām ilgi vērot viņas, spēlēties ar viņām. :)
Puša ir omulības kalngals. Pinas pa kājām, bet pagaidām vēl klēpī nevar ilgi noturēt. Bet viņai patīk, ka viņu glauda un ķemmē.
Trīskrāsu kaķe vēl joprojām ir bez vārda. Lai arī ir diezgan rezervēta, tomēr pamazām, pamazām sāk arī viņa vairāk ar mums socializēties.
Ēd labi abas divas, bet var jau tagad redzēt, ka gaumes ir atšķirīgas.
Šiem kaķiem kastes patīk. Duksim bija pilnīgi vienalga uz kastēm, bet šīs ielec, paspēlējas, paguļ kastē. :D
Vārdu sakot, pēc četrām diennaktīm kopā, varu teikt, ka pagaidām viss ir labi. Lielas blēņas vēl nav izdarītas, notiek aktīvs iepazīšanās process. :)

Atbraucām trijatā.
( bilde un teksts )

Neskatoties uz šī brīzā situāciju, tomēr visumā bija ļoti pozitīvs gads... visi divkājainie tuvie ir dzīvi un veseli, mūsu brauciens uz Itāliju, lidojums ar paraplānu, patiesībā viss laiks Šveicē bija jauks (lai arī ļoti ilgojos pēc Ž.un Dukša), Coldplay koncerts, mājās dažas jaunas mēbeles parādījās, arī darbā attiecības ar bosu uzlabojušās, vairāki teātra un koncertu apmeklējumi tepat Latvijā gan ar draugiem, gan ar mammu, foršu grāmatu lasīšana, Ilvera kompānija teju mēneša garumā... Mani mīl un man ir ko mīlēt..
Es esmu laimīgs cilvēks. Vien šobrīd bēdīgs mirklis iestājies manā dzīvē.

Milzu bļodā iemīcīju rauga mīklu. Ja godīgi, neatceros, kad pēdējo reizi šajā mājā tādu triku izveicu. Vienkārši nolēmu, ka kaut kā domas jānovirza.. Uzcepu gan gaļas (speķa mājās nebija) raušus, gan kanēļmaizītes.
Visi paēduši un apmierināti, jo man patīk maizes smarža mājās, bet Ž.garšo speķa rauši.
Un vakars nebija tik skumīgs, jo domas novirzītas uz konkrētām darbībām...

Tomēr nevajadzēja lasīt to vēstuli.
Jau otro dienu maļos padsmit gadus senās atmiņās.
Gadi ir pagājuši, bet daudzas lietas joprojām ir tik spilgtas it kā nesen notikušas.
Pat ja šķiet, ka esi visu cītīgi izravējis, tomēr tur, dziļi, kaut kas vēl ir. Un laikam arī vienmēr būs.

Atradu vienu 14 gadus vecu vēstuli.
Izlasīju, atcerējos..un noliku plauktā, lai guļ. Nezinu, kādēļ, tomēr negribējās to izmest.
Sen jau viss pagājis, neko negribu atpakaļ. Tomēr vēstule vēl paliek plauktā....