dienas prieks

Bunkas pagastā Dienvidkurzemes novadā no nogāzušās vēja turbīnas nozagts galvenais ģenerators un krāsainais metāls, aģentūrai LETA norādīja vēja parku pārvaldošā uzņēmuma SIA “Jaunmiki” īpašnieks Jānis Meisters.
Meisters norādīja, ka no nogāzušās vēja turbīnas nozagts galvenais ģenerators, kas sver nepilnas divas tonnas, kas liecina par smagās tehnikas izmantošanu zādzības procesā. Tāpat nozagti elektības vadi un krāsainais metāls, kas ir no vēja turbīnas pašas lejas līdz augšai, kā arī noskrūvētas mazākas detaļas.

/muahaha
//ir vēl LV uzņēmīgi cilvēki (laikam jau tomēr LT) ;)
///nē, es pilnīgā neatbalstu zagšanu, bet smejos vienalga

UPD
No nokritušās vēja turbīnas "nolasītas" visas krāsainā metāla detaļas, kas kopumā varētu maksāt ap 3000 eiro. Uzņēmuma īpašnieks spriež, ka zagļi bijuši sagatavojušies un zinājuši, kas ir jāņem, lai vēlāk to varētu pārdot. Krāsainais metāls metāllūžņu uzpirkšanas punktos maksājot ap 950 eiro tonnā. Saimnieks lūdz atsaukties visus, kas ir manījis ko aizdomģu, piebilstot, ka savāktās detaļas ir aizvestas uz Lietuvu.

drīz būs klāt vasara un autokabrioletu laiks

vienmēr interesanti, a kā kabrioleti parkojas
zem brīvām debesīm - lietus var sākties
zem koka - vārnas piekakās salonu

taču atrodas cilvēki, kas grib braukāt kā floridā vai kalifornijā

atgriežoties pie publicētā

tēma LV un AES
viena no tām, par kurām mans iedomu zirgs no smiekliem sit ne tikai asti, bet arī dirsu pret zemi...

priekšvēsturei:
- LV un sašķidrinātās gāzes terminālis - ir Inčukalna glabātuve, ir pārvades trubas dažādos virzienos, atlika pieņemt lēmumu un uzcelt...
zagļi valdībā un ministrijās nevarēja sadalīt "otkata" procentus, pārstrīdējās, LT un EE apnika gaidīt, uzcēla savus, 3ais Baltijā vairs nav vajadzīgs,
- Rail Baltic - EE un LT puse reāli strādā ar pamattrasi, LV nauda ir izmīsta pieminekļos briškenam un linkaitim, nāksies LT un EE samesties, lai uzliktu sliedes arī LV teritorijā,
- nepaņemtā Kohēzijas 5 gadu nauda ceļiem,
- uut utjp dokumentēts LV pie varas esošo stulbums un zaglība.

paskatīsimies uz elektrības tirgu Baltijā - pēc eu ieteikuma stulbeņi sadalīja tīklus, sadārdzinot visu procesu, un vēl aizgāja uz ārpusbaltijas "brīvo" biržu, + papildus LV iestrādāja budžetā slēpto elektrības nodokli (Latvenergo obligāto maksājumu budžetam), elektrības cena pēc definīcijas jau nevar būt lēta.
tad vēl noziedzīgi zaglīgi (ne)izmantojot Rīgas TECus, RS koģenerācijas staciju, pūšot gaisā siltumu utt, LV energosistēma ir mākslīgi padarīta neefektīva.
LT runā par uzsvaru uz VES, EE plāno AES
kāda suņa pēc LV ir jāskrien tam pakaļ? nu jau atkal aizejošam viecienam, kā viemēr? lai gan, avansa "atkats" jau ir laba lieta, plaši praktizēta LV.

ko darīt praktiski?
vnk sakārtot LV esošo, pielikt sauli, pielikt mazās šķeldas / gāzes (Inčukalna glabātuve ir fantastisks peļņas un iespēju instruments, ko valsts aiz zaglīgas nolaidības atdeva privātajiem) koģenerācijas stacijas reģionos, un Baltijā rodas sabalansēta sistēma LT-LV-EE
3x var minēt, ko izvēlēsies kolonijas administrācija? stc, pateicoties nokritušajam ģeneratoram, administrācija vakar nomīza, un nepieņēma kārtējo zaglīgi noziedzīgo lēnumu pret Latvijas valsti un tautu, bet lēmums ir tikai atlikts, kamēr labi piebarotā prese/tv/radio nomierinās satrauktos iezemiešus, nauda jau ir ienesta.

Šodien vēl viena kolēģe uzrakstījusi atlūgumu. Būs jāmeklē mūsu nodaļai divi jauni kolēģi, jo ar esošajiem tā ir kā ir.

No reklāmām: “ Dāvana, ko mamma patiešām vēlas. Izrādiet mīlestību ar Ceramic Apricot šajā Mātes dienā.”

Ready to give a s&*t about organics found on Mars

amuse bush

Reizēm ir patīkami būt vecam, jo "pirms 20 gadiem" bija nesen.

Tikko uzzināju, ka man mājās ir kaķis kopš 2006. gada 29. aprīļa. Tagad ir cits kaķis, bet mājās kaķis kā tāds.

Pirms 20 gadiem: http://klab.lv/~watt/2005/04/30/

Manas bērnības skolas direktors, plašāk pazīstams kā bijušais viena kroga īpašnieks, kādu laiku atpakaļ sāka internetos postēt pārspriedumus par dažādiem politiskiem, sociāliem un ekonomiskiem jautājumiem. Mazliet būmerisma, bet bez nevajadzīgas agresijas, ar spēju uz racionālu dialogu, un kopumā pozitīvi izcēlās uz pārējo būmeru fona. Viņu satrauc publiskā sektora tēriņi, liels entuziasms par mazo uzņēmējdarbību kā risinājumu nokāpšanai no nodokļu maksātāju naudas adatas, un kaut kāds aizvainojums uz Progresīvajiem, par kuriem viņš ir balsojis iepriekš. Pamanīju, ka viņa pārspriedumos sāk iezagties vārds "marksisti", un pārspriedumi par to, kā sociālisms mūs visus izputināts, kas no malas izskatījās tā, ka viņš arvien vairāk sāka ieslīdēt pārējo būmeru apziņas telpā, taču vēl spēja noturēt racionālā spēlētāja seju. Kādu retu reizi es pie viņa esmu kaut ko iekomentējis, un reizēm jautājis, kas īsti notiek ar šīs dīvainās leksikas parādīšanos? Tad pienāca brīdis, kad viņš paziņoja, ka būšot Hermaņa partijas biedrs, un tad man tapa mazliet vairāk skaidrs, kāpēc šīs izmaiņas retorikā.

Es atceros tos laikus, kad Hermanis sāka murgot par Eiropas iznīcināšanas plānu, aka great replacement conspiracy, bet pēc visa spriežot, esmu izvairījies no pirmavota, un pārsvarē šo visu zinu no citu cilvēku refleksijām. Šorīt ieraudzīju viņa tekstu par to, kā Progresīvie ir nāves idialoģijas partija, un ir padomju represiju turpinātāji. Nevāji. Jāsaka, ka es nevarētu izvēlēties, kas man šķiet pieņemamāk - pilnīga šīza, vai populisms uz steroīdiem, bet tas arī nav tik svarīgi. Kas man likās interesanti, ka acīm redzot Hermanim šķiet, ka Šlesers nespēj nosegt visu piedāvājumu pēc kristīgā konservatīvisma vājprāta, un mums vajadzētu vēl vienu šādu politisko spēku. Un kaut kādā ziņā man tagad ir prieks, ka Hermanis ir saņēmies dibināt jaunu partiju. Es pārstāvu to pārliecību, ka cilvēkus nav iespējams pārliecināt ar racionāliem pārspriedumiem, un ja vien mums dzeramajam ūdenim nav sākuši pievienot smagos metālus, sabiedrības mentāli nestabilā daļa ir aptuveni konstants procents. Tas savukārt nozīmē, ka šim elektorātam tagad būs izvēle izvēlēties starp Šlesi un Hermani. Which is, you know, a good thing.

dienas komentars:

Saeimas plānprātīgāko deputātu un progresistu galvās noteikti nenogāzās. Nebrīnīšos, ja tagad sekos vēl plānprātīgāki zaļo progresistu priekslikumi. Piemēram, dibināt parlamentāro komisiju notikušā grautiņa izmeklēšanai, tad likums ar prasību uzbūvēt žogu apkārt visām cilvēku dzīvību un transportu apdraudošajām vēja turbīnu iekārtām, tad tiks pasūtīts pusmiljona eiro pētījums par govju un kazu piena noraušanas risku nabaga lopiņiem ganoties zem brūkošiem vēja ģeneratoriem, bet Jaunās Vienotības iekšlietu ministrs ierosinās vēja parkim algot apsardzes personālu, CSDD pie vārtiem liks uzlikt brīdinājuma zīmes "Krītoši objekti", Lauksaimniecības ministrs saņems rīkojumu uzdot zemnieku saimniecībām apkarot kurmjus vēja parkos, kuri Latvijas mīkstajā melnzemē tur izrakņā vēja torņiem pamatus, un Jaunās Vienotības raustītie mēdiji saņems uzdevumu cept augšā sazvērestības teorijas par kremlinu provokāciju pret Eiropas Savienības zaļo kursu, bet valsts TV un radio, izmantojot to laimīgo sagadīšanos, ka šoriez neviens cilvēks necieta, sāks korī paklausigi sludināt melu ziņas par to, kā 10-20 tonu smagi ģeneratori nevienu patiesībā neapdraud. Pretēji jebkuram saprātīgi domājošam cilvēkam, kas zina, ka šādas kompleksas inženiertehniskas iekārtas, kas gadiem ilgi lietū rūsējušas, ziemās ledus pabojātas šuvju un spraugu vietās, un vējā drebinātas pa visām malām un savienojumiem, un kurss būvēti no lielākoties Ķīnā ražotām lētām sastāvdaļām, kur vecās šuves kopā ar Ķīnas materiāliem vairs nesatur šo konstrukciju kopā, tāda vēja ietaise objektīvi Latvijas klimata apstākļos tā arī kalpo kādus 10-15 gadus, bet pēc tam kopā ar torni nogāžas zemē. Īpaši ja netiek remontēta, jo lētās ķīniešu konstrukcijas, kā mēs visi zinām, lielākoties ir vienreizējas lietošanas prece. Diez vai Saeimas deputāti piespiedīs vēja parku īpašniekus pēc Latvijas valsts dāsnā atbalsta saņemšanas vēja turbīnu strāvai, pēc 10-15 gadiem tos dranķus remontēt par savu naudu. Tad mums elektrība izmaksātu vēl 3 x dārgāk nekā ar to patreizējo OIK atbalstu vēja strāvai šodien, ko tagad, kā es saprotu, SPRK kā "cenu regulētājs patērētāju interesēs" paslēpa zem Latvenergo iekšējiem tarifiem, lai Latvijas tautu rēķinos lieki netracinātu un parrūpētos par "zaļā kursa" politiķu atkārtotu pārvēlēšanu.
Vēja enerģētiku Latvijas klimatiskajos apstākļos es uzskatu par plānprātību, jo tā nav ilgtspējīga un visas vēja torņu konstrukcijas agri vai vēlu dabas stihijas ietekmētas sabruks. To remontēšana arī šķiet neatmaksājas. Bet tikmēr "vēja atļauju" dalītāju ģimenes un draugi no tāda valsts atbalsta mākslīgi sadārdzinātai "zaļā kursa" vēja elektrībai uz visu mūsu pārējo pilsoņu faktiskas apkrāpšanas rēķina pelna simtiem miljonu eiro gadā, saņemot treknas subsīdijas pie katra saražotā kilovata, kamēr Rīgas TEC-2, kura jauda var apgādāt visa Baltiju, izkūpina siltumu gaisā. Vajag sekot naudai, tad nebūs jāapkaro kurmji ap vēja ģeneratoriem. Visas valsts subsīdijas privāto elektrostaciju īpašniekiem vienā dienā ie jāatceļ, jo Latvijai vajadzīga lēta elektrība, nevis "zaļā kursa" plānprātība. Tam jābūt politiskam lēmumam, Saeimas rokās. Plānprātīgiem cilvēkiem tur nav vietas.

(c)Gints

Atcerējos, ka tēzi, ka Visumam kļūstot vecākam un paātrināti izplešoties, laika plūdums paātrināsies, izvirzīju matemātikas stundā un gāju pie tāfeles pierādīt, pat uzzīmēju grafiku. Kas mani toreiz rāva aiz mēles, nezinu.

Sapnī no bankomāta izņēmu miljons eiro, 50 000 no tiem 10 eiro banknotēs atdevu nezin' kam, pēc tam visu ieliku makā, un gāju kaut kādu dobi ravēt, somu nometot turpat pie lauka. kaut kur pie Jelgavas.

(mani senči >200 gadus dzĩvoja pie Jelgavas Mežciemā, mājas sauca "Vārnas".)

pirms 10 gadiem šajā dienā: "Klausījos radio, teica, ka psihožu saistība ar radošo domāšanu esot pierādīta."

pirms 20 gadiem šajā dienā: "āgenskalna tirgū sēdēja vecs hipijsisks nehipijs - 'bez opregjeljonoj mesta zhitjeljstva' - ādās jakā, skruļļainiem jo skruļļainiem un sirmiem gariem matiem, un milzu saules brillēm"

Privātās ziņās - kaut kāda romantiska sajūta par aliņu vakarā manī nav pavisam izgaisusi. Sure, kviešu alus garšo ok, bet kopējais gandarījums par šo pieredzi kopumā ir mīnusā. Turpinu nonākt pie tiem pašiem secinājumiem, un būt pārsteigts. Kas liek domāt, ka varbūt tā vietā vajadzēja uztaisīt kādu dzērienu ar ierūgušo cidoniju sīrupu. Varbūt trāpītu pa tiem pašiem garšas sensoriem, izslēdzot visu to, ko pienes alkohols. Bet neskatoties uz to, ka man nav nekādas patikas bakstīt telefonu, adīt, lik puzli, vai ko nu vēl tur cilvēki tipiski dara, kaut kāds instinkts pieturēties pie ēdiena vai dzēriena manī tomēr ir. Gluži katru otro vakaru es nevaru skrūvēt IKEA mēbeles, kas ir mana atslodze no mentālās spriedzes. Ir konstanta vēlme kaut ko rosīties. Filmu skatīšanās kinoteātrī ir izņēmums, kur es varu nolikt malā jebkādus stimulantus uz trim stundām. Nez, varbūt jāsāk staipīties uz paklājiņa?

Tikko redzēju fragmentu, kur Domburs uzdod jautājumu - kur sākas homofobija?

Šlesers kā parasti nebija ieinteresēts atbildēt uz jautājumu, bet bliezt savu sakāmo, un paziņoja, ka viņa partija ir gatava tolerēt jebkuru individuālu izpausmi (citiem vārdiem, protams), bet pārmeta to, ka vispirms tika prasīta tolerance, bet tagad jau šo visu neķītrību uzspiež mācīt bērniem skolā. Ir pilns ar visādiem informatīviem materiāliem, kāda ir kristīgi-komservatīvo kareivju stratēģija cīņā par dažāda veida brīvību ierobežošanu, neiešu atkārtoties, bet mani sajūsmināja fakts, ka Šlesers pārmet tieši to, ko homofobijas aktīvisti dara vai darītu paši. Es esmu diezgan drošs, ka krītot vienam pīlāram, netiktu paziņots par uzvaru un līdzsvara iestāšanos, bet sāktos cīņa par nākamo, un turpinātos mēģinājumi virzīties tajā virzienā, kur paziņot, ka gejus vajadzētu salikt koncentrācijas nometnēs vai nošaut, būtu vārda brīvība.

Bet šajā sakā mani satrauc doma, ka varētu būt taisnība, ka kāds dzirdot šādus mērenus izteikumus, varētu padomāt, ka Šlesers ir ok viņa vērtību pārstāvis. Var jau būt, ka es arī ņemtu par baltu patiesību kādas jaunuzlēkušas politiskās zvaigznes izteikumus, bet nespēt lasīt starp rindām tam, ko saka tādi rūdīti caurkrituši veterāni, man šķiet drusku absurdi. Var jau būt, ka tā nav taisnība, un tur apakšā ir kādi citi motīvi, bet man līdz galam nav skaidri kādi. Tai pat laikā anekdotes par to, ka cilvēki ir gatavi paciest neērtības, ja kaimiņam iet vēl sliktāk, izrādās daudz patiesākas, kā varētu likties, un laikam pat ir pētījumi, kas šo tēzi apstiprina. Varbūt tas.

Pirms divdesmit gadiem es rakstīju: "man šķiet, ka nepieciešams atpūsties - tāda mietpilsoniska, pieauguša cilvēka sajūta, kuru laikam būšu noskatījies kaut kur, kādā latviešu filmā vai dziesmā, lai gan labi zinu, ka nevajag man atpūsties un neatpūtīšos jau arī, taču tā sajūta nomāc
un ko tas vispār nozīmē - atpūsties? neko nedarīt? es jau arī tāpat neko nedaru"

Nekas nav mainījies.

"What's the antimatter with you?"

[Reiz 31.1.17 23:40]
"Pēc 13 stundu darba dienas neēdušam klausoties īpatnēju Glāsa klavierkoncerta interpretāciju, prāts pievērš uzmanību interesantām lietām. Piemēram, klavieru tembrs ir kā nedaudz nodzerta balss, sienas prožektoram ir robota seja un acis, bet parkets atspīd tīra zelta stieņu krāsā. Kad pēc kādas īpaši skumji monotonas pasāžas biju novests jau tuvu melanholiskam transam, nez kāpēc iedomājos, kā no šīs zāles, palaižot vaļā ilgi aizturētu raudienu, izsprūk Vāģu multenes sarkanā ugunsdzēsēju mašīna, un bija jāsavaldās, lai nesāktu skaļi ķiķināt. Koncerts bija ļoti sirsnīgs, paldies."

Vasks jubilejas koncertā bija tik mīlīgs

Mednieks kokā, zīle rokā

Saietos saiet visi, kam sagājis

Daži notikumi un sapņi man atgādināja vienu epizodi. Bija kāds svinīgs pasākums, kurā es jutos kā iemaldījies svešinieks, kas trigerēja nomāktības epizodi. Man radās vēlme, ja man būtu tāds tehniskas iespējas, ieiet labierīcībās, un tur izšķaidīt savas smadzenes pa glamūrīgajiem griestiem. Šī nebija ne pirmā, ne pēdējā tāda epizode, tāpēc es devos pastaigā prom no visas burzmas, lai apslāpētu šo iekšējo krīzi. Tikmēr pasākuma norises vietā sākās cita krīze, jo mani sāka izmisīgi meklēt. Tur pat bija iesaistīti cilvēki no diezgan senas manas pagātnes, kas tikai vairoja sireālo sajūtu. Pēc tam sekoja pārmetumi par to, ka es nevaru tā vienkārši pazust, kas tanī laikā man bija tipisks sevis pasargāšanas rīcības plāns.

Vispirms tas man izgaismoja faktu, ka man ļoti sen nav bijušas šādas epizodes, kas sākās kaut kad pusaudža gados. Bet vēl tas man lika padomāt par to, kā ir dzīvot kopā ar kādu, kuram ir, piemēram, depresija. Tā ir tāda kā žonglēšana starp savu vajadzību neignorēšanu un cilvēcīgu iejūtību pret otru cilvēku. Ir stulbi ļaut visu paslaucīt zem "es nevaru citādāk" paklājiņa, un ir jāmeklē risinājumi, lai otrs cilvēks varētu brīvi piepildīt savas vēlmes, vajadzības un intereses, bet nepadarīt arī par vainīgo to cilvēku, kuram šis viss nav tikai par "savākšanos", bet ir smaga cīņa ar saviem demoniem.