| Feb. 8th, 2012 @ 11:38 am (no subject) |
|---|
Šorīt es biju laimīga, ka pulkstenis nozvana. Sapņoju,ka dzīvoju savu vecvecāku mājās un mācos angļu valodu pie savas bijušās klases audzinātājas, kura uzdeva mājas darbus. Kad saņēmu savu mājas darbu atpakaļ izlabotu, tur nebija nevienas kļūdas un atzīme bija pieci. Sākumā nodomāju - o, pieci, bet pēc tam viņa čērkstošā un viszinīgā balsī pateica, ka tas esot desmit ballu sistēmā. Kad es viņai sašutusi prasīju, kāpēc tad tik slikta atzīme, viņa pateica, ka es esot izpildījusi tikai tos uzdevumus, kurus viņa esot pateikusi, nevis tos, kurus viņa esot iedomājusies, ka gribētu, lai es izpildu. Un tāpēc, ka es to neesot iedomājusies, tāpēc arī tik slikta atzīme. Tad es sašūmējos un sūtīju viņu ratā. Un tad tā strīda vidū nozvanīja modinātājs.
Šis riktīgi ir kaut kāds sapnis, kurā zemapziņa jokus taisa.Baigi bieži sanāk piedzīvot situācijas, kad man netiek konkrēti pateikts, ko no manis sagaida, bet pēc tam saņemu sliktu novērtējumu par to, ka neesmu attaisnojusi kāda cilvēka gaidas vai cerības. Tāpēc man ļoti patīk sarunāšana. Man patīk sarunāt ar draudzenēm, kā mēs svinam dzimšanas dienas. Man patīk sarunāt un vienoties par konkrētām lietām, kuras tad es varu sagaidīt no cilvēka. Tādas neapzinātās gaidas vispār ir vienas no kārtīgākajām dzīves bendētājām. Pati jau arī grēkoju - ik pa brīdim sanāk gaidīt no kaut kā kaut ko, ko nevaru sagaidīt. Bet atliek tikai atcerēties, ka neviens jau pa lielam nav man neko parādā, lai tās gaidas izzustu un dzīve atkal iegūtu neitrāli pozitīvu nokrāsu. |
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}