About this Journal
Current Month
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031
Dec. 22nd, 2014 @ 11:07 am (no subject)
Tags:

Esmu nikna, nogurusi un totāli demotivēta.
About this Entry
Dec. 18th, 2014 @ 04:51 pm (no subject)
Tūlīt uz darba pasākumu. Ak, vai, es esmu galvenā atbildīgā par mūsu daļas priekšnesumu.
About this Entry
Dec. 15th, 2014 @ 12:03 pm (no subject)
Nu, kā jums patiktu šādas biksītes? :)

 
About this Entry
Dec. 15th, 2014 @ 09:52 am (no subject)
Uz nākošo gadu man būs vesels saraksts ar gada par to, ko apņemos nākošajā gadā. Jo realitātē ir tā, ka kādus 70-80% no tā, ko vispār dzīvē esmu bijusi apņēmusies, tomēr izdaru. Cita lieta, ka ar tiem termiņiem gan ir kā ir. :( Bieži vien tas notiek ar laika noabīdi nekā sākumā iecerēts. Bet nu tāpat. Labāk vēlu, nekā nekad. Un man ir tik liela vēlme kļūt par tādu harmonisku, laimīgu cilvēku. Tādu, kuru nespēj izvest no līdzsvara nekādas problēmas. Tādu pieaugušu, kas spēj tikt galā ar visiem pārbaudījumiem.
About this Entry
Dec. 11th, 2014 @ 01:14 pm (no subject)

А каким год будет для вас?
About this Entry
Dec. 11th, 2014 @ 10:43 am (no subject)

Gads apkārt, kopš tētis aizgāja citā saulē. :( Smeldze un mīlestība palikusi. Un atmiņas. Atceros, literatūrā bija viens dzejolis - šķiet, ka tas varētu būt Vācietis (bet varu arī kļūdīties), kurā, manuprāt, bija kaut kādas šādas rindas: "Aizmirst nozīmē pazaudēt. Tas, ko mēs aiz- tas mirst." Nu, jā, es negribu pazaudēt atmiņas par tēti.

Tētis strādāja kolhozā, viņš bija ļoti labs darbinieks, par viņu rakstīja avīzēs. Mēs arī mašīnu tajos laikos dabūjām tieši tāpēc, ka tētis tik labi strādāja. Bet mamma tajā laikā nestrādāja algotu darbu - viņa dzīvoja mājās, kopa piemājas saimniecību un audzināja mūs ar brāļiem - tā arī dārziņā es netiku gājusi. Atceros, ka tētis vasaras vakaros no darba pārradās vēlu - kad jau bija satumsis. Es parasti skrēju viņam pretī. Un tētis parasti kaut ko bija atvedis no tām vietām, kurās bija pļāvis. Dažkārt tie bija āboli, ko viņš bija salasījis kādās pamestās mājās, citreiz - mazs zaķēns, ko mēs apskatījām un tad nākošajā dienā tētis aizveda to atpakaļ uz to vietu, kur bija to noķēris. Bet reiz tētis atnesa man savu cepuri - pilnu ar ērkšķogām.

Man pēc piedzimšanas esot bijušas koši zilas acis, bet ar laiku to krāsa nomainījās un kļuva tāda, kā pašalik. Bērnībā mani sauca par tēta meitu - jo laikam kaut kadā ziņā es biju tētim līdzīga. Kopumā šobrīd es vairāk esmu līdzīga mammai, lai gan smaids man ir no tēta. Un mīmika. Un žesti. Bija tik jocīgi redzēt tēti jaunībā - vēl pirms manas dzimšanas - dokumentālajā filmā "Zeme gaida", kad viņš jauns un glīts sēž pie galda, domīgi atbalstījis zodu uz vienas rokas - tieši tāpat kā es šobrīd.

Dažkārt es brāļa vecākajā meitā saskatu tēta mīmiku un žestus. Un tad es jūtos ļoti pateicīga savam brālim, ka viņš - neskatoties ne uz ko - ne uz to, ka bija grūti, ka bērni ir tāda atbildība, tomēr uzdāvināja tētim viņa vecumdienu lielāko prieku - mazmeitiņas. Ja tā nebūtu, tad būtu tik drausmīgi štruntīgi - par to, ka tētis no savas dzīves ir tik daudz atdevis, bet pēc viņa pāri nepaliktu pat cerība par to, ka viņu neaizmirsīs. Un ka kaut kas no viņa paliks arī nākotnē. Attiecības ar Dievu tētim bija visai sarežģītas - viņš gan bija kristīts katolis, taču baznīcā gāja ļoti reti, pēdējos gados vispār nevarēju atcerēties, ka viņš tur būtu bijis. Bet viņš dzīvoja pēc Dieviņa likumiem. Lai gan domāja, ka pēc nāves nekā nav. Tad arī viss beidzas. Un tad mazmeitas (viņa izpratnē) bija kaut kas tāds, kas palika pēc viņa arī pēc nāves.

Pēdējā gada laikā es arī domāju par nāvi daudz vairāk, nekā jebkad agrāk, jo šī bija pirmā manā dzīvē tik nopietnā saskaršanās ar nāvi. Un sajūta, ka ja man rīt pēkšņi uz galvas uzvelsies ķieģelis, tad pēc gada neviens par mani lāga neatcerēsis. Vienīgais, kas man atliek - mēģināt darīt kaut ko labu citiem. Jo tad manai eksistencei parādās vismaz kaut kāda jēga.

Ceru, ka Tev, tētucīt, tur viss ir labi.
About this Entry
Dec. 10th, 2014 @ 12:32 pm (no subject)
Bet mūzika gan ir viena no lielākajām maģijām uz pasaules. Iedvesmot, nomierināt, uzmundrināt. Un tad ir vakars, kad esmu sagruzījusies, nomākta, nekāda. Un tad atrodi kaut kādu piemērotāku pleilisti YouTube. Un no rīta pamosties, dungojot Ievas un Igo "Ēnas zīmē mūsu stāvus". Un jūti, ka tevī ir atgriezies tāds pamatīgs miers. Es arī tā gribētu - uzrakstīt tādu patiešām vērtīgu dziesmu. Kas kādam cilvēkam, kam būtu viņa grūtais brīdis, arī spētu palīdzēt - tā kā man vakar palīdzēja šī dziesma.
About this Entry
Dec. 8th, 2014 @ 11:52 am (no subject)
Starp citu, par sievietes lomu sabiedrībā runāja arī Padomju laiku dokumentālajā filmā "Sieviete, kuru gaida". Es to filmu galvenokārt skatījos tāpēc, ka tajā otrajā stāstā (par brigadieri) diezgan daudz ir redzams mans smukais tētis savos ziedu laikos. :) Bet pati filma pa lielam savu aktualitāti nav zaudējusi.

Manīju, ka YouTube ir ielikta, tikai es no darba nevaru linku iekopēt. :(
About this Entry
Dec. 8th, 2014 @ 08:16 am (no subject)
Vakar visu dienu klausījos Ramī Blekta audiogrāmatu "Kā vienoties ar Visumu" un paralēli pieķēros mājas pamatīgai kārtošanai. Rezultātā tagad man ir nu jau pa īstam sakārtots (nevis piekārtots) tamborēšanas un šūšanas izejmateriālu plaukts, medicīnas preču kastīte, saimniecības lietu skapītis, kancelejas preču kastīte u.t.t.

Tā audiogrāmata arī bija baigi labā - klausīšos atkal. Vēdiskajā astroloģijā dažkārt ir tādi astrologi (bet tādi ir arī Rietumu astroloģijā) sastopami astrologi, kuri tās savas prognozes pauž tādā riktīgi negatīvā veidā. Nu, piemēram, pajautāt man, vai es negribētu būt mūķene. Vai arī ilgi skatīties manā kartē, kasīt zodu un tā arī īsti neko jēdzīgu nepateikt. Šajā audiogrāmatā ir ieteikumi, kā uzlabot to savējo planētu ietekmi. Jo nav jau jēgas cilvēkam pateikt, ka viņam kaut kādā jomā ir slikti, ja tajā pašā laikā neseko arī ieteikums, kā to var uzlabot. Un gala vārds tāpat taču ir Dieva ziņā.

Vispār pie daudzām atziņām brīvdienās nonācu. Jau tas pats nodrellētais teiciens - sāc ar sevi. Tik grūti sākt ar sevi. Apkārt taču pa pilnam citu cilvēku, kuriem var piekasīties, ka viņi kaut ko nedara tā kā vajag. Bet es taču pati arī neesmu nemaz tik pilnīga. Attiecīgi - mēģināšu vairāk savus bubuļus apkarot, nevis apkārtējo.

P.S. Man ļoti, ļoti patīk Jūsu ieraksti par Ziemassvētku gaidīšanu, mazajiem un lielajiem ikdienas priekiem. :) Tas ir iemesls, kāpēc Ciba ir simtsreiz foršāka par jebkuru ziņu portālu. Te salīdzinājumā ir krietni vien vairāk pozitīvā, nekā negatīvā. :) Un arī ne pārāk labās lietas visbiežāk tomēr tiek pasniegtas kā problēmas, ar kurām Jūs mēģināt tikt galā, nevis kā vaimanas - viss ir slikti, viss ir slikti. :)

Paldies, mīļie, par to, ka Jūs dalāties ar savām domām. :)
About this Entry
Dec. 5th, 2014 @ 09:54 am (no subject)
Bet vēl es vakar redzēju trolejbusā to fanātiķi, kas reiz pie Jēkaba katedrāles gribēja no manis izdzīt ļaunos garus. Par laimi, viņš mani neatpazina. Varbūt arī tāpēc, ka es tajā mirklī nesmaidīju un viņš neredzēja manu "sātanisko smaidu". :)
About this Entry
Dec. 1st, 2014 @ 12:36 pm (no subject)
Man ir ieviesies mazliet par daudz dzijas kamoliņu. Jāmēģina tie pārstrādāt kādos nebūt darinājumos. Bet tās Yisk caurspīdīgās plastmasas kastes ar vāku rullē. Ērti, pārskatāmi, ietilpīgi. Vakar to mudžekli, kas man stāvēja groziņā, smuki sakārtoju un ievietoju vienā tādā kastē. Baigi labi.
About this Entry
Nov. 25th, 2014 @ 11:11 pm (no subject)

Uii, esmu izdancojusies nejēgā. :) Patiesībā bija pat baigi feini. Tās dejas var samācīties uz vietas un puiši nekautrējas lūgt meitenes dejot. Tur valda tāda forša atmosfēra. Brīžiem var klausīties mūziku un iegrimt zināmā meditācijā, bet tas tikai līdz brīdim, kad jāiet dejot. Dejas tur ir visai aktīvas, tāpēc līdzi jābūt ūdens pudelei.
About this Entry
Nov. 25th, 2014 @ 07:21 pm (no subject)
Un kas mani piektdien raustīja aiz mēles sarunāt šodien iet uz dejām RTU? Protams, tad bija foršs vakars, forša kompānija. Bet šodien ir vakars, auksti un vējaini. Bet nu jāiet, ja jau reiz sarunāts. Kādreiz jau varēja katru nedēļu skriet uz klubiem, tad pat aukstā laikā draudzene uzvilka silto jaciņu, apsēja lakatiņu (lai neizjūk rūpīgi veidotā frizūra) un tad mēs laidām dzīvē. Tagad tā vilkme gan krietni vien mazāka. Nu, ko, jātaisās.
About this Entry
Nov. 24th, 2014 @ 12:17 pm (no subject)

Nopirku brāļa meitai šādu kleitiņu saitā
 http://www.mandco.com/girls/dresses/  .
 
 
Viņai patika, teica, ka gribētu, lai viņai tā piederētu. :) Laikam pa īstam sapratīs, ka tā ir viņējā tad, kad mamma kādā  pasākumā viņu tajā ietērps. :) Materiāls arī likās uz tausti tīri ok. Tad jau redzēs, kā būs pēc mazgāšanas.
About this Entry
Nov. 21st, 2014 @ 02:59 pm (no subject)
Šodien beibe pasta nodaļā, kurā neizsniedz pasta sūtījumus un kurā es biju vienīgā apmeklētāja, atteicās man pārdot pastmarkas, pirms es nebūšu paņēmusi numuriņu. Vai tie numuriņi viņiem ir kaut kāds noslodzes rādītājs vai kā?
About this Entry
Nov. 19th, 2014 @ 09:01 am (no subject)
Jāmeklē pasaulē vieta un cilvēki, kuriem es būtu vajadzīga. Un problēmas, kas nav man atrisināmas, ir jāpalaiž projām. Tas ir ļooti sāpīgs process. Apzināts, bet ļoti, ļoti sāpīgs. Izrauj kādu gabaliņu no sirds un palaid projām Visumā. Un tāpat ar nākošo. Bet citu variantu tāpat nav. Jāierokas darbā laikam.
About this Entry
Nov. 14th, 2014 @ 08:26 am (no subject)
Tags:

Šonakt sapnī redzēju, ka savā darba vietā iekāpju liftā, lai aizbrauktu uz citu stāvu, bet tad izrādās, ka tas lifts brauc nevis uz augšu, bet ir tā kā sabiedriskais transports, kas ved cilvēkus kaut kur tālāk. Un tad vienā brīdī tas lifts jau pārvērtās par tādu kā vilcieniņu, kas brauc pa sliedēm. Un es braucu garām kādai vēsturiskai ēkai, kurai sienas daļa kara laikā bija daļēji sagrauta, bet tad pēc tam tas sagruvums bija atstāts, lai pa to varētu apskatīt ēkas iekšpuses ārkārtīgo skaistumu. Tā bija krāšņa jūgendstila māja, kurai iekšpusē varēja redzēt masīvas sarkankoka druvis, greznus, masīvus krēslus, sienas, pie kurām bija krāšņi, sarkani rotājumi. Un netālu pie kamīna stāvēja neliels galdiņš, uz kura bija uzlaidies krāšņs, sakrans putns, kas arī iederējās interjerā. Laikam tā bija kāda bagāta latvieša māja pagājušā gadsimta sākumā. Tad mēs devāmies arī uz pārējām divām istabām, no kurām vienā bija ekspozīcija par pirmās Latvijas laikiem - tā bija tāda tīri neko, bet tajā otrajā istabā bija atskaņotājs, no kura atskanēja Pugačovas balss, kas dziedāja kādu dziesmu par putnu. Šo dziesmu es vienmēr bija dzirdējusi ar pavisam citu tekstu, bet izrādījās, ka to oriģinālā ir dziedājusi Pugačova (vismaz manā sapnī).
Tāds frīkains sapnis. Bet nu tā pirmā istaba bija tāda - tik skaista, ka pilnīgi elpa aizrāvās.
About this Entry
Nov. 10th, 2014 @ 04:27 pm (no subject)
Man šodien ir baigā kāre uzrakstīt atlūgumu. Nevis tāpēc, ka būtu sazin kas noticis. Nē, ir tikai visādi tādi sīkumi. Ir sajūta, ka es esmu izdegusi. Nogurums no tā visa.
About this Entry
Nov. 10th, 2014 @ 01:19 pm (no subject)
Brīžos, kad ir galīgi nelāgs noskaņojums, viss ir slikti, viss ir slikti, ir jēga palasīt savus vecos ierakstus, kuri ierakstīti foršos brīžos. Un sanāk iedvesmoties no saviem vecajiem ierakstiem. Jānomaina skats uz dzīvi un jāturpina.
About this Entry
Nov. 7th, 2014 @ 12:32 pm (no subject)

Man ļoti, ļoti patīk iebūvētie soli un sofas - it īpaši tādi pamatīgi. Es kaut ko tamlīdzīgu ļoti gribētu savā virtuvē.

Kaut ko tādu no šīs sērijas. Pasapņot jau var, vai ne? :)





About this Entry