| Apr. 24th, 2024 @ 04:16 pm (no subject) |
|---|
Dažreiz - ļoti, ļoti reti, bet tomēr - es ieraugu kaut kādu jocīgu formu un par to domāju. Bērnībā, pusaudža gados tas bija nesalīdzināmi biežāk, bet šad tad arī tagad.
Mums vannas istabā ir kapitālais remonts. Nevis tā ka - o, kapitāli! bet tā, ka ārprāts, nekas nevar palikt tur, kur bija. Norautas visas flīzes, apmetumi, izurbts viss betons no grīdas utt. Es skatos uz kaut kādu iedobi gāzbetonā un domāju - tā ir šeit jau no brīža, kad cēla māju. No brīža, kad izlēja šo gāzbetona bloku. Pirms tam tādas nebija, un, ja to nourbs vai nozāģēs, vairs tādas nebūs. Un nekur, nekad, nevienu visā pasaulē neinteresē kaut kāda iedobe kaut kādas svešas mājas izķidātajā vannas istabā. To aizšpaktelēs, apflīzēs, apdarinās, un tā tur paliks, līdz māja sabruks vai kāds vēl kādreiz izdomās taisīt Kapitālo Remontu. Tai iedobei nav ne apziņas, ne domu, ne jūtu, bet es par to iedomājos šīs dažas dienas, kamēr tā nav apdarināta. Sēžot uz poda. Pat bez jebkādas pareidolijas, vienkārši kā uz bedrīti betonā.
Vai, teiksim, sadīgusi zīle. Nekādu cerību augt, nonāks kompostā, sapūs, baros manus gurķus vai ko citu. Bet auga tāda zīlīte kokā, piebrieda, sabrūnēja, nokrita. Pazaudēja micīti, sāka augt, dzīt asnu, pārplēsa čaulu, izspieda saknīti. Nu un nonāca kompostā, un nevienam par to galva nesāp un nav daļas.
Nu jā, bet pārējā laikā man par to visu ne silts, ne auksts, eita visas pasaules plaisas, zīles un sabrauktās sliekas pašas uz savām viņsaulēm vai kas nu jums tur kuram ir. |
|  |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}