Varat teikt, ka esmu stereotipu varā, taču itin nemaz neesmu izbrīnīts, ka klienta pārstāvis Nigērijā ik pa laikam tiek svītrots no bukleta, lai pēc kāda laika uzrastos jauns. Tikai pie sevis nodomāju, re kā iepriekšējais atkal notinies ar iekasēto apdrošināšanas prēmiju naudu, un mainu fotogrāfijas.

Vai esat rezējuši, kā paģībst istabaugi? Tu ņemies savā nodabā, kaut kādā brīdī uzmet skatu logam, un tūlīt nolaid acis. Taču zemapziņā paliek sajūta, ka kaut kas īsti nav kārtībā, kaut kas izmainījies ierastajā ainavā. Pacel acis, un sāc lūkot, kas īsti - augstceltne stāv neskarta, torņceltnis tai līdzās tāpat, arī bērzs loga priekšā šūpojas vējā kā ierasts. Un tad pamani, ka izmaiņas notikušas daudz tuvāk, kritušais izplājies šajā loga pusē pa palodzi. Tur, kur pirms brīža zaļoja kaut kas, kā kristīto vārdu nekādi neatcerēties, kaut kas pa vidu starp studentu korporācijas un slimības nosaukumu, tagad atrodas blāvi zaļu vīstošu lapu gubiņa. Un nan īsti skaidrs, kur tai pūst iekšā dvašu, un kur likt klāt ožamo spirtu.

Cik ilgi vēl jāgaida, līdz izaugs paaudze, kas mācījusies Valdorfa bērnudārzos un Valdorfa skolās? Ir biznesa ideja - atvērt Valdorfa aluskrodziņu,Valdorfa striptīzklubu un Valdorfa spēļu automātu zāli.

Par to, kā viena lieta ved pie citas.
Sekojot saitei internetā, nokļuvu lapā ar Grebenščikova podkāstiem. Sāku klausìties vienu no tiem. Tajā tika pieminēta Čārlza de Linta grāmata. Flibustā grāmatu neatradu, sāku lasīt citu tā paša autora sarakstītu darbu. Jau pašā sākumā tajā bija pieminēta dziedātāja Ingrid Karklin. Wikipēdija informēja, ka tā ir amerikāņu izcelsmes folkdziedātāja, taču vārdsuzvārds modināja zināmas aizdomas un mudināja sameklēt spotify viņas ierakstus. Dziesmu nosaukumi pierādīja, ka aizdomas aizdomas nav bijušas veltas, lai gan akcents liek domāt, ka vikipēdijā minētā amerikāņu izcelsme ir pagalam patiesa - nez vai viņa maz saprot, par ko dzied.

Šorīt bija sajūta, ko varētu raksturot kā pretēju Rozmarijas bērna epizodei, kur aiz smalko kaimiņu sejām pavīd dēmonu viepļi.
Vispirms asinis uzsita autobusu gaidošais vīrelis, kurš nebija varējis izdomāt neko labāku (© A.Puškins), kā uzvilkt Krievijas futbola izlases kreklu, kas pēdējā laika aktualitāšu kontekstā pielīdzināms sarkanai lupatai liellopu aplokā. Bet pēcāk, jau iekāpjot transporta līdzeklī, tur kā parasti rītos, priekšā bija tuklais babulis, lai neteiktu resnā vecene (gados jaunāka par mani), kuras miesasbūve patiesībā gan ir gluži vienaldzīgas, jo patiesībā nīgruma iemesls ir viņas niķis allaž demonstratīvi nosēsties ejas pusē, nepārprotami signalizējot, ka nevēlas, lai viņai kāds nosēžas blakus. Parasti domās novēlu, lai nākamajā pieturā viņai tiek kāds paģirains zīle, kas, ne pārāk bieži, tomēr piepildās. Tāpat jau nebūtu sēdies, jo tas ir laiks, kad pensionāri kārtojas kāšos, un pēc pāris pieturām tāpat būtu jāceļas, lai dotu vietu kādam nāvei parādā esošajam.
Pēcāk, laikam un riteņiem ritot, nevilšus pamanu, ka vīrs krievu futbola formā ir pagalam sasprings un tāds kā nobijies, vai vismaz nedrošs. Un laikam jau arī ne visai gudrs, jo krievu panākumi futbolā ir tādi, ka krekls zinātāju acīs izskatās apmēram tik pat smieklīgi kā brazīliešu pēc spēles ar vāciešiem. Bet sievišķis uz brīdi parāda cilvēcīgu seju, kad kādā no pieturām iekāpj sieviete ar bērnu, tam uzsmaidot.
Nav jau viss vienmēr tik ļauni, kā pirmajā mirklī šķiet.

Kādreiz smējām par vecmammām, kuras gadiem skatījās hameleonu rotaļas, bet tagad bezgala stilīgi pieminēt, ka seko kaut kādam TV draņķim.

Mīli savus ienaidniekus kaut vai tādēļ, lai kristu tiem uz nerviem. Citāta beigas.

Ja feisbuks būtu izveidots pirms 70.gadiem, Gebelss ietaupītu lērumu naudas. Pietiktu tikai iepeistot kaut kādu dzimumlocekliņu, un tūlīt to pilnīgi bez maksas satiražētu domubiedri, līdzjutēji, vai ienaidnieku ienaidnieki. Gluži kā tagad visādi apsēsti parkrievi un pretkrievi piesārņo ēteru atkal un atkal kopējot vienu un to pašu. Vēl jau protams tur ir vienkārši dimiteri, kuri pavairo kaut kādu propagandas sūdu, kas viņus principā it kā nekādi neskar, nu, tur Izraēlas ārlietu ministrijas biļetenus utt. Par laimi to ir mazākumā.
Nez kādēļ man prātā bija aizķēries, ka reģistrējoties tur ieklikšķināju ķeksīti pie pāris rindkopām par to, ka nepublicēšu nekopar politiku vai reliģiju, taču iespējams neuzmanīgi lasīju, vai arī tagad neceros pareizi, ko toreiz izlasīju, vai arī tas bija tikai man, bet citiem tika dotas atšķirīgas rekomendācijas.

Sasodīts! Auziņš ir atpakaļ no atvaļinājuma, kas nozīmē, ka arī Kosinkēvičs tēlos jefiņu :(

Kad eju caur mežiņu, uzgriežu skaļāk un pilnā rīklē dziedu līdz divdesmit deviņas palmas. Vārnas šausmās paceļas gaisā, izkartojas kāsī, bet ātri attopas, ka nav taču zosis, tāpēc izjauc ierindu un nekārtīgā barā dodas pamestās fermas virzienā. No miega pielec arī celtnieks, kuru vakar mazāk reibušie kolēģi pametuši snaužam zem darbarīku treilera, katram gadījumam pārkrustās, taču, pareizi novērtējis, ka tas vēl nav pasaules gals, dodas uz ciema bodi salāpīties. Šodien es neko nedarīšu! Tikai biedēšu cilvēkus, mājlopus un savvaļas radības.

Viss ir kaut kāds tizls - gurķi īsie, persiki plakanie, vasara beidzas jūlija vidū un no rīta jābrauc uz darbu.

Piekto tramvaju centra virzienā kādu laiku negaidiet! Patiesībā arī pretējā virzienā sliedes ir nosprostotas.

Pasaules kausa izcīņas spilgtākās epizodes plakātos:

http://www.itsnicethat.com/articles/rick-hincks-world-cup-posters

Ak, vai!

Jūs neesat neredzams. Vienkārši mēs esam tik nejauki, ka Jūs ignorējam.

Pienāca vēstule no bankas: "Ja nevarat izlasīt šo e-pastu, zvaniet - mēs Jums to nolasīsim."

Just, dari to!

Kādreiz bija tāda anekdote par to, ka visas anekdotes pierakstītas un sanumurētas, un, kad vēlies kādu pastāstīt, tikai jānosauc numurs, un visi smejas. Nu, varbūt ne gluži visi... varbūt tikai tie, kam nāk smiekli.
Nu tad: IT Crowd S03E05, ja saprotat, par ko ir runa.