Digitalizēju 44., 45. gada saraksti, un man liekas, tūlīt raudāšu. Tur ir visas kara/pēckara šausmas: vairākkārt raksta evakuētie bērnunami, kas sapņo atgriezties Latvijā, kareivis interesējas par demobilizāciju, bezdarbnieks meklē piepelnīšanās iespējas... Katalogā katra vēstule ir tikai viena rindiņa, bet aiz katras no šīm rindiņām slēpjas vesela traģēdija. Man grūti to ievadīt un aizmirst.
Ir, protams, arī vesela kaudze pilnīgi bezjēzīgu sēnalu kā lūgums palīdzēt noorg. rakstn. Majora G. Šmerlinga lekciju par tēmu "Pad. L. atbrīvoš. karavīru daiļrade" vai Sark. arm. gadadienu, vai kuriozi kā "Palīgā, Jūsu šoferis neatdod man manas klavieres".

šodien interesantākais žurnāls ir dance.lv

https://dance.lv/ko-var-balss-par-janas-jacukas-ha/?
https://dance.lv/balets-pret-algoritmu-par-asv-baleta-zvaigznem-riga/

Mārtiņa beķereja tā izremontēta, ka es vairs nepazīstu Rīgu

Nedēļas jauno slavenību uzvārdi: Atvara un Avots. Sagadīšanās? Nedomāju.
Gada tēma — sliktie tēvi: Žoludes romāns, Zariņas filma un Atvaras dziesma. Sagadīšanās? Nedomāju.

pirms divdesmit gadiem cibā ierakstīju šādu dzejoli:

kredīta līnijas plaukstā
neapturami aukstā

pieturas punkti uz mēles
izsalkuši kā dēles

nezinu, vai tu vēl dzirdi
cauraugusi uz sirdi

Šodien gāju pa ielu, muti atplētusi, un grozīju galvu uz visām pusēm. Jo man ir jaunās brilles un es beidzot redzu!
It kā mīnusiņi maziņi, bet starpība - milzīga...

treneris bieži atkārto, ka Kai ir darba suns, es teiktu, ka nedarba suns.

No reklāmas: “…un tad mana otrā pusīte nolēma mani iepriecināt.”

Vakar gāju uz Rīgas Policijas Austrumu iecirkni. Jo Lauvam decembrī pazuda telefons. Aprīļa vidū tas mistiski atradās un tā nu es ka Lauvas likumiskais aizgādnis varēju doties tam pakaļ.
Starp citu - turiet telefona vāciņā čeku ar savu vārdu. Vai bibliotēkas karti. Tieši tā Policija sazīmēja, ka atradies Lauvas telefons - pēc viņa soda čeka bibliotēkā par kavētu grāmatas nodošanas termiņu.
Pats pasākums bija īss un patīkams, laipns policists (ar īstu ieroča uzkabi!) nodiktēja visu, kas jāraksta uz lapas, un izsniedza pazudušo priekšmetu.
Bet ko es gribēju pierakstīt šeit, bez diktēšanas - pa to īso laiciņu, kamēr es grozījos uzgaidāmajā telpā, tur ienāca trīs citi apmeklētāji. Vīrietis ar maisiņu, ko viņš vēlējās atdot konkrētam policistam (pēc visa spriežot, patronu čaulītes), nekaitīga paskata bārdainis, kam policiste skaidroja viņam piešķirto tuvošanās aizliegumu un iespējas to pārsūdzēt, un jauna, tumsnēja sieviete, kas no lapiņas nolasīja, ka vēlas rakstīt iesniegumu par bērn tēva vardarbību pret bērniem. Cik saprotu, no lapiņas viņa lasīja tāpēc, ka praktiski nerunāja latviski. Man taisni gribējās viņu apskaut un teikt, ka viss būs labi, ka viņai viss izdosies. Un vēlme ar kādu sarunāties krieviski man pēdējos gados uznāk ļoti reti.

Noskatījos "Kremļa burvis". Nu es nezinu, vai es esmu trula, vai pārāk labila, bet man tā liekas šausmīga filma. Gluži, kā lasīt "Dzīvnieku fermu", tikai nevis distopija, bet realitāte. Nu nekādi nevaru to nosaukt par Krievijas maigo varu. Kam ir jābūt cilvēku prātos, lai šis šausmas kādam spētu radīt simpātijas pret Putina valdīšanu.
Pati filma manuprāt ir diezgan laba, tikai galvenā varoņa pārāk maigā balss mani kaitināja. Džūda Putins brīžam šķita līdz šermuļiem reāls.

No noklausītajām sarunām: "Tūlīt vasara jau cauri, vēl tikai līgo un viss!" (divi palīgstrādnieki ar pieclitrīgiem krāsas spainīšiem rokās vārtrūmes krēslā)

Vai kādam pēdējā laikā ir izdevies tikt pie maksas jūzera? Kā?

Nopirku sev ļoti ērtas Mary Jane stila kurpes - zīmols Fermani. Nopirku pat divus pārus, jo uz kājas bija ļoti ērtas un man ļoti reti mēdz būt tā, ka kādi apavi uz manas kājas nekur neberztu, negrauztu un netraucētu. Tagad apsveru, ka varbūt man jānopērk vēl arī mammai kāds pāris. Man absolūti nepiestāv sportiskais stils - ne apģērbi, ne apavi. Tāpēc es arī ceru, ka atgriezīsies mode, ka pie kleitām velk kurpes, nevis kedas. Vienīgais ražotāji varētu uztaisīt tās kurpes ērtas staigāšanai - tad būtu ideāli. Veikalā Gabi, ja nu kādam arī ir problēma atrast ērtas kurpes.

Ja pagājušo vasaru es sagaidīju, pazaudējot milzu maisu ar visām vasaras kleitām, tad šogad esmu pasējusi abus viengabala sporta peldkostīmus. Zaudējums, protams, ne tuvu nav tik liels, bet peldkostīmiem jūnijā bija paredzēta starptautiskā debija kādā Nīderlandes atrakciju parkā.
Un ja pērn pazudušo kleitu maisu es atradu tikai tad, kad vasara jau bija praktiski beigusies, abus peldkostīmus uzgāju divu dienu laikā - tikko kā biju ķērusies pie visu skapju otrreizējas visaptverošas pārrakņāšanas.
/ apmierināti ņurdu /

audzināmā klase uz 5.maiju ir sagatavojusi tieši 12 sekundes garu priekšnesumu, no kurām kādu minūti viņi mēģinās nostāties divās rindās. vismaz visiem būs "baltās aukšas".
iestādīju plūmi un zilos kartupeļus, atbrauca rudens aveņu stādi, pinu ķirbju dobi, pārroku kompostu.
rēķinu metrus žogam ap voljēru, jo, kolīdz parādās kaimiņa 1,5k vērtie kaķi, zero recall un drāma, bet man ir zema drāmas noturība

Smilšu skulptūru festivāls “Vieglas smiltis”

Aizmirsu jums pastāstīt: pirms kāda laika redzēju sapnī tādu sabiedrības iekārtojumu, kurā ir trīs veidu vīrieši - alfa, beta un meta.

raksta mums viens no galvenajiem futbola insaideriem fabricio romano

Laukumiņā kāds apmēram 10 gadus vecs zēns jautāja, vai es protot krievu valodu. Atbildēju, ka pārāk labi nē.
“Es tev iemācīšu, atkārto pēc manis - ma-ši-na!”

Kafijas pupiņu burciņa (par kuru bērni dievojās, ka nekur nav redzējuši) atradās, un burciņā savukārt atradās vārīta rozmarīna atliekas

Esmu jau vairākkārt sevi pieķēris pie tā, ka kādā jautrā kompānijā pasaku joku, un neviens nesmejas. Varbūt, nesadzird? Vai arī smejas, bet ne par manu joku. Vai arī iesmejas mazliet par manu joku, bet ne pietiekami. Un tad es ATKĀRTOJU JOKU VĒLREIZ. Tas ir drausmīgi, man ir tāds kauns pat atcerēties par to. Vai tas ir vecums? Dakter, es drīz miršu?