Es zinu, ka man jau ir 40 un būtu jāuzvedās kā pieaugušam cilvēkam, bet kurš bija tas boss, kurš izdomāja noteikumu, ka pieaugušiem cilvēkiem ir obligāti jāgrib pieteikties uz vietām zvanot pa telefonu? Kategoriski nē!

Māksā par degvielu, neizkāpjot no automašīnas. Ievadi sūkņa numuru, lai sāktu degvielas uzpildīšanu.
Hm... Dārgie komunikāciju speciālisti, kopīraiteri un UX speciālisti, kā tieši jūs šo iztēlojaties, kā degviela nonāk bākā?

rubrikā "drukas kļūdas, ko negribas labot": NGO panthers

Jomajo, kas tā bija par ballīti.

Kur atrodama liela melna, ietilpīga tašveidīga plecasoma ar drošu rāvējslēdzēju (tas ir būtiski, lai nav kule, no kuras viss birst ārā) un par patīkamu cenu? Vēlams ādas.

Kura zīmola izejamās kurpes uz papēža ir visdraudzīgākās problemātiskām (un platām) pēdām?

ko jums jautā bērni?

man vidējais pajautāja, kurš ir mans astotais mīļākais valis. (tas tikai liecina, ka viņam visi vaļi IR sakārtoti sarakstā pēc mīļākuma)

Nupat konstatēju, ka Billie Eilish "happier than ever" beigas man totāli asociējas ar Radiohead "karma police" beigām un attiecīgi es intuitīvi gaidu, ka pēc tam skanēs "fitter happier" & that makes me happier than ever

Ap šo datumu mēs ar klasi aizbraucām uz Beberbeķiem nodžumīt. Bija +28. Kaut kāds 91. gads, šķiet.

kad atbraucu mājās no venēcijas, manī bija skumjas un kaut kādas dusmas, es it kā jau zinu, bet cik ļoti šis mākslas tirgus ir liekulīgs, cik neīsts, cik elitārs, kā mēs valdam un arvien vairāk izspiežam perifērijā tos, par kuriem it kā rūpējamies. koloniālisma izsāpēšana ir jauns koloniālisms, viss tik pārprasts, tik neīsts, tik formāls. un man taču īstenībā tas neinteresē, bet visi tā ieciklējušies. to, protams, nosaka arī biennāles tēma, bet vai nebija iespējams šo risināt, nevis patronizējoši uzsvērt atkal un atkal. (varbūt jāmēģina domāt citos virzienos, bet kādos.)
un tad - gandrīz pa taisno no lidostas - aiziet uz ROTKHO izrādi bija blieziens pa galvu. ļoti precīzs blieziens, ļoti labs blieziens. man ir savi iebildumi, protams, bet kopumā - perfekta dzīves dramaturģija.
no biennāles uz izrādi par mākslas tirgus liekulību.

Nedaudz palasiju to dienasgrāmatu šeit, kāda tā bija, kad jutos labi.
Kaut kā jāsagaida atpakaļ tā godīgi emocionālā un par visu esošo pateicīgā "es", kāda es mēdzu būt.
Ak dies, kā neticās, ka tā, saulē sakusušā plastalīna sajūtā iegrimusī radība,
varēja būt tik pievilcīga sieviete ar drosmi un mugurkaulu.
pļecka pļecka.
Iekšējā balss atdzīvojusies un muld visādu pazemojuošu huiņu, paskaido, cik sūdīgi iekārtota pasaule un kā nav vērts censties, jo viss, kas ir tīrs tagad būs netīrs jau rīt un vispār putekļi. Tārpi un putekļi un es nekas neesmu kalikalidurgadurgakalikalidurgadurga....

pieteicos "vārdu servisam" - darbnīcai, kurā man palīdzēs atrast vārdus

"/.../ bet tādēļ jau nesastingst rensteles."

izgājām lietū, paskatījamies Šantalas Akermanas filmu par Gazu, tuksnesi, mātēm, kas izdara pašnāvības un vārdiem, kad vārdu nav. uzzināju ka franču "ēzelis" cēlies no ebreju "mākonis"

Šorīt pie paša darbiņa auto uzbrauca elektriskajam skrejritenim. Luksoforā nupat bija iededzies sarkanais (abiem), ātrums arī noteikti pārsniedza atļautos km (arī abiem). Skrejritenis zem riteņiem, pusaudzis, kas bija pie tā stūres - vismaz man likās tāds pavisam jauns un maziņš - vispirms uz kapota, tad uz ielas. Un var teikt, ko grib par skrejriteņiem un to braucējiem, bet man viņa šausmīgi žēl. Un es ļoti, ļoti ceru, ka viņam viss būs kārtībā.

No pēdējos mēnešos izlasītā prasās izcelt trīs grāmatas, kas atstāja uz mani dziļu iespaidu:

Migels Asturiass, "Senjors Prezidents".

Andruss Kivirekhs, "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus".

Matiass Enārs, "Stāsti viņiem par kaujām, valdniekiem un ziloņiem".

"Laime ir tiekšanās, stāvoklis, ko ne vienmēr var aprakstīt vārdos. Tomēr daudzi piekritīs, ka iekšējais apmierinājums un dzīvesprieks bieži vien atspoguļojas cilvēka izskatā. Interesanti, ka modes un stila pasaulē ir tādi apģērba gabali, kas, šķiet, spēj runāt par cilvēka garīgo stāvokli. Par vienu no šādiem nelaimes simboliem var saukt “jaciņu”.

Nelaimīgas sievietes vienmēr valkā šo garderobes priekšmetu, uzskata ezoteriķi, un stilisti viņiem piebalso.

Laimīgas un pašpārliecinātas sievietes savā garderobē izvēlas dažādus apģērba elementus: puloverus, blūzes, kleitas."

Rubrikā "drukas kļūdas, ko pat negribas labot": "novērtēt īkstu māslu"

jau kādu gandrīz nedēļu iepriekš tika izsludinātas ļoti ekstrēma laika prognozes.
bet, vai tu, cilvēks [un vispār Emirāti] varēji būt gatavs kam šādam?
https://www.khaleejtimes.com/uae/uae-no-electricity-internet-water-in-several-areas-after-heavy-rains
https://www.khaleejtimes.com/uae/weather/uae-red-alert-issued-as-hazardous-weather-intensifies-across-country

kaut kādus īsviģikus var arī iekš instas @lovindubai un @gulfbuzz palūrēties.

vienvārdsakot, pizģets bija, jā.
labi, es strādāju visnīcu biznesa sfērā, mēs nomenedžējām kolēģus izmitināt tepat, brīvos numuriņos (ar gandrīz 97% mūsu iestādes aizņemtību).
bet bija cilvēki iesprūduši gan birojos, gan uz ielas, gan metro stacijās, jo vienbrīd metro vienkārši pateica - čaukakau, kāpjat laukā. un tu stāvi viss tur tāds, nekurienē, ūdens uz ielām no "līdz ceļiem" līdz "līdz kaklam", gāž kā no spaiņiem, vējš rauj visu pa gaisu (arī dīvānus no balkoniem, jā)....un gaidi labākus laikus, lai līdz mājām kaut kā tiktu.
es mēģināju izveikt savu parasti 7 minūšu mājupbraucienu, jo dzīvoju tak tepat, pār pa šoseju no darba. kā tad! pie pirmā luksofora man pa manu joslu jau pretī brauca, jo tālāk esot viadukts applūdis un nekur netikt. aizpeldēju ar savu auto atpakaļ uz darbu, un vēlāk kaimiņš atbrauca pa ceļu neceļiem man pakaļ ar savu, daudz lielāko auto. pa stundu kaut kā mājās tomēr tikām.
šodien arī vēl ļoti daudzi ceļi ir ciet. uz darbu es tiku, bet atpakaļbraucamais viadukts ir vēljoprojām smagi applūdis, tā ka būs atkal pa apkārtceļiem kaut kur jāmaldās.

šāda vētra un lietus neesot redzēti pēdējos 75 gadus.
https://www.khaleejtimes.com/uae/uae-witnesses-record-breaking-rains-highest-in-75-years

bet, šodien darbā ar finansu kolēģi ēdam gardu muti Dubajas roltona ekvivalentu, jo neviens restorāns pagaidām neko vēl nepiegādā, un skrollējam sociālos mēdijus, krustus mesdami, ka mums reāli noveicās, salīdzinājumā ar citiem rajoniem.

Man nav spotify premium, bet spotify ņem no manis 8€ mēnesī! Wtf?
Vienīgais, ko varu iedomāties - no mana vecā konta, kuram pat vairs nemāku pievienoties. Ko lai dar ko lai dar?

"Satura veidotāji" tiešām tic, ka tā ir vērtīga "profesija" un cilvēki ir viņiem parādā engagement pateicībā par viņu radīto "saturu" HHAAHHAAHAHAH
AHAHAHAHAHAHHAHAHAHA!!!!

Principā šitajā posmā es plānoju dzīvi sākot no septembra un drusku dzīvoju arī pa starpai tagad.
Biju pie mammas, līdzēju, ko varēju. Bijām priecīgas satikties. Braucu uz bibleotēku. Padzīvošu slepeno dzīvi. Atceros, kad jaunākā meita ratiņos gulēja, es strādāju biblenē pie datora. Mēs bijām labs pārītis. Piektdien vedīšu dèlu apskatít skin, kurá gribètu viņu laist pēc 9. klases. Bijušie Amatnieki. Tagad mediju kaut kas. RMMT.

pa diviem vakariem - sestdienas un svētdienas - noskatījāmies Poor Things.
un lai gan man patika, tomēr derdzās pārlieku seksualizācija, it īpaši bērna smadzeņu kontekstā.

// protams, sajūtiski uzreiz gribas atļauties ko vairāk. bet vai tad es jau tagad dažkārt neeju pa ielu kā mūziklā? eju jau eju.

piektdien bijām veco cilvēku randiņā:
braucām aplūkot ziedošās sakuras.
ēdām un runājām par ēdienu un pārēdāmies restorānu nedēļas ietvaros.
stāvējām un sentimenāli skatījāmies tālē godspeedu koncertā.

absolūti rekomendēju.

Šonakt apmeklēju virginia_rabbit un klusais_okeans rīkotu Rīgas Franču liceja jubilejas koncertu.