pēc kovid potes jau vienreiz tā bija, bet nu jau atkal paaugstināts kopējais holesterīns. kādā sakarā?

iepriekš nebiju iedomājis, ka Oasis dziesmu "Wonderwall" var izdziedāt arī kā nīderlandiešu uzvārdu "Van der Vall".

paspēlēja mana bolonka^ ar feneru^^ čempionu līgā izbraukumā
pirmajās divdesmit minūtēs mums četras dzeltenās kartītes
mums!
par ko?
nu un piektā neoficiāli un droši man, kā infiltrācijas grupas vadītājam
ejiet, nahuj, paši spēlējiet savā turcijā, serbijā un grieķijā

^profesionāls futbola klubs "bologna"
^^profesionāls futbola klubs "fenerbahce"

Es esmu sapīkusi. Sapīkusi un jūtos piečakarēta. Pa nedēļu redzēju "Kultūras ziņās", ka Dzelzceļa muzejā notiek foto māklsas tirgus. Ar sarežģītu pierunāšanu ierunāju savu vīru aiziet. Pat atmetām iešanu uz Āgenskalna tirgu skatīties fotoizstādi "Balss" vai "Balsis", lai nesabesītos no sabiedrības biežņas. Gājām tik uz DZcm. Un es jutos smagi apčakarēta. Nu kas tas tāds vispār bija?! Divas Gvido Kanjona labas bildes, dažas asprātīgas bildes, bet pārējais viss... es pat nezinu kā lai to nosauc. Cilvēki, kuriem ir kameras un gribas naudu. Pārgrieztas krāsu korekcijas, neasas, bez stāsta. Bez elpas, Bez dzīvības. Kailie sieviešu ķermeņi bez māklas, bez mīlestības, kā tādi kautķermeņi. Gaļa. Jūtos uzmesta par 14 eiro - tik maksāja ieejas biļete, lai šo redzētu.
Smagi aplauzusies es.
Vai arī es esmu dzīves luteklīte. Izaugusi ar Māriņas bildēm, pieradusi pie foto, kuros autoram ir tā īpašā acs. Kur attēli smaržo, elpo, kur jūt vēju, skaņas, lietu un kustību. Jā. Laikam es esmu izlutināta. Man vajag just attēlu, tad es tam ticu.

un kas par gadu. viena lieta, ka organizācijā noticis tik daudz, ka visu nevarējām atskaitēm saskaitīt.
bet arī visādi citādi par pārējo, man nav arī vēl drosmes atgriezties atmiņās gada pirmajā pusē.
ja es varētu kā ķirsīšus no šī sāpēs, bailēs, ceļojumos un pārbaudījumos pavadītā gada paņemt tikai dažus:.tad to pirmo, kad atkal varēju pastaigāt, un pāri drenai uzvilkt NYT apenes. un kā ar visam sāpēm aizbraucu uz Piedruju un tad i Kipras balkonu, virs kura eikaliptā muļķīgas dūjas kārtojā sķidru ligzdu. un to brīdi, kur atplīsu pie Afrodītes akmeņa, kā noģību IETM meetingā un mani Bekas dzīvokī Berlīnē kopa svešs nebinārs mākslinieks, brauciens vilcienā uz Daugavpili, mīļā māsiņā traumās, kad KKF iedeva finanses Homo Novus grāmatas vākam, Gžegožs un Marta, kuri bija ar mani gandrīz visos ceļojumos, atbalsot un palīdzot tikt galā, un mūsu bēdīgā, nogurusī un mīļā ljti komanda, un mani nabaga novārtā atstātie, apceltie un nenormāli jautrie, gaišie bērni.

Tas ir tāds smieklīgs joks jā priekš millenials, kā dzīve ir viena gara "izdomāt ko ēst" sekvence katru dienu līdz mūža galam, bet tas vairs nav smieklīgi. Un kad neder random ģenerātors, jo, man varbūt sāk gribēties raudāt, kad jāsāk plānot vairāk nekā vienai dienai, bet es absolūti neko neēdu random. Es gribu specifiskas lietas, es tikai nekad nevaru izdomāt kuras tieši.

no noklausītām sarunām:
jauna māmiņa ar diviem bērniem (viens ratiņos) uz ielas atbild uz kādu no nebeidzamajiem jautājumiem:
"Nav viedoklis!"

No rīta izlasīju NYT, ka drīzumā iespējams AI uzņēmumu akciju burbuļa plīsiens līdzīgi kā savulaik bēdīgi slavenais dotkom krahs. Vēlāk ap pusdienlaiku "Spices" "Lidiņā" ieraudzīju, ka trauku novācēju robotu vietā stājušies trauku novācēji pakistānieši. #ĶirsonaŅuhs

Ejiet uz "HA" Ģertrūdes ielas teātrī. Kaut ko tādu gandrīz nekad dzīvē nebūsit redzējuši! Ļoti laba izrāde.

šis ir interesanti: https://www.helsinkitimes.fi/finland/finland-news/domestic/27207-finnish-cities-offer-cash-to-combat-invasive-spanish-slug-outbreak.html

LV tas gan jau nestrādātu. mums jau tāpat nez cik gadus invazīvo sugu sarakstā ir tikai viena suga un nekādi citas tajā iedabūt iekšā nevar etc., bet nu pieeja interesanta.

Vakar sanāca darba dienu pavadīt vienā bibliotēkā, kur rāmi kā upe aiz bibliotēkas loga plūda dažāda veida apmeklētāji. Kāda jauna sieviete vērsās pie bibliotekāres ar lūgumu - "man, lūdzu, kādu grāmatu par dzīves kvalitāti". "Jums privāti vai profesionāli?"" bibliotekāre pārvaicācja. Tālāk nedzirdēju.

Dziesmas tajā koncertā arī, izskatās, ka būs ļoti smukas. Kaut kas no Pūces gadalaiku Ziemas dziesmām, Nevaru es atcerēties, kas tas ir, kas tumsā laistās, Lai tevi sargā un palīdz Dievs, Mazu brīdi pirms, vēl kaut kas. :) Skatīšos, kā mums iet ar mēģinājumiem un došu ziņu. :) Man jau ļoti patīk tas, ka mums parasti kopā ar kori ir arī kādi mūziķi, tas uzreiz ir tā foršāk.

"Bastardi" ir izcili. Neatceros, vai mēs savulaik no Rijnieka "Pavasara atmodas" arī tādu bliezienu pa smadzenēm dabūjām. Kaut kas attāli atmirdz. Nu un gribas, lai visi šodienas pusaudži aiziet noskatīties. Līdzīgi kā savulaik ar Rāga "Klasi".

vai mums un jums nav draudziņš kopengāgenā, kurš varētu norādīt, vai nav kāds inčīgs mākslas notikums šajā nedēļas nogalē? izstādes atklāšana, performances, utt. Nemāku sagūglēt.

Šodien iešu uz kori. Mums ir paredzēts Ziemassvētku koncerts 21.decembrī plkst. 16 koncertzālē AVE SOL - ieeja bezmaksas. Programma, izskatās, ka būs smuka, ir paredzēts arī stīgu kvartets. Tā ka ja kāds grib sev vai savai ģimenei radīt svētku noskaņu, tad šis varētu būt labs variants. :)

Visiem censoņiem der atcerēties ka bērnības zemē aizbraukt un jaunības upē nopeldēties nevar. bet ja negribas dzīvot tagadnes mājā ko tad darīt? Lūk uz šo mums vajadzētu kādu atbildi, man pastkastes pārsvarā tukšas

biju vakar uz kapiem. es nebiju bijusi gadiem, man liekas, ka tikai pirmo māmiņdienu pēc mammas nāves un viss.
man likās, ka arī šoreiz nevarēšu, bet bērni gāja pa priekšu, kopā ar viņiem var visu.
Fricis ļoti priecīgs kapos meklēja citus Fričus, brāļu kapos atrada piecus (viss tāds lepns).

un ir kaut kāda gruzdēšana paplašinātajā ģimenē, ka es kapakmeni neliekot. nu nevaru. un nelikšu.
kā var uzlikt.

piereģistrējos nākamgad Venēcijas pusmaratonā, jeij!

Ko es noskatījos patriotu nedēļā (ne "Tumšzilo evaņģēliju" un arī ne "Tīklā. TTT leģendas dzimšanu") — vecas, pirms 30 gadiem tapušas filmas, kas atkal jāliek zem #noskatos_pedejais:
1. Kas dzīvo komunalkā (1993), režisors Askolds Saulītis (1966-2021).
Zanes Daudziņas bestselleru "Bērnudienas komunālijā" neesmu lasījusi, kā noprotams no atsauksmēm, jautrs un izklaidējošs (varbūt kaut kad saņemšos paņemt no bibliotēkas), toties A.Saulīša filma par tēmu... Ievelciet dziļi elpu, pirms skatīšanās labāk neko neēdiet — ka nepaliek nelaba dūšiņa.

2. Ligzda (1995), režisors Aivars Freimanis (1936-2018).
Šogad filmai jubileja — 30. Gara, gara (2 stundas un 13 minūtes), lēna, lēna, bet galu galā ievelk. Un pravietiska savā ziņā, kad Gatis (Valdis Lūriņš) pašās filmas beigās bažīgi saka: - Un man ir bail, jo nekas taču vēl nav beidzies.
Periodikā atradu Dairas Āboliņas rakstu par filmas tapšanu: Ligzdas vīšana. Šo lenti veido vismazākā aktierkino grupa varbūt visā latviešu kino vēsturē. Viņi ir tikai desmit. Tāds kā ģimenes kino gandrīz burtiskā nozīmē. (Pavisam mazs arī kāds cibaliņš.)

Man liekas, kā tā bija prātīga doma šoreiz nebraukt atvaļinājumā uz laukiem. Es mīlu mammu, bet man vajadzēja šo laiku, lai pāršķirotu savas mantas. Savu lietu kārtošana ir kā sava prāta sakārtošana. Un darba dienās vai nedēļas nogalēs neko tik apjomīgu es izdarīt nevaru.

Un tagad man aptuveni top skaidrs, kā es strukturēšu savus datus.

Varbūt varat padalīties, kur pasūtīt patiešām kvalitatīvus T-kreklus un keponus "mākslinieciskai apdarei". Tie vng, kurus atradu nopērkamus LV, neattaisno sevu cenu pēc 3 mazgāšanas.

Šodien kopēju bildes uz datoru, tad būs jāuztaisa bekaps uz cieto disku.

Vispār tagad tā pa īstam mani interesē maz.
Interesē, vai pārziemos iestādītās rozes Naukšēnos.
Vai norīt siekalas ir grūti tāpēc, ka liels vairogdziedzeris, vai tāpēc, ka par to sadomājos.
Kāpēc man tikai tagad iepatīkas divtūkstošo beigu Placebo albumi.
Vai izdosies vannasistabas remontu pabeigt divās nedēļās.
Vai pasaules nesaprotamība ir laikmetīga.