-

Nācās aizbraukt uz rakstnieku māju, lai saprastu, ka neesmu rakstniece. Nedīcu pēc uzmundrinājuma šoreiz. Tāda ir tā realitāte.
Var būt, ka varu vēl savu dokumentālo prozu kādreiz pacelt, bet uzrakstīt steampunk fiction pusaudžiem jau ir cits līmenis.

Tagad, kad braucu autobusā uz Rīgu, ir traki smagi. Es domāju par visu, ko esmu uzrakstijusi un tikai par trīs lietām man nav drausmīgs kauns.
Kino es sev sadirsu, literatūru arī nespēju pavilkt. Es ceru, ka nenosprāgšu no kauna un turpināšu būt mamma. Kā nu māku. Tur atkāpšanās ceļa nav, lai vai cik apšaubāmi brīžiem ietu.

Vāks. Neko nevar vairs parakstīt. Viss uzrakstītais liekas sūds. Bāc.

Pamodos pusastoņos,
Ar velosipēdu aizbraucu uz kafejnīcu, kuras darbalaiks bija norādīts no astoņiem.
Kafejnīca bija ciet.
Aizbraucu uz vienīgo tuvo lielveikalu un nopirku brokoļus, puķkāpostu, papriku, puravu, ķiplokus, ķiršu tomātus un baklažānu.
Atbraucu uz Rakstnieku māju,
uzvārīju mannā putru, uztaisīju lauku biezpienu ar krējumu.
Paēdu putru ar kanēli un banānu. Paēdu biezpienu ar ķiršu tomātiem.
Parakstīju pusstundu, uzpīpēju, iedzēru zāles.
Vajadzētu atkal parakstīt.

Krūzē vīst dilles. Mitrums sīkām lāsēm vibrē gaisā aiz loga. Katlā vārās zupa. Your battery is running low. Un tā mēnešiem.

Mani sapnī apskāva.

Tik daudzus cilvēkus esmu aizvainojusi, likus viņiem justies neērti.
Tik bieži komunikācijā esmu bijusi pavirša un pašcentrēta.
Ir ataisnojumi vai nav - tas nemaina lietas būtību.
Mana vaina, mana vaina

Šorīt modos pa vairākām reizēm no tā, cik jūtos nelaimīga.
Kāpēc ir tik ļoti nelaimīgi?
Vakar es biju uz satori dzejas fizkultūru baltās nakts ietvaros.
Lasīju vienu dzejoli arī.
Var būt man bija par daudz cilvēku. Var būt man izdevās sajust atšķirtību un atšķirību.
Neticu, ka es kādam varētu būt interesanta. Var jau būt, ka esmu kaut kādos maldos, bet es domāju, ka ar mani tiešām nav par ko runāt.

Šodien tik ļoti gribās iedzert miedzenes un izrubīties 24h.
Tā nevar. Bērni.

Kaut kā sevi jākustina, bet sajūta tāda it kā sird būtu sāpīgs ledus gabals un ķermenis stīvs kā iesakņojies koks.

Gob Squad izrādfilmperformance bija labākais, kas ar mani noticis pēdējos 1000 gados. Man nav vārdu un laika tos atrast ( jo rīt 7 jāceļās ).
Ja es kaut ko darītu, tad es gribētu darīt to, ko viņi.
Esmu gultā un cenšos nelasīt tekstu kopuma izdevumu par viņu vēsturi, radošo procesu u.c. ( man rīt jābūt uz strīpas )
Bāc, cik tas bija satriecoši kruti.
Žēl, ka man neviens nav prasījis par viņiem uzrakstīt. Un 100% ka Varde, vai Lolita jau par viņiem kaut ko rakstīs.
Un vēl žēlāk, ka 97%, ka rīt netikšu uz viņu 30 gadu jubilejas ballīti.
Diez vai mamma pieskatīs meitu divus vakarus pēc kārtas. Ak, neraža.
Bet bija tik labi, nu.

Atkal sākuši pastiprināti laist apsēsties transportā.
Spogulis ir ļoti bīstams. Jābeidz rīt.
Nē - baltmaize, cukurs, trekna gaļa, kartupeļi (šñuk), makatoni, pelmeņi.
Jā - galetes, kraukšķmaizes, melnā šokolāde, fileja, salāti (daaaaaudz) dārzeņi, panińas, żàvètas plúmes.
Maz siera, krējuma.

Tas pagaidām viss.
Bet ar kaut ko jāsāk.

Pats svarīgākais, ko man pateica psihoterapeite ir tas, ka man jābūt gatavai, ka šādi posmi manā dzīvē var atkārtoties. Viņi var ilgt mēnešiem (ļoti negribu šeit rakstīt "un gadiem") Es nevaru aižžmiegt acis un gaidīt, kad pāries, jo dzīve jau notiek un nākas tajā piedalīties čerez ņimogu.
Nevienam nenovēlu šito piespiedu funkcionēšanas modeli. Ir jādomā, kā navigēt pa dzīvi ar visu tonnīgo krustu, stigmu utml.
Ir viltīgi jāmēģina sevi pierunāt būt.
Vēlviena lieta, ko terapeite nostādija man acu priekšā ir tas, ka man bišķi jādod pretī tam iekšējam kritiķim, citādi viņš mani paralizē.
Labā ziņa ir tāda, ka dr. Orlovskis, pilnīgi tāpat kā iepriekš - pat nepaskatoties uz mani - šoreiz izrakstīja man antidepresantus. Dzeru otro dienu. Tad jau redzēs.
Rakstu pamazām savu grāmatu. Iet galīgi garām pagaidām, bet es cenšos neizsamist.

Nezinu, kā tas iespējams, bet kāds uz Klēras vārda paņēmis sms kredītu. Man tiešām žēl, bet lasītāji saka, ka jāsagādā Klērai problēmas.

6:50
Klēras mīļākie rakstnieki visi bija miruši. Režisori arī, pārsvarā.
Viņai nebija laika iedziļināties mūsdienu mākslā. Tā bija pārāk trauksmaina un dinamiska. Klērai pilnīgi pietika ar visu to, kas bija sarakstīts, un pa lielākajai tiesai arī uzfilmēts, pirms 1990 un agrāk. Izstādes viņa reizēm apmeklēja vienatnē (tikai ne atklāšanas). Tad viņa vilka putekļu mēteli neatkarīgi no laika apstākļiem.
Viņa nepaturēja prātā mākslinieku vārdus, bet gremdējās gleznieciskās abstrakcijās atkāpusies cik tālu vien ļāva telpa. viņa vienmēr izlasīja visus aprakstus un koncepciju izklāstus. Reizēm devās viena uz jūru. Garās pastaigās. Viņai patika grāmatu smarža un visa tā muguriņu glaudīšana grāmatu plauktos.
Klērai bija pāris draugi. Tādi, kas nepamet un kuriem var zvanīt nakts vidū. Viena no tiem bija Eiženija. Viņai bija ļoti biezi melni lokaini mati un tiem pa vidu diezgan dusmīga galva. Eižēnija arī bija skaista savā veidā, taču viņa nebija skumja. Viņu vislabāk raksturoja ķeltu tetovējumi visās vietās, ko atsedza no pleca nošļukušie īsie džmeperi un minisvārki, kas atsedza vairāk, kā aizsedza. Eiženija bija slavena ar to, ka pazaudējusi vienu no savu augstpapēžu kurpju papēžiem, mēģinot izsist durvis aiz kurām bija paslēpies viņas toreizējais BF. Maukurs tāds. Citkārt, viņa publiskajā pirtī bija pagrūdusi kādu vīrieti, kurš bija pārāk cieši pētījis viņas tetovējumus. Vīrietim bija lauzta roka divās vietās. Tādus draugus vajag turēt cieši sev klāt un nekad neatlaist.
Otrs Klēras labākais draugs bija Matīss - trausls puisis ar dzejnieka dvēseli. Kaut kad sen - pavisam pusaudzībā - Klēra bija salauzusi Matīsa sirdi. Divas nedēļas viņa bija ļāvusi Matīsam ticēt, ka viņiem kaut kas varētu sanākt. Bija pagājuši gandrīz desmit gadu, bet Matīss vēlarvien cerēja, ka tā nav bijusi tikai likteņa nejaušība. Reizēm Matīss Klērai zvanīja pilnmēness stundās un ilgi stāstīja par savām ciešanām. Ja tad, kad Klēra nožāvājās, vai izklausījās samiegojusies, Matīss viņu sūtīja dirst, tad bija skaidrs, ka jāsauc taksis un jābrauc pie viņa. Ja nē - tad varēja droši turpināt gulēt. Matīss zināja visu par kraft aliem un džezu. Džezs bija viena lieta, kuras dēļ viņš nevarēja atlaist Klēru. Vienmēr, kad viņš runāja par džezu, Klēra klausījās ar spožām acīm un viņu nepārtrauca. Katru reizi, kad viņš sūtīja viņai saiti uz kādu divstundīgu thailonious Monk koncertu, viņa to vienmēr to noklausījās no sākuma līdz beigām. Nu kā lai nemīl, Klēru!?
7:30

1:21

Nu tad sākšu. Liet tāda, ka nevaru saprast, kam šo rakstu, tāpēc ir grūt rakstīt. Sarunājām ar Zeldas pārstāvi, ka stundu dienā rakstīšu. Šodien paņēmu šo uzdevumu formāli. Tikko uzliku pulksteni un tagad stundu rakstīšu visu, kas ienāks prātā. Vienkārši, ir tik grūti rakstīt bez konkrēta mērķa. Man ir padmā uzrakstīt rakstu par filmā, kuras ieteiktu noskatīties skolotājiem un audzinātājiem, taču tas, izrādās, nav nemaz tik vienkārši. Tagad pamazām saprotu, ka, var būt, īstenībā, gribu rakstīt par vienu konkrētu filmu. Bet vai viņu maz kaut kur tagad var redzēt? Nezinu. Bet man ir autores e-pasta adrese. Gan jau to visu var noskaidrot. Ir pagājušas tieši sešas minūtes. Tātad desmitā daļa no mana rakstāmlaika. Labi. Var būt, ka nav namaz jājūtas tik nožēlojami par to, ka nezinu, kam rakstu. Pēdējo reizi, kad rakstīju nezinot kam, uzrakstīju rakstu satori.

Man nav ne jausmas, kā dzīvot tālāk. Gribu tiešām daudz rakstīt, bet nejau neredzamajaiem draugiem, bet īstiem cilvēkiem, kas lasa, domā un runā par uzrakstīto. Ir iesākta grāmata bērniem, bet pagaidām tā ir iestrēgusi pirmā uzmetuma fāzē. Iesniedzu arī KKF, bet draudzene, kas ir no tiem lēmējiem, brīdināja, ka ja nu tur pavisam kāda sīka lietiņa nav pareizi formāli izdarīta, tad neizskata vispār. Es, saprotams, bīstos. Bet tas tā. Tagad man gribētos uzrakstīt kaut ko satriecošu - tādu, kas paceļ un iedvesmo gan mani, gan lasītāju un palīdz gribēt dzīvot. Kā jau esmu teikusi, ar pēdējo man neiet nemaz tik viegli. Gribētos teikt kaut ko skaistu un aizraujošu, bet sanāk tikai visāda ķomka, jo par ko gan citu lai raksta, kā par savu pieredzi. Nezinu, cik labi man izdotos rakstīt izdomātus stāstus. Tādus esmu dzīvē tikai pāris uzrakstījusi. Un mana bērnu grāmata ir pilna ar īstenību, lai cik daudz tur būtu fikcijas. Varu jau pamēģnāt, kaut ko izdomāt.

Var būt kādu skaistas tievas sievietes monologu uzrakstīt? Hahā. Jā. Tas man patiktu. Viņa būtu tieva un skaista un tieši tik skumja, lai tas nebūtu ne par daudz, bet arī ne par maz. Tāpēc sievietes viņai gribētu līdzināties (viņa, sprotams, arī būtu ļoti gudra, jo aiz vientulības būtu izlasījusi kilogramiem grāmatu) un vīrieši raudātu silvenos par to, ka viņa būtu izdomāta. Nu lūk. Šai sievietei, tātad būtu skaists vārds, tāds kā Virdžīnija, Elizabete, Klēra, vai kas tamlīdzīgs. Labi, Virdžīnija ir par traku un daudz izmantotu. Šī sieviete, tievā un daiļā, tātad. Laiku pavadītu raudot asaras, kas pašas ritētu pār vaigiem (bez visādiem tur neglītiem šņukstiem). Reizēm viņa skatītos pa sava, no vecmāmiņas mantotā vintedž dzīvokļa (ar augstiem griestiem un koka grīdām) loga uz birstošām ķiršu ziedu lapiņām, ko notriektu lietus lāses un viņai vienkārši sažņaugtos dvēsele aiz skumjām par visa pārejošo dabu. Citkārt viņa parkā stāvētu ietinusies sarkanas vilnas šallē un lūkotos cauri sārto kļavu lapu zeltaino tīmekli rudens saules gaismā ar samiegtām acīm un viņa justu visu dabas majestātiskumu caurstrāvojot viņas nelielo, bet slaiko un labi veidoto augumu (no visiem tiem pārdzīvojumiem viņa arī ļoti maz ēstu un mēs arī nemaz nezinātu, ko, jo ēdiens, tā gatavošana un tamlīdzīgi nožēlojami zemiski prieki netiktu atainoti šajā patiešām dziļdomīgi saldsērīgajā monologā)
Šai sievietei, sauksim viņu par Klēru, būtu ļoti paveicies ar galvas apmatojumu, jo tas vijīgās cirtās kristu pāri viņas pleciem, lai gan viņa tam savā dziļdomībā nepievērstu necik uzmanības.Skropstas un uzacu loki būtu izteiksmīgi tumši un skatiena stirnīgais trauksmainums un noslēpumainība, tumšie loki zem acīm bālā āda uz kuras fona iezīmētos sārta nedaudz spītīga mutīte - tas viss liktu satraukti pukstēt, lūk, piemēram tā jaunieša sirdij, kurš tikko pagāja gar esplanādi graudzams kruasānu un pamanīja dzīves saldsērīguma sagrābto Klēru vērojam gaismas rotaļas kļavas zaros, Jā, patiešām. Jauneklis, sauksim viņu par Ernestu, gandrīz aizrijās, kad gar viņa acīm negaidīti izvijās kamieļu rinda un apvārsni aizklāja tuksnesis. Jā. Šīs acis viņam atgādināja Stinga dziesmu par tuksneša rozi. Tomēr atstāsim Ernestu un ļausim viņam turpināt ceļu. Jā, iespējams, ka viņam nāksies apstāties un neglīti izklepoties pie soliņu rindas. Bet kam negadās, dievs ar viņu.Viņš klausās Stingu un ar to mūsu interese par viņu beidzās.
Tas, kas patiešām ir svarīgi, ir Klēras jūtīgums. Un prāts. Jūs nobrīnīsieties, cik daudz viņai ir prāta. Klēra sāk rītu atverot acis, kā jau daudzi no mums. Bet Klēra, atšķirībā no vairākuma, acis atkal aizver, tad no tām izrit dažas ļoti glītas asaras un tikai tad Kļēra atver acis uz ilgāku laiku, lai varētu saskatīt, teiksim ceļu uz dušas telpu, kurā viņa drīz ierodas satinusi savu bāli cēlo, persiku maiguma ķermeni, vecrozā zīda halātā. Klēra nopūšas ar maigu vaidu, kas atgādina mazas pūces pirmo “uhū”, viņa pavisam bez apdomas iesprauž matos fantastisku sarankoka ķemmi ar perlamuta inkrustāciju un pavirši sekstīgi uzsprauž uz augšu savus kuplos matus. Tagad viņa ilgi skalo seju ar vēsu ūdeni. Viņa domā par kalnu avotu un vēsas piles nedaudz samitrina viņas halāta piedurknes. Īss nicīgs skatiens dziļā sudraba spogulī. Skaistums ir pavisam strauji gaistoša ilūzija. Klēra to zina. Tāpēc pavisam nedaudz lepojas ar saviem tumšajiem lokiem. Tiem, kas zem acīm.
Viņa apsēžas pītā krēslā un paceļ kājas uz augšu un blakus esošā kāju krēsliņa ar polsterējumu. Viena zīdainā halāta mala nedaudz noslīd un atsedz cisku, kuras turpinājumā ir apakšciska un pēda. Ciska ir bāla un slaida, apakšciska skaisti veidota, bet pēdas izliekums atgādina nelielu sēdošu vēja suni.
No rītiem viņai patīk palasīt Sartru. Sartru viņa lasa katru rītu. Vnk randomā pāris rindkopas.
Sartrs pat vairs neskaitās klāt pie tiem daudzajiem kilogramiem, ko viņa izlasa citos diennakts laikos. Ir vēl daudz, ko varētu stāstīt par Klēru. Vienīgi man nav ne jausmas, kur viņa varētu strādāt. Laikam jau viņai ir diezgan labs mantojums no vecmāmiņas. Tā viņa var atļauties nicināt pasaules lietas. Nu, lūk. Tātad, Klēra ir dzimusi. Tagad tikai jāuzraksta viņas monologs.

2:21

Baigi gribās uz kaut kādu labu džeza koncertu tikt.

Nedaudz palasiju to dienasgrāmatu šeit, kāda tā bija, kad jutos labi.
Kaut kā jāsagaida atpakaļ tā godīgi emocionālā un par visu esošo pateicīgā "es", kāda es mēdzu būt.
Ak dies, kā neticās, ka tā, saulē sakusušā plastalīna sajūtā iegrimusī radība,
varēja būt tik pievilcīga sieviete ar drosmi un mugurkaulu.
pļecka pļecka.
Iekšējā balss atdzīvojusies un muld visādu pazemojuošu huiņu, paskaido, cik sūdīgi iekārtota pasaule un kā nav vērts censties, jo viss, kas ir tīrs tagad būs netīrs jau rīt un vispār putekļi. Tārpi un putekļi un es nekas neesmu kalikalidurgadurgakalikalidurgadurga....

Man nav spotify premium, bet spotify ņem no manis 8€ mēnesī! Wtf?
Vienīgais, ko varu iedomāties - no mana vecā konta, kuram pat vairs nemāku pievienoties. Ko lai dar ko lai dar?

Principā šitajā posmā es plānoju dzīvi sākot no septembra un drusku dzīvoju arī pa starpai tagad.
Biju pie mammas, līdzēju, ko varēju. Bijām priecīgas satikties. Braucu uz bibleotēku. Padzīvošu slepeno dzīvi. Atceros, kad jaunākā meita ratiņos gulēja, es strādāju biblenē pie datora. Mēs bijām labs pārītis. Piektdien vedīšu dèlu apskatít skin, kurá gribètu viņu laist pēc 9. klases. Bijušie Amatnieki. Tagad mediju kaut kas. RMMT.

Nezinu, ko rakstīt. Iesim gulēt. Uzcepu ķiploku grauzdiņus bērniem. Rīt ir 3 plāna punkti.
Ja nu kāds zina, kur noskat;ities 2022 gada filmu Close, būšu pateicīga.

Tā tā.

Man tāda sajūta, ka esmu satikusi draugus. Tādus, kas pieņem tevi tādu, kāds esi un redz tajā kaut ko vērtīgu un skaistu ar visiem trūkumiem. Tā ir laba sajūta. Rīt redzēsim, vai noturīga.