Logu tīrītāji

sēžu Aleponijā, tieši zem Ļeņina ģīmetnes, gaidu K no Grab mēģa un prokrastrinēju darbu. tāpēc šī vakara Grīnbergu spamā būs neliela kompilācija no preses par slaveno 1928. gada mītiņu cirkā, pēc kuras Otto tika apcietināts.

( part 1 )

zirgam stiegras trauma tomēr ir nopietnāka nekā sākumā likās. tas savukārt ļoti iespējams nozīmē, ka - this is it. ņemot vērā viņa vecumu (22) ļoti iespējams vairs nekādu lekšanas treniņu, maču, utt. droši vien ir var vēl tā puslīdz reālistiski cerēt, ka pēc pāris mēnešu miera perioda, varēs jāt vizināties vieglā slodzē, bet tas arī viss. stiegras traumas mēdz sūdīgi dzīt arī jauniem zirgiem. Radim bija otrai priekškājai, mazliet citāda profila stiegras trauma pirms kādiem ~10 gadiem. un tas bija ļoti mokošs pusgads ar ierobežotām kustībām un soļošanām pie rokas un diezgan psihopātisku atgriešanos slodzē (viņš bija nostāvējies pilnīgi traks).
šajā gadījumā trauma rada problēmas arī viņa voblera sakarā. voblers ir neiroloģiska problēma, kas rada problēmas komunikācijā ar pakaļkājām (tās var kustoties "zust", klupt, ļodzīties). šai kaitei viņa gadījumā palīdz 2 lietas - e vitamīns diezgan lielās devās visu laiku + slodze, kas veido un uztur muskuļus, kuri tad palīdz to pakaļgalu saturēt un noturēt un kontrolēt. tiklīdz muskuļu masa zūd, tā paliek redzami sliktāk. viņš jau tagad ir sācis vairāk vilkt pakaļkājas pa zemi un biežāk klupt, jo bijusi ļoti minimāla slodze. ja tagad ir pāris mēnešu miera periods stiegrai ar tikai soļošanu pie rokas (15 - 20 min dienā) - es nezinu, kā uzturēt muskuļu masu vajadzīgajā apjomā. turklāt viņa vecumā muskuļu masa ātri zūd, bet grūti un lēni nāk atpakaļ. vēl viens iemesls kāpēc viņam ir svarīgi kustēties ir emfizēma (zirgu astma) un tās saasinājuma laikos (pavasaris, putekšņi, putekļi) arī ir svarīgi daudz kustēties, īpaši lēkšot, lai tiek iztīrītas un izventilētas plaušas.
esmu bēdīga un noraizējusies par šo visu.

Karstumizturīgais silikons ir pilnīga maģija. Visas šitās mīkstās cepamformas. Man ir arī silikona paklājiņš, uz kura likt karsto pannu. Tas vēl joprojām raisa dīvainas sajūtas, prāts zīmē bildi, kur tas plastmasīgā paskata paklājiņš smirdīgi kūpēdams apčokurojas ap pannas perimetru.
Šādu disonansi man vēl izraisīja pannas skrāpēšana ar metāla lāpstiņu, kad pārgāju uz čuguna pannu.

Nedaudz palasiju to dienasgrāmatu šeit, kāda tā bija, kad jutos labi.
Kaut kā jāsagaida atpakaļ tā godīgi emocionālā un par visu esošo pateicīgā "es", kāda es mēdzu būt.
Ak dies, kā neticās, ka tā, saulē sakusušā plastalīna sajūtā iegrimusī radība,
varēja būt tik pievilcīga sieviete ar drosmi un mugurkaulu.
pļecka pļecka.
Iekšējā balss atdzīvojusies un muld visādu pazemojuošu huiņu, paskaido, cik sūdīgi iekārtota pasaule un kā nav vērts censties, jo viss, kas ir tīrs tagad būs netīrs jau rīt un vispār putekļi. Tārpi un putekļi un es nekas neesmu kalikalidurgadurgakalikalidurgadurga....

pieteicos "vārdu servisam" - darbnīcai, kurā man palīdzēs atrast vārdus

"/.../ bet tādēļ jau nesastingst rensteles."

Kopš seriki ir izrādījies veiksmes stāsts, tajos diezgan bieži parādās aktrises, kuras bija jaunas un ļoti slavenas deviņdesmitajos.
Kaut kad redzēju drāmu ar Nikolu Kidmenu, uj universums, biju nemierīga vairākas dienas, nubļa kā var viena sieviete ŠItā izskatīties. Nejau, ka man būtu žēl, bet auč, Nikola, kur tu to latiņu esi uzbīdījusi priekš parastiem mirstīgajiem.
Tad interneta ārēs uzbridu (godīgi, nemeklēju, pavisam nejauši) foto "no dzīves", viss normāli, normāla sieviete. Es nez, ko tie mākslinieki ar viņas seju izveic priekš kamerām, Džūlija Lamberte kvēlotu skaudībā.

izgājām lietū, paskatījamies Šantalas Akermanas filmu par Gazu, tuksnesi, mātēm, kas izdara pašnāvības un vārdiem, kad vārdu nav. uzzināju ka franču "ēzelis" cēlies no ebreju "mākonis"

If hell is hot, is heaven cold?
If pain is bad, is pleasure good?
If truth is real, is lying fake?
If I don't sleep, am I awake?

ja par garoziņām jaunajā darbā - outlook vide ir kaut kas neticami neērts, stīvs un tizls. es ļoti daudz laika pavadu vienkārši čakarējoties ar sīkumiem, ar kuriem googles vidē nebija nekādu problēmu.

"Laime ir tiekšanās, stāvoklis, ko ne vienmēr var aprakstīt vārdos. Tomēr daudzi piekritīs, ka iekšējais apmierinājums un dzīvesprieks bieži vien atspoguļojas cilvēka izskatā. Interesanti, ka modes un stila pasaulē ir tādi apģērba gabali, kas, šķiet, spēj runāt par cilvēka garīgo stāvokli. Par vienu no šādiem nelaimes simboliem var saukt “jaciņu”.

Nelaimīgas sievietes vienmēr valkā šo garderobes priekšmetu, uzskata ezoteriķi, un stilisti viņiem piebalso.

Laimīgas un pašpārliecinātas sievietes savā garderobē izvēlas dažādus apģērba elementus: puloverus, blūzes, kleitas."

tikko runāju pa telefonu ar Linarda Laicena mazmeitu. viņas numuru dabūju netīšām uzrakstot e-pastu bibliotēkas direktoram. kad sapratu, ka esmu nejauši iekopējusi viņa e-pasta adresi un nosūtījusi jautājumu viņam - sakautrējos un aizsūtīju ziņas dažiem citiem, kas šķita piemērotāki atbildētāji (no bibliogrāfijas nodaļas, kur viņa strādāja). bet man atbildēja tikai direktors.
viņa izrādās joprojām iet pie Otto un Alīnas uz kapiem. reti, bet iet. un izrādās Teodora Zaļkalna skulptūra Alīna Grīnberga tiešām ir tā pati mana Alīna. es biju manījusi, ka tāda eksistē, bet nebiju pievērsusi uzmanību, jo man likās, ka gan jau vienkārši vārdu sakritība un tā ir cita Alīna. labāku bildi nesanāk atrast, bet lūk.
sarunājām vēl sazvanīties un varbūt satikties. viņa padomāšot vai ir ko man teikt. un aizrādīja, ka nevajag lietot vārdu "čakarēties". viņai taisnība, protams.

p.s. vispār pirmais viņas jautājums man pēc tam, kad biju stādījusies priekšā - vai es esmu bijusi sakopt Grīnbergu kapus.

filma, kas man lika gribēt taisīt filmas, nebija nekas labs. Vanilla Sky. un es nezināju, ka tā filma ir rimeiks, toreiz, kad redzēju.

dziesma, kas man lika gribēt dzirdēt mūziku, bija American Pie. Madonnas kasetē. Arī par to es toreiz nezināju, ka tā ir kovers.

vispār ironiski. Otto Grīnbergs tusēja ar Frici Galenieku, viņus, piemēram, abus apcietināja 1928. gadā pēc mega mītiņa cirkā. bet Mārtiņš Galenieks mani pirms daudzpadsmit gadiem veda eksursijā pa Pētera Māldera vietām Londonā (neko nezinot par to, ka Otto un Fricis - mūsu vecvectēvi, ir bijuši pazīstami + mūsu ģimenes nav nekā draudzīgas vai saistītas. mēs iepazināmies kaut kādā drausmīgā dzeršanā pie Uldīša).

p.s. sorry basta - grāmatu vēl neesmu izlasījusi.

Man nav spotify premium, bet spotify ņem no manis 8€ mēnesī! Wtf?
Vienīgais, ko varu iedomāties - no mana vecā konta, kuram pat vairs nemāku pievienoties. Ko lai dar ko lai dar?

malkas šķūnī mētājas vāveres astes gals un zebiekstes vai seska kaka

oh my, arī dramaturgs. es laikam ceru, ka tā luga ir neglābjami zudusi un man nekad nebūs iespēja to lasīt.

Tāpēc diskusijās aicinājām rakstīt lugas pašus strādnieku jauniešus un revolucionāros studentus. No viņu vidus arī radās jauni dramaturgi, kuri deva vērtīgus darbus mūsu repertuāram. Viens no pirmajiem šāda veida darbiem bija O. Grīnberga sarakstītais «Ķēniņš—Jēriņi», ko viņš nodeva mūsu dramatiskajai sekcijai 1926. gada rudenī. Tas bija viens no tiem darbiem, kas visilgāk (šķiet, vairāk nekā piecus gadus) nepārtraukti palika mūsu teātra repertuārā. Šajā darbā bija pamatīgi atmaskota buržuāziskās republikas šķiriskā būtība un tās pērkamie līderi. Lugas autors O. Grīnbergs bija tolaik plaši pazīstams revolucionārās strādniecības darbinieks — lielisks orators un revolucionārs preses darbinieks. Pavisam jauns viņš parādījās mūsu vidū un kļuva pazīstams ne vien Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās un laukos.
/Atskatoties uz dzīvi. DIVDESMIT ASTOTAIS STĀSTS. MINNA ZĪDERMANE. Padomju Jaunatne Nr.210 (25.10.1967.)/

Strādāju līdz vēlam vakaram redakcijā, mājās bija Paula ar sievasmāti, iebraukušu no laukiem. Pie ārdurvīm no virtuves puses atskanēja zvans.
„Kas tur?" „Šeit Marija Leiko!”
Varam iedomāties sieviešu pārsteigumu, dzirdot aiz durvīm slavenās aktrises balsi, kas neilgi atpakaļ bija ieradusies no ārzemēm. Leiko kopš 1905. gada revolūcijas laikiem dzīvoja un darbojās Vācijā, izvirzījās un izcēlās kā ekspresionistiska aktrise un arī filmu māksliniece pirmajā (mēmajā) posmā. Tika redzēta arī uz Rīgas ekrāniem. Vēlāk ar lieliem panākumiem viesojās Nacionālajā un Dailes teātrī, arī provincē.
Kopš 1933. gada ārzemniece vāciešiem vairs nebija vēlama, un Marija Leiko palika mūsu galvaspilsētā. Viņa bija nākusi apskatīt telpas pie mums Meža Parkā kopā ar Austru Krauzi. Abas dāmas bija apmierinātas, un es viņām izīrēju prāvo ēdamistabu. To bija izgleznojis tas pats Romāns Suta, kas reiz atveda arī savu kollēgu, ja pareizi atceros, Jāni Kalmīti, un teica: „Viš ti, čto nacarapal pjoriškom!” (lūk, ko saskrāpējis ar spalviņu).
Tagad valdīja Kārlis Ulmanis, bija iestājies mierīgs un kluss laiks. Īpaši to varēja izjust, kad starp priedēm sasniga sniegs un gaiss bija tik tīrs un rāms. Manas Īrnieces varēja baudīt pilniem malkiem , pelnīto” atpūtu, kā mēdz sacīt. Kas notika viņu iekšējā pasaulē, to nemāku teikt. Dāmas likās ļoti mierīgas, par citiem neinteresējās un savas lietas bez vajadzības nestāstīja. Gandrīz nekur viņas negāja, atceros tikai vienu reizi, kad apmeklēja Splendid Place kino, kur noskatījās Villija Friča un Lilianas Harvejas opereti. Pavisam maz cilvēku nāca pie viņām un reti, ne vairāk kā divi, trīs — Ādamsoni, Grīnbergi, kompanjons Ozols. Austrai un Marijai bija pāris personisku mēbeļu, Sutas zīmēti sarkanmelni ķeblīši, ko viņas atstāja vēlāk aizbraucot Ādamsonam un viņa sievai, bijušajai tautsaimniecības studentei un radiofona ziņotājai Mirdzai Ķempei, vēlākajai boļševiku „dzejas karalienei”. Austra Krauze un viņas draudzene, abas „proletāriāta” darbinieces, dzīvoja no kapitāla. Austrai piederēja neliela firma „Piena Eksports”, kas par brīnumu bija palikusi „neapvienota ” autoritārajā laikmetā. Kompanjons bija Ozols, pusmūža vīrs, tumšu ūsu un skrejošām acīm. Kā prokurists darbojās mans skolas un studiju biedrs, Oto Grīnbergs, vēlākais Rīgas pilsētas izpildkomitejas izglītības daļas vadītājs un marksisma profesors.
/Oļģerts Liepiņš "Tālos atspulgos: mana mūža atmiņas" (1982) 619. - 621. lpp./


Par ko Grīnbergi runāja ar Leiko un Krauzi? Kādas bija viņu attiecības? Vai tās sabojājās pēc iepriekšminētās naudas lietas? Ja par Linardu Laicenu vecvecvecāku arhīvā ir daudz pieminējumu, arī atmiņu raksts, tad par Leiko un Krauzi nav - tik vien kā rakstā par žurnālu "Informators". Kad un kā viņi uzzināja par Lielo teroru? kaut kur te manīju piezīmes, ka Otto esot pats centies izpētīt Laicena nāves apstākļus un viņš pēc tam bija teicis, ka cer, ka Laicena atraitne par šiem apstākļiem neko sīkāk neuzzināšot - pārāk smagi tas esot. bet kā ar Leiko? Viņam bija vienalga vai kaut kādu iemeslu dēļ par viņu nevarēja tā interesēties un runāt?


No vienas puses gribas redzēt "Marijas Klusumu". No otras ļoti negribas.

Principā šitajā posmā es plānoju dzīvi sākot no septembra un drusku dzīvoju arī pa starpai tagad.
Biju pie mammas, līdzēju, ko varēju. Bijām priecīgas satikties. Braucu uz bibleotēku. Padzīvošu slepeno dzīvi. Atceros, kad jaunākā meita ratiņos gulēja, es strādāju biblenē pie datora. Mēs bijām labs pārītis. Piektdien vedīšu dèlu apskatít skin, kurá gribètu viņu laist pēc 9. klases. Bijušie Amatnieki. Tagad mediju kaut kas. RMMT.