*

vakar bija visādu pirmo reižu diena - pirmo dienu nodzīvoju ar basām kājām, ēdām pirmās šogad dārzā izaugušās pusdienas (sparģeļi, protams) un pirmo reizi ārā, pirmo reizi atvēru Kimas K. alķīmijas un arhetipu dekus. kaut kas vēl bija pirmo reizi šogad.
abi timiāni izskatās beigti. nu citrontimiānam viens mazs stūrīts liekas drusku dzīvs. bet nopirku jau depo jaunus. baigi dārgi likās. no lavandām daļa izskatās lieliski, ir dažas, kas izskatās nepārprotami mirušas un dažas tādas 50/50. visas bija piesegtas ar egļu zariem. K uztaisīja Flamentanzam jaunu mājiņu. ļoti smuku. pārstādījām jāņogu. cerams ieaugsies. vienīgā jāņoga, kas man kaut cik garšo.
sācies tas laiks, kad šķiet, ka visa visīstākā dzīve ir te mājās, dārzā, mežā, dabā un viss pārējais tikai tādi apgrūtinoši un nenozīmīgi nieki.

vēl es divus vakarus pēc kārtas apmeklēju izrādes ne darbā. ļoti sen nekas tāds nebija gadījies. ceturdien biju uz franču cirku. tas bija ļoti savādi un dīvaini, bet es jutos labi pavadījusi laiku. nenožēloju, ka uzkavējos galvaspilsētā pāris stundu ilgāk. vakar biju uz "Mēs, roks, sekss un PSRS". biju dzirdējusi daudz labu atsauksmju, bet man bija visnotaļ garlaicīgi. likās forša scenogrāfija, ideja un Johansons. bet pārējie aktieri likās, ka vnk atnākuši izdarīt darbiņu. un galvenajai varonei drausmīga dikcija. viņa visu laiku teica "sapušie rietumi" un vispār bija grūti saprast, ko viņa saka. dažas ainas vilkās bezgalīgi, bezgalīgi gari. jā, kaut kā nebija labi.

šīs nedēļas piezīmes:
* otrdien biju galvaspilsētā. sen nevilktie smukie zābaki noberza kāju. izstaigāju savus mīļākos centra veikalus (grāmatnīcas, Humanas un Dabasstacija), paēdu Terapijā, iegādājos jaunāko dzejas krājumu un apmeklēju pirmizrādi
* pirmizrāde bija forša, bija gan viens moments, kam es nenoticēju, turklāt diezgan būtisks, bet lai jau. nevaru teikt kurš, jo spoileris. vizuāli ļoti, ļoti smuka.
* ceturtdien bija pirmie pilnīgi svešie cilvēki uz meža tripu + pirmo reizi vedu 2 gab. gāja labi. cilvēki bija forši un viss gāja gludi.
* pilnmēness + mēnešreizes - parasti diezgan nāvīgs savienojums, bet šoreiz ir pat visai ciešami. ibīšus gan tā pavairāk iešāvu
* akā laikam sūknis nogāzies uz grunts, rauj smiltis augšā, tek pilnīgi brūns ūdens un trose, kurā viņam vajadzēja karāties palika rokā. divu dienu laikā spainī nosēžas smiltis un ūdens normāls. nevaram dabūt rokā nevienu aku cilvēku. paši, bez spec aprīkojuma, baigi nevaram neko izdarīt. akai 28 grodi, tā ir īsta pazemes eja, var tikt uz Ķīnu (vai kas nu mums tur otrā pusē sanāk) un arī nosmakt no skābekļa trūkuma.
* šīs nedēļas solīto sauli īsti nesagaidīju. es pis to pelēkumu. netipiski sev - bet tiešām gaidu ziemu. gribas sniegu, sauli, slēpot un lēkšot pa bezgalīgiem sniega laukiem

ļoti patika Sīļa izrāde par futbolu VVTF, lai gan man parasti Sīļa izrādes baigi neķer un futbols vispār necik neinteresē. priecājos, ka netīšām gadījās tur nokļūt. vizuāli baigi forši uztaisīts un garlaicīgi uz mirkli palika tikai, kad bija pagājusi jau stunda desmit un palikušas 20 min līdz beigām, lai gan tur viss tiešām bija par mani totāli neuzrunājošo futbolu.
tīšām bijām nokļuvuši Santu "Satikt" - tā man atkal nu tā. man interesēja tā sutartiņu lieta, man ļoti patīk sutartines un mēs ar Līgām arī pāris dziedam, bet tā izrāde kopumā nelīmējās kopā. audiāli tiešām skaisti un kruti, bet es laikam nesaprotu to laikmetīgās dejas valodu. sākumdaļā kopumā likās vnk krīpī, pa vidu brīžam tādi kā baltie laukumi (kad sajūta, ka moš vnk nav kkas izdomāts un tas aizpildīts ar kaut kādu kustēšanos, bet varbūt es ļoti kļūdos). pašas beigas gan bija smukas.

noklausījos testa versiju Rolanda dziesmai. nevar saprast - būs tiešām forši vai man likās forši kā insaiderim.

kaut kā ļoti jocīgi, ka sezona "beidzās" 12. martā ar Lepnuma un aizspriedumu pirmizrādi Naciķī un sezona "atsākas" 23. jūlijā, ar Sidraba šķidruma pirmizrādi Dailē, turklāt abām mūziku komponējis mans vīrs.
Šķidrums likās ok. man tā īsti nepatika materiāls jau tad, kad mēs viņu paši neuztaisījām. tēmas aktuālas, dialogi asprātīgi (ne visi protams), bet kopumā jau tas nekur neved. gāju ar lielām bažām un ļoti zemām ekspektācijām, jo biju saklausījusies virtuves stāstus (tā mākslas tempļa galveno priesteru izrīcības ir epic shit), likās, ka pēc beigām būs jāskrien prom, lai nav jārunā ar draugiem, kas piedalījās tapšanā (dzirdēju jau baumas, kā visi runājuši, ka Inesei riebsies), bet tas laikam bija labi. nu tās zemās ekspektācijas. beigu beigās bija visai ok. izspiests maksimums no tā materiāla, ko varēja izspiest, turklāt lielajai zālei (sākumā bija runa par dārzu vai mazo zāli). izskatījās smuki, skanēja smuki un nebija gari, bija smieklīgi vietām un ļoti superīgas sliekas. daža laba aktierspēles kvalitāte gan likās apšaubāma. publika arī izklausījās visai atsaucīga un gan dzīvoja līdzi, gan smējās, gan brangi aplaudēja.
karoč nav nekāda izgāšanās vai pilnīga neveiksme, bet jumtu nost arī nerauj. tāda normāla izrāde.

Klāva Lepnums un aizspriedumi Naciķī ir apburoši. vienlaikus skaisti un ironiski un skumīgi un smieklīgi un viegli un trausli un pa īstam un mazliet tizli. lepojos ar vīra komponēto mūziku arfai un čellam. lepojos ar visiem saviem foršajiem un talantīgajiem kolēģiem.
visādi citādi sirreāla sajūta un dzīres covid laikā. tieši pirms gāju uz izrādi parādījās ziņas par visa atcelšanu un ciet klapēšanu - uz tā fona pirmizrādei un pirmizrādes ballītei bija tāda vienlaikus salda un sēra noskaņa. tā it kā no kādām atvērtām durvīm visu laiku vilktu vēss vējš. aiz durvīm tumsa, neziņa un cerības, bet pagaidām vēl telpā silts, smiekli un dzērieni un mājās ceptas vafeles.

par covidu privātā līmenī baigi neuztraucos. dzīvoju privātmājā mazpilsētā. man mājās vienmēr ir ļoti daudz dažādas sausās pārtikas krājumu, jo ēst ir mans hobijs. pagrabā karpeļi un zaptes, akā savs ūdens un šķūnī malka. un krājkontā drusku naudas, ar kuru kādam laikam dzīvei mazpilsētā un rēķinu apmaksai pietiks. wc papīra gan nav pārāk daudz palicis. rīt pēc ārkārtas sapulces brauksim mājās un manliekas, mums ies forši. galvenais, lai vecākiem viss labi. par mammu mazliet uztraucos, jo tuvu pie 70 un smēķē nezcik desmitgades. ne-privātā līmenī gan situācija liekas visai satraucoša. priecājos, ka mūsu parasti kuslās amatpersonas pārāk nestiepa gumiju un izsludināja visus esošos ierobežojumus. par pieeju diagnostikai gan baigi nav ko priecāties.

nepatika Baltais helītis. vizuāli ļoti skaisti, tāpēc žēl, ka nespēju uz to skatīties kā mans paziņa, kas studē scenogrāfiju - kā uz 3h ilgu gleznu. ļoti skaists balkoniņš (bet tikko Vēlajā mīlā arī bija skaists balkoniņš). tekstā un darbībās trūkst iekšējās loģikas. es nesaprotu kāpēc pāvesta ilggadīgs sekretārs viņam tur uzdod tādus jautājumus, uz kuriem čista viņam būtu jāzina atbildes (manuprāt, vienīgais jūtamais iemesls, ir Alda vēlme, lai šie teksti tiktu pateikti un tas neliecina par labu dramaturģiju). vai, piemēram, otrajā cēlienā - balkoniņam smuki "vējā" plīvo aizkari, bet tu sēdi un domā, diez kā viņi pavāks viņus malā, lai atkal varētu ielidot helītis - un Kaspars pieceļas pamīcās ap tiem aizkariem, atver tos un atkal aiziet prom no turienes - skaidrs, ka viņu vada nepieciešamība pavērt ceļu helītim, nevis tēla iekšējā loģika. un tā daudzās vietās. to helīti es arī līdz galam nesapratu. Guna pirmo reizi mūžā nelikās laba. šādu viņas steberēšanu var redzēt vairākās citās veco cilvēku lomās. protams, ka vienam cilvēkam ir kkādas ierobežotas iespējas, bet te es redzēju tikai steberēšanu, nevis tēlu (totāli nevainoju mīļo Gunu, bet režiju un/vai materiālu). Miša šajā izrādē runā klusi un neartikulēti (Brodskī bija nesalīdzināmi labāk), attiecīgi, lai gan sēdēju 4. rindā, turpināju klausīties Viļa lasīto latvisko tulkojumu austiņās arī angļu tekstu laikā - kopumā nav baigi ērti. bet Miša uzplauka īsajos dejas iestarpinājumos. teksti kopumā rada sajūtu, ka Aldim ir reāla vajāšanas mānija un bailes, ka visi ļaunie liberāļi, kuri patiesībā ir totalitaritāļi, cenšas nozagt viņa eiropu. un visas tipa smieklīgās vietas likās ļoti nodrāztas un neasprātīgas. karoč viss likās tāds ļoti izdomāts un bez iekšējās dzirksteles. drusku arī radās sajūta, ka tas kopumā ir kkas tāds, kā skroderdienas - ko uzbliež un tad bez prieka atspēlē pa visām lauku un mazpilsētu estrādēm, lai sapelnītu piķi - tikai šis tādā starptautiskā mērogā.
maestro G. feisbukos bija ierakstījis, ka šīs izrādes atslēga esot ieslēpta intervijā ar Aldi pēdējā KD. ziņkāres vadīta izlasīju un vēl vairāk pārņēma sajūta, ka es nemaz negribu tur neko mēģināt atslēgt.
un vēl - aizvien vairāk nostiprinājās sajūta, ka Aldis jau kādu laiku atrodas "karalis ir kails" situācijā.

Hermaņa Vēlā mīla mani vīla. pirmā daļa likās ļoti garlaicīga, ļoti ilustratīva un, ka maestro par daudz tīksminās par sevi (jā, jā ir kruts aktieris un aktierdarbs, bet brīžiem tas kaut kā ļoti iestiepa izrādi un likās liekvārdīgi). otrā daļa sākumā šķita daudzsološāka, bet kaut kā izčākstēja. abas epizodiskās Marijas parādīšanās likās liekas.
zinātāji zināja stāstīt, ka izrāde esot pilnīgs 1:1 rimeiks tai Hermaņa ārzemju Vēlajai mīlai. ja tā, tad šajā variantā vispār nevarēja saprast, kāpēc režisors šobrīd vēlējies šo izrādi iestudēt, jo likās, ka viņam nav bijis baigi interesanti.
Pirmajā daļā scenogrāfija atsit Soņas istabiņu tikai citā laikmetā. Īpaši, kad Gundars frontāli sēž pie virtuves galdiņa. Soņu gan taisīja Jurjāne, šo Pormale, diez tas speciāls vai nejaušs citāts? Pāris brīži vizuāli ļoti skaisti, piemēram, Regīna uz balkona. Pārbūves gan likās ļoti neveiklas un nepārdomātas - vesels bars skatuvnieku veselu mūžību cilā smagus un neērtus sienu gabalus. nelikās, ka šāds risinājums bija tā vērts, jo garlaicīgi, nesmuki un sāk palikt žēl skatuvnieku, jo redzams, ka viņiem čakars un neiet tik raiti, kā gribētos.
iepriekšējā Hermaņa un vispār JRT izrāde, ko redzēju bija Dieviņš pillā un par to ar likās, ka režisors trūcis.

turpinu apbrīnot savus kolēģus. uztaisīt tiešām labu izrādi tik īsā laikā ir neticami. man jāatzīst, ka es labu brīdi biju visai bažīga par rezultātu, bet beigās sanāca tiešām forši, pēc pirmizrādes aizgāja arī jaudīga diskusija par tēmu. prieks un brīnums arī par bērnu kora profesionalitāti un augsto līmeni.
vakar bija dzimšanas diena - likās, ka būs parasta darbdiena, ar nobūvi un nogurumu, bet kolēģi bija sarūpējuši pārsteigumu jau pēc pirmizrādes un pusnaktī mani meta gaisā jaunu, skaistu un seksīgu vīriešu pulks, kā arī saņēmu vairākas ļoti skaistas un emocionālas dāvanas (piemēram, brīvprātīgā meitene bija man uzadījusi vienradzi) + ļoti lielu aploksni. savukārt vakar pēc nobūves man un vēl vienam jubilāram, kuram bija vārddiena, bija iespēja iepartijbomžot kolēģes māsas dzimšanas dienā - tas bija izcili - lieliska kompānija, skaista vieta, pirts, brīnišķīga šokolādes kūka, grilēts tofu un citi gardumi un tu pats neesi pielicis ne pirkstiņa tā tapšanā, bet vari tā jauki nosvinēt savu dzimšanas dienu.

vēl man uzdāvināja pušķi, kurā ir piparmētras, lavandas un rozes (un vēl šis tas) un tas kopā veido tik izcilu smaržu buķeti, ka es neatteiktos no tādām smaržām. visādi citādi mājās mani sagaidīja karalisko liliju armija - jau kāpjot ārā no mašīnas smarža gāza no kājām. šogad kaut kā īpaši lekni saziedējušas - pa četriem, pat pieciem ziediem uz viena kāta.

aizvakardienas divi galvenie notikumi:
1. akmens
man te puramalā gulēja akmens. uz sāna, zemē visai iegrimis. es jau sen domāju - ko viņš tur ne pa tēmu stāv un traucē pļaut zāli. beidzot saņēmos uzsākt viņa pārvietošanu. izraku un lūdzu vīram aizgādāt pie sojšliku cepšanas vietas, tīri dekoratīviem nolūkiem. vīrs nebija priecīgs, bet izcēlām no bedres un izrādījās, ka akmenim vienā galā krusts. visdrīzāk kāds 19. gs. robežakmens, bet tā jau patīkami savā mazdārziņā, privātmāju rajčikā netālu no pilsētas centra, atrast kaut ko tādu intrsantu. jāizdomā kāda leģenda par akmeni, ar ko biedēt ciemiņus. piemēram, ja viņi neziedos akmenim naudu, viņus vajās nelaimes. tas varētu būt neliels pasīvo ienākumu gūšanas veids. vēl es domāju, ka tā kā namiņam šogad paliek 66 gadi un ir tas akmens ar krustu - jātaisa kaut kāds pagānu festivāls dārzā.

( akmens )

2. Martins Īdens
noskatījos Klāva "Martina Īdena" ģenerāli Valmierā. protams patīkami, ka izrāde sākas un beidzas ar Skābo lietu un tas skan arī izrādes laikā uz pārbūvēm (un to dungo viss Valmieras teātris). ļoti patika scenogrāfija un noskaņa - viss tāds gaišs un ar jaunības cerībām pilns. pirmais cēliens kaut kādā sajūtu līmenī asociējās ar Ķimja Mēnesi uz laukiem. ļoti patika beigas, jo viņas bija tādas, kā nekad nav mākslā, bet kā ir dzīvē, bet, lai paskaidrotu šo domu, man ir jāspoilo, tāpēc es to nedarīšu (Klāvs gan taisījās vēl tur kaut ko pamainīt, nezinu vai tagad nav citādākas). varbūt vietām likās druscītiņās par garu, bet es to norakstu uz vispārējo pirmspirmizrādes pagurumu, kopumā aktierdarbs ļoti patikās. un visdrīzāk jūs pēc izrādes noskatīšanās jutīsiet nepārvaramu vēlmi iemalkot aukstu baltvīnu, tāpēc jau laicīgi veiciet atbilstošus pasākumus.

p.s. un lielajai, skaistajai rozei atkal utis. tas bija viens no pērnvasaras murgiem, kurš, kā izskatās, taisās atkārtoties. man tā roze mīļa, jo asociējas ar vecomammu.

3 dienās esmu noskatījusies 6 izrādes. ja pieskaita vēl vakardienu, tad 5 dienās - 7.
*Man on the Moon
*No Kids
*The Money
*This is Not a Safe Space
*Confessions of a Cockney Temple Dancer
*Fat Blokes
*Klitaimnestra

top 3 - 1. Fat Blokes; 2. This is not a Safe Space; 3. The Money

pierakstu, jo būs jāraksta atskaite komandējuma sponsoriem. varētu rakstīt jau tagad, bet nevar, jo jāprokrastinē.
kopumā bija labs brauciens. baigi daudz domu galvā, bet kaut kā nedodas rokās. lidinās apkārt un neļaujas racionālai verbalizēšanai. kas sūdīgi no atskaites rakstīšanas viedokļa.

gada priekšpēdējā diena:
*aizbraukt no Smiltenes uz Rīgu
*aizvest vecākus uz Terapijas branču (piparkūku sidrs ir kkas ļoti garšīgs)
*aizbraukt ekskursijā uz IKEA
*apmeklēt Kugrēna stāvizrādi Plezīrs (nepavilkos. garlaicīgi it kā nebija, bet smieties arī baigi negribējās)
*aizbraukt no Rīgas uz Smilteni (pa ceļam izdzert divus alus un visu laiku jūsmot par Lī Heizelvudu)
*iekurt krāsni un gaidīt, kad izkurēsies, lai varētu aiztaisīt šīberi

p.s. K. mati šobrīd nezkāpēc smaržo pēc padomju laiku plašu vākiem un pāri dārzam iet zaķa pēdas

lai slavēts tas kungs, atklāšanas mēnesis ir over and done. man ļoti patīk Himna un tas ir pat samērā objektīvi, jo es neesmu izrādes tapšanā piedūrusi savus pirkstus. un Dzenīša Vīriešu dziesmas Siliņa izpildījumā cirka manēžā skanēja medžik.
pa dienu atbraucām mājās. Smiltenē slapjš sniegs un istabās 6-7 grādi un redzami elpas mutulīši.
novembra pirmajai pusei vajadzētu būt mierīgākai. tuvākais lielais stress ir pirmizrāde 2. decembrī, izrādei, kurai vēl nav pabeigta rakstīt ludziņa.

visu laiku liekas, ka gribas kaut ko ierakstīt, bet īsti nezinu ko. pēdējās nedēļās ir maz gulēts, vēl mazāk būts mājās un ir darītas daudz, daudz dažādas lietas. esmu bijusi scenogrāfe, producente, apkopēja, sabiedrisko attiecību speciāliste, sagādniece, brīvprātīgo koordinātore un brīvprātīgā darba veicēja, tekstu redaktore, gaismu māksliniece, biļešu kontroliere, ziņnese, interjera dizainere, biroja vadītāja, sabiedrisko attiecību speciāliste un vēl nezkas. JRT aktieru kursa uzņemšanai bija tā reklāma par to, ka jākļūst par aktieri, lai iejustos visdažādākajās profesijās. ziniet, pilnīgi pietiek ar stāvēšanu pie maza, jauna teātrīša dzimšanas vecā, spokainā un kultūrslāņa pilnā ēkā.
"Brīnuma skartie", manuprāt, ir izdevusies brīnišķīga, izstāde "Interlūdija" ir jocīga, bet man pat neriebjas (lai gan mēdz riebties šāda veida māksla), Ezeru konča kophostošana ar cirku bija ļoti stresaina, bet es enīvei labi pavadīju laiku. paši Ezeri gan mani totāli neuzrunā, liekas pilnīgi garlaicīga ļurināšana. protams, prieks, ka citiem patīk. Ekskursijas pirmizrādē, krodziņā "Pie Sniķera", ēdām Terapijas nemeduskūku un sāļās uzkodas. es tāpēc neaizgāju klausīties Thurstonu, jo bijām tieši atkorķējuši pirmos pirmizrādes šampjus un tas mirklis likās kaut kā emocionāli svarīgāks, nekā koncerts. no Skaņu meža es redzēju tikai Tesu un beksteidža for free alkoholu, kas būtiski ietekmēja nākamās dienas pašsajūtu, pieejamo outputa levelu un performances kvalitāti. man patīk darīt skaistas, jocīgas, smieklīgas un īstas lietas kopā ar šiem cilvēkiem. bet mazliet lauž uz pusēm arī tā sajūta, kas ir izraujoties uz mirkli līdz mājām (vai vienkārši domājot par tām). līdz savam mazajam namiņam provincē. tad atkal negribas braukt projām no turienes, tikai kurināt krāsni, dārzā šņikāt nost dažādus fotosintezēšanu beigušus lakstus, pastaigāties, grābt lapas, turpināt peldsezonu un apciemot zirdziņu. svētdienas vakara izjādē pa pļavām satikām milzīgu, daiļragainu briedi, bet atceļā pa baltu miglas jūru ar it kā palēninātiem lēcieniem, kā delfīns, peldēja stirna. un Smiltenē pat uz VIDu iet ir patīkami. šonedēļ cirkā ņemamies ar Valmieras "Pavasara" pārlikšanu uz zirgu staļļa skatuves, ir mazliet mierīgāk nekā iepriekšējā nedēļā. vakar pat aizgāju noskatīties Zvērīgo mīlu Dērķikā un pasēdēju Pilī un Aptiekā, gaidīdama kad darbu beigs trupas tehniskais direktors. Zvērīgā mīla bija samērā smieklīga, dažas ainas izcilas, bet kopumā palika tāda "nu un?" sajūta. rīt paralēli "Pavasara" gatavošanai sākas mēģi izrādei, kas man būs jāproducē. interesē un bail vienlaicīgi. ļoti gaidu atklāšanas mēneša noslēguma pasākumu t.i. Andra Dzenīša vīriešu dziesmas Armanda Siliņa izpildījumā. ceru, ka man būs laiks ne tikai stresot par pasākuma norisi, bet arī noklausīties pašu konci. nāciet arī jūs.

Lai cik neobjektīvi tas arī nebūtu, ņemot vērā manu iesaistes apjomu šajā projektā, ekskursijai cirkā būtu jāsanāk nenormāli krutai. Lielākais klupšanas akmens šobrīd ir augstās tehnoloģijas un par maz laika un cilvēkresursu to pilnīgai savaldīšanai.
Visādi citādi - drausmīgs miega bads.

kopš retajiem un ļoti neregulārajiem Rīgas cirka apmeklējumiem bērnībā, man likās, ka akrobātika mani neinteresē. izrādās, ka interesē gan, ja tā ir šādā izpildījumā. neatceros, kad pēdējo reizi būtu jutusies kā bērns, kurš piedzīvo un pārdzīvo brīnumu.
skatoties arī sapratu, kāpēc mani bērnībā neuzrunāja akrobātu triki cirkā - jo tas bija tāds trū padomju izpildījums - mirdzošās, spīguļojošās drānās, ar ledainu smaidu sejā, zem kura tika slēpta nenormāla zloba un sevis pātagošana. šitie austrāļi pilnīgi pretēji - viss ir pa īstam, bet kā rotaļa. tas cik tas viss ir smags darbs netiek slēpts, bet tajā pašā laikā tiek rādīts ar prieku un izbaudot cilvēka ķermeņa spēju robežas, komunikāciju, sadarbību, sacensību, humoru un nopietnību. un es uzreiz tam noticu, no sirds līdzpārdzīvoju, priecājos un skatos ar aizturētu elpu (brīžiem likās, ka varētu arī apraudāties). ļoti, ļoti skaisti, tajā pat laikā ar reallaif skarbumu un īstumu.
rītdien arī rāda - ja ir vēl biļeti, skrieniet skatīt.
gravitācija tiešām ir mīts.

vakar bija tas gods noskatīties Dērķikā izrādes "Latvijas plānošanas institūts" ģenerāli. es nevaru teikt, ka tā izrāde atstāja manī kādas pēdas, izmaiņas vai radīja pārdomas, es pat baigi vairs neatceros, ko tur runāja. it kā samērā bezjēdzīgi, bet forša scenogrāfija un es kaut kā jutos ļoti labi un krāsaini pavadījusi laiku. bija atsauce uz "Pavasari" arī. un free vinārs.

fests beidzās ar tādu labu sajūtu, ka manī ir atgriezies prieks strādāt ar teātri. pēc 11 gadiem JRT man likās, ka es vairs nekad negribēšu strādāt neko ar teātri saistītu, bet šī pieredze Valmieras festivālā bija kaut kādā ziņā dziedējoša un iedvesmojoša. katrā ziņā ir viegli darīt arī visādas čakarīgas lietas, ja jūti, ka tev uzticas un nedžadžo un dod brīvību. tai skaitā - brīvību uzņemties atbildību arī par lietām, par kurām tā konkrēti neviens nav prasījis uzņemties atbildību. tas viss ir rezultējies ar to, ka šodien pateicu trīs jāvārdus trim projektiem tuvākā pusgada laikā - divi no tiem pa lielam saistīti ar izrāžu producēšanu, viens ir palīdzēt režijas studentu darbam ar kostīmiem un skatu no malas, lai sagatavotu izrādi Patriarha rudenim. kā arī - in general palikt kopā ar Kvadrifronu un darīt ar viņiem kopā lietas. sūdīgākais ir tas, ka par to visu visai maz maksā un tas viss nozīmē daudz būt Rīgā, bet gan jau - nāks laiks, nāks padoms un gan jau sapratīšu kā iegrozīties.

atgriežoties pie festivāla - vakar pēc diviem Pavasariem, nobūves un neticami zibenīgas busa uzkraušanas, paspējām vēl uz Tropas Reptīli. tā bija ļoti savāda pieredze. bija kāds posms izrādes laikā, kurā es domāju par to, ka būtu labi pēc izrādes nesatikt nevienu no Ingām, jo... nu... hmmm, bet kaut kā tā izrāde nemanot un slepus ievilka, savilka, apvārdoja un beigās, izejot ārā, visi bijām tādi, burbuļaini. kaut kādos psihes slāņos tā izrāde izrādījās ļoti iedarbīga. bet nu līdz šim no redzētajām Tropas izrādēm, neviena nav bijusi sūdīga.

par pašu festivālu varu teikt to, ka viņš turas kopā pateicoties faktam, ka LV teātra peļķe tāda maza un neviens negrib (nav arī izdevīgi) ne arvienu baigi sadirsties. jo, saistībā ar organizēšanas kvalitāti, tādu iemeslu bija visnotaļ daudz. mūs glāba personiskie kontakti ar dažu labu valmierieti, kā arī tas, ka bijām tikuši pie trim nenormāli foršiem un izdarīgiem asistentiem.

Meikšāna "Nezināmais Nezināmais" bija vizuāli un muzikāli ļoti skaists. kaut kā ļoti asociējās ar Koyaanisqatsi. tekstuāli varbūt par uzbāzīgu tā ekoloģijas tēma, bet nevar arī teikt, ka baigi traucēja. patika minimāliskums un tīrās formas un tas, kā tika izmantota telpa. man ar Meikšānu ir arī slikta pieredze, gāju drusku ar aizdomām, bet šoreiz tās bija liekas. labprāt noskatītos vēlreiz uz nepohām un neneizgulējumu.

jāizdzīvo vēl divas dienas un tad es beidzot, caur Rīgu, tikšu mājās. nebūšu bijusi apaļu nedēļu. labi, ka mamma bija aizbraukusi aplaistīt tomātus u.c.

šovakar tāds eksotiski vēss. sāku mīties uz centrālo festivāla ballīti, bet pēc pārsimts metriem palika auksti un apgriezu riņķī.

vakar noskatījos Meža meitu ģenerāli VVTF. ļoti kruta vieta (graviņa, ar "skatuvi" dziļākajā vietā un skatītāju vietām visās pusēs) un atmosfēra, bet režija, hmm, nekāda. es nekad neesmu bijusi baigi augstās domās par Eihes režiju, bet tik ļoti neizmantot tik superīgu spēles vietu... ok, tie, kas bija sēdējuši zemāk, bija mazliet labākās domās, bet man likās ļoooti garlaicīgi. kopumā tāds jocīgs radioteātris jaukā vietā. man liekas arī, ka ar dramatizējumu bija problēmas, jo, lai gan tie stāsti ir ļoti kreizī un smagi un dziļi, viņi būtībā viens no otra atšķiras ļoti maz, tāpēc uztaisīt aizraujošu dramatizējumu no viņiem varētu nebūt viegls uzdevums, kas šajā gadījumā nelikās baigi izdevies.
vēl likās kaut kā traki, ka, lai gan izrāde esot diezgan tiešā veidā pārlikta no tā varianta, ko rāda VDT, aktrises bieži nezināja gala vārdus un runāja viena otras tekstam virsū. dziedāšana ar kaut kā krita ārā no izrādes. karoč - garlaicīgi un neturējās kopā pa vīlēm.
kopumā pavadīju jauku vakaru, jaukā vietā, mazliet nomainot apkārt esošo cilvēku sejas un atpūšoties no mūsu izrādes.