*

nepatika Baltais helītis. vizuāli ļoti skaisti, tāpēc žēl, ka nespēju uz to skatīties kā mans paziņa, kas studē scenogrāfiju - kā uz 3h ilgu gleznu. ļoti skaists balkoniņš (bet tikko Vēlajā mīlā arī bija skaists balkoniņš). tekstā un darbībās trūkst iekšējās loģikas. es nesaprotu kāpēc pāvesta ilggadīgs sekretārs viņam tur uzdod tādus jautājumus, uz kuriem čista viņam būtu jāzina atbildes (manuprāt, vienīgais jūtamais iemesls, ir Alda vēlme, lai šie teksti tiktu pateikti un tas neliecina par labu dramaturģiju). vai, piemēram, otrajā cēlienā - balkoniņam smuki "vējā" plīvo aizkari, bet tu sēdi un domā, diez kā viņi pavāks viņus malā, lai atkal varētu ielidot helītis - un Kaspars pieceļas pamīcās ap tiem aizkariem, atver tos un atkal aiziet prom no turienes - skaidrs, ka viņu vada nepieciešamība pavērt ceļu helītim, nevis tēla iekšējā loģika. un tā daudzās vietās. to helīti es arī līdz galam nesapratu. Guna pirmo reizi mūžā nelikās laba. šādu viņas steberēšanu var redzēt vairākās citās veco cilvēku lomās. protams, ka vienam cilvēkam ir kkādas ierobežotas iespējas, bet te es redzēju tikai steberēšanu, nevis tēlu (totāli nevainoju mīļo Gunu, bet režiju un/vai materiālu). Miša šajā izrādē runā klusi un neartikulēti (Brodskī bija nesalīdzināmi labāk), attiecīgi, lai gan sēdēju 4. rindā, turpināju klausīties Viļa lasīto latvisko tulkojumu austiņās arī angļu tekstu laikā - kopumā nav baigi ērti. bet Miša uzplauka īsajos dejas iestarpinājumos. teksti kopumā rada sajūtu, ka Aldim ir reāla vajāšanas mānija un bailes, ka visi ļaunie liberāļi, kuri patiesībā ir totalitaritāļi, cenšas nozagt viņa eiropu. un visas tipa smieklīgās vietas likās ļoti nodrāztas un neasprātīgas. karoč viss likās tāds ļoti izdomāts un bez iekšējās dzirksteles. drusku arī radās sajūta, ka tas kopumā ir kkas tāds, kā skroderdienas - ko uzbliež un tad bez prieka atspēlē pa visām lauku un mazpilsētu estrādēm, lai sapelnītu piķi - tikai šis tādā starptautiskā mērogā.
maestro G. feisbukos bija ierakstījis, ka šīs izrādes atslēga esot ieslēpta intervijā ar Aldi pēdējā KD. ziņkāres vadīta izlasīju un vēl vairāk pārņēma sajūta, ka es nemaz negribu tur neko mēģināt atslēgt.
un vēl - aizvien vairāk nostiprinājās sajūta, ka Aldis jau kādu laiku atrodas "karalis ir kails" situācijā.