*

vakar bija tas gods noskatīties Dērķikā izrādes "Latvijas plānošanas institūts" ģenerāli. es nevaru teikt, ka tā izrāde atstāja manī kādas pēdas, izmaiņas vai radīja pārdomas, es pat baigi vairs neatceros, ko tur runāja. it kā samērā bezjēdzīgi, bet forša scenogrāfija un es kaut kā jutos ļoti labi un krāsaini pavadījusi laiku. bija atsauce uz "Pavasari" arī. un free vinārs.

fests beidzās ar tādu labu sajūtu, ka manī ir atgriezies prieks strādāt ar teātri. pēc 11 gadiem JRT man likās, ka es vairs nekad negribēšu strādāt neko ar teātri saistītu, bet šī pieredze Valmieras festivālā bija kaut kādā ziņā dziedējoša un iedvesmojoša. katrā ziņā ir viegli darīt arī visādas čakarīgas lietas, ja jūti, ka tev uzticas un nedžadžo un dod brīvību. tai skaitā - brīvību uzņemties atbildību arī par lietām, par kurām tā konkrēti neviens nav prasījis uzņemties atbildību. tas viss ir rezultējies ar to, ka šodien pateicu trīs jāvārdus trim projektiem tuvākā pusgada laikā - divi no tiem pa lielam saistīti ar izrāžu producēšanu, viens ir palīdzēt režijas studentu darbam ar kostīmiem un skatu no malas, lai sagatavotu izrādi Patriarha rudenim. kā arī - in general palikt kopā ar Kvadrifronu un darīt ar viņiem kopā lietas. sūdīgākais ir tas, ka par to visu visai maz maksā un tas viss nozīmē daudz būt Rīgā, bet gan jau - nāks laiks, nāks padoms un gan jau sapratīšu kā iegrozīties.

atgriežoties pie festivāla - vakar pēc diviem Pavasariem, nobūves un neticami zibenīgas busa uzkraušanas, paspējām vēl uz Tropas Reptīli. tā bija ļoti savāda pieredze. bija kāds posms izrādes laikā, kurā es domāju par to, ka būtu labi pēc izrādes nesatikt nevienu no Ingām, jo... nu... hmmm, bet kaut kā tā izrāde nemanot un slepus ievilka, savilka, apvārdoja un beigās, izejot ārā, visi bijām tādi, burbuļaini. kaut kādos psihes slāņos tā izrāde izrādījās ļoti iedarbīga. bet nu līdz šim no redzētajām Tropas izrādēm, neviena nav bijusi sūdīga.

par pašu festivālu varu teikt to, ka viņš turas kopā pateicoties faktam, ka LV teātra peļķe tāda maza un neviens negrib (nav arī izdevīgi) ne arvienu baigi sadirsties. jo, saistībā ar organizēšanas kvalitāti, tādu iemeslu bija visnotaļ daudz. mūs glāba personiskie kontakti ar dažu labu valmierieti, kā arī tas, ka bijām tikuši pie trim nenormāli foršiem un izdarīgiem asistentiem.

Meikšāna "Nezināmais Nezināmais" bija vizuāli un muzikāli ļoti skaists. kaut kā ļoti asociējās ar Koyaanisqatsi. tekstuāli varbūt par uzbāzīgu tā ekoloģijas tēma, bet nevar arī teikt, ka baigi traucēja. patika minimāliskums un tīrās formas un tas, kā tika izmantota telpa. man ar Meikšānu ir arī slikta pieredze, gāju drusku ar aizdomām, bet šoreiz tās bija liekas. labprāt noskatītos vēlreiz uz nepohām un neneizgulējumu.

jāizdzīvo vēl divas dienas un tad es beidzot, caur Rīgu, tikšu mājās. nebūšu bijusi apaļu nedēļu. labi, ka mamma bija aizbraukusi aplaistīt tomātus u.c.

šovakar tāds eksotiski vēss. sāku mīties uz centrālo festivāla ballīti, bet pēc pārsimts metriem palika auksti un apgriezu riņķī.

vakar noskatījos Meža meitu ģenerāli VVTF. ļoti kruta vieta (graviņa, ar "skatuvi" dziļākajā vietā un skatītāju vietām visās pusēs) un atmosfēra, bet režija, hmm, nekāda. es nekad neesmu bijusi baigi augstās domās par Eihes režiju, bet tik ļoti neizmantot tik superīgu spēles vietu... ok, tie, kas bija sēdējuši zemāk, bija mazliet labākās domās, bet man likās ļoooti garlaicīgi. kopumā tāds jocīgs radioteātris jaukā vietā. man liekas arī, ka ar dramatizējumu bija problēmas, jo, lai gan tie stāsti ir ļoti kreizī un smagi un dziļi, viņi būtībā viens no otra atšķiras ļoti maz, tāpēc uztaisīt aizraujošu dramatizējumu no viņiem varētu nebūt viegls uzdevums, kas šajā gadījumā nelikās baigi izdevies.
vēl likās kaut kā traki, ka, lai gan izrāde esot diezgan tiešā veidā pārlikta no tā varianta, ko rāda VDT, aktrises bieži nezināja gala vārdus un runāja viena otras tekstam virsū. dziedāšana ar kaut kā krita ārā no izrādes. karoč - garlaicīgi un neturējās kopā pa vīlēm.
kopumā pavadīju jauku vakaru, jaukā vietā, mazliet nomainot apkārt esošo cilvēku sejas un atpūšoties no mūsu izrādes.

vīlos Dieviņš pillā. Guna absolūti izcila (bet to teikt pēc katras izrādes ir kā košļāt jau sen izkošļātu kožļeni), bet režija tāda, emm, hmm, emm... pavirša! izrādes iekšējā loģika neturas kopā. vienā brīdī apnika skatīties. žēl. gan Gunas darba, gan labās idejas dēļ.

p.s. izrādes laikā kādi 5-7 cilvēki izgāja ārā un beigās, aplaudējot, kādi 4-6 piecēlās kājās.

šī nu gan bija viena varena nedēļa. kas notika pirmdien, es pat vairs neatminos bet, bet, bet

2dien mani atlaida no leftvinga kantora. pareizāk sakot, nevis atlaida, bet atzinās, ka nespēj apmaksāt manus pakalpojumus. par laimi atalgojumu par jau sniegtajiem pakalpojumiem +/- saņēmu. tā kā tagad esmu pavisam īsts bezdarbnieks.
tad uzpeldēja biļetes uz Mēdeju. man patika, bet jumtu nost galīgi nerāva. sapratu, ka kaut kāda liela daļa no teātra burvības man ir zudusi uz visiem laikiem. es skatoties izrādi galvā redzu visādas tehniskas lietas, piemēram, kā Guna izvēlas orientieri pēc kā vadīties bīdoties ar krēslu, lai nenokristu no paaugstinājuma. un stāvot garderobes rindā noklausīta saruna, par to, ka redz kāda sakritība, ka Gunai kliedzot nokrituši tie prožektori, man liek tikai skumji nopūsties.

3dien bijām Valmierā miksēt Līgu pH3 ierakstu. bija cerība paspēt vienā dienā, visām 11 dziesmām arī izgājām cauri, vienu izmetot, bet secinājām, ka tomēr jābrauc vēlreiz. kopumā, man liekas, ka ieraksts būs ļoti kruts - t.i. man pašai ļoti patīk un ir samērā vienalga, ja nevienam citam nepatiks. galvenais, lai grupasbiedrēm liekas vismaz ciešams un pieņemams.

par 4dienu ar neko īpašu neatceros, izņemot to, ka iemācījos izņemt un ielikt auto akumulatoru, bet 5dien braucām uz Smilteni. bija superīgs laiks, tāpēc nostiepām no šķūņaugšas vecāpapa taisītas ragaviņas un gājām uz Jāņkalnu vizināties.

6dien pastaigājāmies pa aizsalušu Niedrāju un apgājām tam apkārt, kā arī apmeklējām leduskritumu Vecajā parkā. kad atgriezāmies Rīgā, dzīvoklī bija veseli 7 grādi, bet baigi ilgi kurināt nebija laika - bija jāiet uz konci Ādmiņu ielā. žēl, ka Salt Wound pēdējais koncis, baigi kruta. Spektrāles arī krutas. un Lokatoram ar nebija ne vainas, bet es viņu tā baigi neklausījos.

šodien bija plāns beidzot doties apciemot zirdziņu, bet nespēju atteikties pievienoties spontānā eckursijā skatīties ledus krāvumus Mērsragā.
ilustrācijas vēlāk. man tagad jāiet cept sojas kokleti.

man bija tik superīga nedēļas nogale, ka es tagad jūtos nogurusi un nīgra, par to, ka esmu atpakaļ ikdienā, turkāt dzīvoklis pa šo laiku paspējis atdzist līdz +10.

piektdiensvakarā biju uz Lūci VDT (kopumā patika), pēc tam izšķiedu naudu ēdot burgeri un dzerot alu Tērbatā un vēl pēc tam ievācāmies Lomika studijas apartamentos, lai vakar un šodien rakstītu Līgu skābo programmu aka Līgas pH3. ļoti liels prieks, ka gāja ievērojami labāk, nekā biju uzdrīkstējusies cerēt. bija dziesmas, ko ierakstījām ar pirmo reizi, nebija nekādu īpašu vājo posmu vai uzkāršanās (ok, dažas maziņas bija). visas 11 dziesmas vismaz daļēji paspējām ierakstīt pirmajā dienā, attiecīgi šodien varējām bez baigā stresa samērā laicīgi pabeigt.
ļoti patīk būt draudzīgu introvertu kolektīvā. Lomiks salēja baigo medutiņu, droši vien tāpēc, ka šķiet, ka galarezultāts būs ļoti tumšs un skābs. krietni tumšāks, nekā ir bijis līdzšinējos končos un mēģos. baigi gaidu miksēšanu.
vēl es uzzināju, ka man pēc visai ilga (tuvu pie 10 gadiem) pārtraukuma atkal patīk kurīt gandžu. kā arī šorīt devos uz brokastīm Bastionā čībās.

ļoti gribas, lai vēl turpinās tā sajūta, ka ikdienas dzīve neeksistē. ka pohui par neizdarītajiem darbiem, par telefona zvaniem, ziņām un internetiem (grupasbiedrene gan šorīt pirms došanās brokastot skatījās ziņās vai nav noticis valsts apvērsums un vai vispār ir jēga kaut kur iet), par naudu, par vainas sajūtu, par netīrām drēbēm, par Rīgu, par to vai ir vakars vai rīts, par...

biju uz ģenerālmēģinājuma ģenerālmēģinājumu Procesam. man laikam tā kā patikās. bija par garu, varēja just, ka 2. cēliens pagaidām mazāk nostrādāts, beigas diezgan negludi gāja un Krasta žēlabu ainu noteikti vajag īsāk. brīžam varbūt var just, ka mēģināts masīvo teksta blāķi atsvaidzināt ar kaut kādām piekabinātām aktivitātēm, bet tas nebija stulbi un gan jau iespēlējoties arī mazāk būs šuvuma vīles redzamas. patika scenogrāfija un masku koncepts un Toms V. arī foršs.
varbūt likās kaut kā nejaunrīgteātrīgi, bet tas, manliekas, ir pat bonuss, ne trūkums.

* 6dien pirmo reizi mūžā apmeklēju modes skati. One Wolf. ziņkāri apmierināju, vairāk negribu atkārtot;
* 7dien apmeklēju Jākobsona "Dvēseles gaišo nakti" Arsenālā. man bija tas gods apmeklēt "Dvēseles tumšās nakts" atklāšanu foršākajā vasaras festivālā Sansusī. ļoti interesants "sajūtu tilts" starp vienu un otru. un baigi psihterapeitiskās tās abas izstādes. tādas aktīvas, dzīvas, runājošas, ievelkošas, kaut kādā ziņā veldzējošas;
* pēc izstādes nenormāli pierijos Terapijas brančā, pajāju pa ļoti dubļainu mežu, apmeklēju māti, tēvu, Vilnīti, Nikolaju (nesatiku) un Salaspili un vakarā aizgāju uz Aptiekas jubilejumu ar domu paklausīties Soundarcade. bet tur bija tik pieblīvēts, ka abu grupu koncertu laiku nosēdēju augšā, stūrī, iedzēru alu uz Tesas rēķina un viss, ko no koncerta dzirdēju bija vien orku raktuvju dunoņa no pazemes;
* šodien biju uz Dvēseļu uteni Dērķikā. Man patika, lai gan man vispār ne ļoti patīk garas ainas, kurās darbība attīstās uz iedzeršanas (vai narklietošanas) fona. Dukšos arī tas apnika. enīvei Utenis foršs. čigānam drusku temperamenta pietrūka (no stereotipiskā viedokļa). asprātīga scenogrāfija.

noskatījos Pēdējo (vai pēdējā?) Ļeņina eglīti. īsti nezinu, ko teikt. ir labāk par Mielastu, jā (arī tāpēc, ka 2x īsāk). kopumā likās tāds Rīgas Laika popūrijs - Ļeņins, budisms, sūfisms, kakas, čuras, ķermeniskums, absurds, sirreālisms, bezjēdzīgums, plakātiskums, nāve, utt.
tā vispār es nesaprotu, kāpēc režisoram, liekas, ka Ļeņina bardo stāvoklis būtu tieši tāds (?). un, protams, kā jau allaž šādos gadījumos var teikt - aktierspēle ļoti kruta. nemācēšu paskaidrot kāpēc, bet vizuāli/horeogrāfiski asociējās ar Jana Švankmajera filmām (vai arī Dereka Jārmana 1993. gada filmu par Vitgenšteinu). daļa joku/fišku likās jau redzēti Alvja izrādēs (piemēram, Ļeņins un Ļeņins tāpat kā Ziedonis un Ziedonis (un Ziedonis) vai Piņķis, kurš dzied rīkles balsī, u.c.).

p.s. ja gribat izrādes laikā labi pavadīt laiku, ejiet sakurījušies

vakar biju uz pirmizdrāzi. man liekas būs ļoti labi. būs. vakar bija labi pirmie divi cēlieni, bet trešajā aktieru pārgurums un pārslodze lika sevi manīt - pazuda dinamika, temps, likās, ka aktieri spēlē tādā kā slow motion. vizuāli ļoti, ļoti skaista. milzu skaļrunis jau no paša sākuma asociējās ar Melanholiju (Trīra), bet, kad Guna 3. cēlienā sāk runāt par eksistenciālajām skumjām, tad pavisam salikās kopā. tā vispār - tas, ko Vlaģiks visās savās izrādēs (vismaz tajās, ko esmu redzējusi) sauc par mīlestību, vispār nav mīlestība, bet ego un tāpēc arī tur viss vienmēr notiek tik destruktīvi.

jāaiziet kkad noskatīties vēlreiz 3. cēliens un no kādas tālākas vietas, vakar sēdēju 2. rindā, bija forši, bet manliekas, scenogrāfiju labāk var izbaudīt no attāluma.

p.s. vispār, zinot Vlada problēmas ar dedlainiem, jāatceras iet skatīties viņa jaunās izrādes jau kādā 2. vai 3. blokā

vakar noskatījos Neiekosto elkoni ĢITā. tāds dīvains, bet ļoti, ļoti foršs.
šorīt visu rītu dzēru šampi, tagad varētu pagulēt.

pa dienu biju darbiņā. X reizi noskatījos Dzeju (manliekas, esmu redzējusi vismaz pusi, ja ne vairāk, no visām Dzejām, kas vispār ir bijušas). pēc tam vēlreiz biju uz Boiko Sāls kristāliem, pēc tam ēdu picu, vēl pēc tam kūciņu, tad klīdu pa grāmatveikalu un beigu beigās noskatījos Džārmuša Patersonu. viss bija ļoti kruti.

vakar aizgāju uz izrādi "Dāmas" un attapos klubā One One, par kura eksistenci es iepriekš pat nebiju nojautusi.

Dāmu krutums slēpjas tajā, ka nav neviena krutā un neviena nekrutā personāža. visi ir gan labi, gan slikti. visi pārmaiņus liekas gan līdzpārdzīvošanas un identificēšanās vērti, gan nenormāli kaitina un besī. formāts arī patika.

nu tā, pirmais "Kārklu" bloks ir laimīgi beidzies. es esmu nogurusi. godīgi sakot, īsti nesaprotu, ko es par to izrādi domāju. sākumā bija baigi bail, ka būs kkāda žurka kornēlija, tomēr šķiet, ka ir augstākā plauktiņā. bet es vienā brīdī sāku baigi dzīvot līdzi aktieriem un, tad paliek ļoti grūti kaut cik objektīvi paskatīties uz izrādi no malas. neskaitot to, ka jebkurā gadījumā ir ļoti interesanti no folkloristikas viedokļa, jo labi uzburta mītiski maģiskā realitāte un tādā, sapnim līdzīgā veidā salikta kopā pasaka ar īstenību. un, man ļoti patīk scenogrāfija.

pēdējās divas nedēļas bija diezgan intensīvas. esmu bijusi slimnīcā uz aknu punkciju, uz darba interviju reklāmas kantorī, sēdējusi Krūzes izrādes mēģos, kopā ar kursabiedrenēm bijusi specekskursijā uz Brīvdabas muzeju, aizvietojusi kolēģi uz divām Aspazijām (tas ir stresaini), asistējusi sava zirdziņa piedalīšanos Baltu cilšu filmēšanā, noskatījusies "Ehinokaktusu Gruzonī" DDT, apmeklējusi vienu Zemlikas dienu, vēlreiz izstaigājusi Viesatas dabas taku un šķīrusies no kaķa, kurš bija ar mums ~12,5 gadus.

ilustrācijas, pārsvarā no dabas takas ( oktobra aiziešana )

ziniet, bija tāda izrāde - Ledus. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību. tagad ir tapusi izrāde - Pakļaušanās. Kolektīva grāmatas lasīšana bez iztēles palīdzības. viss, kas Ledū bija gaumīgs un māksliniecisks, šajā izrādē ir tādā pat mērā vulgārs un bezgaumīgs. un, lai gan man bija bail iet uz to izrādi tīri no politiskā/saturiskā viedokļā, es esmu visai lielā šokā par to cik neizturami garlaicīga tā bija. saturu nekomentēšu, bet pēcsajūta pretīga.

kas vēl noticis manā dzīvē neskaitot brīnišķīgo akadēmijas salidojumu un drausmīgas pohas visas vakardienas garumā?
4dien atkārtoti noskatījos B/B. sēdēju caurlaides mēģī 4. rindā pa vidu kā kungs un pētīju Mišas sejas. iepriekš skatījos no kādas 10. rindas - lai gan sejas no turienes tā neredz, bet kopskats kaut kā foršāks.
vakar bijām uz Iemūrētajiem. lai gan opera kā žanrs mani pilnīgi un vispār neuzrunā, šī par brīnumu ļoti patika. un patika, pat neskatoties uz manu pēc-LKA nožēlojamo fizisko stāvokli. scenogrāfija ļoti skaista.

noskatījos "Četri monologi un divi stāsti", vispār forši, bet man pirmā daļa - "Trīs stāsti" - laikam patika labāk. to es skatījos pagājšvasar, dīvaini, bet neesmu par to neko šeit rakstījusi. "Četros monologos..." likās drusku par izstieptu gabals par studentu, bet tas nu tā - ja ļoti gribas piekasīties. kopumā ļoti labi pavadīju laiku. jāatzīst gan, ka vērtējot šo mākslas darbu grūti abstrahēties, no tā, ka tur spēlē mani draugi un paziņas, bet izskatījās, ka izrāde patika arī pārējiem skatītājiem, kuri visi noteikti nebija pazīstami ar izrādes dalībniekiem.

vēl interesanti, ka man ļoti, ļoti patika Kivirehka romāns "Vīrs, kurš zināja čūskuvārdus", "Rijkuris jeb Novembris" ar likās ok, bet, kad mēģināju lasīt tos stāstus, tālāk par otro laikam netiku, kaut kā šķita garlaicīgi un kaitinoši. toties uzlikti uz skatuves man patika visi, gan no pirmās izrādes, gan otrās.

man gads beidzās un sākās ar darbu pie Ķimja "Rudens sonātes" mazajā zālē, bet man kaut kā vispār nav ko par to izrādi teikt. tā vispār es lieku plusiņu. un man ļoti patīk scenogrāfija+gaismas+kā tas iet kopā ar klaviermūziku un arī kostīmiem. aktieri ir diezgan ielikušies un spēlē jaudīgi. bet man enīvei kaut kā nav un nav ko teikt par to visu kopā.

p.s. izrādās vakar manu stāstījumu par zirgu krāsām esot klausījies Knuts Skujenieks. un šī bija viena no manām sūdīgākajām runāšanas reizēm (nu, vismaz man pašai tā likās).