*

man ļoti, ļoti patīk, ja realizējas kaut kādas dzērumā sarunātas darbības. šīs dienas bija pat divu tādu summa - sākums bija visai sena saruna ar Vladu stāvot rindā uz wc Kaņepē, otrā daļa pagājšnedēļ, arī Kaņepē, bet ne rindā uz wc. rezultātā, ar Vlada gādību, kopā ar diviem gejiem tika apmeklēta Melnā sperma. un tas bija kaut kas ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti! pēdējo reizi man līdzīgas sajūtas bija pēc Ledus un tas bija tik sen, ka gandrīz vairs nav taisnība. es nesaprotu, kas tieši tur notika, bet kaut kas notika un tas bija nenormāli jaudīgi un kaut kādā ziņā atbrīvojoši. Tumšās alejas ar šito salīdzinājumā ir pilnīgs sūds un virspusēja šļupstēšana (man patiesībā nemaz negribas šīs izrādes salīdzināt, bet daudzi to dara, tāpēc pieminu). man liekas kruti arī, ka es gāju kopā ar gejiem un dabūju viņu fīdbeku par to visu.
un tie jaunie aktieri ir totāla bomba (un Vlads viņus pilnīgi noteikti ir garīgi izdrāzis taisot to izrādi). daži no viņiem klanoties reāli raudāja.

pēc spermas man tipa bija pa taisno jāiet uz JRT balli, bet tas pilnīgi nemaz nebija iespējams. nācas iet ar saviem biedriem uz Ozīrisu dzert kafiju (vispār gribējās šnabi, bet man bija pēc tam jāvada mehāniskais transporta līdzeklis) un kavēt balles oficiālās daļas sākumu (kas principā ir labākā pasākuma daļa). un arī tā kafija mani neglāba no pilnīgas klaustrofobijas sajūtas ballītē.

p.s. https://soundcloud.com/raivis-misjuns
p.p.s. šodien sev par lielu pārsteigumu atklāju, ka es protu parkoties

ja iet skatīties izrādi, ko izrāda krogū, tad nekas cits neatliek, kā pēc tam piedzerties.
tā vispār "Dīvainie svētki" bija forši. likās drusku par īsu varbūt (~45min). man tikai grūti abstrahēties no tā, ka spēlē draugi. es nezinu, kā man patiktu, ja aktieri būtu man pilnīgi sveši un nezināmi cilvēki.

visa tā rezultātā šodien jūtos savārgusi. guļu gultā ar jauno datoru uz vēdera un šifrēju manuskriptus garamantas.lv (ja atšifrē pieklājīgu daudzumu, var dabūt automātu folkloristiskas vēstures eksāmenā. starp citu, šifrēt var pilnīgi jebkurš, folkoras krātuve tikai priecāsies)

šodien biju Dailes teātrī uz Equus. tas, protams, bija nesalīdzināmi labāk nekā Marlēna (kas ir mana iepriekšējā pieredze tajā teātrī), bet... nu es nezinu, tas viss ir kaut kas tāds, ko es laikam nespēju saprast. es tagad pētu atsauksmes un tur rakstīts, ka Subatnieks psihiatra lomā esot izcils un ģeniāls. nu, man nelikās ļoti slikti, bet sajūta bija tāda, ka aktieris godīgi un apzinīgi tēlo psihiatru. daļa citu tēlu radīja līdzīgu sajūtu, bet Nevarauska vnk totāli kaitināja. jā, nu, Grūbe, protams, nospēlēja iespaidīgi. bet es laikam esmu pārāk pieradusi pie citas teātra valodas un galu galā teātris nekad nav bijis manu mīļāko mākslas veidu topā. gāju es tur tāpēc, ka mammas kolektīvs gāja kolektīvi uz to izrādi, bet mamma gribēja braukt uz laukiem un pierunāja mani nelaist zudībā viņas biļeti. nē, nu nebija jau tik briesmīgi, vienkārši nepamet sajūta, ka tas galīgi nebija priekš manis.
pēc izrādes jutos tik jocīgi, ka negribējās īsti braukt mājās. atcerējos, ka man makā kādu laiku stāv galactico dāvanu karte un aizgāju uz iepirkumu templi. nolēmu, ka jāņem kaut kas tāds, ko es pati par savu naudu droši vien nepirktu - t.i. krūšturis (tie man riebjas un es tos ikdienā nelietoju, bet kāds smukāks noderētu, ko vilkt zem svētku drēbēm). beigu beigās mani pārņema ļauns prieks pierādīt jaukajai un izpalīdzīgajai pārdevējai, ka man TIEŠĀM neviens krūšturis neder. un neder jau arī. dāvanu karte palika gulēt maka dibenā.
atbraucu mājās un atradu Kārļa taisītu vegan soļanku. tas tad arī ir mans šīs dienas lielais prieks.

LEDUS

ļm) vakar biju uz Ļubomiru Meļņiku. virtuozs jau apbrīnojams, skanēja skaisti, bet kaut kā dziļāk iekšā nelīda. laikam esmu pārāk samaitāta un drūma, lai noticētu tādam bezgalīgi naivam un tīram skaistumam;
g) pagājšnedēļ noskatījos Ēča Grimētavu un par šo faktu biju aizmirsusi jau īsi pēc iznākšanas no zāles. pārāk garlaicīgi nebija, bet jēgas arī nekādas. patika aktierdarbs (Tropa ritīgi kruta un arī Krūze šoreiz patika) un pāris vizuālie risinājumi (ņemšanās ar špickām). beigas vispār likās piekabinātas no kaut kāda līdzīga, bet cita darba.

noskatījos Barišņikovu. man patika. bija maziet melanholiski - tāda vērošana, kā kāds ļoti intīmi un personiski meklē zudušo laiku. scenogrāfija arī tāda sapņaina - aizmirsta un pamesta vieta, kurā gremdēties saldsērīgās atmiņās par aizgājušo dienu laimēm un ciešanām un reflektēt par vecumu un nāvi. un izrādē skan pāris Kārļa taisīti mūzikas gabaliņi.

un man ļoti patīk kā strādā Alvis. ja salīdzina ar kosmogonisko mitoloģiju, viņš rada savus darbus no augstākajām sfērām - viņam viss ir skaidrs, strukturēts, izdomāts, viņš rada baltos cimdos, lai arī reizēm kļūst nesaudzīgs vai neiecietīgs pret aktieri. viņam parasti viss ir gatavs jau krietni pirms pirmizrādes, viņš var atcelt mēģinājumus pirms tās un ļaut aktieriem izgulēties un atpūsties. Ķimis un Vlads gluži pretēji ir htoniskie demiurgi, kuru darbi dzimst caur dubļiem, dūņām, šaubām un kosmiskām katastrofām. Ķimis vienīgi izvēlas vienu vai dažus donorus, kam izsūkt dzīvības sulas, lai uztaisītu izrādi, bet Vlads barojas no visiem. viņi abi dzemdē briesmīgās mokās, aktieri pirmizrādi spēlē uz savu fizisko un emocionālo spēku robežas un viņi abi vēl mēnešiem ilgi pēc pirmizrādes nāk kaut ko koriģēt un mainīt un labot un piesieties.

atgriežoties pie Barišņikova - Miša šodien bija atnācis uz Garo dzīvi. es pārbaudīju viņam biļeti pie ieejas. viņš tā šarmanti teica "Labvakar" (latviski, protams) un man blakus izskatījās šausmīgi sīks un smalks un maziņš (uz skatuves viņš izskatījās krietni lielāks). vēl viņš iešot skatīties Cerību ezeru.

p.s. ss.lv tirgo biļetes uz Barišņikovu pa 450 eur gabalā (citā sludeklī var dabūt arī par nieka 350)

ta) šodien beidzot noskatījos Tumšās alejas. garlaicīgi nebija, bet vai man patika, es nezinu. un man nelikās, ka izrāde ir par mīlestību (tā stāv rakstīts anotācijā);
hg) es ļoti priecājos, ka nejauši uzzināju par Hilduras uzstāšanos un nepalaidu to garām. tas bija drausmīgi par īsu, toties drausmīgi skaists.

4dien 2. reizi mūžā biju KKC un tāpat kā pirmajā - uz džeza konci. šoreiz bija nesalīdzināmi labāk, turklāt tas notika ārā un man patika kā iekšā jaucas ielas trokšņi;
5dien 1. reizi mūžā biju uz DDT - uz Ingas Tropas režisēto "Balto grāmatu". man ļoti patikās, nebiju gaidījusi, ka būs tik kruta. ok, uz beigām drusku sāka likties par garu, bet tā tomēr bija bērnu izrāde un bērni varēja visādi interaktēt, kamēr es sēdēju stūrī un smagi elsu (telpā bija drausmīgi karsts un bezgaiss);
6dien bijām vizināties ar laivu ap Doles salu (iesaku laivu un piknikvietu nomu Līgo Laivas) un uz Rīgas Tintes 5 gadu jubilejas ballīti. abas šīs nodarbes bija foršas. kas attiecas uz ballīti - es laikam drīz kļūšu par profesionālu dzērāju pa mājām izvadātāju. vispār not bed, jo tā ir iespēja labāk iepazīt Rīgu. galvenais, lai viņi nevem mašīnā.

( ilustrācijas )

es teicu, ka gribu sēdēt mājās un asocializēties? hmmm. trešdien es nosēdēju bārā(os) no 14:59-23:11 (un nesēdēju viena, protams) nu un vakar/aizvakar biju Labā dabā (kur arī, protams, nebiju viena).

*sākās viss ar to, ka braucot ārā no Saļika sabojājās Golfs. ātrumkloķis sāka ļurkāties, ielikt varēja tikai 3. un 4. ātrumā, attiecīgi uzsākt kustību, braukt ātrāk par 65 km/h vai atpakaļgaitā bija visai problemātiski. paķēru tēvu uz izbrīnu, aizmocījos pie viņa uz darbu, nometu viņam savu sabojājušos Golfu, sagrābu viņa Volvo un braucu prom;
*laikam līdz šim nevienā festivālā neesmu darījusi tik daudz citu lietu, apārt from dzeršana - es uztaisīju lietus koku no latvāņa un sapņu kērāju, 2x izstaigāju dabas taku, noskatījos teātra izrādi, noklausījos netipiski daudz grupas un protams, arī piedzēros, toties neizēdu pat vienu sēmeņu paku. ā un pirmajā vakarā dabūju necerēti labu veģetāro burgeri;
*biju sajūsmā par plašo sūdiņu ar latviešu zīmēm piedāvājumu tirdziņā. tur bez tradicionālajiem koka sūdiņiem ar latviešu zīmēm, bija arī ādas, plastmasas, stikla, keramikas, auduma un metāla sūdiņi ar latviešu zīmēm. sāk jau drusku nākt vēmiens no tām latviešu zīmēm priekšā un pakaļā, īpaši tāpēc, ka liela daļa piedāvājuma ir bezgaumīgi štrunti;
*dzirdēju - Skandiniekus, Vilkačus, Auroru, Biezokni, Dzelzs Vilku, Inokentiju, Zāli un mazliet Baložu Pilnus Pagalmus (vēl mazliet arī Gapoljerus, bet man viņi tik ļoti nepatīk, ka man kauns atzīties, ka es kādu brīdi viņus klausījos). Topa augšgalā laikam ir Biezoknis un Zāle. Baložu pilni pagalmi bija aizraujoši pateicoties neparastajam sastāvam. Dzelzs vilks ir totāli nebaudāms (tas gan sen jau bija zināms), Inokentijs garlaicīgs, Aurora bija forša, bet izskatījās drusku samulsusi;
*teātra izrāde - "Pasaka par veco nāvi" bija so so. Mani drusku īgņoja arī attieksme pret skatītājiem - ja tu atved uz festivālu izrādi, ko rādi 2:30 naktī ar sūdīgu gaismošanu un gribi, lai kāds to skatās, būtu jau jauki padomāt par to, lai cilvēkiem ir kur apsēsties. nē nu es jau sēdēju un man, to darot, dieviņš vēl iedāvināja divlitrīgu kōlas pudeli, kurā iekšā bija viskijkola (laikam. varbūt rumkola. es tā arī līdz galam nesapratu), kas ļāva dziedēt sāpes par mājās aizmirsto Jēgermeistara pudeli;
*laikapstākļi gan man nepatika. manā pasaulē Labā dabā ir vai nu karsti vai vismaz silti. un sausi. es gan nenosalu un nesaliju arī, bet man riebjas vasaras festivālā tā tuntulēties un gulēt vilnas zeķēs un flīsa jakā. un es nemazam nedabūju uzvilkt savu jauno kleiti, jo tajā būtu nosalusi piecās minūtēs. kad es vispār varēšu viņu vilkt?

mans personīgais festivāla tops:
#uztaisīt lietus koku
#dabas taka
#Biezoknis un Zāle
#Ikšķiles mājas saldējums (viņiem ir arī vegan sorberti)
#piedzerties pirmajā vakarā

Cerību ezers ir nenormāli jaudīgs. man ļoti, ļoti, ļoti patika. negaidīts, bet loģisks turpinājums Latviešu stāstiem, turklāt krietnu soli uz priekšu. un, lai gan JRT jau kuro sezonu stāsta, ka pētot krievus, tad šī ir tā izrāde, ar ko tas beidzot tiek reāli attaisnots - kur kaut kas beidzot tiek reāli pētīts. man attiecībā uz Vlada izrādēm allaž ir pietrūcis dziļums un tāds īsts smalkums (esmu gan redzējusi tikai Jūlijas jnkdzi un Peldošos), bet šite tas viss ir kā vajag. manliekas, kam tādam vajag baigo drosmi un ir liela iespēja izbraukt ārpus gaumes robežām vai kļūt banālam, bet te tas nav noticis. Rešetins izcils (mans iekšējais latvietis sākumā bija ļoti skeptisks attiecībā uz šo aktieri), visi mūsējie arī, vienīgi Vilis šoreiz kaut kā likās drusku ap/iemaldījies.

baigi daudz pārdomu vēl iekšā formējas, bet vēl kruti tas, ka uztaisīts tā, ka nav baigais gruzons. zinot to, cik ļoti ātri un vienkārši Vlads mēdz apvainoties, nebiju gaidījusi no viņa tādu pašironijas un skats-uz-sevi-no-malas pakāpi.

http://www.diena.lv/kd/intervijas/vladislavs-nastavsevs-es-nedomaju-ko-man-tas-maksas-14100308

divi lieki ielūgumi (katrs vienai personai) uz Nastavševa jaunās izrādes Cerību ezers ģenerālmēģinājumu, šodien, 4. jūnijā, 19:00 JRT lielajā zālē.
Vietas gan nav diezko labas - kaut kur 20. rindā.

http://www.jrt.lv/ceribu-ezers
http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/04.06.2015-jaunaja-rigas-teatri-pirmizrade-ceribu-ezers.id50614/?utm

man nav ne jausmas vai būs laba vai slikta vai vidēja. zinu vien, ka laikam būs visai gara un krievu valodā (ar subtitriem latviski).

nostījos Mācekli šon. tā jau interesanti, īpaši, ja vēl savelk kopā ar Nakts tarifu un Fundamentālistu. sanāk tāda JRT reliģiskā triloģija. bišķi noguru no Elitas viena nervozā decibela, kuru viņa saglabāja visās lomās (viņi tur savstarpēji mainās lomām izrādes laikā). Gatis un Vilis kruti. secongrāfija arī patikās. bet kaut kas nobeigumā nepatikās/pietrūka un es laikam līdz galam nesapratu par ko bija izrāde - nu kas skaitījās galvenais mesidžs (tas, ka fanātisms ir baiss, ir skaidrs arī bez izrādes). jāiet palasīt gudru cilvēku recenzijas.

http://ltv.lsm.lv/lv/tieshraide/v.sorokins.-quotledusquot.-jauna-rigas-teatra-izra/live.866/

es iespējams izteikšu nepopulāru viedokli, bet man laikam Aspazija patika labāk nekā 12 krēsli.

esmu tik ļoti noilgojusies pēc labām izrādēm, ka pirmo reizi savā teātra darbinieces karjerā paņēmu ielūgumus uz pirmizrādi. pati priekš sevis. tā jau kruta, jā, bet man kaut kas drusku pietrūka. nu vai likās par daudz. aktieri izcili (kā vienmēr), scenogrāfija smuka (cerams viņi satrenēsies precīzāk pārvietot tos aizslietiņus), ir visādas vietas, kur izsmieties utt.

katrā ziņā, man pietrūka redzamākas tēlu attīstības (man tais 4h nenolasījās kā Ipolits kļuva par slepkavu) un drusku koncentrētāka satura izklāsta (Krasta mazgāšanās aina ir savā ziņā ģeniāla un nenoliedzami meistarīga, bet tomēr par garu. tāpat arī stāsts par grāfu-eremītu).
bija kaut kādi momenti, kuros novētīja "šitais-jau-i-redzēts" sajūta - Kabala, Oblomovs un dīvainā kārtā arī Peldošie (Vlads man sēdēja tieši priekšā un daudz skaļi smējās). Gundara atsauce uz Oblomovu ar teātrī jau folklorizējušos frāzi "Kad ta būs tās kāzas" gan bija eleganta.

kas man patikās - Keišs - ļoti nekeišīgs. tādā ziņā, ka nešļūc ar savu tipisko keišīgumu, kas protams ir foršs, bet lielos daudzumos apnīk. Baiba un Guna - brīnišķīgas. Žeņa foršs, Vilis arhivāra lomā foršs (bet kluba sarga lomā baigi atsita Zaharu). Ģirts it kā foršs, bet arī trūka tēla attīstības. viņš, protams, brīnišķīgi tizlojas, bet 4h laikā apnīk smieties par vienu un to pašu. Gundars tāds nesaprotams - brīžiem ritīgi kruts, brīžiem kkas ritīgi pietrūkst vai pazūd. moš nepaspēja. Alvis esot teicis, ka lai uztaisītu mega māsterpīsu, esot divu mēnešu par maz, bet nu hvz. varbūt pie vainas, tas, ka es sēdēju diezgan uz aizmuguri un otrajā cēlienā sāku izteikti mirt no skābekļa trūkuma.

šodien vispār bija diezgan gara un notikumiem pilna diena -

ozk) bijām pāris stundu garā pastaigā pa Ogres Zilajiem kalniem ( ilustrācejas )

pa) šodien pēdējo reizi rādīja Šmita "Pirmos aplausus", tā kā man bij garderobes haltūra un tāpat bij jābrauc uz teātri, tad devu tai otru iespēju. nevaru atrast aprakstītu pirmo iespēju, bet toreiz bija tā, ka mēģināju skatīties izrādi no režisora krēsla (tas ir pie aizmugurējām durvīm), neko neredzēju, nedzirdēju, nesapratu, aizmigu un pēc pusstundas izgāju ārā. šoreiz ieperinājos sestajā rindā un - man patika. noturēja uzmanību visu laiku un garlaicīgi nebija;

kkc) vēl šī diena ieiet vēsturē ar to, ka pirmo reizi biju KKC. tas gan nebija pārāk veiksmīgs gājiens. gribējām mierīgi paklausīties džeza improvizāciju, taču tā bija apvienota ar kaut kādu introvertam cilvēkam neizturamu farsu. kaut kāds čalis tur visu komentēja, pirms katra džemošanas gabaliņa lika publikai domāt tēmu un daudz vāvuļoja. tas vēl nebūtu pārāk traki, taču otrajā daļā viņš sāka vilkt sevis izvēlētus koncerta apmeklētājus priekšā un spiest tiem spēlēt kkādas murgainas etīdes džezdžema pavadījumā. turklāt ar dažiem retiem izņēmumiem, publika tā nemaz baigi nepavilkās uz to ņemšanos. katrā ziņā, man nav iebildumu pret to, ja kādam patīk tā izdarīties, taču vēl vairāk man patīk, ja man atstāj brīvu telpu nepiedalīties, kur nevēlos un neliek justies nelāgi vai nu no nervozēšanas, ka tik neizvēlas mani vai no atrunāšanās no piedalīšanās. džezs, godīgi sakot, ar līdz galam nepavilka. traucēja, ka ar visu to ņemšanos, nav tādi normāla garuma, kārtīgi gabali, kuros mūziķi paspēj iesilt un saspēlēties, bet tādi sīki gabaliņi, kuri beidzas vēl īsti nesākušies.

r) vakarnakt pirmo reizi mūžā piededzināju rīsus;
ē) Kārlis mūsistabā uz grīdas atrada milzonīgu, asinis sarijušos ērci;
i) bijām ĢIT uz izrādi "Heavy metal". man nepatika. bija kaut kādas foršas vietas, bet kopumā nepatika;
r) Radžai vakar palika 6 gadi;
s) nosapņoju šausmīgi garu, sarežģītu un detalizētu sapni par labo burvi (veca indiāniete) un ļauno burvi (kaut kas tumšs un nekonkrēts). bija ļoti spraigi un bailīgi.

fū. pirmizrāde bija laba. es vispār nebiju domājusi iet, es parasti neeju uz pirmizrādēm un pirmizrādes parasti ir briesmīgas. tāpēc biļeti sev nebiju rezervējusi un gatavojos pavadīt izrādi ārpusē ēdot apelsīnus. bet kad es viņus pirms izrādes satiku, kad notika sasvtarpējā apdāvināšanās (visi, kas bija atnesuši ziedus, bija izvēlējušies dzeltenus, arī es un gan es, gan Ķimis visiem dāvinājām grāmatzīmes), es sapratu, ka es nevaru palikt ārpusē un, ka man jābūt tur iekšā, kopā ar viņiem, pat, ja viss būs pakaļā. kalu pat plānu par stāvēšanu kājās, bet tad nāca administrācija ar lieku biļeti rokā un es tiku sēdēt zālē, kā cilvēkam pieklājas.
sākumā man bija šausmīgi bail, jo viņi bija tādi nenormāli nopietni un kokaini, bet pamazām atslāba, atbrīvojās un izrāde manliekas bija ļoti laba.

es ceru, ka jūs visi priecājaties, ka manā blodziņā bez nebeidzamās zirgu un kaķu tēmas ir parādījusies arī nebeidzama Ķimja jaunās izrādes tēma.

divās ļoti garās dienās esmu redzējusi Ķimeles "Dzeju" četras reizes. joprojām esmu pilnīgā sajūsmā un joprojām gribas skatīties vēl. iepriekšējā reize, kad man tik ļoti patika kāda izrāde, ka gribējās to skatīties vēl un vēl un vēl bija franču cirks pirms trim gadiem. kas man tai "Dzejā" tik ļoti patīk? vesels lērums lietu -
tas, ka tur viss ir pa īstam. aktieri neko netēlo, bet ir viņi paši. nekas nav iestudēts un iepriekš izdomāts. protams, kaut kādi konkrēti dzejoļi sāk pāroties un izskanēt blakus vairākās izrādēs, bet tas ar tāds dabisks process. ļoti, ļoti silta sajūta par to, ka vismaz pagaidām ir skaidri redzams, ka viņiem pašiem ļoti patīk tas, ko viņi tur dara. baigā dzīvība un azarts. tāda kā spēle vai milzīgas dzejoļu puzles likšana. un, ja vien viņiem neapniks vai viņi neļausies rutīnai, tad izrādes veidošanās būs bezgalīgs process. vakar bija "reģistrēti" 55 autoru dzejoļi, šodien jau 61, bet Keišs pa dienas vidu bija saticis Kasparu nākam no grāmatveikala ar vēl kaudzi dzejas krājumiem rokās. protams, visi autori katrā izrādē neizskan. šobrīd izskatās, ka vidēji vienā izrādē tiek noskaitīti ~70 dzejoļi (ieskaitot dziesmas un atkārtojumus).
Kaspars ir izcils un izrādes laikā asociējas ar kaķi. īpaši brīžos, kad vairāk uzdarbojas citi aktieri un Kaspars vismaz ārēji izskatās hibernējies. bet, nē, astes galiņš kustas, viņš ir visu laiku pilnībā koncentrējies un gaida izdevīgāko brīdi, lai lektu pēc "bumbiņas" vai "nogalinātu peli". reizēm, protams, netrāpa un arī tas ir burvīgi. pārējie arī forši. īpaši Gunas un Ģirtas silti sirsnīgās saspēles un Krasta maiguma lēkmes. visgrūtāk man ar Janu - viņa atšķirībā no citiem, šķiet, brīžam kaut ko mēģina tēlot, spiest no sevis un "ciest". un, jā, Ivaram vajadzētu tomēr piestrādāt pie dikcijas un skaidrrunas.
pati dzeja ar nenormālīgi patīk. pēdējos gados manā dzīvē galīgi nekādas dzejas nav. neesmu nedz diezko lasījusi, nedz rakstījusi, nedz dzejā dzīvojusi. nu folklora ir, bet tur jau nav tādas atkailinātības, sāpju, ciešanu un trakuma, kā dzejā. manliekas, ka tagad manī tā dzeja kā tādā sausā sūklī sūcas iekšā un tas ir tiiiik veldzējoši.
skatoties visu laiku gribas smaidīt. izņemot brīžus, kad gribas raudāt.

bet, kamēr es "Dzejas" dēļ sankcionēti bastoju Oblomovu, tur viss plīsa un šķīda. Baibai apakšsvārki un kleita, Vilim bikšupriekša, Gundaram pogas, bet "pašam Oblomovam" vatētā sega. un Krasts padirsa vienu aproču pogu. rīt, "Dzejas" ģenerāļa laikā būšu ar Soņu drūmajā Talsenē un man tur noteikti būs skumji.

šodien tātad 2x noskatījos Ķimja "Dzejas" caurlaidi un esmu negaidītā sajūsmā. man sen neviena izrāde tā nav patikusi. un es jums teikšu, ka atšķirībā no citām izrādēm, nevajag gaidīt lai iespēlējas vai nosēžas. ejiet un skatieties, kamēr svaiga un azartiska. kamēr viss ir pa īstam un viņi nav sākuši peldēt uz ērtām vietām. šodien Guna, piemēram, pati apraudājās lasot vienu dzejoli.
kas tur vispār notiek? nū, viņi tur piecatā džemo ar dzeju - atlasīti ir 55 autoru darbi, no katra vairāki dzejoļi. katra izrāde ir pavisam atšķirīga un tajā izmantotie dzejoļi variējas. rīta caurlaidē norunāja 93 dzejoļus (ieskaitot atkārtojumus), vakara caurlaidē 70.
ai, labi, es esmu pārāk nogurusi tagad lai kko sakarīgu uzrakstītu, bet es jau gaidu, kad rīt varēšu atkal skatīties. man vispār liekas, ka sāls ir skatīties vairākas izrādes. Kaspars, kā jau parasti izcils.