*

ziniet, bija tāda izrāde - Ledus. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību. tagad ir tapusi izrāde - Pakļaušanās. Kolektīva grāmatas lasīšana bez iztēles palīdzības. viss, kas Ledū bija gaumīgs un māksliniecisks, šajā izrādē ir tādā pat mērā vulgārs un bezgaumīgs. un, lai gan man bija bail iet uz to izrādi tīri no politiskā/saturiskā viedokļā, es esmu visai lielā šokā par to cik neizturami garlaicīga tā bija. saturu nekomentēšu, bet pēcsajūta pretīga.

kas vēl noticis manā dzīvē neskaitot brīnišķīgo akadēmijas salidojumu un drausmīgas pohas visas vakardienas garumā?
4dien atkārtoti noskatījos B/B. sēdēju caurlaides mēģī 4. rindā pa vidu kā kungs un pētīju Mišas sejas. iepriekš skatījos no kādas 10. rindas - lai gan sejas no turienes tā neredz, bet kopskats kaut kā foršāks.
vakar bijām uz Iemūrētajiem. lai gan opera kā žanrs mani pilnīgi un vispār neuzrunā, šī par brīnumu ļoti patika. un patika, pat neskatoties uz manu pēc-LKA nožēlojamo fizisko stāvokli. scenogrāfija ļoti skaista.

noskatījos "Četri monologi un divi stāsti", vispār forši, bet man pirmā daļa - "Trīs stāsti" - laikam patika labāk. to es skatījos pagājšvasar, dīvaini, bet neesmu par to neko šeit rakstījusi. "Četros monologos..." likās drusku par izstieptu gabals par studentu, bet tas nu tā - ja ļoti gribas piekasīties. kopumā ļoti labi pavadīju laiku. jāatzīst gan, ka vērtējot šo mākslas darbu grūti abstrahēties, no tā, ka tur spēlē mani draugi un paziņas, bet izskatījās, ka izrāde patika arī pārējiem skatītājiem, kuri visi noteikti nebija pazīstami ar izrādes dalībniekiem.

vēl interesanti, ka man ļoti, ļoti patika Kivirehka romāns "Vīrs, kurš zināja čūskuvārdus", "Rijkuris jeb Novembris" ar likās ok, bet, kad mēģināju lasīt tos stāstus, tālāk par otro laikam netiku, kaut kā šķita garlaicīgi un kaitinoši. toties uzlikti uz skatuves man patika visi, gan no pirmās izrādes, gan otrās.

man gads beidzās un sākās ar darbu pie Ķimja "Rudens sonātes" mazajā zālē, bet man kaut kā vispār nav ko par to izrādi teikt. tā vispār es lieku plusiņu. un man ļoti patīk scenogrāfija+gaismas+kā tas iet kopā ar klaviermūziku un arī kostīmiem. aktieri ir diezgan ielikušies un spēlē jaudīgi. bet man enīvei kaut kā nav un nav ko teikt par to visu kopā.

p.s. izrādās vakar manu stāstījumu par zirgu krāsām esot klausījies Knuts Skujenieks. un šī bija viena no manām sūdīgākajām runāšanas reizēm (nu, vismaz man pašai tā likās).

man ļoti, ļoti patīk, ja realizējas kaut kādas dzērumā sarunātas darbības. šīs dienas bija pat divu tādu summa - sākums bija visai sena saruna ar Vladu stāvot rindā uz wc Kaņepē, otrā daļa pagājšnedēļ, arī Kaņepē, bet ne rindā uz wc. rezultātā, ar Vlada gādību, kopā ar diviem gejiem tika apmeklēta Melnā sperma. un tas bija kaut kas ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti! pēdējo reizi man līdzīgas sajūtas bija pēc Ledus un tas bija tik sen, ka gandrīz vairs nav taisnība. es nesaprotu, kas tieši tur notika, bet kaut kas notika un tas bija nenormāli jaudīgi un kaut kādā ziņā atbrīvojoši. Tumšās alejas ar šito salīdzinājumā ir pilnīgs sūds un virspusēja šļupstēšana (man patiesībā nemaz negribas šīs izrādes salīdzināt, bet daudzi to dara, tāpēc pieminu). man liekas kruti arī, ka es gāju kopā ar gejiem un dabūju viņu fīdbeku par to visu.
un tie jaunie aktieri ir totāla bomba (un Vlads viņus pilnīgi noteikti ir garīgi izdrāzis taisot to izrādi). daži no viņiem klanoties reāli raudāja.

pēc spermas man tipa bija pa taisno jāiet uz JRT balli, bet tas pilnīgi nemaz nebija iespējams. nācas iet ar saviem biedriem uz Ozīrisu dzert kafiju (vispār gribējās šnabi, bet man bija pēc tam jāvada mehāniskais transporta līdzeklis) un kavēt balles oficiālās daļas sākumu (kas principā ir labākā pasākuma daļa). un arī tā kafija mani neglāba no pilnīgas klaustrofobijas sajūtas ballītē.

p.s. https://soundcloud.com/raivis-misjuns
p.p.s. šodien sev par lielu pārsteigumu atklāju, ka es protu parkoties

ja iet skatīties izrādi, ko izrāda krogū, tad nekas cits neatliek, kā pēc tam piedzerties.
tā vispār "Dīvainie svētki" bija forši. likās drusku par īsu varbūt (~45min). man tikai grūti abstrahēties no tā, ka spēlē draugi. es nezinu, kā man patiktu, ja aktieri būtu man pilnīgi sveši un nezināmi cilvēki.

visa tā rezultātā šodien jūtos savārgusi. guļu gultā ar jauno datoru uz vēdera un šifrēju manuskriptus garamantas.lv (ja atšifrē pieklājīgu daudzumu, var dabūt automātu folkloristiskas vēstures eksāmenā. starp citu, šifrēt var pilnīgi jebkurš, folkoras krātuve tikai priecāsies)

šodien biju Dailes teātrī uz Equus. tas, protams, bija nesalīdzināmi labāk nekā Marlēna (kas ir mana iepriekšējā pieredze tajā teātrī), bet... nu es nezinu, tas viss ir kaut kas tāds, ko es laikam nespēju saprast. es tagad pētu atsauksmes un tur rakstīts, ka Subatnieks psihiatra lomā esot izcils un ģeniāls. nu, man nelikās ļoti slikti, bet sajūta bija tāda, ka aktieris godīgi un apzinīgi tēlo psihiatru. daļa citu tēlu radīja līdzīgu sajūtu, bet Nevarauska vnk totāli kaitināja. jā, nu, Grūbe, protams, nospēlēja iespaidīgi. bet es laikam esmu pārāk pieradusi pie citas teātra valodas un galu galā teātris nekad nav bijis manu mīļāko mākslas veidu topā. gāju es tur tāpēc, ka mammas kolektīvs gāja kolektīvi uz to izrādi, bet mamma gribēja braukt uz laukiem un pierunāja mani nelaist zudībā viņas biļeti. nē, nu nebija jau tik briesmīgi, vienkārši nepamet sajūta, ka tas galīgi nebija priekš manis.
pēc izrādes jutos tik jocīgi, ka negribējās īsti braukt mājās. atcerējos, ka man makā kādu laiku stāv galactico dāvanu karte un aizgāju uz iepirkumu templi. nolēmu, ka jāņem kaut kas tāds, ko es pati par savu naudu droši vien nepirktu - t.i. krūšturis (tie man riebjas un es tos ikdienā nelietoju, bet kāds smukāks noderētu, ko vilkt zem svētku drēbēm). beigu beigās mani pārņema ļauns prieks pierādīt jaukajai un izpalīdzīgajai pārdevējai, ka man TIEŠĀM neviens krūšturis neder. un neder jau arī. dāvanu karte palika gulēt maka dibenā.
atbraucu mājās un atradu Kārļa taisītu vegan soļanku. tas tad arī ir mans šīs dienas lielais prieks.

LEDUS

ļm) vakar biju uz Ļubomiru Meļņiku. virtuozs jau apbrīnojams, skanēja skaisti, bet kaut kā dziļāk iekšā nelīda. laikam esmu pārāk samaitāta un drūma, lai noticētu tādam bezgalīgi naivam un tīram skaistumam;
g) pagājšnedēļ noskatījos Ēča Grimētavu un par šo faktu biju aizmirsusi jau īsi pēc iznākšanas no zāles. pārāk garlaicīgi nebija, bet jēgas arī nekādas. patika aktierdarbs (Tropa ritīgi kruta un arī Krūze šoreiz patika) un pāris vizuālie risinājumi (ņemšanās ar špickām). beigas vispār likās piekabinātas no kaut kāda līdzīga, bet cita darba.

noskatījos Barišņikovu. man patika. bija maziet melanholiski - tāda vērošana, kā kāds ļoti intīmi un personiski meklē zudušo laiku. scenogrāfija arī tāda sapņaina - aizmirsta un pamesta vieta, kurā gremdēties saldsērīgās atmiņās par aizgājušo dienu laimēm un ciešanām un reflektēt par vecumu un nāvi. un izrādē skan pāris Kārļa taisīti mūzikas gabaliņi.

un man ļoti patīk kā strādā Alvis. ja salīdzina ar kosmogonisko mitoloģiju, viņš rada savus darbus no augstākajām sfērām - viņam viss ir skaidrs, strukturēts, izdomāts, viņš rada baltos cimdos, lai arī reizēm kļūst nesaudzīgs vai neiecietīgs pret aktieri. viņam parasti viss ir gatavs jau krietni pirms pirmizrādes, viņš var atcelt mēģinājumus pirms tās un ļaut aktieriem izgulēties un atpūsties. Ķimis un Vlads gluži pretēji ir htoniskie demiurgi, kuru darbi dzimst caur dubļiem, dūņām, šaubām un kosmiskām katastrofām. Ķimis vienīgi izvēlas vienu vai dažus donorus, kam izsūkt dzīvības sulas, lai uztaisītu izrādi, bet Vlads barojas no visiem. viņi abi dzemdē briesmīgās mokās, aktieri pirmizrādi spēlē uz savu fizisko un emocionālo spēku robežas un viņi abi vēl mēnešiem ilgi pēc pirmizrādes nāk kaut ko koriģēt un mainīt un labot un piesieties.

atgriežoties pie Barišņikova - Miša šodien bija atnācis uz Garo dzīvi. es pārbaudīju viņam biļeti pie ieejas. viņš tā šarmanti teica "Labvakar" (latviski, protams) un man blakus izskatījās šausmīgi sīks un smalks un maziņš (uz skatuves viņš izskatījās krietni lielāks). vēl viņš iešot skatīties Cerību ezeru.

p.s. ss.lv tirgo biļetes uz Barišņikovu pa 450 eur gabalā (citā sludeklī var dabūt arī par nieka 350)

ta) šodien beidzot noskatījos Tumšās alejas. garlaicīgi nebija, bet vai man patika, es nezinu. un man nelikās, ka izrāde ir par mīlestību (tā stāv rakstīts anotācijā);
hg) es ļoti priecājos, ka nejauši uzzināju par Hilduras uzstāšanos un nepalaidu to garām. tas bija drausmīgi par īsu, toties drausmīgi skaists.

4dien 2. reizi mūžā biju KKC un tāpat kā pirmajā - uz džeza konci. šoreiz bija nesalīdzināmi labāk, turklāt tas notika ārā un man patika kā iekšā jaucas ielas trokšņi;
5dien 1. reizi mūžā biju uz DDT - uz Ingas Tropas režisēto "Balto grāmatu". man ļoti patikās, nebiju gaidījusi, ka būs tik kruta. ok, uz beigām drusku sāka likties par garu, bet tā tomēr bija bērnu izrāde un bērni varēja visādi interaktēt, kamēr es sēdēju stūrī un smagi elsu (telpā bija drausmīgi karsts un bezgaiss);
6dien bijām vizināties ar laivu ap Doles salu (iesaku laivu un piknikvietu nomu Līgo Laivas) un uz Rīgas Tintes 5 gadu jubilejas ballīti. abas šīs nodarbes bija foršas. kas attiecas uz ballīti - es laikam drīz kļūšu par profesionālu dzērāju pa mājām izvadātāju. vispār not bed, jo tā ir iespēja labāk iepazīt Rīgu. galvenais, lai viņi nevem mašīnā.

( ilustrācijas )

es teicu, ka gribu sēdēt mājās un asocializēties? hmmm. trešdien es nosēdēju bārā(os) no 14:59-23:11 (un nesēdēju viena, protams) nu un vakar/aizvakar biju Labā dabā (kur arī, protams, nebiju viena).

*sākās viss ar to, ka braucot ārā no Saļika sabojājās Golfs. ātrumkloķis sāka ļurkāties, ielikt varēja tikai 3. un 4. ātrumā, attiecīgi uzsākt kustību, braukt ātrāk par 65 km/h vai atpakaļgaitā bija visai problemātiski. paķēru tēvu uz izbrīnu, aizmocījos pie viņa uz darbu, nometu viņam savu sabojājušos Golfu, sagrābu viņa Volvo un braucu prom;
*laikam līdz šim nevienā festivālā neesmu darījusi tik daudz citu lietu, apārt from dzeršana - es uztaisīju lietus koku no latvāņa un sapņu kērāju, 2x izstaigāju dabas taku, noskatījos teātra izrādi, noklausījos netipiski daudz grupas un protams, arī piedzēros, toties neizēdu pat vienu sēmeņu paku. ā un pirmajā vakarā dabūju necerēti labu veģetāro burgeri;
*biju sajūsmā par plašo sūdiņu ar latviešu zīmēm piedāvājumu tirdziņā. tur bez tradicionālajiem koka sūdiņiem ar latviešu zīmēm, bija arī ādas, plastmasas, stikla, keramikas, auduma un metāla sūdiņi ar latviešu zīmēm. sāk jau drusku nākt vēmiens no tām latviešu zīmēm priekšā un pakaļā, īpaši tāpēc, ka liela daļa piedāvājuma ir bezgaumīgi štrunti;
*dzirdēju - Skandiniekus, Vilkačus, Auroru, Biezokni, Dzelzs Vilku, Inokentiju, Zāli un mazliet Baložu Pilnus Pagalmus (vēl mazliet arī Gapoljerus, bet man viņi tik ļoti nepatīk, ka man kauns atzīties, ka es kādu brīdi viņus klausījos). Topa augšgalā laikam ir Biezoknis un Zāle. Baložu pilni pagalmi bija aizraujoši pateicoties neparastajam sastāvam. Dzelzs vilks ir totāli nebaudāms (tas gan sen jau bija zināms), Inokentijs garlaicīgs, Aurora bija forša, bet izskatījās drusku samulsusi;
*teātra izrāde - "Pasaka par veco nāvi" bija so so. Mani drusku īgņoja arī attieksme pret skatītājiem - ja tu atved uz festivālu izrādi, ko rādi 2:30 naktī ar sūdīgu gaismošanu un gribi, lai kāds to skatās, būtu jau jauki padomāt par to, lai cilvēkiem ir kur apsēsties. nē nu es jau sēdēju un man, to darot, dieviņš vēl iedāvināja divlitrīgu kōlas pudeli, kurā iekšā bija viskijkola (laikam. varbūt rumkola. es tā arī līdz galam nesapratu), kas ļāva dziedēt sāpes par mājās aizmirsto Jēgermeistara pudeli;
*laikapstākļi gan man nepatika. manā pasaulē Labā dabā ir vai nu karsti vai vismaz silti. un sausi. es gan nenosalu un nesaliju arī, bet man riebjas vasaras festivālā tā tuntulēties un gulēt vilnas zeķēs un flīsa jakā. un es nemazam nedabūju uzvilkt savu jauno kleiti, jo tajā būtu nosalusi piecās minūtēs. kad es vispār varēšu viņu vilkt?

mans personīgais festivāla tops:
#uztaisīt lietus koku
#dabas taka
#Biezoknis un Zāle
#Ikšķiles mājas saldējums (viņiem ir arī vegan sorberti)
#piedzerties pirmajā vakarā

Cerību ezers ir nenormāli jaudīgs. man ļoti, ļoti, ļoti patika. negaidīts, bet loģisks turpinājums Latviešu stāstiem, turklāt krietnu soli uz priekšu. un, lai gan JRT jau kuro sezonu stāsta, ka pētot krievus, tad šī ir tā izrāde, ar ko tas beidzot tiek reāli attaisnots - kur kaut kas beidzot tiek reāli pētīts. man attiecībā uz Vlada izrādēm allaž ir pietrūcis dziļums un tāds īsts smalkums (esmu gan redzējusi tikai Jūlijas jnkdzi un Peldošos), bet šite tas viss ir kā vajag. manliekas, kam tādam vajag baigo drosmi un ir liela iespēja izbraukt ārpus gaumes robežām vai kļūt banālam, bet te tas nav noticis. Rešetins izcils (mans iekšējais latvietis sākumā bija ļoti skeptisks attiecībā uz šo aktieri), visi mūsējie arī, vienīgi Vilis šoreiz kaut kā likās drusku ap/iemaldījies.

baigi daudz pārdomu vēl iekšā formējas, bet vēl kruti tas, ka uztaisīts tā, ka nav baigais gruzons. zinot to, cik ļoti ātri un vienkārši Vlads mēdz apvainoties, nebiju gaidījusi no viņa tādu pašironijas un skats-uz-sevi-no-malas pakāpi.

http://www.diena.lv/kd/intervijas/vladislavs-nastavsevs-es-nedomaju-ko-man-tas-maksas-14100308

divi lieki ielūgumi (katrs vienai personai) uz Nastavševa jaunās izrādes Cerību ezers ģenerālmēģinājumu, šodien, 4. jūnijā, 19:00 JRT lielajā zālē.
Vietas gan nav diezko labas - kaut kur 20. rindā.

http://www.jrt.lv/ceribu-ezers
http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/04.06.2015-jaunaja-rigas-teatri-pirmizrade-ceribu-ezers.id50614/?utm

man nav ne jausmas vai būs laba vai slikta vai vidēja. zinu vien, ka laikam būs visai gara un krievu valodā (ar subtitriem latviski).

nostījos Mācekli šon. tā jau interesanti, īpaši, ja vēl savelk kopā ar Nakts tarifu un Fundamentālistu. sanāk tāda JRT reliģiskā triloģija. bišķi noguru no Elitas viena nervozā decibela, kuru viņa saglabāja visās lomās (viņi tur savstarpēji mainās lomām izrādes laikā). Gatis un Vilis kruti. secongrāfija arī patikās. bet kaut kas nobeigumā nepatikās/pietrūka un es laikam līdz galam nesapratu par ko bija izrāde - nu kas skaitījās galvenais mesidžs (tas, ka fanātisms ir baiss, ir skaidrs arī bez izrādes). jāiet palasīt gudru cilvēku recenzijas.

http://ltv.lsm.lv/lv/tieshraide/v.sorokins.-quotledusquot.-jauna-rigas-teatra-izra/live.866/

es iespējams izteikšu nepopulāru viedokli, bet man laikam Aspazija patika labāk nekā 12 krēsli.

esmu tik ļoti noilgojusies pēc labām izrādēm, ka pirmo reizi savā teātra darbinieces karjerā paņēmu ielūgumus uz pirmizrādi. pati priekš sevis. tā jau kruta, jā, bet man kaut kas drusku pietrūka. nu vai likās par daudz. aktieri izcili (kā vienmēr), scenogrāfija smuka (cerams viņi satrenēsies precīzāk pārvietot tos aizslietiņus), ir visādas vietas, kur izsmieties utt.

katrā ziņā, man pietrūka redzamākas tēlu attīstības (man tais 4h nenolasījās kā Ipolits kļuva par slepkavu) un drusku koncentrētāka satura izklāsta (Krasta mazgāšanās aina ir savā ziņā ģeniāla un nenoliedzami meistarīga, bet tomēr par garu. tāpat arī stāsts par grāfu-eremītu).
bija kaut kādi momenti, kuros novētīja "šitais-jau-i-redzēts" sajūta - Kabala, Oblomovs un dīvainā kārtā arī Peldošie (Vlads man sēdēja tieši priekšā un daudz skaļi smējās). Gundara atsauce uz Oblomovu ar teātrī jau folklorizējušos frāzi "Kad ta būs tās kāzas" gan bija eleganta.

kas man patikās - Keišs - ļoti nekeišīgs. tādā ziņā, ka nešļūc ar savu tipisko keišīgumu, kas protams ir foršs, bet lielos daudzumos apnīk. Baiba un Guna - brīnišķīgas. Žeņa foršs, Vilis arhivāra lomā foršs (bet kluba sarga lomā baigi atsita Zaharu). Ģirts it kā foršs, bet arī trūka tēla attīstības. viņš, protams, brīnišķīgi tizlojas, bet 4h laikā apnīk smieties par vienu un to pašu. Gundars tāds nesaprotams - brīžiem ritīgi kruts, brīžiem kkas ritīgi pietrūkst vai pazūd. moš nepaspēja. Alvis esot teicis, ka lai uztaisītu mega māsterpīsu, esot divu mēnešu par maz, bet nu hvz. varbūt pie vainas, tas, ka es sēdēju diezgan uz aizmuguri un otrajā cēlienā sāku izteikti mirt no skābekļa trūkuma.

šodien vispār bija diezgan gara un notikumiem pilna diena -

ozk) bijām pāris stundu garā pastaigā pa Ogres Zilajiem kalniem ( ilustrācejas )

pa) šodien pēdējo reizi rādīja Šmita "Pirmos aplausus", tā kā man bij garderobes haltūra un tāpat bij jābrauc uz teātri, tad devu tai otru iespēju. nevaru atrast aprakstītu pirmo iespēju, bet toreiz bija tā, ka mēģināju skatīties izrādi no režisora krēsla (tas ir pie aizmugurējām durvīm), neko neredzēju, nedzirdēju, nesapratu, aizmigu un pēc pusstundas izgāju ārā. šoreiz ieperinājos sestajā rindā un - man patika. noturēja uzmanību visu laiku un garlaicīgi nebija;

kkc) vēl šī diena ieiet vēsturē ar to, ka pirmo reizi biju KKC. tas gan nebija pārāk veiksmīgs gājiens. gribējām mierīgi paklausīties džeza improvizāciju, taču tā bija apvienota ar kaut kādu introvertam cilvēkam neizturamu farsu. kaut kāds čalis tur visu komentēja, pirms katra džemošanas gabaliņa lika publikai domāt tēmu un daudz vāvuļoja. tas vēl nebūtu pārāk traki, taču otrajā daļā viņš sāka vilkt sevis izvēlētus koncerta apmeklētājus priekšā un spiest tiem spēlēt kkādas murgainas etīdes džezdžema pavadījumā. turklāt ar dažiem retiem izņēmumiem, publika tā nemaz baigi nepavilkās uz to ņemšanos. katrā ziņā, man nav iebildumu pret to, ja kādam patīk tā izdarīties, taču vēl vairāk man patīk, ja man atstāj brīvu telpu nepiedalīties, kur nevēlos un neliek justies nelāgi vai nu no nervozēšanas, ka tik neizvēlas mani vai no atrunāšanās no piedalīšanās. džezs, godīgi sakot, ar līdz galam nepavilka. traucēja, ka ar visu to ņemšanos, nav tādi normāla garuma, kārtīgi gabali, kuros mūziķi paspēj iesilt un saspēlēties, bet tādi sīki gabaliņi, kuri beidzas vēl īsti nesākušies.