*

noskatījos "Peldošos". pirmais cēliens daudzsološs, bet otrajā vīlos. ļoti iekrita acī, tas, ka pabeigts steigā un neuztaisot visu, kas bija plānots.
vizuāli skaisti, vairākas ļoti skaistas un dziļi izstrādātas ainas. flīģeļi asociējās ar cilvēka iekšiņu simbolisku izlikšanu ārpusē (galu galā, mūsos taču iekšā ir daudz vairāk nekā tīri fiziski ietilpst mūsu ķermeņos un bieži vien tas, kas tur ir, ir ļoti smags un grūti manevrējams un melns arī). bet nu jā - otrajā cēlienā palika šausmīgi garlaicīgi, skatoties kā Sandras varone risina bezgalīgas tukšas sarunas ar saviem pielūdzējiem, bet pārējo tēlu turpmāka attīstība un izstrāde nenotiek. viņi izrādās tikai fons Sandras un viņas pielūdzēju līnijai, kas tomēr nav nekas tik izcils, lai tam vajadzētu tādu fonu. režisora iedziedātās dziesmas arī nu tā. likās vismaz pakāpi zemāk par flīģeļiem, frakām un vakarkleitām un šai disonansei trūka mākslinieciska pamatojuma, vismaz es to nesaskatīju. Keišs ļoti, ļoti, ļoti patika. vispār jau visi aktieri forši.
žēl. žēl par to, kas varēja būt, bet nav.

es šaubos, ka var būt kas īpaši briesmīgāks, nekā šādos laikapstākļos pavadīt laiku no 8:40 līdz 23:00 Rīgas Kinostudijā. es nezinu, ko es darītu, ja nebūtu rīta pusmiegā iemetusi mašīnā pavisam nevegānu un daļēji izšķīdušu lapsādas vesti (kas ir krietni vecāka par mani un kādreiz bijis puskažoks). es to vilku pa virsu savam gana siltajam un biezajam āra mētelim un tikai tā knapi izvilku šo dienu (es tādā bomža izskatā aizklumburēju arī līdz Alfai mazliet uzpildīties ar siltuma sajūtu). ak jā, protams, ka crew uzkodu stūrītī pieejama bija tikai tēja Možums, par kuru, ja nemaldos, esmu jau iepriekš izteikusi savu visnotaļ kritisko viedokli. kad biju izsūkusi visu garšu, ko vien var izsūkt vairākkārt aplejot termosā savus zāļu tējas biezumus, neatlika nekas cits kā pārkāpt savu gandrīz līķi un dzert to sasodīto, sasodīto Možumu.

redzēju Tēvus. nu ziniet, parasts Alvis. kaut kas pa vidu starp Latviešu mīlestību un Kapusvētkiem. nekā ģībstama tur toč nebija.

p.s. Laimīgu Jauno, Zirga, gadu!

noskatījos "Gaismotājus". palika ļoti silti ap sirdi. Kaspars ļoti kruts. kā jau parasti.
vispār man patīk mans darbs, man tikai ir apnikuši mani darba pienākumi.

noskatījos "Tēvu".
par spīti tam, ka man -
a) vienmēr ir riebies Strindbergs;
b) man ne visai patīk Ķimeles izrādes,
izrāde man patika. jāpiebilst, ka iepriekšējā Ķimja izrāde, kas man patika, bija Strindberga "Jūlijas jaunkundze".
ok, šai varbūt pašas beigas bija nu tā, bet man vispār ir tieksme piekasīties visāda veida beigām.

un manliekas, ka būtu godīgi, ja Spēlmaņu nakts balvai par šo izrādi būtu nominēta ne tikai Sandra, bet arī Gundars. reti kurā izrādē man viņš ir tik ļoti paticis.

starp citu vakar beidzot noskatījos Vigīliju. man patika, bet lai cik dīvaini arī tas nebūtu man nav vispār nekādas pēcgaršas, pēcsajūtu, pēcpārdomu.
tā vienkārši noskatījos, patika un viss. reti ar mani tā gadās.

vēl man ļoti patika īsi pirms pusnakts sēdēt Jāņa baznīcā un klausīties apdullinoši skaļu ērģeļmūziku. sākumā Glāsa Deju nr.4, pēc tam kko mazliet pārāk modernu.

b) biju uz trešo Bikram jogas nodarbību. gāja jau daudz vieglāk. kreizī gan bija celties četros, piecos braukt ar neticami pilnu busu (tas bija pilns ar jocīgām tantēm), sešos būt tur un desmitos būt atpakaļ mājās;
h) biju pie homeopātes. viņa bija gaidījusi, ka būs lielāki uzlabojumi analīzēs. nogrozīja galvu un bišķi nomainīja preperātus. sagruzījos bišķi;
p) mēģināju noskatīties Pirmos aplausus. izturēju 34 minūtes un izgāju ārā. mani neskaitot, no zāles izrādes laikā izgāja vēl 13 skatītāji.

šodien sanāca tāda tipa kultūras diena. bijām centrāltirgū, bijām humpalās, Arsenālā, kafetērijā un teātrī. Dailes. nebiju tur bijusi 4,5 gadus, kopš Ivonnas Burgundijas princeses. un ceru, ka vismaz tikpat ilgu laiku tur atkal nenokļūšu.
karoč, man viena mīļa draudzene piedalās izrādē Marlēna un es visu laiku solījos, ka aiziešu, bet negāju, jo 1) jutu, jau, ka man varētu neiet pie sirds, 2) kad mēģināju saņemties iet, tad Marlēnas bija vakaros, kad man pašai savā teātrī jābūt... bet nu vakar draudzene zvanīja, ka ir ielūgumi un ka šodien jānāk un vakars bija brīvs...
nez, laikam labāk nesākt neko rakstīt un izteikties, citādi es atkal uzcepšos un man atkal paliks ļoti, ļoti skumji.


zato Fišera izstāde ļoti patikās. ne visi darbi, bet tie, kuri patika bija tā vērti, lai uz izstādi ietu un pēc tās būtu sajūta par tiešām labi pavadītu laiku.

vakar bijām uzaicināti Dailē noskatīties VDT viesizrādi Jūlijas jaunkundze.
sākšu ar to, ka šī ir viena no labākajām ārpus JRT redzētajām izrādēm.
turpināšu ar nelielu piekasīšanos -
kopumā likās, ka izrādes veidotāju komandai trūkst zināma brieduma (izlasīju gan, ka Nastavševs šo lugu iestudē jau trešo reizi). izrāde bija taisīta tā ritīgi pa brutālo, ar baigo maksimālismu un fizioloģismu, kas sēžot 2,5h bez starpbrīža tomēr nogurdina. vispār likās bišķi izstiepta. trūka arī pārliecinoša kāpinājuma - enerģija staigāja kā pa kalniem un lejām. un pats galvenais trūka smalkuma. toties scenogrāfija ļoti laba - jēgpilna un daudznozīmīga.
vēl bija mazliet grūti uztvert nopietni Žana lomas atveidotāju. viņš tomēr baigi pēc paipusīša izskatās un, ja šajā lomā pirms tam ir redzēts Alvis Hermanis, tad ir tā mazliet jocīgi. lomu gan viņš iznesa negaidīti un neticami labi (ar sajūtu, ka viņam vienkārši mazliet trūkst pieredzes), bet ieteiktu viņam piedomāt pie savas runas - pārāk daudz šļupstēšanas, pārteikšanās un neskaidras murmināšanas. jocīgi, bet Pudža man kaukā nevisai patika. es gan viņu neatpazinu un tikai šodien izlasīju, ka tā bija viņa. cik redzēta iepriekš - ir patikusi ļoti. šeit viņa brīžam bija laba, bet brīžam kaitinoša un pārspēlēta. Anta Aizupe Kristīnes lomā patika vislabāk. precīza un konsekventa.
ņemot vērā, to, ka Strindbergs man vispār riebjas un pirms tam bija redzēts izcils Jūlijas jaunkundzes iestudējums JRT (manuprāt pēdējā krutā Ķimeles izrāde), šī bija tiešām, tiešām laba.
Vladislavs Nastavševs pie mums tagad taisa Tumšās alejas pēc Buņina. baigi intaresē, kas tur sanāks.

im) aizvakar bijām Mārpla blīvplates raudzībās/25 gadu jubilejumā. koncis neeeenormālforšs. vakara kolorītākais tēls bija Kulakovs galīgā komā skotu kostīmā - viņš spēlēja akordeonu, bungas un daudz, lēni un nesakarīgi runāja mikrofonā. Dambim gan ļoti prasmīgi sanāca tikt ar viņu galā. vispār uzstājās visādi bijušie Inokentija dalībnieki un mans uzskats joprojām ir tāds, ka Mārpla ideālais sastāvs ir ar Šakāli un Renartu. pie nosacījuma, ka Šakālis ir skaidrā;

ppd) vakar pa dienu bijām uz Pasaku par gardeguni Ģertrūdielas teātrī. laikam no visām tur redzētajām izrādēm šī man patikās vislabāk. īsti gan nesapratu mērķauditoriju, jo tomēr tak klasiska pasaka, bet priekš bērniem mazliet ta ka par drūmu un garu. bet forši. muzons varēja būt vairāk;

ak) un vakarā atkal neeeeenormālforšs koncerts. patika viss. patika Alis P, Sīmanis arī patika (lai arī man īsti nebija sīmanīgs noskaņojums), bet Rūsa akustiski vispār bija pilnīgs ambrozijs dvēselei. kā jau kaarl to pie sevis aprakstījis nenormālsilta sajūta no tās nepretenciozitātes, vienkāršības un prieka par būšanu.

13) piektdienā, trīspadsmitajā, noskatījos Ķimja Noziegums/sods. jemot vērā, ka man pēdējo gadu Ķimja izrādes vispār nepatīk, biju patīkami pārsteigta, jo šī laikam vairāk patika, nekā nepatika. protams, bija šādas tādas ķimīgas lietas, kas mani vienmēr kaitina, bet kopumā labi. noskaņa man ļoti asociējās ar drūmo datorspēli Alise. Keišs nenormālforšs, Samītis arī labs. no Gunas gaidīju vairāk, bet cik sapratu, tad viņa nemaz neesot gribējusi spēlēt to lomu.
Dombrovskis ar skatījās un Demakova. Dombrovskis vispār šausmīgi bieži nāk uz teātri. uz Oņeginu arī jau bija atnācis.
un piektdiena, trīspadsmitais turpinājās pavisam negaidīti - pēc izrādes bija gandrīz stundu jāgaida mājuptransports, tāpēc pārgāju pāri ielai paņemt 50g upeņu balzāma. kā paņēmu, tā paliku. izsaucu vīru ar auto no Salaspils un, laikam paskrienot pilnīgi nemanot, nosēdējām līdz kādiem četriem rītā. ļoti dzīvespriecīgi;

14) sestdienā, četrpadsmitajā, pamodos krietni par agru un visu dienu mocījos ar miegu. vakarā beidzot bija jāiet klausīties Soundarcade jaunais albūms dzīvajā. līdz šim nebiju tikusi un briesmīgi gaidīju to brīdi. patika ļoti, lai arī vietām lažaini un krietni par maz. Wolves like us patika pieaugošā progresijā - t.i. kad iegāju zālē pirmoreiz, tad ļoti nepatika, bet, kad pēc brīža iegāju vēlreiz tad jau patika un noklausījos līdz galam.
Junius gan briesmīgs sūds. bet vispār bija grūti, jo nāca virsū tādi ritmiski miega viļņi, kas brīžam pavisam nopietni draudēja aizskalot mani pavisam.

vakar piedzima izrāde. šī laikam bija bezstresainākā izrādes taisīšana visā teātra vēsturē, visiem cehiem. viss notika neticamā mierā un īzijā. pie Alvja gan parasti viss ir daudz maz mierīgi, bet citreiz vismaz ir kaukādas problēmas un ņemšanās ar kostīmiem vai dekorāciju vai gaismām vai vēlnezko. šoreiz mierīgi bija pilnīgi viss.
man vispār ļoti patīk kā Alvis strādā, viņam jau uzreiz ir skaidrs, ko viņš vēlas panākt un tad viņš attiecīgi visu vienkārši virza tai virzienā. jau ļoti ātri iet cauri visai izrādei, bez lielām štopēšanām un izmaiņām. un, ja Alvis pirmspirmizrādes dienās mierīgi atcelt divus caurlaides mēģinājumus kā liekus un visa komanda var atpūsties un izgulēties, tad, piemēram, Ķimim ir pilnīgi otrādi. viņai kādu nedēļu pirms pirmizrādes sākas pilnīgs ārprāts, viņa mēģina pa 12h dienā, nepārtraukti maina viskko, bļauj, ārdās, sola nošaut tehniskos darbiniekus - karoč izrādi dzemdē milzīgās mokās un turpina veikt tajā izmaiņas vēl labu laiku pēc pirmizrādes. visi ir pilnīgā stresā, neizgulējušies un izmocīti.

par pašu Oņeginu - nav pati krutākā Alvja izrāde, bet man patīk. tik ļoti kā Helvētikai (posts diemžēl zem atslēdziņas) gan nē, bet patīk. prasās bišķi vairāk dinamikas un kontrastu, bet gan jau viņa ar laiku bišķi saspiedīsies kopā. un prasās Baratinski nomainīt pret kādu normālu aktieri. visi pārējie gan lieliski, pat Krūze, kura man līdz šim uz skatuves nu tā. uztaisīta ļoti hermaniska - es tur redzu gan Ledu, gan Zilākalna Martu, gan Oblomovu - nu tādas kā atsauces vai paņēmienus.

man jau vairākus gadus urdīja klusa vēlme aiziet apstīties kā tagad ir Nacionālajā teātrī, bet es nedomāju, ka viņa realizēsies tik šausmīgā veidā.
mammai kaukas bija uzgrūdis biļetes uz "100 grami Žurkas ' 2012", šodien 12:00 no rīta un viņai nebija ar ko iet. es lauzos, lauzos, lauzos, bet beigās pielauzos, jo domāju, ka sen nav ar mammu nekur iets un, ka pati tak gribēju to Naciķi apstīties. tā rezultātā es guvu briesmīgāko teātra pieredzi savā līdzšinējā mūžā. šis māsterpīss aizēno pat iepriekšējo topa līderi - Džiļa "Dārznieku Kamalu".
man pat trūkst vārdu lai to ārprāta balagānu aprakstītu, tur bija viss, kas man riebjas reiz desmit - bezgaumīgas parodijas, popūriji, ākstīšanās vidusskolnieku amatierteātra līmenī, klišejiski un sen nodrāzti jociņi, latviski tizla skatītāju iesaistīšana un neizskaidrojama bezjēdzība. biju gatava iet prom pēc pirmā cēliena, bet mamma vēl naivi cerēja, ka otrais būs labāks. diemžēl bija tieši otrādi. otrais cēliens likās vispār tāds - hmm, esam uztaisījuši sūdīgu izrādi, bet cilvēki tak samaksājuši naudu, tāpēc jāuzbliež otrais cēliens, lai izrāde garāka un cilvēkiem rodas ilūzija, ka viņi apmaiņā pret savu naudu kko ir ieguvuši.
pārējiem (90% publikas bija kundzītes ap sešdesmit) gan likās ka patika. skatītāji gāja totālā vakara vadītāja pavadā - kā puisītis piesit kājiņu visi aplaudē kā traki. atsauksmītes Naciķa mājaslapā arī diezgan sajūsminātas.
šausmīgi žēl aktieru, kam tai visā jāpiedalās, žēl ieguldīto resursu, žēl par absolūtas gaumes trūkumu. un kas tā vispār par komēdiju, kurā ir labi ja 2 smiekīgi joki?
atbraucu mājās, apstījos netā, kas ir režisors un gandrīz paģību - Valters Sīlis, mans paralēlkursabiedrs. likās tak normāls, saprātīgs čalis toreiz.

dienas gaišā puse -
man vienmēr ir patikusi Rīga saulainās svētdienu pirmspusdienās. un tik ļoti sen nebiju nekur gājusi kopā ar mammu. tāda maģiska bērnības sajūta, ejot ar viņu pa pilsētu uz teātri. šīs sajūtas vārdā pat atļāvos saldējuma kokteli teātrī izsūkt. mamma mani mazu daudz uz teātriem vazāja. noskatītās izrādes neatceros, bet to kā vienmēr dabūju saldējuma kokteili gan. laikam jau tā mierīgā ārpusmājas pabūšana kopā ar mammu atsver teātrī pārdzīvotās ciešanas, lai arī traumu tas ir atstājis. nezinu, kad atkal būšu gatava tuvoties Naciķim.

p.s. izrādes treileris ieskatam

vakar noskatījos Regnāra jauno izrādi Čulimska.
drausmīga. nepārtraukti bļauj. vēl trakāk nekā Bračkās.
aplūkotās problēmas īsti neliekas problēmas. un pat, ja kaut kur pasaulē tā notiek, es nesaprotu kāpēc tas ir jārāda teātrī. un vēl kā baigā māksla un smalka cilvēku attiecību analīze.
neredzu neko, ko šī izrāde var iedot. ja patiešām vēlas tikai parādīt, ka kaut kur uz šīs planētas ir cilvēki, kas dzīvo un uzvedas tā, kā parādīts izrādē, tad var taču taisīt dokumentāriju.
tu beigās vienkārši izvelcies no zāles balkona, noguris no nemitīgi augstajiem toņiem, nesapratnē nafig tas viss vajadzīgs un vispār jūties kā sūdā iekāpis - gluži kā Krasts pirmajā ainā.
fui.

manlieks otra briesmīgākā izrāde, ko esmu redzējusi JRT, pēc Džiļa Dārznieka Kamala.

šķirstu te pērno plānotāju, ar domu pārnest uz jauno kautkādu vajadzīgu informāciju un aizrāvos ar savas kultūras dzīves statistiku.

tātad 2011ajā:
*) esmu noskatījusies 14 teātra izrādes, no tām 5 ne-JRT.
absolūts favorīts un jumta norāvējs - franču cirks "Šis mirklis" Homo Novus ietvaros (noskatījos visas 3 izrādes, ko rādīja Rīgā);
2. vietā Kara daba operā;
3. mūsu pašu Kopenhāgena;
*) esmu apmeklējusi 8 gab akadēmiskās mūzikas koncertus.
spilgtākais laikam no Rudens Kamermūzikas festivāla - Vaska stīgu kvarteti un Haidns;
*) no neakadēmiskiem importijas muzoniķiem dzirdēti laikam 4 gab - Laibach, Tragedy, No Means No un Austra. visi patika;
*) vismaz 12 gab Tesas konči;
*) 2 gab vasaras festivāli - Zvērā un Laba Daba. abi nu tā. nebija ne baigi slikti, nedz arī baigi labi;
*) pieci kino gājieni. no kuriem patiešām forši divi - Sound of Noise un Kolka Cool;
*) maz izstādes - Granta fotoizstāde un Brīvdabas muzejs, ja ir bijis vēl kas tad plānotājā neuzrādas. ak jā un Jarmarka, ko arī var savā ziņā nosaukt par izstādi;
*) no ārzemju braucieniem tikai kaimiņvalstis - Igaunija, Krievija, Lietuva un tas viss kopā ar Tesu;
*) apmēram 9 eckursijas pa LV - Zvārtes iezis, Ķūķu klintis, Engure, Mērsrags, Tērvete, Trikāta, Āraiši, Cēsis, Tūja, Ķurmrags, Veczemju klintis, Jaunjelgava, Aizkraukle, Staburags, Kalvenes Zoo + pirmais laivu brauciens mūžā - no Nīgrandes līdz Skrundai. visneforšākā bija Engure, Mērsrags, visas pārējās ritīgi foršas;
*) no daiļliteratūras (kuru es pēdējos gados lasu ļoti maz) prātā vislabāk palikušas: Freimanes "Ardievu Atlantīda", Džona G. Neiharta "Runā Melnais Briedis" un Eko "Prāgas kapsēta".

šogad atkal gribas vismaz vienu kārtīgu ceļojumu. pērn nemaz ar tā īsti neprasījās. pērnais man bija Zirga gads.

esmu apņēmusies saņemties un noskatīties neredzētās JRT izrādes.
oktobra bilance:
Kopenhāgena;
Klāvs;
Drāmas kursi pieaugušajiem;
Amizants gadījums (īsti nevar saukt par iepriekš neredzētu, turklāt izturēju tikai pusstundu);
Boms pret Boru.

( sīkāk )

p.s. pārlasīju kas te sarakstīts un izklausās ka visu nenormāli nolieku un, ka viss baigais sūds. bet man jau tā gaume tāda jocīga. man, piemēram, ļoti patika pirmais Piņķa režijas darbs - Gogoļa Deguns, kas visiem riebās. un no Rudzītes izrādēm man pirms Kopenhāgenas vislabāk patika Puspietura, kas arī visiem riebās. ai, nu nezinu. skataties paši un neņemat manu izlepušo viedokli galvā.

vakar sešos no rīta pārbraucām no Viļņas, nogulējām visu dienu, gājām uz Kara dabu operā un pēc tam izturējām vēl vienu Tesas konci Nabaklabā.
par Viļņu vēlāk, bet Kara daba man totāli norāva jumtu. pilnīgi un galīgi. sākumā tā maigi pavēra vaļā, ielīda iekšā un sāka šrubēt no iekšpuses. šrubēja, šrubēja, šrubēja, līdz brīdī, kad beidzās un cilvēki sāka aplaudēt, bij sajūta, ka tas šrubis ir ar lielu vēzienu pēkšņi izrauts ārā, atstājot vien lielu, skaistu, bet mazliet sāpīgu tukšumu. pāris stundas pēc tam vēl nelaida vaļā.

*) vizuāli un muzikāli neeeeenormāli skaisti;
*) teksts, ko rādīja subtitros, arī ļoti skaists. tik latviskais tulkojums nebija diezko labs - pārāk nedzejisks un brīžam ļoti neprecīzs. labi, ka varēja angliski lasīt;
*) vienīgais mīnuss - mūzika skanēja ierakstā. manliekas operā jau gan varēja vismaz daļu uzorganizēt dzīvo;
*) nesapratu kāpēc Sieviete Dzeltenā tos krēslus uz skatuves pārkrāmēja;
*) gribu redzēt vēl un vēlreiz!

man te nesen jaukā vēstulītē par pastu atnāca ielūgumi uz Griškoveca "Ziemu" Krievu drāmā, kurā nekad nebij iepriekš būts. es gan krievu valodu diezko nesaprotu, bet ziņkārības dzīti aizgājām noskatīties un bija ļoti forši. uz beigām gan palika grūti, jo ja es gribu kauko nebūt saprast no krievu valodas man ir nepārtraukti šausmīgi jākoncentrējas un ļoti uzmanīgi jāklausās, lai neplaistu garām pēc iespējas vairāk man zināmu vārdu, no kuriem tad saprast notiekošā kontekstu un jēgu un tas bija diezgan nogurdinoši (agdievs cik garš teikums sanāca).
paldies, digna!

1) beidzot noskatījos Kopenhāgenu. šausmīgi patika, ļoti, ļoti kruts aktierdarbs. viņi visi trīs šai izrādē ir burvīgi. un vispār vienai manai kolēģei taisnība - Gāga uz skatuves iet ar tādu enerģijas koncentrētību, ka šķiet, ka jebkas, kam viņš pieskaras var sabrukt. viņai viņš tieši tāpēc nepatīk, jo viņai bail. man atkal tieši tāpēc ļoti patīk;
2) pēc tam aizlaidām uz koncīti mēģu telpā. tie norvēģi it kā nebija slikti - man ļoti patikās muzōns. silts un spēcīgs, bet vokāls gan labāk varēja arī nebūt;
3) baigi sen nebija braukts mašīnā, dzerot alu un skaļi klausoties hārdkōru (konkrētāk - V3V). speciāli metām lieku līkumu apkārt Salaspilij, lai noklausītos visu albūmu. daudz, daudz atmiņu uzausa no tā visa. vot uz viņu konci man gribētos vēlkādreiz mūžā aiziet.

a) ejot uz vilcienu redzēju diezgan baismīgu avāriju. nu ne pašu procesu, bet daļu no sekām. cietušie jau bija prom, gaļa ar nekur nemētājās. auto detaļas gan. sadragāta mūra siena un mašīna ielidojusi kādas mājas dārzā apmēram 20 m tālāk. Raiņa un Budeskalna ielas stūrī. kopš man ir tiesības es šitādas lietas uztveru daudz jūtīgāk. joprojām šķērma dūša par redzēto;
p) noskatījos Nijaramas pasakas. viss būtu vispār pavisam lieliski un ideāli, ja ne pēdējās ainas. bērnu izrādei ne visai atbilstoša un nav saprotams, priekš kam viņa tur piekabināta. visādi citādi ļoooti smuki un mīlīgi. scenogrāfija burvīga, gribas visus tos priekšmetus un iekārtojumu nest uz mājām. Nīmo + Makša dzīvais muzons ļoti foršs un organiski ieaudzēts izrādē;
ī) es esmu atkarīga no īsziņu rakstīšanas. telefonam sāka čakarēties pogu rinda, kurā ir burti p, q, r, s, t, u, v, w, x, y, z. pēdējās dienas nespiežas vispār necik, līdz ar to uzrakstīt normālu īsziņu nav iespējams. un tikai pateicoties tam apjēdzu cik daudz īsziņu es patiesībā rakstu un cik ļoti esmu no tā atkarīga. tās pārsvarā ir nelielas domas, idejas, sajūtas vai mazi notikumiņi, mirklīši, par kuriem gribas uzrakstīt dzīvesbiedram. tādi mazi enerģijas kamolīši, ar kuriem esmu pieradusi ikdienas gaitā apmainīties. un zvanīšana te nelīdz, tas ir kaut kas tāds, par ko man nemaz negribas runāt. cik ir mēģināts izlīdzēties ar zvanīšanu, tas parasti visu padara vēl sliktāku. kaitina. jo tas, ko vajag ir pastarpināta, mazliet laikā nobīdīta, lakoniska, koncentrēta un netieša komunikācija. šis piespiedu īsziņu gavēnis mani kaut kādā ziņā padara emocionāli mazliet nestabilu. stulbi.
kāds nezina labu, lētu un ātru telefonremontdarbnīcu, m?

kurš rīt, 16os, nāks ar mani kopā skatīties Nijaramas pasaku ģenerālmēģinājumu JRT kamerzālē?
Ķimele uztaisījusi indiešu pasaku izrādi bērniem. scenogrāfija ļoti smuka, tērpi arī smuki. mūziku dzīvajā grabina Nīmanis un Bērnu rīta Maksis.
Kārlis gan šodien sēdēja caurlaidē un saka, ka neesot vēl ritīgi viss gatavs.
man ir viens ielūgums divām personām, viena no šīm personām esmu es, otra lai piesakās šiten.
ja piesakās vairāki, tad priekšroka personīgi pazīstamajiem jebšu manai ziņkārei kādu nepazīstamu cibiņu ieraudzīt vaigā.