*

nodzīvots gads bez Radžas. joprojām pietrūkst. joprojām mēdzu piebraucot pie Saļika mājām, gaidīt, ka tūlīt skries pretī. joprojām metas kamols kaklā, redzot līdzīgus suņus.

jau aizvakar sāku justies tā pussūdīgi (37.2) un ļoti iesnaini. zsv vakaru vēl pārcietu, bet vakardien atteicos braukt uz Saldu pie vīrvecākiem (vīramāte atkal uzdāvināja dāvanu kartes uz operu!!!) un pavadīju brīnišķīgu dienu. pa ilgiem laikiem pilnīgi viena pati sēdēju mājās un nedarīju pilnīgi neko (t.i. gulēju, dirnēju internetā, ēdu un mazliet spēlēju KOTOR). toties šodien jau deviņos biju stallī, lai cauri lietum, dubļiem, ledum, vējam, purviem dotos 20km, 4h garā pārgājienā, kopā ar vēl astoņiem zirgu/cilvēku pāriem. bija ļoti kruti, izņemot to, ka divi zirgi (to skaitā mans) pļavā iepinās drātīs un viens zirgs līdz vēderam iegrima purvā. bet viss beidzās laimīgi.
man ļoti, ļoti patīk mans zirgs. man ļoti patīk, kā šo gadu laikā ir izaugušas un izveidojušās mūsu attiecības. draudzība ar zirgu ir kaut kas baigi medžik.
vēl mums ar K. sāk gribēties suni. pāris reizes esmu sākusi skatīt patversmju lapas, bet parasti tas beidzas ar to, ka es apraudos par to, ka Radžas vairs nav. nujā un ņemot vērā to, ka mēs abi šobrīd esam bezdarbnieki ar neskaidru nākotni un dzīvojam dzīvoklī Rīgā, suns droši vien nav ļoti prātīga doma. vismaz pagaidām.

joprojām ļoti pietrūkst Radžas

*šodien Radžai bija jāsvin 9. dzimšanas diena. tā vietā viņa pirms 2 mēnešiem un 1 dienas nomira;
*toties mēs svinējām papā dzimšanas dienu. mums beidzot ir parādījusies opcija kopīgiem ģimenes pasākumiem - ejam uz to unimarine spa, kur jubilāram ir for free un viņa viesiem ar atlaidi. ejam visi kopā, ir tipa ģimenes kopābūšana, bet katrs var sēdēt savā pirtī vai baseina galā vai džakūzī un nekomunicēt. ik pa laikam kādā no stūriem satikties, mazliet pakontaktēties un tad atkal pazust;
*vēl šodien beidzās ārprātīgais Kārklu maratons. tagad līdz pašām sezonas beigām būs miers no šīs izrādes (un krietni lielāks miers no darba vispār)

pēdējos mēnešus tāda kā renesanse pēc ziemas (un patiesībā visa pērnā gada) stagnācijas attiecībās ar zirgu. lai gan braucu pārsvarā ne biežāk kā 2x nedēļā, jo vairāk nesanāk laiks, ņemu nodarbības, mācāmies jaunas lietas, viskauko ņemamies no zemes, pēc treniņiem ejam uz mežu, gan jāšus, gan pie rokas - karoč pavadām kopā quality time. pašai prieks un laba sajūta un zirgs ar liekas ieinteresēts darboties, komunicēt, fiškot jaunās lietas.

ārā ar tagad zirgošanai labākais laiks gadā - saule spīd, pumpuri sprāgst vaļā, pamats nožuvis, bet neput, nav par karstu (no zirga viedokļa, no mana viedokļa nekad nav par karstu) un vēl nav sākušies kukaiņi. mežs, šodien pēc nodarbības, bija perfekts - saule vizuļoja elektrozaļajās mazlapiņās, pār ceļu lēkāja stirnas, krustām šķērsām plivinājās pļāpīgi, bet darbīgi putni. mēs toties lecām pār grāvi un pa ilgiem laikiem drusku paauļojām. tā sajūta, kad zirgs pāriet no lēkšiem auļos ir tīrs pirmatnējs dzīvesprieks, metadzīvesprieks. tas nav līdzīgi kā gāze grīdā mašīnai, jo tas nav vienmērīgs kāpinājums. vienā brīdī notiek kaut kas līdzīgs Tūkstošgades Piekūna pārejai hipertelpā. zirgs uz sekundes simtdaļu it kā sastingst gaisā un tad ir paātrinājums. tur ir līksmība, pārgalvība un nebēdnība, bezgalīga sajūsma par kustību un arī ļoti, ļoti dziļa nopietnība. protams, tajā metadzīvespriekā var iegrimt tikai tad, ja ir iespējams pilnībā uzticēties tam, kurš tevi nes un just, ka milzu sirds, kura pukst zem tevis, arī dara to priekā par notiekošo.

video
(minētais paātrinājums video gan nav redzams)


vakarā visi kopā iestādījām uz Radžas kapa ozoliņu. pēc 1000 gadiem tas būs tūristu cienīts apskates objekts - Salaspils Radžas dižozols.

( Par viņu )

p.s. milzīgs paldies visiem par atbalstu un līdzjūtībām

tukšums, kas paliek, kad aiziet suns ir tik neticami liels, auksts, sterils, neauglīgs. un, šķiet, aizvien plešas lielāks. tukšuma fluktuācijas. arktiskā vētra tukšumā. viņai bija milzīga loma manā dzīvē, bet es nezināju, ka viņa aizņem tik ļoti, ļoti lielu telpu, kas viņas dzīves laikā vienmēr līdz malām bija piepildīta ar viņas brīnišķīgo būtību. tagad viss liekas tik tukšs un nedzīvs un jēls.

Ardievu, mans mīļais, mīļais suns. Piedod, par visu, ko es neizdarīju. Lai Tev viegls ceļš Mājās. Es esmu ļoti laimīga, ka vakar Tevi satiku.

Radžai šodien no sāna izoperēja granulomu, paņēma audus pārbaudīt vai nav kas ļaundabīgs, injicēja pakaļkājā, ar displāziju, locītavu reģenerējošu šķidrumu un konstatēja, ka viņai ir slikti ar sirdi (tipa mazspēja, bet kaut kad būtu jāuztaisa ehokardiogramma). par visu kopā samaksāju ~ 350 eur.

nosēdēju visu dienu ar suni Salaspilī. atradu un skatījos VHS, kurā ir vairāki Dzelzs Vilka koncerti (un beksteidži), viena no pirmajām Sid Vicious day Studentu klubā (ir nofilmēts PND, Endless Nameless un Cyberpunk), Rift un Deus Sex Machina Pulkvedī, mans 9. klases izlaidums, kaut kādi fragmenti no klases ekskursijas, tusēšana bedrē un vēl kaut kas. sirreāli skatīties uz to, kā gaišā dienas laikā nepilngadīgi jaunieši mierīgi dzer aliņus pašā pilsētas sirdī, neviena netramdīti, kā arī uz mirušiem cilvēkiem - Andreju un Koilu. viss materiāls no 2001. gada, Lauras filmēts.

ko jau ir paspējis atnest 2017. gads?

1 gab alerģisku dermatītu uz sejas. man. nav zināms, no kā (paldies, šodien liekas ir jau labāk)
1 gab operāciju sunim. Radžai. rīt. pa ~250 eur
1 gab mazliet, mazliet applūdušus griestus virtuvē (bēniņos uzlikts sūdīgs krāns, kas bija ilgstoši pilējis)
1 gab prātā sajukušu wc skalojamo kasti (sīkāk lasīt pie K.)

aizvedām Vilnīti atpakaļ uz Salaspili. viņš nav piemērots dzīvoklim, viņam te bija drausmīgi garlaicīgi. spēlēties ar mantiņām viņš atteicās ar skatienu - "es neesmu nekāds zīdainis, tu ko" un, tā jau ir jā, kāpēc gan lai kaķis, kurš ķer žurkas un pa naktīm dzīvojas ārā, pēkšņi gribētu tupēt dzīvoklī un spēlēties ar mantiņām.
pagājšsestdien viņš (manuprāt, no stresa) saslima. visu dienu notupēja zem gultas, bet, kad izlīda, izrādījās noraudājies un nopuņķojies, ar burbuļojošu elpu. svētdien no rīta vedām pie veta.
pa dienām jau viņš uzvedās pavisam jauki - gulēja, staigāja apkārt, draudzējās, kārtīgi nokārtojās kastītē, cimperlējās ar ēdienu utt. - viss, kas kaķim pieklājas. bet naktīs brēca pie ārdurvīm, karājās atslēgu saišķī, plūkāja kājslauķi vai drūmi skatījās pa logu.
baigi tukšs tagad dzīvoklis liekas.

vēl, izskatās, ka Trīne kaut kad ļoti drīz jāeitanizē. viņai ir audzējs vēderā, visa tāda uzpūtusies, milzīga, grūti staigāt. atvadījos no viņas. jācer, ka vecāki drīz saņemsies to nokārtot.

Nikolajs gan pilnīgi parasts un normāls. mīļš, ar īgnu seju, resns, smags un slinks. nelikās pārāk priecīgs par Vilnīša atgriešanos.

Radžiņa tāda tīri neko, bet ar tām pakaļkājām nav baigi labi. ātri piekūst un gaita nav tīra.

nakšņoju Salaspilī. gulēju Radžas istabā, viņas gultas otrajā stāvā. pamodos naktī un kādu brīdi pilnīgi nesapratu, kur un kāpēc atrodos un kāpēc zem manis kāds krāc.

tikmēr Latvijā:
nomiris kaimiņš;
Radža un kaķi briesmīgi uzēdušies (man vispār liekas, ka es arī esmu uzēdusies, bet svērties vēl nesaņēmos);
pazudušas dzeltenās lapas (lidojot prom bija neeeenormāli smuki, dzelteni skati apakšā);
atnākusi baigā tumsa.

p.s. ā un Vilnītis mani sagaidīja ar milzīgu žurkas līķi pie ārdurvīm.

man patīk skatīties, kā mazi putniņi vāc zālājā Radžas ziemas kažoka kumšķus un nes savās ligzdiņās. tāds trū recaiklings.

* Vilnītis pēdējā laikā guļ vai nu apaļā galda vidū un ķer kosmisko enerģiju, vai arī Radžas gultā. Attiecīgi Radžai šī gulta vairs nav izmantojama un sirds ir salauzta;
* Kad Vilnīša tuvumā kāds mizo mandarīnu, viņš atver acis un skatās ar tādu skatienu, ka ir pilnīgi skaidrs, ka kaut kur tālu, tālu prom nokalst kāds mandarīnu koks. Jāsaka, ka šīs mandarīnu sezonas laikā ir nokaltuši ļoti daudzi mandarīnu koki.

Radžai vai nu neinteresē citi suņi, vai riebjas - ja tie bāžas virsū. Pirms dažām nedēļām kaimiņiem nomira vecais suns un viņi paņēma jaunu no patversmes. Augumā jau izaugušu, bet pēc sejas un izdarībām normāls tīnis. Turklāt tāds liels, naivs, dzeltens un bezgalīgu gaišumu un saulainumu izstarojošs. Tiklīdz Radža ieraudzīja, ka tāds uzradies, tā neslēptā naidīgumā metās uz sētu zobus klabinādama un riedama līdz pilnīgam aizsmakumam. Taču Rokijs ieraugot Radžu, iemīlējās viņā uz līdzenas vietas. Sākumā, kad Radža metās uz viņa pusi, viņš ierāvis asti kājstarpē metās bēgt, bet vienmēr atgriezās un ar laiku baidījās ar vien mazāk. Paspēra tikai kautru solīti prom no sētas. Un visu šo laiku viņš turpina cerēt, ka beigu beigās izpelnīsies viņas labvēlību. Man bija viņa žēl, jo cik nu es pazīstu Radžu, neticēju, ka viņam jelkad izdosies. Domāju, ka drīzāk viņš pamazām pārņems viņas uzvedību un metīsies viņai pretī no savas sētas puses. Taču pēdējās dienās izskatās, ka viņa saulainums, bezgalīgā pacietība un naivais cerīgums, sāk Radžu uzvarēt. Viņa izskatās tāda, hmm, confused. Bet vairs nemetas viņam virsū, kad ierauga. Brīžiem viņi pat skraida katrs savā sētas pusē ar nepārprotami draudzīgu un spēlīgu ķermeņa valodu. Reizēm apguļas katrs savā pusē un skatās. Radža šausmīgi apmulsusi, šams ļoti priecīgi. Grūti jau viņam būt tik pacietīgam, brīžiem viņš satrakojas - lekdams un riedams nes Radžai visādas mantas un žagarus (kurus viņa protams caur sētu nevar dabūt) un Radžai tad liekas ka viņa manieres ir briesmīgas un viņa atkal metas ar zobiem pret sētu. Tad atkal aprimst un ar garu, samulsušu degunu atsēžas un saspringti skatās. Bet viņa vismaz vairs neceļ spalvu uz kumbra un arī to zobu klabināšanu dara ļoti īslaicīgi. Es šodien lielu dienas daļu pavadīju viņus vērojot. Ritīgs mīlas stāsts/seriāls. Ja Rokijam izdosies uzlauzt Radžas sirdi pavisam, es būšu ļoti izbrīnīta un ļoti priecīga. Jo, manuprāt, Radžas dzīvē ir par maz sunīguma un šādas attiecības viņas psihoemocionālajam stāvoklim nenoliedzami nāktu par labu.

( dažas ļoti sūdīgas kvalitātes ilustrācijas )

p.s. dzīvnieku dzīves novērošana vispār ir viena no manām mīļākajām nodarbēm

šodien vispār bija diezgan gara un notikumiem pilna diena -

ozk) bijām pāris stundu garā pastaigā pa Ogres Zilajiem kalniem ( ilustrācejas )

pa) šodien pēdējo reizi rādīja Šmita "Pirmos aplausus", tā kā man bij garderobes haltūra un tāpat bij jābrauc uz teātri, tad devu tai otru iespēju. nevaru atrast aprakstītu pirmo iespēju, bet toreiz bija tā, ka mēģināju skatīties izrādi no režisora krēsla (tas ir pie aizmugurējām durvīm), neko neredzēju, nedzirdēju, nesapratu, aizmigu un pēc pusstundas izgāju ārā. šoreiz ieperinājos sestajā rindā un - man patika. noturēja uzmanību visu laiku un garlaicīgi nebija;

kkc) vēl šī diena ieiet vēsturē ar to, ka pirmo reizi biju KKC. tas gan nebija pārāk veiksmīgs gājiens. gribējām mierīgi paklausīties džeza improvizāciju, taču tā bija apvienota ar kaut kādu introvertam cilvēkam neizturamu farsu. kaut kāds čalis tur visu komentēja, pirms katra džemošanas gabaliņa lika publikai domāt tēmu un daudz vāvuļoja. tas vēl nebūtu pārāk traki, taču otrajā daļā viņš sāka vilkt sevis izvēlētus koncerta apmeklētājus priekšā un spiest tiem spēlēt kkādas murgainas etīdes džezdžema pavadījumā. turklāt ar dažiem retiem izņēmumiem, publika tā nemaz baigi nepavilkās uz to ņemšanos. katrā ziņā, man nav iebildumu pret to, ja kādam patīk tā izdarīties, taču vēl vairāk man patīk, ja man atstāj brīvu telpu nepiedalīties, kur nevēlos un neliek justies nelāgi vai nu no nervozēšanas, ka tik neizvēlas mani vai no atrunāšanās no piedalīšanās. džezs, godīgi sakot, ar līdz galam nepavilka. traucēja, ka ar visu to ņemšanos, nav tādi normāla garuma, kārtīgi gabali, kuros mūziķi paspēj iesilt un saspēlēties, bet tādi sīki gabaliņi, kuri beidzas vēl īsti nesākušies.

šodien, pildot mājasdarbus/praktizējot, man bija apmēram kā šajā video. pirmais ieradās suns, bet no viņas nebija pārāk grūti paglābties un viņa aizgāja tālāk savās gaitās. tad pie loga klauvēja pēc mīlestības izslāpis Nikolajs - ar viņu gāja jau grūtāk. beigās nācās godājamo pilsoni pavisam necienīgi izlikt aiz durvīm. tiklīdz apsēdos un atsāku pildīt elpošanas vingrinājumus tā gar logu sāka snaikstīties mesjē Vilnītis. ienācis iekšā viņš gan nemēģināja tieši interaktēt ar mani, taču viņa plānos ietilpa palodzes pārkārtošana pēc viņa prāta. kad nu Kungs beidzot bija nomierinājies, saritinājies un iesnaudies, mani apsēda ļoti uzbāzīga muša.
es vispār jau pagājšnedēļ, virtuvē satiekot vienu no mājas treknajiem un gaļīgajiem milzzirnekļiem, atļāvos uz viņu sabļaut par to, ka viņa cilts pateicība par to, ka es viņus saudzēju, aizstāvu, glābju no kaķiem un vienmēr atvainojos, ja tīrot māju likvidēju viņu tīklus, ir tāda, ka mūs saldākajā rīta miegā/diendusās apsēž kaut kādas mutantmušas. acīmredzot mana morāle šam bij kā pīlei ūdens.

dzimšandiena galīgi nebija no tām foršākajām - visvisādās ziņās. bet vismaz tā sadaļa, kas bi kopā ar zirgu bija tīri okej.
( jūnijs )


toties šodien beidzot tiku ij pļavā, ij dārzā kaut ko uz ātro salasīt. tāpat gan 2x uzgāza lietus. un ugunspuķes ir jau krietni pārziedējušas. pašā vakara noslēgumā, aizbraucām līdz jūrjai. ūdens bija silts, bet pūta tāds konstants, nepatīkams un dzestrs vējš, kamdēļ nesadūšojos saslapināties (un es galīgi nenožēloju, ka biju uzvilkusi dūnu vesti). tāds gan arī nebija mērķis. un uz beigām dabūjām arī trešo lietutiņu.
( jūlijs )

kādu laiku atpakaļ man ienāca prātā doma par paziņu-draugu tikšanos dzīvnieku patversmē. varētu šaut divus zaķus - satikties un pavadīt laiku kopā un izdarīt labu darbu. beigu beigās gan tie paziņas, kas netiek dzīvajā satikti atbira un palika tikai komplekts, ar kuru ir visciešākā komunikācija ikdienā. braucām uz Mežavairogiem - tāda izvēle tamdēļ, ka cik man zināms Vilnītis ir ņemts no turienes. gribējās redzēt, kā tur izskatās.
man patika kā tur izskatījās un kā tikšanās vieta kompānijai tā ir ideāla vieta. kad suņi ir izstaidzināti, var pasēdēt atpūtas vietā un papiknikot. mums piedāvāja pat zupu vārīt uz ugunskura. tur ir arī citi zvēri - tāds kā mini zoo, daļa tur nonākuši ne visai priecīgu iemeslu dēļ + atrakcijas bērniem (šūpoles, batuts utt.), tā ka vieta pateicīga arī sava veida audzinošam apmeklējumam ar bērniem. ļoti rekomendēju - http://www.mezavairogi.lv/
mīnusi - laikam nav pārāk biežs un ērts sabiedriskais transports. un meitenes, kas izsniedza suņus varētu būt zinošākas - tā ar, kuru mums sanāca visvairāk komunicēt, īsti nezināja nedz suņiem vārdus, nedz viņu stāstus, bet varbūt bija nesen tikai sākusi tur strādāt. pati saimniece gan visu ko zināja, vienīgi bija ļoti aizņemta visu laiku - apmācīja brīvprātīgo palīgu pulciņu utt., tāpēc nesanāca uzzināt visu, ko gribējām zināt.

( ilustrācijas )

katrā ziņā es noteikti braukšu vēl un mēģināšu organizēt vēl grupu braucienus. varbūt kāds cibiņu brauciens arī jāuztaisa, m?
vispār manī ir kaut kas mainījies. iepriekšējā (un vienīgā) reize kad biju patversmē, tas bija Ulubelē - mēs aizvedām uz turieni vecas segas utt. no teātra noliktavas. tad man tas likās briesmīgi neizturami. es pēc tam apraudājos un nodomāju, ka tas priekš manis ir emocionāli pārāk smagi. lai gan tas joprojām ir emocionāli smagi (man Mežvairogos raudāt gribējās gandrīz nepārtraukti), tomēr ar to, ka man ir smagi nekas nav līdzēts. ir skaidrs, ka es pati nevienu dzīvnieku netaisos nodot, bet citu nodotajiem ar attālinātu, emocionālu līdzjušanu ir par maz.
tāpat es ilgu laiku izvairījos skatīties arī antigaļēšanas propogandas filmas - nu tās, kur rāda, kā dzīvo un mirst gaļēdāju industrijas dzīvnieki. man likās, ka pietiek ar to, ka es pati to gaļu neēdu un ka man nav nekādu ilūziju par to visu. bet es esmu pasākusi nelielos daudzumos skatīties. tas ir drausmīgi, bet manliekas, ka zināšanās ir spēks un kaut kādā ziņā tas mani iedvesmo un palīdz līst ārā no savas personīgās komforta zonas.