*

aizvedām Vilnīti atpakaļ uz Salaspili. viņš nav piemērots dzīvoklim, viņam te bija drausmīgi garlaicīgi. spēlēties ar mantiņām viņš atteicās ar skatienu - "es neesmu nekāds zīdainis, tu ko" un, tā jau ir jā, kāpēc gan lai kaķis, kurš ķer žurkas un pa naktīm dzīvojas ārā, pēkšņi gribētu tupēt dzīvoklī un spēlēties ar mantiņām.
pagājšsestdien viņš (manuprāt, no stresa) saslima. visu dienu notupēja zem gultas, bet, kad izlīda, izrādījās noraudājies un nopuņķojies, ar burbuļojošu elpu. svētdien no rīta vedām pie veta.
pa dienām jau viņš uzvedās pavisam jauki - gulēja, staigāja apkārt, draudzējās, kārtīgi nokārtojās kastītē, cimperlējās ar ēdienu utt. - viss, kas kaķim pieklājas. bet naktīs brēca pie ārdurvīm, karājās atslēgu saišķī, plūkāja kājslauķi vai drūmi skatījās pa logu.
baigi tukšs tagad dzīvoklis liekas.

vēl, izskatās, ka Trīne kaut kad ļoti drīz jāeitanizē. viņai ir audzējs vēderā, visa tāda uzpūtusies, milzīga, grūti staigāt. atvadījos no viņas. jācer, ka vecāki drīz saņemsies to nokārtot.

Nikolajs gan pilnīgi parasts un normāls. mīļš, ar īgnu seju, resns, smags un slinks. nelikās pārāk priecīgs par Vilnīša atgriešanos.

Radžiņa tāda tīri neko, bet ar tām pakaļkājām nav baigi labi. ātri piekūst un gaita nav tīra.