*

mans kaķis joprojām nav rādījies. neesmu redzējusi kopš vakarrīta brokastlaika. man ir bailīgi un bēdīgi. ir apmēram gads kopš notrieca Vilnīti.

kaķis, kuru vakar aizstiepu uz klīniku ir paņemts. tipa atnākusi īstā saimniece un aiznesusi mājās. bet esot bijis tiešām ļoti sliktā stāvoklī - ļoti augsta temperatūra, visa tā iekaisusī seja un puņķi, vājš. es brīnos, ka viņš tā nāca man pretī un glaudās klāt un vēlās pa zemi. nesen, kad Rikardo bija mazliet paaugstināta temperatūra, viņš tikai gulēja un nekustējās.
4d viņiem jānāk uz atkārtotu vizīti un pēc nākamās antibiotiku devas. klīnikā ir saimnieces kontakti. sarunājām, ka ja neatnāks, tad sazināsimies un mēģināsim piedāvāt finansiālu palīdzību, lai vismaz tas kaķis tiek izārstēts.

apdeits: rižais lops tikko atvilkās, parija un tagad laiza sev dibenu. man nervi netur šito

diez kas nav šonedēļ.
* uzmetās drausmīga alerģija uz sejas. visdrīzāk no tomātiem. jo pirms miljons gadiem ir bijis līdzīgi un es nedēļas sākumā daudz ar viņiem krāmējos un daudz ēdu. pēdējās dienas praktiski neko neēdu, jo bail piemest kādu papildus pagali alerģijas ugunskurā, bet baigi labāk nepaliek. sliktāk gan arī nē. visu laiku ir sajūta, ka gribētos vnk novilkt sejas ādu un ielikt kkur ledusskapī - kkamī mīkstā, bet vēsā. varbūt mazliet pakusušā saldējumā.
* nolūza lielais zobs. diezgan pamatīgi, droši vien būs jārauj ārā. bet viņam blakus jau ir tukša vieta, no kuras pirms pāris gadiem tika izrauts zobs, kas bija pārlūzis uz pusēm no augšas līdz sakņu galam.
* aizbraucu uz stalli, viss pavisam normāli, gribu braukt mājās - mašīna pilnīgi mēma, tikai panelī kaut kāds elektrosalūts - viss jocīgi mirgo un raustās rādītāji. izskatās analoģiski decembra problēmai ar ģeneratoru, bet toreiz uzlika pilnīgi jaunu, jo vecais bija sadalījies sastāvdaļās. vilku mājās ar mīļo K tēva pasātu, kurš viens pats Amatas kalnā ar 4. ātrumu visai sūdīgi iet augšā. tagad velkot, tepat kalnā pie mūsu mājām, ar pirmo velkot noslāpu, jo negāja. bet saņēmās un spolējot tomēr tika līdz augšai. tagad zinu, kā ir vilkt. nasing spešal, vienīgi ar normālu mašīnu droši vien būtu patīkamāk.
* nedēļas sākumā kaķis bija jocīgs. pārāk daudz gulēja un pārāk maz ēda un komunicēja. aizvedu pie ārsta, bija paaugstināta temp, neko citu neatrada. ielaida sistēmu, AB un vitamīnus. bet tas vismaz nebija ļoti briesmīgi. jo jau atvedot mājās un izlaižot no būra viņš bija pilnīgi normāls. un es joprojām nespēju noticēt provinces cenām - par vizīti, sistēmu, antibiotikām, vitamīniem + AB un vit deva līdzņemšanai - 12.90 EUR

esmu tajā fāzē, kad gribas saritināties kamoliņā un pagulēt tumsā, pilnīgā klusumā un mierā kādu nedēļu. īstenībā jau tas viss pa lielam ir sūds. lielākā problēma ir tas, ka tā seja visu laiku niez un svilst un tas rada šausmīgi nogurdinošu nepārtrauktu iritablitātes fonu un normāla komunicēšana ar citiem prasa milzīgus iekšējos resursus, jo gribas vnk bļaut - aaaaaa, lieciet mani mierā un neko man neprasiet un nestāstiet un neskarieties man klāt. diezgan sūdīgs aplis - jo ārējā nieze, rada iekšējo niezi, bet stresa/ankša hormoni pastiprina histamīna izdalīšanos organismā.

aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa

p.s. ja pavisam godīgi, man liekas, ka tā ārējā nieze nebūtu izvērtusies tik traka, cik nu ir, ja pirms tās jau nebūtu bijusi iekšējā. bet tas nu tā. to nevienam neteiksim.

citās ziņās
* šodien nogājām 15 km ekspedīcijā ar zirgiem pie rokas. izgājām daļu no Miegupes takas, gar Mīlestības akmeni un gribējām apciemot Pekas kalnu, bet kalns nebija gatavs mūs uzņemt - mēs kaut kā bijām tam pavisam blakus, bet nemanot vienkārši apgājām tam apkārt. ja kādam interesē Miegupes taka - tā ir gadiem visai pamesta novārtā. marķējums šur tur ir, šur tur nav, daļa no takas patiesībā iet arī caur mūsu zirgu ganībām un, lai tur tiktu jālien caur elektrisko ganu. nekādu izcilu un neparastu dabas jaukumu šai takā nav, bet iet gar upēm jau allažiņ ir jauki, tāpēc, ja nav svarīga labiekārtotība un nepārprotams marķējums - var iet.
* šodien jauks vējiņš. pagalmā, mūsu acu priekšā, nogāzās liela priede. bet kaut kā pilnīgi perfekti neko neskarot - neuzkrita ne bērzu sulas maisam, ne ķirsim, nedz arī aizsniedzās līdz saimniecības ēkai. teorētiski lielākā daļa no viņas atrodas ne-manā zemē, bet īpašnieks tik ļoti neliekas ne zinis par to čūkslāju, ka laikam beidzot jānopērk normāls motorzāģis un viņa jāieskavandžo malkai
* mani nervi netur to kaķi. kopš vakardienas rīta nav redzēts. paēda brokastis un aizgāja savās gaitās. nesen vēl pazaudēja siksniņu ar žetoniņu. siksniņu paspēju nopirkt un uzlikt jaunu, bet žetoniņu gan šajā pilsētā nevar uztaisīt. viņš gan ir arī čipēts. es kādreiz tik ļoti neuztraucos par kaķu privāto dzīvi, bet kopš gadījuma ar Vilnīti, esmu kļuvusi ļoti bažīga un nervoza. turiet ķepiņas, lai drīz pārrodas.

upd. kaķis atnāca. 35 stundas, bļe.

ceturto vakaru pēc kārtas (sākās tai dienā, kad bija spkc zvans) vienā brīdī gar kauliem paložņā vēsums - izmēru temperatūru - ir ~37.2, bet apm divu stundu laikā pazūd. visādi citādi jūtos labi, kamēr bija saule - pat visai moži. ēdiens garšo, smaržas jūtu, iesnu nav, klepus nav, bezspēka nav. hvz - varbūt man ir kovids vieglā formā, varbūt hvz kas cits. katru dienu, kad esmu izkasījusies no gultas, ejam ~7 km pastaigā kaut kur uz mežu (to var visai drīz sasniegt ejot praktiski visos virzienos no mājām). šodien, piemēram, mežā aiz Klievja un Cērtenes pilskalna atradām tādu iespaidīgu kalnu ar izcirtumu. nu tādu, uz kura varētu krīvu krīvu templi sliet. dabūjām mašīnu no servisa. bez kontakta. bija pilnīgi izjucis ģenerators. taisu visko ēst - piemēram, vakar pirmo reizi mūžā uztaisīju debesmannā. pēc sastāvdaļām likās, ka būs ok daudzums, bet rezultātā sanāca milzīga māla bļoda pilna līdz malām ar debesmannu. vēl aģentūras salātus, gruzīnu lobio nigozit, dārzeņu podiņus cepeškrāsnī utt. K beidzot sagaidīja cīgas, ko grupasbiedrs sūtīja ar omnivu. vietējais topiņš piegādā pārtiku un alko, bet cīgas nē. ilgojos pēc zirdziņa. viņš šodien bija bez manis aizbraucis uz Valmiermuižu izkustēties. ar staļļa saimnieces vīru. esot gājis labi, tik zirdziņam gribējies ātrāk, augstāk un vairāk. šodien uzpeldēja brālis. ar saviem kovid neeksistē un antimaskistu murgiem un konspirāciju teorijām. ļoti, ļoti noguru no tās sarunas. ļoti centos turēties rāma un pēc iespējas neiesaistīties un kaut kā turēt savu robežu. neteiksim gan, ka viņš to tā līdz galam respektē. piesauca matriksu un tableti - skaidrs, ka esam apēduši dažādas tabletes un es esmu tajā muļķu pusē. bet varbūt tieši to viņam arī vajadzēja - sajūtu, ka viņš ir redzošs un es esmu aita. miglaini atceros, ka kaut kādā valodā inese nozīmē aita. ļoti labi. lai esmu aita, tikai lieciet mani mierā ar tiem murgiem. visādi citādi gribas kko radošu darīt, bet nevaru izdomāt ko. kko trinos, trinos līdz tā arī neizdomājusi apsēžos pie kompja un pazūdu internetā. rakstīt negribas un taisīt ziemassvētku kartītes arī nē. bija tā doma par Līgu ph3 zsv dziesmu, bet K mūzikas pričendāļi 1d palika mēģu telpā, jo bija plānots tur vēl šonedēļ būt. ļoti priecājos, ka Rikardo pie mums atnāca. ko mēs bez viņa tagad darītu? biju jau sākusi rakstīt šeit slavinošu postu par viņu, bet uzradās tas brālis un visa iedvesma novīta. kādu dienu uzrakstīšu. par Rikardo - lielu, lēni plūstošu, omulīgu un saulainu meduslāsi kaķa kažokā. joprojām ilgojos pēc īstas ziemas. aizvakar čaļi uz Klievja jau spēlēja hokeju. bet gribas sniegu, gaismu, baltumu.
jo vairāk par visu man patīk gaisma.
tas īsumā arī viss.

visa šī nedēļa bija pilnīga elle, bet pagājšsvētdien bija skaista diena. ar mammu ārā paēdām pusdienas. neznokurienes parādījās Vilnītis un uzleca uz beņķa starp mums. es viņu lēni glaudīju, skatījos un domāju - cik gan trausls ir tāds mazs kaķītis. pirmdienas rītā es iestūķēju viņam rīklē attārpošanas tableti un aizbraucu uz Rīgu. pēcpusdienā viņu notrieca mašīna. viņš palika guļot ielas vidū, izstiepta lēciena pozā. esot bijis daudz asiņu. drīz pēc tam kāds vecāks kungs piestāja un nocēla viņu ielas malā. tur viņš gulēja līdz otrdienas rītam. mēs to nezinājām. mamma bija izlēmusi mums neteikt, ka viņš jau divas naktis nav bijis mājās. droši vien cerēja, ka atnāks un negribēja mūs uztraukt, zinādama, cik traki mums iet darbā. trešdien no rīta to izspļāva tētis. man uzreiz likās, ka viss ir ļoti slikti. sazvanījām kamiņieni, kura jau bija izstaigājusi visas apkārtnes mājas un pārbaudījusi, vai nav nejauši ieslēgts kādā šķūnī. nebija. ieliku postu Smiltenes FB grupā un praktiski uzreiz bija ziņa, ka pirmdien netālu no mūsu mājām redzēts notriekts ļoti līdzīgs kaķis. atrakstīja arī sieviete, kas pastāstīja, ka komunālais dienests kādu laiku uzglabā notriektos dzīvniekus saldētavā. viņa tur pavisam nesen bija atradusi savu Loti. sazvanījām komunālo dienestu, noskaidrojām, ka tāds kaķis ir savākts un sarunājām, ka kaimiņiene vakarā aizbrauks atpazīt. atpazina.
vakarrīt aizbraucām pakaļ. bez viņa tur bija vēl vairāki kaķīši. atvedām mājās, izķeksējām no melna miskastes maisa un apglabājām laukumiņā starp vecāsmammas pojenēm, ķirsi un lielo jasmīnu. turpat blakus beņķim, uz kura sēdējām pusdienojot. zem lampiņām.

manā dzīvē ir bijuši vairāki ļoti mīļi kaķi. arī jaunais kaķis ir mīļš un esmu paspējusi viņam pieķerties. un man nekad ne par vienu dzīvnieku nav licies, ka tas ir vienkārši/tikai kaķis vai vienkārši suns vai vienkārši zirgs. bet Vilnītim bija pavisam cits mērogs. viņš bija mazs kaķītis, ar bezgalīgi lielu auru. daudziem, kas bija viņu redzējuši tikai bildēs, likās, ka viņš ir ļoti lielizmēra kaķis. bet, nē, pavisam maziņš, viegliņš un nekad ar lieko svaru. ķēniņdēls no kšatriju varnas. ātrs, ass, precīzs, izveicīgs, ar milzīgu harizmu un gribasspēku, augstprātīgs, neiecietīgs, lepns, majestātiski labvēlīgs, ļoti, ļoti skaists un gudrs. drosmīgs un bezbailīgs. pārgalvīgs. ar caururbjošu skatienu un ļoti koncentrēts. apbrīnojams. un viņam bija tikai 7 gadi.

pasaulē nav nekā skaistāka par Vilnīti un maiju. Vilnīša vairs nav, bet līdz maijam - bezgalīgi tālu.
paldies visiem par līdzjūtībām un atbalstu.

Viss, ko man gribas ir peldēt biezā, bezgalīgas mīlestības miglā. Pelēkā, mīkstā un siltā - kā Vilnīša kažoks.

Vai vismaz kripatiņu tās sajūtas, ka, ja es tiešām, tiešām visu palaistu vaļā un kristu - mani kāds noteikti noķertu.

Vilnīti nobrauca

deviņos no rīta Cēsīs dabūju deviņus divniekus tehniskās apskates cedelē.
pārbraucu mājās, nolasīju avenes, cik nu bija gatavas, novācu vēl šo to, kam varētu skādēt rīt solītā apokalipse, pagulēju 25 min, nopeldējos Klievī (ūdens virskārta pat likās silta) un braucu uz pirmo sapulci jaunajā kabinetā. tur ir diezgan jauki. pēc sapulces pāris stundas melanholiski klīdu pa Akropoli, domājot par kostīmiem, kurus vajag topošajai izrādei, bet īsti nav skaidrs kādus un budžeta arī īsti nav, bet līdz pirmizdrāzei atlikušas 2 nedēļas. nopirku sev jaunu mugursomu un braucu atkal atpakaļ uz provinci. drausmīga tumsa visapkārt un ir vēl tikai septembris. kaķi jau gaidīja pie durvīm. jaunais kaķis laikam spēj (un vēlas) apēst neierobežotu daudzumu slapjās barības (un viņš pāris stundu laikā pēc uzlikšanas padirsa savu fancy atstarojošo kaklasiksniņu).

tik daudz kam vajag piķi.

es pis to pieaugušo cilvēku dzīvi.

šodien pirmo reizi šosezon iekurināju krāsni.
un uzliku abiem kaķiem atstarojošas kaklasiksniņas.
trīs dienas nav sanācis peldēt.

citās ziņās. es jau kādu laiku taisījos rakstīt gaudulīgu postu par to, kā man lūzt sirds, ka Vilnītis jāved atpakaļ uz Saļiku pie vecākiem. viņam BEIDZOT sāka ataugt kažoks un ir tik forši, ka viņš te ir un viņam te patīk. bet mums sākās darbs, trakā braukāšana un vairākdienu prombūtne un nevar jau viņu tā vienu atstāt.
bet tad, lai visu padarītu vēl sarežģītāku, mums uzradās otrs kaķis. tāds klasiski ruds, mazliet kautrīgs, bet ļoti saulains un itālisks. tāpēc nosaucu viņu par Rikardo. atnāca un vienkārši ievācās. ir kārtīgs un pieklājīgs, izskatās jauns, bet nav vairs kaķēns. naktīs nāk gulēt iekšā uz dīvāna, pa dienu arī ir tepat apkārtnē, palīdz man dārzā, visu pēta un brīnās un iesaistās. par brīnumu Vilnītim viņš neriebjas. viņi vienkārši saostās un pārējā laikā pārsvarā viens otru ignorē. es daudzmaz zinu visus apkārtnes regulāros kaķus, bet šāds nebija iepriekš manīts.
cik izdevās ievākt info, esot parādījies rajonā mazliet vairāk nekā pirms mēneša un dzīvojis krūmos. drusku piebarojis kaimiņienes kaimiņš, bet viņam pašam 2 ne visai draudzīgi kaķi. kaimiņiene bija ielikusi Smilčas FB grupā - tur tika izteikti minējumi par viņa dzīvesvietas adresi, kas neatbilda īstenībai.
tagad man ir divi kaķi un vēl lielāka nesaprašana, ko darīt ziemā, kad vairākas dienas nebūsim mājās.
kamēr bijām Padurē, bijām atstājuši logu šķirbā un kaimiņiene nāca viņus uz lieveņa barot un pārbaudīt kā viņiem iet. rītdien mana mamma uz pāris dienām atbrauks. aukstā laikā atstāt logu vaļā īsti nav variants (garš stāsts, bet īsumā - mājas atslēgas negribas kaimiņienei dot) un mammai ar ir sava dzīve un viņa droši vien labprātāk auklētu mazbērnus nevis kaķus.

maijs ir mans mīļākais mēnesis, tāpēc es nolēmu, ka pohui, lai vai kas, es jutīšos labi. t.i. turēšos pie tādām izvēlēm, kas veicina jušanos labi ilgtermiņā, nevis, piemēram, vienas čipsu pakas garumā. galu galā uz darbu nav jāiet un man ir visas iespējas izbaudīt maiju kā vien vēlos (nu, ja neskaita sēdēšanu pilnās bāru terasēs glāsmaini siltos un smaržīgos maija mijkrēšļos). aprīlis nebija pārāk labs, bieži jutos inerta, apātiska, drūma un anksīga.
vakar sāku rakstīt tādu garāku pandēmijas dienasgrāmatas postu, kā man ir gājis un iet dažādās dzīves frontēs, bet pašai palika garlaicīgi un pārtraucu.

pagājusī nakts gan bija īsts izaicinājums labai jušanai - vīrs bija pārkurinājis krāsni, es nevarēju pagulēt, nebija, ko elpot, bet Vilnītis pārvērtās par Rakšasu un neganti lēkāja mums pa galvām. es viņu vienreiz, samiegojusies, ar aizvērtām acīm un vienu, asu, precīzu rokas kustību (un visai neapzināti) atsitu kā tenisa bumbiņu. viņš aizlidoja, uz brīdi apvainojās, es sāku laisties miegā un tad viņš atkal atsāka. arī loga atvēršana un svaigs gaiss nelīdzēja iemigšanai. tāpēc piecēlos saullēktā un nogāju 8,6 km apli pa savu pasaulē skaistāko mazpilsētu. atnācu mājās, pagulēju un tagad jūtos kā no mēness nolaidusies. liekas, ka tikko tikai diena sākusies, bet ir jau gandrīz pieci.

es, tātad izskatījos šo un tā, ka mums mājās tagad arī ir kaķis, nolēmu, ka jāpasūta internetā puzle, lai varētu gūt līdzīgu pieredzi.
izdevās!

p.s. neesmu likusi puzli 20+ gadus un kopā ar kaķi - nekad.

Vilnītim ir alerģija. visdrīzāk no blusu siekalām. viņš ir praktiski puspliks - visa aizmgures daļa, izņemot asti. vēl viņam nav labi nieru rādītāji. un pirms pusotra mēneša bija arī plaušu karsonis. sāksim tagad ar alerģiju, uzlikām Foresto siksniņu, iešpricēja kortikosteroīdus, lai nomierinātu niezi un ādu, pēc 2 nedēļām mēģināsim dabūt čuras analīzēm un varbūt uztaisīt nierēm sonogrāfiju. Vilnītim ļoti gribas iet ārā, bet ārā ir auksts un slapjš un vējš un viņš ir tik puspliks, ka mums bail no vēl viena plaušu karsoņa. būtu labi, ja viņš būtu ar mieru ēst vitamīnus un normālu barību.
tā jau kaķītis šajā namiņā liekas īstā un dabiskā lietu kārtība, bet, kad būs jāatsāk braukāt uz darbu, gan jau Vilnītim būs jāpārceļas atpakaļ uz Salaspili.

vakar aizbraucām pakaļ Vilnītim. kamēr nav jāiet uz darbu, dzīvos pie mums. diemžēl viens no galvenajiem iemesliem ir viņa veselības stāvoklis. ceru, ka šajā mazpilsētā būs foršs vets. ja nebūs, brauksim uz Valmieru.

gads atkal sākas ar nāvi. pagājšnakt redzēju dīvainu sapni, kurā piedalījās gan vecāmamma, gan tetamamma - abas manas nu jau sen mirušās vecmāmiņas. un šodien Nikolajs atkal satika Radžu. Nepaspēju atvadīties.

( random janvāris )

man sāk likties, ka Ramzess (viens no diviem komunālajiem kaķiem) ir pārcēlies uz dzīvi pie mums. čemodānus gan nekur neredzu, bet viņš jau 2 naktis ir nogulējis pie mums, pa dienām uz brīžiem iziet un tad atkal atgriežas. es vispār pieturos pie tā, ka mēs viņus nekādā gadījumā nebarojam, bet vakar viņš likās tik izbadējies, ka es salūzu un izvilku vienu (un vienīgo) Vilnīša neapēsto glauno konservu, kas bija mājās. nu vismaz Ramzess nešmurgājās, norija visu pa tīro un kārtīgi izlaizīja bļodu. tā vispār viņš ir mīlīgāks, nekā bija iepriekš dzirdēts par britu zilajiem. skatiens gan tāds drusku krīpī.

Trīne ir prom.

Es pirmdien paspēju no viņas atvadīties, bet ir kaut kā diezgan bēdīgi. Viņa bija jocīgs kaķis. Likās, ka vienmēr ir pa pusei šajā, pa pusei tajā (lai ko tas arī nenozīmētu) pasaulē. Jo vecāka kļuva, jo arvien vairāk likās tajā pasaulē. Bailīga, mežonīga, bet vienlaikus pārpasaulīgas mīlestības un gaišuma pilna. Budistiski piedodoša, pieņemoša un līdzcietīga. Izcila māte un izcila medniece. Savvaļas kaķenes metiena mazākais, bailīgākais un nedrošākais bērns. Un, kaut kādā ziņā pēdējā dzīvā saite ar manu vecomammu.

aizvedām Vilnīti atpakaļ uz Salaspili. viņš nav piemērots dzīvoklim, viņam te bija drausmīgi garlaicīgi. spēlēties ar mantiņām viņš atteicās ar skatienu - "es neesmu nekāds zīdainis, tu ko" un, tā jau ir jā, kāpēc gan lai kaķis, kurš ķer žurkas un pa naktīm dzīvojas ārā, pēkšņi gribētu tupēt dzīvoklī un spēlēties ar mantiņām.
pagājšsestdien viņš (manuprāt, no stresa) saslima. visu dienu notupēja zem gultas, bet, kad izlīda, izrādījās noraudājies un nopuņķojies, ar burbuļojošu elpu. svētdien no rīta vedām pie veta.
pa dienām jau viņš uzvedās pavisam jauki - gulēja, staigāja apkārt, draudzējās, kārtīgi nokārtojās kastītē, cimperlējās ar ēdienu utt. - viss, kas kaķim pieklājas. bet naktīs brēca pie ārdurvīm, karājās atslēgu saišķī, plūkāja kājslauķi vai drūmi skatījās pa logu.
baigi tukšs tagad dzīvoklis liekas.

vēl, izskatās, ka Trīne kaut kad ļoti drīz jāeitanizē. viņai ir audzējs vēderā, visa tāda uzpūtusies, milzīga, grūti staigāt. atvadījos no viņas. jācer, ka vecāki drīz saņemsies to nokārtot.

Nikolajs gan pilnīgi parasts un normāls. mīļš, ar īgnu seju, resns, smags un slinks. nelikās pārāk priecīgs par Vilnīša atgriešanos.

Radžiņa tāda tīri neko, bet ar tām pakaļkājām nav baigi labi. ātri piekūst un gaita nav tīra.

+ atkal dzīvot kopā ar zvēru ir tik brīnišķīga sajūta;
+ Vilnītis bez liekiem jautājumiem vai nesaprašanas uzreiz saprata, ka kaste ar kokskaidu granulām ir tualete. āra kaķim, kurš līdz šim darīšanas kārtojis smiltīs vulgaris - nav slikts rezultāts;
+ pagaidām neizrāda nekādu interesi par dzīvokļa vai puķupodu demolēšanu;
- sāk manāmi garlaikoties. parastās dzīvokļa kaķu izklaides tādam āra piedzīvojumu meklētajam liekas muļķīgas un bērnišķīgas - "savai bumbiņai pati vari skriet pakaļ";
- vecāki viņu sabojājuši ar lētajām paciņām (kitkat, viskas). negrib ēst labos, glaunos konservus. pagaidām neatliek nekas cits, kā pirkt tos sūdus, jaukt ar labajiem konserviem un lūgties, lai ēd;
- vakar, kad nācu mājās no skolas, šams neticamā ātrumā katapultējās no dzīvokļa. ārā, kā ārā, viņš nebūtu ticis, bet ļoti negribējās viņu ganīt pa pagrabu (vairākas plašas, tumšas un aizkrautas telpas), tāpēc priecājos, ka sagrābu viņu jau apmēram 1. stāvā.

man ir divi plāni B, gadījumam, ja Vilnītis ļoti nespēs iedzīvoties -
B.1. ieviest otru kaķi no patversmes, lai viņi var garlaikoties divatā;
B.2. nopūsties un atgriezt Vilnīti Salaspilī, paņemt no patversmes jau pieaugušu kaķi, par kuru zināms, ka iepriekš dzīvojis dzīvoklī.