*

Trīne ir prom.

Es pirmdien paspēju no viņas atvadīties, bet ir kaut kā diezgan bēdīgi. Viņa bija jocīgs kaķis. Likās, ka vienmēr ir pa pusei šajā, pa pusei tajā (lai ko tas arī nenozīmētu) pasaulē. Jo vecāka kļuva, jo arvien vairāk likās tajā pasaulē. Bailīga, mežonīga, bet vienlaikus pārpasaulīgas mīlestības un gaišuma pilna. Budistiski piedodoša, pieņemoša un līdzcietīga. Izcila māte un izcila medniece. Savvaļas kaķenes metiena mazākais, bailīgākais un nedrošākais bērns. Un, kaut kādā ziņā pēdējā dzīvā saite ar manu vecomammu.