*

es esmu drausmīgi pārgurusi, uzbarojusies par pāris kg, man ir sabojājies miega režīms un man liekas, ka esmu iestrēgusi functional freeze stāvoklī. droši vien situāciju nav uzlabojis tas, ka kopš kkāda novembra sākuma (pirms saslimu ar kovidu) neesmu bijusi peldēt un pēdējo mēnesi esmu ekstrēmi maz laika pavadījusi ārā, dienasgaismā. kustējusies arī praktiski neesmu. tik cik darbā pa cirku (nu vakar tie bija 8k soļu, bet bija nobūve). ēdusi esmu visādus komforting sūdus. jūtos dull, numb un vienlaikus arī anksietiska
izrādīti uztaisījām, sanāca ļoti forši. nāciet paskatieties, uz janvāri vēl ir drusku biļetītes. RD naudiņu, protams, nedabūjām. šodien bija jāizspiež no sevis KKF atskaite - prokrastinēt nebija vērts, jo līdz 20.12. tāpat būtu jāsniedz starpatskaite. vienīgi - esmu praktiski visu sarakstījusi un gandrīz pabeigusi, bet spiežot sistēmā "saglabāt" rādās šāds paziņojums - "šis ieraksts ir jau mainīts vai izdzēsts" un pievienotais info nesaglabājas. neizmērojami negribas vēlreiz vadīt visus tos čekus. + kolēģe, kas grāmatvedības palīdze, sapisusies nodokļos un aizskaitījusi kkādu pusštuku par daudz.
vēl arī kārtējā auto drāma. līdz ar šļuru Volvo atsāka savu iecienīto elektrogļuku. piemēram, piektdienas vakarā apm stundu tusējām pie Siguldas circle k, kamēr viņš bija tik laipns un pārstāja vēzēt šķotkas un midžināt lampiņas un iedarbojās. savukārt fordam laikam ir izrūsējis vējstikla un jumta savienojums - šorīt ātrumkloķa reģionā bija peļķe. karoč, mūsu esošais autoparks sastāv no mitrumneizturīgām un neuzticamām automašīnām. kamēr nav izremontēts un izīrēts dzīvoklis, nav skaidrs kāds un vai vispār ir kkāds budžets cita auto iegādei. bet, ar dzīvokļa remontu neiet nekā uz priekšu. pirms sākt darīt kaut ko kosmētisku, vajadzēja savilkt mūsdienu prasībām atbilstošus vadus un rozešu skaitu. ieteiktais elektriķis Egils atnāca, ar pirmo urbienu iepisa kaimiņu dzīvokļa vados, kuri nezkāpēc iet caur mūsu dzīvokli un pateica, ka no šī projekta atsakās. pārāk stresaini. it kā dabūjām citu, bet nav vēl sācis strādāt. redzēs. tā, ka dzīvoklis stāv. tik maksājam komunālos.
besī gloomy šļura ārā.
kopumā besī viss šis gads.
vēl jāizdzīvo līdz trešdienai. kkā nebūt jāfinalizē un jāiesniedz tā atskaite, trešdien jāaizbrauc uz Aizkraukli ar rasola izrādi un pēc tam viss līdz janvāra otrajai nedēļai.


tādi, lūk mums te tie pīrāgi.

p.s. kkf sistēmā pēkšņi izleca paziņojums, ka neesmu stundu neko darījusi, lai gan es darīju un viņa aizvērās un mani izlogoja. ielogojoties atpakaļ ir pazudis pāris stundu darbs, kuru mēģināju miljons reižu saglabāt.

bet neskaitot prieku par rudens taurenēm, jūtu, kā manī par daudz ielaužas tumsa. saules nav vispār. ir auksts, slapjš, pelēks, vējains un man aizvien izteiktāk neko negribas. negribas darīt un būt un iet un kustēties. gribas tikai gulēt*. iedodiet, lūdzu, vismaz pāris zeltainrūsgansaulainas un jaukas rudens dienas. lai ir auksts, manispēc, bet man ļoti vajag dzīvu gaismu.

kolēģi uztaisījuši ļoti krutu izrādi. es pieslēdzos ļoti pašās beigās, jo šajā radošajā komandā neietilpu, bet tehniskā ziņā - šajā izrāde vispār nav rekvizītu, attiecīgi nebija ko tur ātrāk darīt. ļoti forši pēc ilgāka pārtraukuma atkal satikt un strādāt ar Gunu. par to ir tāda drusku nostaļģiska sajūta. un mums beidzot ir kases grāvējs. viss izpārdots un pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. tikai žēl, ka visdrīzāk cilvēki nāk uz vārdiem Artūrs un Guna, nevis uz KVFR. piemēram, uz zombijiem, par spīti daudzām ļoti labi recenzijām, vispār nepērk biļetes. uz Pisties vai dzīvot arī nē.

*paldies, D vitamīnu cītīgi dzeru jau kopš mēneša sākuma un dzeršu vismaz līdz aprīlim.

staļļa saimniece likvidē pansiju. galvenokārt siena dēļ, bet ir arī citi personīgi apsvērumi. mans zirgs ir vienīgais izredzētais, kurš drīkst palikt. pārējām meitenēm jāmeklē saviem zirgiem citi staļļi. siens, ko viņa nopirka (un bija pirms pirkšanas skatīties) vairāk nekā puse izrādījās ļoti sliktas kvalitātes. viņa jau pārdeva vairākas fancy zirglietas, lai pirktu citu sienu, bet vienkārši nav. tas, kas ir - ļoti zemas kvalitātes (karsis, pelējis) un ļoti dārgs. viņa ir izbraukājusi puspasaules siena kvestā. nupat vienam alerģiskam zirgam, pēc viņa īpašnieces iniciatīvas tika nopirkti 4 ruļļi pa 60 eur gabalā. 60 eur par rulli! atveda mājās - un tāpat iekšā karsis. vēl sūdīgāks par to, kas jau bija uz vietas.
aizvakar apstaigājām kaimiņa attālu. tās pļavas, no kurām siena laikā parasti sanāca ~150 ruļļi, bet šogad neviens. vietām ir pagarāki zāles pleķi, bet daudz kur tāpat mikrozālīte un pienenes vien. vai tur sanāks kaut ko saruļļot - hvz.
kapusvētkos aptaujāju radus, kas nodarbojas ar lauksaimniecību vai kādam nav kādi siena gali. mammas brālēns, kam Raganā ļoti moderna piensaimniecība, dzīvos no pērno gadu iekrājumiem. otrs brālēns, kam Trapenē mazāk moderna piensaimniecība - samazinās govju skaitu. un govīm prasības pēc siena kvalitātes ir zemākas nekā zirgiem.
jūtos ļoti priecīga, pateicīga, pagodināta un atvieglota, ka mans zirgs var palikt Birzlejās. neapskaužu pārējās meitenes, jo šobrīd vairums staļļi ir gatavi uz ziemu pieņemt kādu jaunu zirgu tikai tad, ja brauc ar savu sienu pūrā.

šī bija ļoti mokoša nedēļa. pirmdien visu dienu bija drausmīga trauksme. vakarā braucām uz cinevillu. mans zirgs joprojām klibo, tāpēc tika sarunāts cits privātais zirgs no mūsu staļļa viņa vietā un es braucu kā viņa aukle. 4 dienas cinevillā bija garas un grūtas. nekad iepriekš nebiju pieredzējusi tik iespaidīgu neatbilstību callsheetam. bija karsts, ļoti dundurains un lielāko daļu laika jābūt 5 min gatavībā, lai vestu zirgus uz seta. un savam nogurumam un besim priekšā jāliek zirgu nogurums un besis. visu laiku apkārt sveši cilvēki. dzīvojām motelī 12 min attālumā no cinevillas, trijatā vienā nelielā istabiņā, turklāt vienu no meitenēm, ar kuru dalījām istabu, iepriekš nepazinu. atsākās alerģiskais dermatīts, kas bija uz kādu laiku pierimis. aizvakar naktī atbraucām atpakaļ. palaidām zirgus ganos. iekāpu mašīnā, lai brauktu mājās un man likās, ka es vnk neprotu vairs braukt ar mašīnu. atbraucu kaut kādos pusdivos, sagaidīju Kroni (viņš vadīja pilsētas svētkus), parādīju, kur var gulēt un izrubījos. kaut kad naktī, uz pusstundu pārnāca Kārlis, bet viņam nebija laika pasnaust ne mirkli. pamodos ap 10, izlīdu no istabas, uzreiz uzklupa uz kapusvētkiem atbraukusī māte (viņa atbrauca neilgi pēc tam, kad es aizbraucu un izravēja man dārzu). stāstīja kādas visādas problēmas saimniecībā jārisina. man likās, ka es mirstu. tā man likās pāris stundas. aizgāju atkal pagulēt. pamodos, apēdu roltonu, izmazgāju matus un gāju skatīties Paulas Ēdenes dārzu Vecajā parkā. varēja just, ka izrāde nav sen spēlēta, trūka flova, ķērās teksts, bet tā jau forši. ļoti paulīga. likās, ka varētu pat patusēt ar kolēģiem, bet viņiem bija jābrauc atpakaļ uz Rīgu. gāju uz viedrades kvartālu meklēt vīru, kuram jau kādu diennakti vilkās darbdiena. paņēmu abuls sidrs, kečapojām, līdz uzpeldēja mana kursabiedrene, kura, kā izrādās ir precējusies ar K labu paziņu, kurš nesen nakšņoja pie mums sava velotripa laikā un, kurš spēlēja reivu pilsētas svētkos. man galīgi nebija enerģijas, bet sēdējām un pļāpājām. es viņu īsti nebiju satikusi kopš akadēmijas beigšanas un arī akadēmijas laikos nebijām baigi tuvas, bet kaut kā aizgājām ļoti dziļos ūdeņos un runājām par terapiju un tēviem alkoholiķiem un citām eksistenciālām tēmām. īsi pēc vieniem vilkos mājās un neilgi pēc manis atnāca arī Kronis un likāmies uz auss. ap pusastoņiem ienāca K, kuram ritēja jau 36. darbdienas stunda. pagulēja apm 40 min un atkal aizgāja uz darbu. dzirdēju kā māte pieceļas, paskrabina tukšo cukurtrauku un aiziet uz autobusu. tad atkal izrubījos, pamodos 11, Kronis jau bija paspējis padzert kafiju. drusku papļāpājām, tad viņš aizgāja ievadīt pēdējos pilsētas svētku pasākumus. es atkal jutos dirsā. bet kaut kad saņēmos aizbraukt uz veikalu pēc pārtikas. pēc tam atkal vienkārši vairākas stundas gulēju. ļoti uztraucos par K, jo viņš negulēja (tās 40 min neskaitās) jau otro diennakti un viņam bija jāveic dažādi uzdevumi un jāvada mehāniskie transportlīdzekļi. tas atšķaidīja manu blank/apātisko stāvokli ar trauksmes piešpricīti. gribēju viņu sagaidīt, bet bija jau vēls un vilkās negaisa mākoņi, tāpēc ap septiņiem braucu uz stalli. zirgs joprojām klibs. ir drusku labāk (Marta viņam vakar iedeva butu). izmērcēju nagu āboletiķūdenī. ļoti ceru, ka tas ir vienkārši naga abscess, kas nenāk ārā, jo šajā sausumā ir katastrofāli cieti un sausi nagi. aizvien vairāk taisījās uz lietu. iebraucu Mūrmuižā nopeldēties un braucu mājās. K bija piebraucis tieši pirms manis. bija pāri astoņiem vakarā. kādi pusdeviņi varbūt jau. 60 stundu darbdiena. no piektdienas 7 rītā līdz svētdienas astoņiem vakarā. pēc šī es esmu pārliecināta, ka Raginskis nav un nevar būt labs priekšnieks/vadītājs. K aizgāja gulēt, es paliku gaidot negaisu. protams, arī lietu, jo viss atkal ir izkaltis un izžuvis un drausmi sauss. bet man tiešām gribējās arī to negaisu. zibeņus un pērkonus un dramatiskus padebešus. un varbūt vienkārši apgulties zemē un izlīt līdz ādai. līdz kauliem. nesagaidīju. vienīgais prieks bija guļot uz muguras ūdenī Mūrmuižas dzirnavezerā skatīties kā vālojas pelēkie mākoņi. lietu arī nesagaidīju. kaut kāda rasiņa nosmidzināja, bet nekas nopietns. jāiet gulēt. drausmīgi negribas lai nāk jumta cilvēki. man ir nenormāli izbesījis tas cik ļoti tas jumts ir ievilcies. un man rada trauksmi tas, ka pa pagalmu rosās sveši cilvēki, kuri turklāt atbrauc nebrīdinājuši un neatbrauc tad, kad ir teikuši, ka būs. man gribas, lai mājās ir miers, klusums un kārtība. galvā arī. terapeitei šobrīd garš atvaļinājums.

notriecu stirnu. ļoti nestirinīgā laikā - pusdesmitos no rīta. pie Zauskas priedes. izlidoja no krūmiem tieši priekšā. nepaspēju nobremzēt. mašīnai nekas. maza, maza buktīte pa kreisi no kreisā luktura. ieplaisājusi krāsa un tajā ieķērušies pāris rūsganu spalvu kumšķīši. stirna uzlidoja augstu gaisā un iekrita grāvī otrā ceļa pusē. es tā arī neaizgāju apskatīties. piezvanīju policijai, izstāstīju visu kur un kā, teicu, lai brauc ātri, jo man liekas, ka viņa vēl varētu būt dzīva. visdrīzāk ar lauztu pakaļkāju. domāju vai būtu bijis pareizāk, ja es ietu skatīties? es nezinu. ja tas būtu mājdzīvnieks, es ietu, lai gadījumā, ja viņš vēl ir dzīvs, mēģinātu viņu komfortēt ar savu klātbūtni. bet meža zvēram visdrīzāk būtu vēl papildu stress. ja viņa būtu acīmredzamās, šausmīgās mokās - vai es varētu viņu nogalināt? visdrīzāk jau nē, visvairāk tāpēc, ka nezinātu kā. nu, man mašīnā stāv saliekamais nazītis, bet kur es ar viņu durtu vai grieztu? kad pēc ~3 stundām braucu atpakaļ, nobraucu gar to grāvi ļoti lēnām - viņas tur nebija.
man jau daudzus gadus ir paradums vienmēr redzot kādu notriektu zvēru domās lūgt piedošanu. kā savas sugas pārstāvei.

aizbraucām uz treniņu. iesoļojāmies. sākām rikšot. abām zirgi klibi. mans vairāk. ar savu klasisko labo priekškāju. viņš vidēji reizi pusotrā gadā ar viņu paklibo. vakar abas kopā bijām apvidū, sanāca lēkšot pa kunkuržņaināku gabalu. es ļoti ceru, ka drīz pāries, jo mums praktiski visu nākamo nedēļu plānots dzīvot cinevillā. zirgam jātēlo royal guard zirgs. es ļoti, ļoti rēķinos ar tā darbiņa honorāru. tā ir vienīgā normālā nauda man šovasar. sestdien atbrauks masiere un izmasēs un cerams būs ok.

vēl man zajebal jumta cilvēki. visu laiku stiepa gumiju, jo tipa neesot saražots segums. ilgi nebija rādījušies, vakar kko paknakstījās pa dienu, vakarā atveda pirmo porciju ar segumu. teica, ka tagad būšot 3 dienas no vietas un sākšot reāli likt to jumtu. šodien ne miņas no viņiem un klausuli neceļ.

ja man šobrīd kāds liktu rakstīt atsauksmi par pieaugušo cilvēku dzīvi, es liktu ļoti, ļoti maz zvaignīšu.

jau kādu laiku ne visai patīk uzturēties dārzā. man reāli liekas, ka es dzirdu kā viss kliedz.
vakaros stundām staigāju ar lejkannu, laistu cik nu vien varu, vienlaikus bažīgi domājot par to, kad akā beigsies ūdens. katru reizi, kad nolieku lejkannu, pēc mirkļa ieraugu vēl miljons augu, kuri bāli un ļengani ļimst gar zemi. iepriekš rakstīju, ka ūdeni prasa sausummīles lavandas. nupat pat saulrieteņi sačokurojas un grasās atvadīties no dzīves.
lietus joprojām nav bijis. necik un nekāds. drīz būs divi mēneši bez normāla lietus. maijā bija divi mikro lieti. viens tāds, ka lietus ūdens mucās ietecēja apm 3 cm ūdens, otrs tāds, ka lietus ūdens mucās ietecēja tikai maza čuriņa ar ziedputekšņiem no jumta. un viss.
zirgiem ganības arī dzeltenas un čaukstošas. izskatās, ka drīz būs jāsāk piebarot ar pērno sienu. kādas rudenī būs siena cenas (un kvalitāte) vispār negribas domāt.

citās ziņās - šodien ierubīju lielo vīramātes saldētavu. saliku K no nakts tirgus atvestās poļu zemenes, daudz maisiņus ar dillēm un kinzu, ķiploku ziedu pesto (ķiploku ziedi, dilles, grauzdētas ķirbju sēklas, olīveļļa, sāls, pipari - ļoti labs tāds), sparģeļu (kātu) buljonu. jādomā ko vēl lai tuvākajā laikā iebāž.

jā, nu man liekas, ka var baigi necerēt, ka šogad ziedēs pojenes un lilijas. par spīti maniem vidēji kuslajiem mēģinājumiem viņas kaut kā sasegt.
par ķiršiem, plūmēm un iespējams arī āboliem nemaz nerunāsim.
mīnusi visas nakts garumā, jau no kādiem 23 - tas jums nav nekāds parastais ievziedu aukstumiņš.

savu brīvo nedēļu esmu pavadījusi pilnīgā dirsā. pirmdien sākās vieglas iesnas, ar katru dienu kļuva aizvien sliktāk. it kā nekas tāds - vienkārši iesnas, mazliet jutīgs kakls, bet komplektā ar pilnīgu nespēku. no ceturtdienas parādījās arī temperatūra virs 37 - bet nepārsniedzot 37,4. arī nekas tāds. bet jutos drausmīgi. nogulšņāju trīs dienas spēlējot Heroes un skatoties true crime seriku (man ļoti netipisks žanrs, brīnos par sevi). vakar no rīta uztaisīju ātro kovidtestu, jo sajūtas ļoti līdzīgas pirmajam kovidam, bet tas bija negatīvs. komplektā visu laiku fonējoša alerģijas sajūta un dažas aukstumpumpas. tas viss vēl tā, bet visvairāk man besī ķepīgais, nīgruma pilnais, nespēks. skaidrs, ka slimot nav nekas līksms, bet citreiz es to spēju kaut kā vairāk izbaudīt. šoreiz ir kaut kāds tāds aizkaitinājuma un neiecietības pilns besis.
vakar vakarā nolēmu, ka nu jau pietiks. nedēļa pagājusi. saņēmos, pievācu māju, izmazgāju matus, uzliku sejas masku, nomainīju gultas veļu. šorīt piecēlos, ir labāka sajūta deguna gaisa caurlaidībā, bet necaurlaidīgāks ir kļuvis kakls. stulbākais šajā visā ir tas, ka trešdien ir nobukota studija Līgu Introverto Jāņu ierakstam.

p.s. jā, vitamīnus dzeru. dzeru spontāni nopirktu kompleksu sievietēm veģetārietēm. dzeru d3, dzeru vegan omega3/dha/epa, dzeru c vitamīnu lielās devās. dzeru tējas un bērzu sulas.

piezīmes par dzīvi divtūkstošdivdesmitrešā gada marta sākumā:
Decibels nav rādījies jau vairāk nekā nedēļu. Rikardo vakar bija uzbrucis klimstošs suns. kaimiņiene bija tīrījusi sniegu, redzējusi un metusies glābt, bet kungs atnāca mājās klibs. šodien vismaz ir labāk.
joprojām dirsā ar mašīnām. fords izgāja skati ar 5. reizi, bet braucot ārā no skates garāžas iedegās ček endžin lampiņa un izzuda spidometrs. šodien dabūju no servisa, it kā bijusi elektriska kļūda abs devējā. braucu mājās un likās, ka tagad savukārt ļoti jocīgi bremzējas (abs darbojas kur tam, manuprāt, vajadzētu būt klusam un mierīgam). volvo stāvēja nojumē un gaidīja rindā uz servisu. šodien sagaidīja. tagad gaidām ziņas no servisa cik miljonus tas maksās (aizdomas, ka jāmaina ģenerators).
vakar braucot aplī man pa priekšu brauca fūre, kas veda ekskavatoru. un man priekšā no viņas izgāzās ekskavatora kauss. tāds visnotaļ paliels.
ar naudu pilnīgā dirsā. ir 7. marts, bet man no algas palikuši pārdesmit eiro. biju cerējusi, ka Līgām KKF kko iedos, bet neiedeva. ā un pirmo reizi VID loterijā izvilku nelaimīgo lozi - esmu parādā valstij. ne dramatiski daudz, bet tomēr.
staļļa saimniece atrakstīja, ka par 30 eur ceļ zirgam pansijas mēnešmaksu. zirgs šoziem ir apēdis vājprātīgas summas putrās. jūs nevarat iedomāties cik mūsdienās maksā lopbarība. bet vismaz viņš izskatās ļoti labi, apaļš un smuks un enerģisks. daudz labāk nekā pagājšziem. nopirku viņam jaunu lietussegu pa 122 eur, uzliku, viņš drusku pastaigāja un es sapratu, ka ir par lielu. kas ļoti hujova, jo mainīt vai atgriezt vairs nevar. un viņam pilnīgi visas citas segas ir tā paša izmēra, viena pat tās pašas firmas, tās pašas līnijas.
kaut kā jāsaņemas risināt Salaspils un kaķu kaku situācija. es esmu iztērējusi jau pārāk daudz terapijas sesijas par to runājot. pēdējo reizi, kad biju iebraukusi Saļikā, mamma bija dzērusi. tas uz mani ar iedarbojas kā bullim sarkana lupata. man neizsakāmi riebjas kaut nedaudz iedzērusi māte. es vienkārši nevaru.
darbā izrādījās, ka staļļa tualetes nav vienkārši aizdambējušās Mielava jaungada pasākumā, bet gan būvnieki nokatojuši (rūpīgi noslēguši) pievadtrubu. tipa arhitektu plānā neesot bijis, ka tur jābūt funkcionālām tualetēm. un trubas gals zem skaisti iekārtotā un sakārtotā parādes pagalmiņa. savukārt kabinetā nepienāk paredzētais siltums. būtu jābūt, bet nav. neviens nesaprot, kāpēc.
ar topošās izrādes producēšanu iet daudzmaz normāli. ir visādi negludumi un neērtības, bet arī nekas ļoti ekstrēms. pagaidām. daži no tiem negludumiem gan tādi pariebīgi. labprāt būtu iztikusi.
gribēju iet vienos indiešu tiešsaistes jogas kursos, lai motivētos un atsāktu jogot. bet man bija savāda telefonintervija ar guru palīdzi un mani neuzņēma. nezinu kāpēc. nebija nekādas ziņas. vnk neuzņēma un viss.
ļoti gribas slēpot, kamēr vēl ir sniegs, bet nav naudiņas, nav ar ko aizbraukt un dzīvesbiedram nav laika (un es vispār esmu uz viņu šobrīd drusku dusmīga par vieglprātību un neorganizētību).
es saprotu, ka tas viss ir vienkārši dzīve, mani tikai šausmīgi nogurdina tas, ka viss notiek vienlaicīgi. parasti visādas šitādas lietas izstiepjas laikā un telpā un tad neliekas tik traki. nahui, piemēram, mašīnas nevar bojāties uz maiņām. nahui, tas notiek vienlaicīgi, turklāt brīdī, kad riktīgi vajag braukāt ārpus šajā pilsētā pieejamā sabiedriskā transporta skedžaliem. (FYI: uz Smilteni pēdējais buss iet 19:05, toties uz Valmieru ir vēl 3 busi pēc tam. taksis no Valmieras uz Smilteni maksā aptuveni 27-30 eur. un tā sanāk lētāk nekā ņemt nomas mašīnu)

p.s. šis ir ieraksts, kurš nelūdz pēc padomiem un ieteikumiem. es vienkārši gribu izčīkstēties.

es nevarētu teikt, ka esmu sajūsmā par to, kā ir iesācies šis gads. drausmīgi daudz stresa dažādās frontēs. zirgu staļļa remonts un problēmas ar cirka bardaku. pirmās izrādes bija drausmīgas, jo cirks tā arī nebija salabojis staļļa tualetes un gaismu skatītāju zonā (un izskatās, ka nebūs arī uz nākamajām izrādēm) + bija vēl miljons neizdarīti svarīgi sīkumi. par mūsu naudu remontētajā kabinetā ir auksts un ir nezkāpēc izmestas ārā čupa ar kabineta mēbelēm. viss joprojām stāv kastēs un nekas nav atrodams. Decibela epopeja, kura joprojām turpinās un turpināsies līdz otrdienai. mēs visi esam viens otram drausmīgi noriebušies. mums Decibels - mēs viņam. viņš tikai staigā apkārt un bļauj un grib ārā, kakā dīvānā un grib kasīt savu brūci. fords, kam decembra skatē ielika vienu divnieku, kas tika saremontēts un mašīna praktiski netika kustināta, tagad dabūja 9 divniekus un tas papildu izmaksām, rada arī loģistisku jebļu. K visu laiku migrēnas. visu laiku. Salaspils mājā cīņā par hegemoniju ir pilnīgi uzvarējušas kaķu kakas. aizbraucu tur gulēt pēc 5h garas sapulces, man uzklupa iedzēris tētis, kurš gribēja, lai es eju lejā fočēt īrnieces kaķu kaku un citas drazas ārprātu un lieku bildes feisbukā. tad mēs viens uz otru bļāvām - es par to, ka sociālie tīkli tā nedarbojas, viņš, ka vairs nevar to izturēt. un tad atkal es - ka lai viņš iet un to saka īrniecei, nevis man. viņš uzskata, ka es esmu vismaz daļēji esmu par to atbildīga, jo tā ir mana draudzene. tas nekas, ka vairs nav. tad viņš aizgāja uz viņu bļaut pats, koridora vidu viņa savāca, bet es nākamajā dienā nogāju lejā un gandrīz papildināju to drazu ar savu vēmienu. pie kamīna un plikas dēļu grīdas ir vnk čupa ar kādām 10 kaķu kakām. ar Arāja projektu ar neiet baigi gludi. uzzinājām, ka ebreju kopiena ir sašūmējusies par to, ka izrāde par holokausta noziedznieku notiks cirkā. par to cirks - joki, klauni, pasmiešanās konotāciju. un ar scenogrāfiju arī galīgi neiet kā plānots, viņa negrib iespiesties esošajā budžetā. karoč visu laiku ir kaut kāda nepatīkama ņemšanās un nebeidzamas problēmas. būtu arī vieglāk, ka tās visas būtu par vienu tēmu, nevis ļoti dažādos virzienos, tas šausmīgi noņem enerģiju un spēju koncentrēties. ļoti, ļoti gaidu Decibela brīvlaišanu, lai vismaz mājās varētu dabūt miera sajūtu.

jābrauc peldēt un slēpot.

laikam nav palicis neviens pakalpojumu sniedzējs, no kura nebūtu šogad saņēmusi ziņu par tarifu celšanu. alga gan paliek mazāka, jo nvo atbalsta projekta nauda ir tik, cik ir.

man vēl ne visai sen likās, ka forši, ka dzīvoju tādā interesantā laikā. varu, kā fun fact stāstīt, ka esmu dzimusi PSRS, esmu piedzīvojusi tās sabrukumu, tūkstošgades miju, iestāšanos ES, milzīgu lēcienu tehnoloģijās (no ripuļa telefona katrā trešajā mājā uz visu pasauli katra kabatā - diezgan mindblowing) un vēl visādus lokāli un globāli aizraujošus notikumus. pat pandēmijas sākumā man vēl tā likās. pandēmijai ievelkoties, šī sajūta sašķobījās, bet tagad man sāk palikt žēl, ka nepiedzimu kaut kādā mednieku - vācēju kultūrā, kaut kad paleolītā.

nesaprotu, kā lai padomā par kaut ko citu/beidz refrešot ziņas/padara kaut ko citu/vai vienkārši paguļ.

šī nav bijusi labākā svētku nedēļa manā mūžā
* svētdienas vakarā netīšām sākām dzert vīnu un viss bija ļoti jautri un dzīvespriecīgi. līdz vienam brīdim. K man sarunāja visādas nejēdzības un vakars pārvērtās kaut kādā murgā.
* pirmdien man sāpēja galva un bija bēdīgi, tāpēc es neizdarīju visādas lietas, kas bija jāizdara, kas savukārt padarīja nedēļas otro pusi krietni stresaināku.
* otrdien man gribējās atzīmēt saulgriežus, diemžēl tā vietā es dienas lielāko daļu pavadīju mašīnā. kaut kā amēbiski bijām piekrituši (drīzāk jau nebijām laikā pateikuši, ka nepiedalīsimies, jo nav kad reāli samēģināt un sagatavoties) piedalīties Sansusī Vecgada koncertā un otrdien bija tā filmēšana un tāpēc bija jākuļas uz Rīgu. Rīgu es tajā dienā ienīdu. pusotru stundu braucām no Smiltenes līdz Rīgai un vēl pusotru stundu no Juglas līdz Āgenskalnam un pēc tam mājupceļš nebija diezko labāks.
* trešdien vakarā bija izrāde un es atkal ienīdu Rīgu. K aizbrauca agri no rīta, es braucu vēlāk ar busu, lai no rīta paspētu vēl izkurināt māju. kolīdz buss iebrauca Rīgā, atkal sākās satiksmes elle. buss ienāca ar kavēšanos, ar kājām uz Āģi vairs īsti nevarēja paspēt un nebija arī tā, ka gribējās brist pa to brūno šļuru. braucu ar piebāztu 4. autobusu, kurš krietni atpalika no grafika un lielu ceļa daļu klausījos divu krievvalodīgu tanšu skandālā par to, ka vienai no tantēm maska stāvēja uz zoda, nevis tur, kur tai jāstāv. pēc izrādes drusku pasvinējām ZSV kolēģu lokā, kas bija samērā jauki, vienīgi es jutos diezgan distant no visa un nespēju no sirds pieslēgties
* ceturtdien atcerējos, ka K iepriekšējā vakarā izrādes laikā bija zvanījusi māte un viņš pēc izrādes nebija viņai atzvanījis. atgādināju, lai atzvana un mēs uzzinājām, ka K tētim ir insults un, ka viņš diezgan dārzenīgs guļ Liepājas slimnīcā ar visai sūdīgām prognozēm. K aizbrauca uz mežu pēc eglītes un egļu zariem, ar ko beidzot apsegt rozi un dabūja ar zaru tieši virs acs. acs neizskatās baigi superīgi, bet uz traumpunktu braukt viņš atteicās. jutos diezgan drausmīgi, bet ar mokām piespiedu sevi izmazgāt grīdas un sakopt māju, jo manā iekšējā vērtību sistēmā tas ir obligāts must have uz svētkiem, lai kādi tie arī nebūtu. tīrā un kārtīgā māja vismaz deva kaut kādu miera sajūtu.
* piektdien no rīta braucām slēpot, jo es jau laicīgi biju nopirkusi mums biļetes. slēpot bija jauki, bet pēc tam atkal saskābu un sajutos inerta un pelēka. biju plānojusi vakaram sataisīt viskko intrsantu ēdamu (piemēram), bet vnk nebija iedvesmas. uzvārīju zirņus, K uzcepa pīrāgus, samačkājām uzkodu plates no visa kas ledusskapī un tāpat paspējām pārēsties. bet kopumā man bija bēdīgi un nepareizības sajūta, ka esam tikai divatā. pie maniem vecākiem mēs nebraucam, jo māte atsakās vakcinēties, pie K vecākiem nebraucam, jo mums tiešām negribas tur braukt un likās arī bēdīgi par K mammu, kura sēž viena pati, kamēr viņas vīrs ir dārzenis slimnīcā un droši vien ir drausmīgā trauksmē un pati nemaz to neapzinās. pavēlu vakarā piespiedām sevi iziet ārā - pāris reizes nobraucām no Jāņkalna ar padirseņiem un izstaigājām parku.
* šodien beidzot biju stallī, tas bija forši. tur bija tukšs un kluss un spīdēja saule un mēs divatā ar zirgu staigājām pa sniega laukiem. saņēmu arī divas foršas un negaidītas pārsteiguma dāvanas. bet citādi sajutos atkal diezgan drūmi. + šodien ir pagājušas jau divas nedēļas, kopš pēdējo reizi redzējām Roziņu un man liekas, ka mēs viņu vairs nekad neredzēsim. kaimiņiene arī nav redzējusi. un stipri šaubos, ka viņš šajā gadalaikā būtu klaiņojis kaut kur tālu prom no teritorijas, kurā viņš zina, ka var tikt pie ēdiena un patvēruma. kopš viņš pavasarī sāka nākt pie mums baroties, viņš nekad nav bijis neredzēts ilgāk par dienām divām. ļoti iespējams viņš guļ tajā saldētavā, no kuras mēs pagājšgad izņēmām Vilnīti un viņam neviens neiet pakaļ. jāsaņemas pirmdien uzzvanīt Komunālajam dienestam.
* mums joprojām nav atrisinājusies ūdens/akas problēma, lai gan aku meistars ir bijis jau 2x un arī sūknis ir nomainīts. otrajā reizē viņš vnk pameta visu, iekāpa mašīnā un aizbrauca. es visu laiku centos to uztvert tā viegli, bet nupat jau paliek pārāk grūti.
* tā vispār es jūtu sevī kaut kādas lielas dusmas.

es jūtos sabļukusi. protams, tas, ka būs tie ierobežojumi bija skaidrs, bet tāpat nomācoši. savus iekrājumus notriecu jau pagājšziemas dīkstāvē, jaunus nav bijis iespējas paspēt uzkrāt. es tiešām, tiešām neticu Kariņa skaistajam solījumam, ka 15.11. vakcinēto cilvēku dzīve atgriezīšoties zaļajā režīmā. pilnīgi nekas no līdzšinējās pandēmijas pieredzes neliecina, ka tas varētu būt iespējams. turklāt, kuram gan tā šausmīgā teātra pārprodukcija ir vajadzīga.
kas attiecas uz naudu - man ir divas idejas papildnodarbēm. pie vienas jau diezgan entuziastiski metos klāt, gribēju kārtīgi iztestēt pa šo brīvo laiku, bet izrādās nebūs iespējams, jo tas prasa cilvēku no 2 mājsaimniecībām tikšanos. otra ideja ir lēnāka un čakarīgāka un tur jāprototipē. pasūtīju šujmašīnu. neesmu šuvusi kopš videnes. varbūt izmetu naudu misenē, jo nesanāks un riebsies. auduma atgriezumus, ar ko eksperimentēt ar tagad nevar nopirkt.
drausmīgu stresu rada tas, ka māte joprojām spītīgi atsakās vakcinēties. man ir tiešām bail, ka viņa varētu nomirt no kovida. es runāju ar viņu un viņas draudzenes runā, bet nē - kā pret sienu. stulbais brālis konspirators, antivakseris izskalojis viņai smadzenes. tāpat ir drausmīgs stress par draudzeni, kas īrē mūsu bijušo dzīves platību Saļika mājā, pie maniem vecākiem. viņai ir drausmīga depresija, drausmīgs bomžatņiks un drausmīgi parādi. vasaras sākumā pierakstīju un pie rokas aizvedu pie psihiatra, bet nu pagaidām neliekas, ka AD baigi strādā. mamma netiek ar viņu galā. viss pilns ar kaķu kakām un smird un ir skaidri redzams, ka viņai vispār nav enerģijas dzīvot, lai gan viņa visu laiku cenšas izlikties, ka viss baigi normāli. man vairs nav ne spēka, ne padoma, ko ar to visu iesākt. papildus tam visam - K tētis dziest. nu pa lielam no vecuma. un pieklātos jau vairāk būt tur klāt, bet tur tas viss arī ļoti sarežģīti.
iepriekšējo dīkstāvju laikā kaut kas, kas ir turējis mani pie normalitātes sajūtas un devis prieku ir iknedēļas braucieni uz jāšanas treniņiem Valmiermuižā, bet nu jau arī tos nevarēs.
gribētos parunāt ar terapeitu, bet pie manas iepriekšējās kaut kā negribas iet, jaunu meklēt šobrīd liekas pizģec un cik painteresējos apkārt - nav jau tā, ka baigi kāds tagad ilgojas pēc jauniem klientiem. + piķis, piķis, piķis.
jebal

diez kas nav šonedēļ.
* uzmetās drausmīga alerģija uz sejas. visdrīzāk no tomātiem. jo pirms miljons gadiem ir bijis līdzīgi un es nedēļas sākumā daudz ar viņiem krāmējos un daudz ēdu. pēdējās dienas praktiski neko neēdu, jo bail piemest kādu papildus pagali alerģijas ugunskurā, bet baigi labāk nepaliek. sliktāk gan arī nē. visu laiku ir sajūta, ka gribētos vnk novilkt sejas ādu un ielikt kkur ledusskapī - kkamī mīkstā, bet vēsā. varbūt mazliet pakusušā saldējumā.
* nolūza lielais zobs. diezgan pamatīgi, droši vien būs jārauj ārā. bet viņam blakus jau ir tukša vieta, no kuras pirms pāris gadiem tika izrauts zobs, kas bija pārlūzis uz pusēm no augšas līdz sakņu galam.
* aizbraucu uz stalli, viss pavisam normāli, gribu braukt mājās - mašīna pilnīgi mēma, tikai panelī kaut kāds elektrosalūts - viss jocīgi mirgo un raustās rādītāji. izskatās analoģiski decembra problēmai ar ģeneratoru, bet toreiz uzlika pilnīgi jaunu, jo vecais bija sadalījies sastāvdaļās. vilku mājās ar mīļo K tēva pasātu, kurš viens pats Amatas kalnā ar 4. ātrumu visai sūdīgi iet augšā. tagad velkot, tepat kalnā pie mūsu mājām, ar pirmo velkot noslāpu, jo negāja. bet saņēmās un spolējot tomēr tika līdz augšai. tagad zinu, kā ir vilkt. nasing spešal, vienīgi ar normālu mašīnu droši vien būtu patīkamāk.
* nedēļas sākumā kaķis bija jocīgs. pārāk daudz gulēja un pārāk maz ēda un komunicēja. aizvedu pie ārsta, bija paaugstināta temp, neko citu neatrada. ielaida sistēmu, AB un vitamīnus. bet tas vismaz nebija ļoti briesmīgi. jo jau atvedot mājās un izlaižot no būra viņš bija pilnīgi normāls. un es joprojām nespēju noticēt provinces cenām - par vizīti, sistēmu, antibiotikām, vitamīniem + AB un vit deva līdzņemšanai - 12.90 EUR

esmu tajā fāzē, kad gribas saritināties kamoliņā un pagulēt tumsā, pilnīgā klusumā un mierā kādu nedēļu. īstenībā jau tas viss pa lielam ir sūds. lielākā problēma ir tas, ka tā seja visu laiku niez un svilst un tas rada šausmīgi nogurdinošu nepārtrauktu iritablitātes fonu un normāla komunicēšana ar citiem prasa milzīgus iekšējos resursus, jo gribas vnk bļaut - aaaaaa, lieciet mani mierā un neko man neprasiet un nestāstiet un neskarieties man klāt. diezgan sūdīgs aplis - jo ārējā nieze, rada iekšējo niezi, bet stresa/ankša hormoni pastiprina histamīna izdalīšanos organismā.

aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa

p.s. ja pavisam godīgi, man liekas, ka tā ārējā nieze nebūtu izvērtusies tik traka, cik nu ir, ja pirms tās jau nebūtu bijusi iekšējā. bet tas nu tā. to nevienam neteiksim.

mans mīļais, dārgais maij, lūdzu saņemies drusku, nav jau vairs daudz palicis. tu jau pagājšgad nebiji īsti riktīgs, nevar divus gadus pēc kārtas tā ģorgāties. kāpēc man 20. maijā jākurina krāsns, lai nesaltu nost? tu vari būt mikls, bet, lūdzu, lūdzu, vismaz esi silts. pat smaržas šādā vēsumā ir klusas un sarāvušās. lai gan caurām dienām līt, kā šodien, arī īsti nevajadzētu. kur gan pazudis tavs siltais, glāsmainais maigums?

gaidīju to solīto atvasaru, bet manā pasaules nostūrī bija tikai ļoti tumšpelēka un mikla diena. silta gan.
novācu ķirbjus un gandrīz visas pupas. pagrabā smaržo pēc āboliem. paspēju gan tikai ap vienu antenovku kritušos salasīt.
nopeldējos Klievī.

gribēju iekārtoties uz cozy pupu lobīšanas vakaru ar podkāstu un sāku kurināt plītu. vispār nevilka. pa riņķiem spraucās augšā biezi dūmi. mēģināju nodedzināt avīzi skursteņa pēdā, kas parasti palīdz, bet tur vispār nekas nedega tikai sāka gāzties dūmi arī no turienes. atkal un atkal gaudoja dūmu detektors. kaķi pārbijušies un man uzvārījušās smadzenes. sāku ķeksēt spainī no plīts gruzdošās pagales, lai iznestu ārā un likās, ka es nosmakšu. tagad mans cozy vakars pārvērties sēdēšanā pēc dūmiem smirdošā mājā ar atvērtiem logiem, pa kuriem iekšā veļas svaigs gaiss, līdzi velkot arī septembra vakara miklumu, kura dēļ arī mēģināju iekurināt plīti.
nebija arī tā, ka pirmo reizi šoruden kurinātu. bijām kūruši arī iepriekš un skursteni/cukas arī jau iztīrījām. karoč, besī un riebjas un ļoti sabijos arī.
rīt vēl jāmēģina iziet tehniskā apskate, mašīnai, kurai nav bijis laika veltīt laiku. ļoti ceru, ka nedabūšu nevienu trijnieku un nepalikšu viena pati Cēsīs ar auto, ar kuru nedrīkst braukt (bremzes varētu būt reāls iemesls šādai iespējai).

visādi citādi ļoti priecājos par KVFR 7 gab SN nominācijām. visvairāk laikam par lielo formu.

nepatīk ilgstošs stiprs vējš. rada sensoro overloadu un anksi. nepatīk, ka visu laiku gar mani kaut kas rīvējas un trinas un šņāc. un ir vēl arī auksts. tagad ir tāds. varu baudīt tikai īslaicīgi un kādā vējam piemērotā vietā - divdesmit minūtes pie jūras (liela ezera, hes dambja pie daugavas, kādā skatu tornī) ir maksimālā vēja baudīšanas doza, kas var sagādāt patīkamas sajūtas.

es jau biju paspējusi aizmirst, cik drausmīgas pohas ir pēc piedzeršanās no sarkanvīna, bļe.

pa virtuvi vienā mierā, lēni un laiski pastaigājas pele. es skumji skatos un nezinu, ko darīt. es negribu, lai viņas te savairojas un visu sagrauž. es negribu slazdus, jo negribu ņemties ar līķiem un es negribu indi, jo nepatīk indes un negribu ņemties ar mumificētiem līķiem. man ļoti, ļoti, ļoti gribas kaķi, bet aukstajā gadalaikā mēdzot būt prom no mājām 3+ dienas tas nav variants, pat, ja es viņam iekārtošu midziņu šķūnī un atstāšu tur ēdienu, jo atnāks visi miljons apkārtnes kaķi un viņu noēdīs. pieliekamo jau pieslacīju ar piparmētru ēterisko eļļu, jo izlasīju, ka pelēm nepatīkot, bet citām darbībām man nav enerģijas. karoč es te sēžu, skatos kā viņa pastaigājas, jūtos bēdīgi un tā, ka ļoti, ļoti, ļoti negribas neko risināt, bet ļoti, ļoti, ļoti arī negribas, lai viņa te visko sagrauž.
gribas, lai atnāk kāds pieaugušais un visu nokārto, turklāt vilks paēdis, kaza dzīva stilā. enīvan?