*

ļoti ilgojos pēc lietus. gaiss tik sauss un pilns putekļu, ka negribas kārtīgi elpot. tikai drusku, ar plaušu augšgaliem ātri ieraut kripatiņu gaisa - tik cik nepieciešams, lai turpinātu dzīvot. Rīgā īpaši pretīgi, bet arī provincē nav labāk. liekas, ka smiltis vienkārši karājas gaisā un šūpojas vējā. dārzā zeme izkaltusi un saplaisājusi kā tuksnesī. mana āda uzvedas līdzīgi. un zirgs klepo.

kā es dzīvošu bez sava mīļākā bāra?

es nespēju darīt to, kam es neticu

dzīvē ir miljons garlaicīgu dienu, kurās nav ko darīt, kāpēc tad visam foršajam jānotiek vienlaicīgi un savstarpēji ļoti attālās lokācijās?
piemēram, uz 7. aprīli ir pārcelts Mario Batkoviča koncerts, 7. aprīlī Tesa spēlē Tallinā un 7. aprīlī būs manu putnu kursu ekskursija uz Lubānu.
kā man tagad būt?

nogulēju 12+ stundas un tāpat nespēju atlīmēt acis vaļā. saules un gaismas trūkums sāk sasniegt kritisku punktu. moš jāiet uz Ļermontova ielu pēc kaut kādām nebūt tabletītēm?
no gaismas trūkuma sākt mirt arī mani istabaugi. citronzāle jau pirms pāris nedēļām. šorīt paskatījos uz rozmarīnu un sapratu, ka viss, atpakaļceļa vairs nav. ingvers arī jau uz robežas. un es nedzīvoju pagrabā.

bijām ekskursijā uz jaunajām darba telpām. es ļoti noskumu un saīgu. nekā no fabrikas dvēseles, vispār nekā. betons noklāts ar pelēku linoleju (ar betonu imitējošu rakstiņu), sienas noreģipsētas un griesti - augstie, plašie, skaistie griesti aizkārti ar tām pretīgajām, 90. gadu ofisu iekaramgriestu pelēkajām rūtiņām un dienasgaismas lampām. industriālo kolonnu balsti ieslēpti riģipša arkās. utt. utt. utt. bēdīgi, ļoti bēdīgi. man steidzīgi jāizdomā, ko darīt ar savu dzīvi.

vēl es ļoti, ļoti gaidu un totāli nevaru sagaidīt Rika un Mortija jaunās sērijas :(((

baigais jau nu jūnijs

es jau esmu teikusi, ka pasaulē nav nekā skaistāka par maiju (un Vilnīti), bet tagad es teikšu, ka pasaulē nav nekā skaistāka par maigi siltu maiju (un Vilnīti).

pēkšņi uzkrita uz galvas jaunā Šmita izrāde. attiecīgi es decembrī netieku ne uz vienu lekciju. kas pirms pēdējās sesijas galīgi nav labi.
par godu šiem notikumiem un visiem vēl neuzrakstītajiem studiju darbiem, pēc ilgāka laika pārtraukuma, uzinstelēju HOMM III (kkādu HD versiju, kur viss tāds smuks un gluds izstās, nav pierasti pikseļains).

šodien nosēdēju teātrī no 10:40 - 19:40, ar lietderības koeficientu: 0.

aizvedām Vilnīti atpakaļ uz Salaspili. viņš nav piemērots dzīvoklim, viņam te bija drausmīgi garlaicīgi. spēlēties ar mantiņām viņš atteicās ar skatienu - "es neesmu nekāds zīdainis, tu ko" un, tā jau ir jā, kāpēc gan lai kaķis, kurš ķer žurkas un pa naktīm dzīvojas ārā, pēkšņi gribētu tupēt dzīvoklī un spēlēties ar mantiņām.
pagājšsestdien viņš (manuprāt, no stresa) saslima. visu dienu notupēja zem gultas, bet, kad izlīda, izrādījās noraudājies un nopuņķojies, ar burbuļojošu elpu. svētdien no rīta vedām pie veta.
pa dienām jau viņš uzvedās pavisam jauki - gulēja, staigāja apkārt, draudzējās, kārtīgi nokārtojās kastītē, cimperlējās ar ēdienu utt. - viss, kas kaķim pieklājas. bet naktīs brēca pie ārdurvīm, karājās atslēgu saišķī, plūkāja kājslauķi vai drūmi skatījās pa logu.
baigi tukšs tagad dzīvoklis liekas.

vēl, izskatās, ka Trīne kaut kad ļoti drīz jāeitanizē. viņai ir audzējs vēderā, visa tāda uzpūtusies, milzīga, grūti staigāt. atvadījos no viņas. jācer, ka vecāki drīz saņemsies to nokārtot.

Nikolajs gan pilnīgi parasts un normāls. mīļš, ar īgnu seju, resns, smags un slinks. nelikās pārāk priecīgs par Vilnīša atgriešanos.

Radžiņa tāda tīri neko, bet ar tām pakaļkājām nav baigi labi. ātri piekūst un gaita nav tīra.

man patīk pavadīt laiku vienatnē, bet nepatīk būt vienai piespiedu kārtā. man nepatīk būt vienai dzīvoklī, uz kuru pārvācāmies pirms diviem mēnešiem un, kurā lielāko daļu laika nākas pavadīt vienai, jo Tesa visu laiku tūrē. es pirmo reizi mūžā dzīvoju atsevišķi no vecākiem. bez dzīvniekiem, jo neliekas pareizi viņus, pieradušus pie brīvas staigāšanas ārā, ņemt šurp, ja te esmu tikai es viena un viņiem automātiski arī būtu daudz jābūt vieniem, kad es neesmu mājās. man ir cilvēki, ar kuriem pavadīt laiku, bet pēc pēdējām pāris iziešanas reizēm esmu sapratusi, ka sajūta atgriežoties mājās, ir vēl nepatīkamāka. ja sēdi visu laiku viens, tad ir tā konstanti pelēcīgi, bet, ja izej, izpriecājies un izkomunicējies, tā pārnākšana vietā, kurā neviens negaida ir krietni izteiktāka. esmu pasākusi ejot prom atstāt ieslēgtas naktsgaismiņas. pārnākot tas rada ilūziju, ka neesmu tik viena, ka varbūt guļamistabā kāds guļ. no vienas puses negribas iet vispār nekur, jo negribas satikt to punktu, kurā ir jāiet mājās ar apziņu, ka tur neviena nav.
man negribas, lai nāk ciemiņi. man negribas, lai man konstanti pievērš uzmanību vai komunicē. man gribas tikai to sajūtu, ka kāds, ko es mīlu ir tuvumā, sasniedzams. es nevaru braukt tusēt pa Salaspili, jo mūsu ex-apartamentos ir ievākusies mana biedrene (ar bērnu, 3 kaķiem un suni), kurai sanāca dzīvokli pārdot ātrāk nekā atrast lauku māju + ir atbraucis mans brālis ar ģimeni un tā māja ir pilna līdz malām.
man ļoti trūkst kaut kāda safe space. mēs pārvācāmies uz šejieni, lai beidzot būtu divatā, lai padzīvotu atsevišķi no vecākiem, lai radītu savu personīgo telpu. bet rezultātā es visu laiku te esmu viena. es te nejūtos kā mājās, jo nav bijis laika, kad to kopīgo māju sajūtu radīt. jā, te ir manas mantas, manas skaistās pūra mēbeles. es esmu te visu iekārtojusi, te ir smuki, bet es te jūtos sveši. man nav bijis mērķa pārvākties uz Rīgu un dzīvot vienai. turklāt Rīga ir man par skaļu, blīvu un intensīvu. es nedomāju, ka tā būs. ka būs tik grūti.
man nav arī diezkāda emocionālā atbalsta no Kārļa. viņš ir ļoti garā un diezgan neparastā tūrē, pats pārguris, nobijies un šatdaunojies.
vēl man ir pilnīgā dirsā ar naudu. sākumā nebija plānots, ka Tesas tūre būs tik gara. Kārlis ir gandrīz visu mēnesi bezalgas atvaļinājumā un es jau esmu aizņēmusies no mammas 500 eur, bet tāpat ir paliels mīnuss overdraftā vēl klāt.
karoč, es jūtos drausmīgi visplašākajā spektrā. es jūtos kā iemesta okeānā bez peldriņķa. es zinu, ka kaut kad tas beigsies, bet tas šajā konkrētajā brīdī pilnīgi nekā nepalīdz. paldies, par uzmanību.

man nelikās, ka būs tik grūti. es taču esmu centra meitene, augusi uz Tērbatas ielas bruģa. man patīk dzīvoklis, bet pa dienu vispār negribas iet ārā. manliekas, ka viss ir skaļš, smirdīgs, smacīgs un nomācošs. ka nav telpas, kur būt, nav gaisa, ko elpot.
ļoti pietrūkst dzīvnieku.

kad tu, cilvēks, jūties laimīgi ticis vaļā no remonta un grīdas slīpēšanas putekļiem, visu daudzmaz iztīrījis un sakopis, tā ierodas krāšņu meistars un palaiž sodrējus.

*) ne tikai man liekas, ka ir rudens. mazputniņi visu dienu cerīgi siro pa/ap barotavu. diemžēl, viņus tur gaida vilšanās.
*) vējš pie mājas nolauza pīlādzi. pavisam brīnumainā kārtā pilnīgi nemaz neuzkrita uz mašīnas.
*) mamma ieslēdza mājai apkuri.

es ceru, ka šodien jūtas laimīgi visi tie, kuri čīkstēja, ka ievu ziedēšanas laiks bez aukstuma nekam nederot

tas, kas notiek ārā, ir GOT jaunās sezonas reklāmas kampaņa?

Eu, es negribu vēl vienu ruvasari/parudeni. Man jau ar pērnajo pietika.

darbs teātrī sanāk kā tādi pūkaini roku dzelži - tipa drausmīgi apnicis tur būt, bet darba nomaiņa uz kaut ko interesantu un interesējošu nozīmētu katastrofālu finansiālu daunšiftingu, kuram reāli nejūtos gatava (nav tomēr vairs 20, kad varētu padarīt kauko interesantu un padzīvoties uz vecāku rēķina + ir visi mājlopi, kas jābaro utt.).
biju uz darba interviju jaunveidojamā muzejā. gribot uztaisīt jaunu, modernu, lai visiem interesanti un prieks. mans uzdevums būtu a) aprakstīt krājumu; b) kopā ar muzeja vadītāju iekārtot ekspozīciju un, vajadzības gadījumā, vadīt ekskursijas; c) veikt zinātniski pētniecisko darbu. tas viss liekas reāli interesanti un aizraujoši, bet... par gandrīz pilnu slodzi (30h nedēļā, kas ņemot vērā veicamo darbu apjomu noteikti reāli būtu lielāka) viņi piedāvā... 380 EUR uz papīra. ņemot vērā, ka man līdz turienei būtu jābrauc ~40 km ar auto (sabiedriskais no Salaspils uz turieni neiet), tad beigās man droši vien pat vēl nāktos piemaksāt par iespēju tur strādāt.
tā kā teātris arī tomēr ir valsts kultūras iestāde, es nebiju iedomājusies, ka citās valsts (ok, labi, tā būtu pašvaldības) kultūras iestādēs ir TIK traki ar atalgojumu.

sāku ilgoties pēc smagas, spiedīgas tveices, caurspīdīgām naktīm un basu kāju saskaršanās ar saulē uzkarsušu zemi.