*

Ja nu tiešām vēl kāds to nezina, tad - ja vajag centrā paēst - lēti, garšīgi, veģetāri/vegan, tad noteikti ejiet uz mūzikas akadēmijas ēdnīcu. Tur vienmēr ir 2 opcijas ar soju, pēdējā laikā arī ar tofu, lēcas, garšvielots zirņu biezenis, rīsi ar dārzeņiem utt. Es atkarībā no izsalkuma pakāpes varu paēst par 3-5 eur (krāmē ko un cik gribi, maksā par svaru). Baumo, ka pavārs esot indietis. Garšvielas tiek lietotas, bet nav ļoti dāsni - manuprāt, der arī tiem, kam pie krišnām par specifisku.
Strādā līdz 16, ir arī gaļas opcijas

"Ļoti emocionālas diskusijas izraisījās, lemjot par Puškina ielas pārdēvēšanu. Piemēram, Vladimirs Buzajevs (LKS) centās noskaitīt Puškina dzejoli par pieminekli krievu valodā. Viņa mikrofons tika izslēgts. Brīdī, kad viņš skaitīja dzejoli latviski, viņa mikrofons atkal tika ieslēgts, un tā tik ilgi, kamēr beidzās Buzajeva uzstāšanās."

diez NA deputāti prot skaitīt Raini vairākās valodās?

kāds zina kāpēc pie exmaskavas nama visu laiku stāv menti? pēdējās pāris nedēļas. pa dienu viena mašīna, bet vakaros mēdz būt pat divas. tur krievi mēģina lauzties atpakaļ? vai tur ir kaut kāda slepenā eja uz čekas biroju maskavā? vai putins grib to namu uzspridzināt - ja nav pašam, tad sašam ar ne?
tā tur viss ir tumšs un aizslēgts un priekšā novilkta sarkanbalt(sarkanā) lenta.

skatos, ka jaunākās modes tendences satiksmē ir braukt pa vienvirziena ielām braukšanai pretējā virzienā. tikko uz Dzirnavenes kkāds čalis Č rajonā kvartāla vidū apgriezās un izdomāja braukt atpakaļ uz Čakeni. atvainojos par klišeju, bet tas bija bembis. pārskatāmā pagātnē man vairākas reizes kāds ir braucis pretī pa Alfrēda Kalniņa ielu un Smilčā pie pasta arī kāda kundze brauca galīgi ne pieņemtajā virzienā.

vēl man liekas, ka tie cilvēki, kas ņaukst par sliktajiem Latvijas ceļiem ir cilvēki, kas nekad neizbrauc no Rīgas. es diezgan daudz viskautkur braukāju un, piemēram, salīdzinot ar 2018. gadu, ceļu kvalitāte ir ievērojami uzlabojusies. izņemot Rīgas ielas. vakar uz Jorģa Zemitāna satiksmes pārvada iepisu tādā caurumā, ka pilnīgi neticas, ka nepārsitu nevienu no tikko iegādātajām vasaras riepām.

Vismaz kaut kādā ziņā pasaule ir back to normal - darbdienā, 12:00 dienā, Vecrīgā āra terasē sēž piedzērušies briti, dzer alu un skaļā balsī runā par vadžaina.

bez visa cita, par ko es šajās dienās mēdzu domāt, es domāju arī par to, ka tomēr žēl, ka Rīgā tomēr neuzbūvēja to metro.
kur jūs ietu, ja būtu uzlidojuma draudi Rīgai? cik papētīju, no psrs mantotās patvertnes nav lietojamas vai pieejamas.

trīs dienas biju Rīgā. uztaisījām to lībiešu izrādi. pa šo pandēmijas gadu esmu ekstrēmi atradinājusies no Rīgas. man negribas būt tajā "šķīstie, tīrie lauki vs netīrā, samaitātā pilsēta" konceptā, bet man tiešām ir grūti. drausmīgi smird, drausmīgs troksnis, drausmīgs nervozums, drausmīgi nogurdinoši. ceturtdien sanāca nostaigāt ar kājām pie 20 km pa pilsētu un man bija viņas žēl. likās tāda netīra un nošņurkusi un nesamīļota un nemājīga. un Rīga man vispār ir mīļa pilsēta. es esmu augusi "uz Tērbatsielas bruģa", dzīvoklī ar augstiem griestiem, čīkstošu parketu, durvīm ar matētu stikliņu rūtojumu, salonpalmu un sekcijā dzinkstošām glāzītēm, jo māja visu laiku vibrēja no pa bruģi braucošajām automašīnām. nespēju iztēloties kā tur džinkst tagad, jo mašīnu ir miljons reizes vairāk nekā manā bērnībā. nujā, staigāju pa to Rīgu, regulāri piefiksējot, ka automātiski cenšos elpot ļoti sekli, jo pieejamo gaisu baigi negribas vilkt plaušās. tas bija putekļains, sāļš un naftains. par spīti pandēmijai, mehānisko transportlīdzekļu ielās bija nemainīgi par daudz, tikai gājēji likās jūtami mazāk. un tādi ļoti nesmaidīgi. mazliet novēroju slavenās čakenes velojoslas. pa velojoslu redzēju braucam tieši vienu velosipēdistu, bet vismaz pieci brauca pa ietvi.

kas attiecas uz pirmizrādi - man tur viskautkas patīk, bet nav īsti privāta gandarījuma par padarīto darbu. negribas, gan šajā jautājumā šobrīd vairāk publiski iedziļināties. bet nu vismaz ir prieks, ka izdarījām.

šovakar aizbraucu uz stalli, uzkāpu uz zirga un acumirklī atlaida - gan Rīgu, gan negandarījuma sajūtu. izmetām nelielu loku pa pļavām burvīgā divatnē ar zirgu. satikām dzērves un stirnu baru, redzēju pirmo stārķi, virs laukiem plivinājās ķīvītes un izdvesa savus dīvainos animē robotu pīkstienus, dzirdēju un manīju arī pelēko dzilnu berot savu beramo, koki un krūmi bija pilni ar dziedošiem strazdiem un dzeltenajām stērstēm un vēl visādiem putniem, ko neprotu atpazīt. braucu mājās pa tukšu šoseju uz 120, skaļi klausījos Dead Man saundtraku un atpakaļskata spoguļos uguņoja mežonīgs saulriets.

es negribu doties uz Rīgu
es gribu lai pojenes plaukst
es gribu ar savu vīru
iesēsties laivā un braukt

es negribu asfalta smaku
es gribu lai putni man dzied
un ziedošu jasmīnu zarus
sev gultas pagalvī likt

es negribu mazgāt kājas
zeķes un apavus vilkt
es gribu ar smilšotām pēdām
apkārt pa dārzu klimst

es gribu lai rozē nav utis
es gribu lai viņa zied
man negribas atstāt mājas
un pilsētas putekļus rīt

es gribu lai malku atved
un kārtīgās grēdās to kraut
bet negribu zobārstei zvanīt
un gudrības zobu raut

es gribu ezeros ienirt
lai spāres man apkārt zum
es gribu lai uzlīst ar lietus
jo apnicis lejkannu celt

man negribas mašīnā sēdēt
caur ceļu remontiem vilkties
ja tiešām man jāsēž pie stūres
tad gribu pie zirga tik braukt

man negribas ravēt dobes
bet gribas lai tomāti aug
es negribu mašīnu troksni
pilsētas mūri mani žņaudz

es gribu lai svelmaina saule
uz pleca liek roku man
un kristalla glāzē uz kājas
dzirkstošu baltvīnu liet

es gribu pļavā iebrist
kur miljoniem bites dūc
es negribu lai man zvana
un stresainus e-pastus sūt

es negribu aizmigt ne brīdi
un naktī uz mežu iet
tad tomēr diendusu pasnaust
mosties un zemenes ēst

es gribu lai debesīs zilās
ar mākoņiem sakliedzas svīres
ar riteni vizināties
un vinnēt loterijās

es negribu redzēt nevienu
es negribu runāties
es gribu zālītē gulēt
vien grāmatās skatīties

laikam jāsāk jauna rubrika par laifhakiem Rīgā. iepriekšējais bija par free kafiju vintadž Humanās, šis būs par to, ko darīt, ja jums piektdienas vakarā, centrā iztrūkst bikšu poga un sāk krist nost bikses. neejiet uz taigeru, neejiet uz drogām, tur jūs neko nedabūsiet. ejiet uz Aleponiju pie Jura - viņš iedos gan adatu ar diegu (varēsiet izvēlēties no trim dažādām spolītēm), gan vienkārši drošības adatu. apbrīnojama tālredzība un domāšana par klientu labsajūtu, jo es esot bijusi pirmā, kas vērsusies pie viņa ar šādu nepieciešamību.

Es esmu ļoooti priecīga un pateicīga par to, ka pēc pāris gadu pārtraukuma ir ĪSTA vasara, turklāt jau trešo mēnesi, bet man tiešām nepatīk šādā laikā būt Rīgā. Un es šobrīd esmu Rīgā un būšu vēl līdz, laikam, sestdienai.

laifhaks - ja gribas iedzert kafiju, bet kaut kā negribas tērēt naudiņu (vai tās vienkārši nav), ejiet uz vintadž humanu, tur uz galdiņa termosiņā stāv (stāv arī termosiņš ar tējiņu, cukuriņš un krūzītes).

gribētos, lai man kādā klusā un drošā kaktiņā Rīgas centrā ir tāda liela stacionāra, slēdzama kaste, kurā iekšā stāv velosipēds. ideālā gadījumā mana mīļā velosipēda klons. un, kad es atbraucu uz Rīgu, es izvelku riteni un varu jauki un ātri izbraukāt pa darīšanām. man nav tik daudz lieku nervu, lai to darītu ar auto, sabtranss ir šausmīgi dārgs un kaitinošs, bet ar kājām iešanai bieži vien vienkārši ir par maz laika.

jā, un ilgstoši uzturēties cirka ēkā ir jocīgi un neteiksim, ka ļoti omulīgi.

Rīga vasarā ir paciešama a) tveicīgos vakaros sēžot bāru terasēs, dzerot, čalojot un klausoties kā kliedz svīres; b) kad, kā vakar, skraida viegls vējiņš ar knapi nojaušamu jūras aromātu un smaržo liepas.

biju uz Pārnēsāmajām ainavām. visai interesanti, tāpēc, ka mana vecvecmamma Alīna 1926/1927. gadā tusēja pa Franciju un strādāja pie Raimonda Dunkana. nebiju iepriekš neko vairāk par to Dunkanu interesējusies. laikam jāpainteresējas.

paldies, mīļo Ušakov, par iespēju vienpadsmitos vakarā 20 minūtes stāvēt sastrēgumā pie Mākslas muzeja, kopā ar kaudzi autobusu, trolejbusu un neprātīgi brēcošu ātrās palīdzības mašīnu

Rīga ir liepu pilsēta

Vēlēšanu rītā apmeklējām Daugavgrīvas cietoksni. jāatzīst, ka pavasarī tur ļoti glīti - visas drupu augšas noaugušas ziedošiem ceriņiem, sastopama visai plaša floras un faunas daudzveidība, miers un klusums.

( tur )

Diez to garo un skaļo salūtu, kas man šobrīd traucē gulēt bliež Saskaņa pie Uzvaras pieminekļa?

vakardien vispār bija aizraujoša diena. dienas pirmo pusi, līdz kādiem četriem, es pavadīju rijot putekļus staļļa talkā (tīrīju un kārtoju inventāra telpu). atbraucu mājās ar normālām galvassāpēm. iegāju dušā, iedzēru ibumetīnu un puslitru vājas kafijas un atsaucos K. aicinājumam izbraukt ar riteņiem. aizbraucām pa Daugavmalu līdz Dārziņiem (drusku tālāk par veloceliņa beigām). veloceliņš tomēr ir baigā štelle, brauc un priecājies. vakars jauks, ievas smaržoja, lakstīgalas pogoja un cilvēku bija ka biezs, bet tur kaut kā cilvēki ir iemācījušies neslāt pa celiņu un gandrīz neviens nemaisījās pa kājām. Dārziņi gan tāda ekzotika, nebiju nekad tur bijusi. tāda, hmm, vieta, kurā par hegemoniju cīnās centrbēdzes un centrtieces spēki. dziļāk gan neeksplorējām, jo bija jau vēls un bija vēl jātiek mājās. braucot atpakaļ es jutos diezgan nogurusi un gribējās iebraukt kādā naktslokālā, lai mazliet atspirdzinātos. neko ļaunu nedomādami iegājām Aptiekā, bet tur bija Krēsliņpāris visai omulīgā noskaņā, ar kādu draudzeni no Kalifornijas, ar kuru man obligāti bija jārunā, jo viņa arī bija horseperson. kad bijām atspirdzinājušies vairāk nekā cerēts un plānots, devāmies mājās, daļu ceļa rātni stumjot velospipēdus pie rokas.
ienākot kāpņutelpā iekļuvām procesā, kurā Digna, Olivers un mans pirmais džeks pārnesa Dignas mantas no Cēsu šoferu/dreifējošā Genādija/Dignas pagaidu dzīvokļa uz Dignas jauno, permanento dzīvokli. es apvainojos uz Oliveru, jo viņš bija noplēsis Dzīvnieku brīvības uzlīmi no mūsu pastkastītes. kad mantas bija sanestas, visi sāka izklīst, bet uzradās mūsu kaimiņiene. gada laikā, mēs ar K. nebijām ar viņu nodibinājuši nekādas tuvākas attiecības par pieklājīgu sveicināšanos, taču viņa jau bija paspējusi sadraudzēties ar Dignu un kopš vakarvakara laikam ir arī mana, hmm, draudzene. viņa ir visai interesanta persona, kuru mēs ar K. saucam par operdziedātāju (jo viņa strādā operā par cilvēku, kurš mirst uz skatuves, kamēr īstās dziedones atpūšas), kura mēdz tusēt ar [dreifējošo] Genādiju un pērn bija izaudzējusi 1 gab ļoti skaistu saulespuķi pie mājas. tagad es zinu, kā viņu sauc un, ka viņas FB profilā ir teksts "SKAISTULE, KURU ALHOHOLS NESAGRAUZA" (kas zināmā mērā atbilst patiesībai, jo es nemūžam nebūtu iedomājusies, ka viņai ir ~50 gadi. es dotu kādus 10 mazāk) un, ka viņai Lapā naktī dod alkoholu bez procentiem (vakar gan nedeva). atceļā no Lapas viņa parādīja mums "rajona pimpi" (pardon mai frenč, bet es citēju). tā jau liekas tāds gaišs cilvēks.
jāpiebilst, ka šodiena nebija pārāk produktīva. es vismaz biju uz veikalu un apēdu trīs eklērus.

( velobrauciens )

izskatās, ka cīņā par hegemoniju tomēr uzvarējis ir novembris

( vēss miklums )

man Rīgā jau sen pietrūkst labas diennakts bulanžērijas. kur nakts vidū, jebkurā nedēļas dienā, iet un apēst perfektu Napoleonu (vai kaut ko citu maigi glutēnīgu un mutē kūstošu, pufīgu un kraukšķīgu vienlaicīgi) un izdzert labu kakao (vai kaut ko stiprāku). tāda vieta ar vegan opcijām vispār būtu pilnīgs kosmoss.

p.s. šo rakstot atminējos, ka mēs ar digna pirms gandrīz precīzi 10 gadiem jau gājām naktī kvestā pēc kūciņas&karstās šokolādes.