*

pirmizrāde pienāca un pagāja. viss beidzās labi. kvalitāti grūti novērtēt, stāvot ar vienu kāju izrādes šūpulī, bet manliekas ir lērums ar foršām lietām un skatoties nav kauns. pēc tam bija epikšit vip ballīte turpat šķūnī, ar karaoki un pusdzīvo mūziku. kojās biju četros naktī pilnīgā komā un tad sākās vakara skumīgākā daļa. sēdēju veļasmazgātuvē uz grīdas un skatījos, kā vešenē griežas izrādes kostīmi. ja es būtu uzgājusi uz istabiņu, tad būtu atlaidusies, ja es būtu atlaidusies - nekādi spēki nebūtu varējuši mani atkal dabūt augšā. bet kostīmiem bija jāpaspēj izžūt līdz šodienas dienas izrādei, tāpēc neizžaut uzreiz nebija opcija.
šodienas lielākais prieks ir par to, ka es neesmu aktrise, jo tas, ka viņiem bija pēc vakarnakts bija jāspēj nospēlēt divas izrādes pēc kārtas, smacīgā, karstā, nevēdināmā telpā ir ļoti, ļoti neapskaužami.

jāsāk skaitīt bāri, kuros esmu dzērusi pēc to slēgšanas:
A-iela, Depo, Teātra bārs, Aptieka, kaut kāds bārs, kurš kādreiz bija pretī Ailavjū, Pils un, kopš vakardienas, arī Aleponija.
vispār man liekas, ka bija vēl, bet šobrīd neatceros.

+

vakar noskatījos Nemīlestību. baigi jaudīgi. man ļoti patika.

*vakar nosvinēju savas 11. teātra sezonas beigas. savādi, jo sezonas noslēguma ballīte bija, bet vēl līdz Jāņiem iet izrādes. akording tu administrācijas statistika, šosezon es esmu ģērbēja nr1 ar nostrādātām 150 izrādēm;
*šorīt pirmo reizi apmeklēju Rokkafejnīcu. es, protams, nebiju gaidījusi neko īpaši foršu, bet tādu trašu arī nē. un, kur cilvēki ņem naudu, lai dzertu alu pa 3.80 tādā trešā?
*salūza viens lielais zobs, uz pusēm, bet turas iekšā. pieraksts pie manas zobārstes ir pilns līdz septembrim, bet no citām man ļoti bail;
*šodien bez desmit desmitos jozu uz piemājas veikalu pēc aliņa gaidāmajiem ārzemju viesiem, kas pie mums šonakt nakšņo. bez maka, ar sīknaudu saujā. un man prasīja dokumentus! uz savas paģirainās sejas fona, uztveru to kā ārkārtīgu komplimentu (dokumentu man nebija, bet alu tomēr dabūju).

vakardien vispār bija aizraujoša diena. dienas pirmo pusi, līdz kādiem četriem, es pavadīju rijot putekļus staļļa talkā (tīrīju un kārtoju inventāra telpu). atbraucu mājās ar normālām galvassāpēm. iegāju dušā, iedzēru ibumetīnu un puslitru vājas kafijas un atsaucos K. aicinājumam izbraukt ar riteņiem. aizbraucām pa Daugavmalu līdz Dārziņiem (drusku tālāk par veloceliņa beigām). veloceliņš tomēr ir baigā štelle, brauc un priecājies. vakars jauks, ievas smaržoja, lakstīgalas pogoja un cilvēku bija ka biezs, bet tur kaut kā cilvēki ir iemācījušies neslāt pa celiņu un gandrīz neviens nemaisījās pa kājām. Dārziņi gan tāda ekzotika, nebiju nekad tur bijusi. tāda, hmm, vieta, kurā par hegemoniju cīnās centrbēdzes un centrtieces spēki. dziļāk gan neeksplorējām, jo bija jau vēls un bija vēl jātiek mājās. braucot atpakaļ es jutos diezgan nogurusi un gribējās iebraukt kādā naktslokālā, lai mazliet atspirdzinātos. neko ļaunu nedomādami iegājām Aptiekā, bet tur bija Krēsliņpāris visai omulīgā noskaņā, ar kādu draudzeni no Kalifornijas, ar kuru man obligāti bija jārunā, jo viņa arī bija horseperson. kad bijām atspirdzinājušies vairāk nekā cerēts un plānots, devāmies mājās, daļu ceļa rātni stumjot velospipēdus pie rokas.
ienākot kāpņutelpā iekļuvām procesā, kurā Digna, Olivers un mans pirmais džeks pārnesa Dignas mantas no Cēsu šoferu/dreifējošā Genādija/Dignas pagaidu dzīvokļa uz Dignas jauno, permanento dzīvokli. es apvainojos uz Oliveru, jo viņš bija noplēsis Dzīvnieku brīvības uzlīmi no mūsu pastkastītes. kad mantas bija sanestas, visi sāka izklīst, bet uzradās mūsu kaimiņiene. gada laikā, mēs ar K. nebijām ar viņu nodibinājuši nekādas tuvākas attiecības par pieklājīgu sveicināšanos, taču viņa jau bija paspējusi sadraudzēties ar Dignu un kopš vakarvakara laikam ir arī mana, hmm, draudzene. viņa ir visai interesanta persona, kuru mēs ar K. saucam par operdziedātāju (jo viņa strādā operā par cilvēku, kurš mirst uz skatuves, kamēr īstās dziedones atpūšas), kura mēdz tusēt ar [dreifējošo] Genādiju un pērn bija izaudzējusi 1 gab ļoti skaistu saulespuķi pie mājas. tagad es zinu, kā viņu sauc un, ka viņas FB profilā ir teksts "SKAISTULE, KURU ALHOHOLS NESAGRAUZA" (kas zināmā mērā atbilst patiesībai, jo es nemūžam nebūtu iedomājusies, ka viņai ir ~50 gadi. es dotu kādus 10 mazāk) un, ka viņai Lapā naktī dod alkoholu bez procentiem (vakar gan nedeva). atceļā no Lapas viņa parādīja mums "rajona pimpi" (pardon mai frenč, bet es citēju). tā jau liekas tāds gaišs cilvēks.
jāpiebilst, ka šodiena nebija pārāk produktīva. es vismaz biju uz veikalu un apēdu trīs eklērus.

( velobrauciens )

šorīt, sešos no rīta, streipuļoju mājās, turot rokās paplāti ar tikko ceptu plātsmaizi, kamēr man kuņģī jautri skalojās šampis, sarkanvīns, alus, balzams, skābēti kāposti un baklažānmaizes.

vakar, pēc darba aizgāju uz vienu alu. tagad ir diezgan sūdīgi.

pēdējās pāris dienas bijušas tādas savādas. piemēram, aizvakar no 21:00 - 22:00 bija pēkšņo slikto ziņu stunda. vakar bija ļoti briesmīga darbdiena, toties pēc tam es piedzēros un tresījos (jocīgā kompānijā) pa deju grīdu Kaņepē. kaut kas tāds nebija noticis tik sen, ka man jau bija salicies, ka tas nemaz nav iespējams, pat, ja ļoti gribas. jocīgi, ka man šodien nav paģiru, tikai nāk miegs, jo pirmspusdienā bija jābūt Rīgā.

vēl man liekas dīvaini, ka es drīz dzīvošu Daugavas nepareizajā pusē. tas ir apmēram tikpat dīvaini kā tas, ka pilnīgi visi man zināmie senči un radi ir cēlušies no pareizās Daugavas puses.

tā vispār šovakar Tesiņa Valmiermuižas vēstniecībā, bet es jūsu vietā labāk ietu uz Atitūdēm Spektrālēm un Salt Wound Aptiekā. par sevi man ir aizdomas, ka neiešu nekur.

neatminos vai šo esmu vai neesmu te stāstījusi

tas, protams, ir brīnešķīgi, ka divus vakarus pēc kārtas galvaspilsētā uzstājas manas pēdējā laika mīļākās vietējās grupas, bet tā kā visi notikumi nāk paciņās, es jūtos visai nogurusi un mazliet saburzījusies. aizvakar bija ļoti labs Biezoknis Noasā, pēc kura mēs nokavējām gan pēdējo, gan pirmo vilcienu, bijām atbalsta grupa kādai, kura plika peldējās strūklakā, dzērām aizvērtā Aptiekā un brīnījāmies, kāpēc trešdienas vakarā viss ir ciet. vakar Labietī spēlēja Zāle - koncis gan nebija labākais pasaulē, jo tur bija miljons cilvēku, kas dzēra alus un pļāpāja, bet Zālei bija ļoti niecīga un klusa apskaņošana, bet visādi citādi vakars bija jauks un, vispār būtu grēks neizmantot tādus biezus, tvanīgus un tveicīgus augusta beigu vakarus un neiet ielās.

kas attiecas uz šo brīdi, man nebūtu nekas pretī iemainīt iešanu uz darbiņu pret ierakšanos gultā un mazliet muļķīgu filmu blenšanu.

vispār baigi interesanti kā darbojas veci paterni un cik tie var būt spēcīgi. nu, kad man te bija tās laulības krīzes apogeja, es protamska nenodevos jogai un meditācijai. es darīju, ko mācēju - dzēru, pīpēju un vazājos apkārt. par pīpēšanu vispār kreizī - kad es pirms nezcikgadiem pārstāju smēķēt, tas bija tāpēc, ka konstatēju, ka man tas fiziski riebjas. un riebjas joprojām, bet tagad likās, ka tas ir jādara, līdzīgi kā pacieš zāļu rūgtumu idejas par anastezēšanos vārdā. stulbākais tas, ka man tas patiešām tā arī iedarbojas. nu vai vismaz man liekas, ka iedarbojas un principā jau ar to arī pietiek. ok, man ir neliels attaisnojošs apstāklis, kāpēc es nenodevos visādām apgarotām praksēm - līdz pat šim rītam, man bija pilna māja ar augstajiem viesiem no Londondas un viņi galīgi nebija tie, ar kuriem man gribētos dalīties savos pārdzīvojumos (vai pat likt par tiem noprast). daudzi zirdzinieki stāsta, ka iet izraudāties pie saviem zirgiem, bet mans zirgs, piemēram, nevar ciest kolapsējušu mani - viņš pavisam konkrēti laižas lapās, ja tādā nestāvoklī eju pie viņa (un tas saskumdina vēl vairāk) - tā ka arī tas nebija variants, kā pārlaist krīzi veselīgākā veidā. bet, ja neskaita neizbēgamās sāpes un ciešanas, tas viss kaut kādā ziņā bija ļoti pamācoši un mazliet pat izklaidējoši. es atkal atradu, to kaut kur paklīdušo sajūtu, ka aiz manis stāv vesels mūris/armija ar labvēlīgām būtnēm, ka es esmu forša un, ka es kādam kaut ko nozīmēju. kas attiecas uz krīzi - šķiet, tā ir beigusies. atliek vienīgi sakoncentrēt enerģiju un likvidēt tās radītās sekas, kas protams nebūs nekāda medusmaize, bet vismaz ir gūta sajūta/apstiprinājums tam, ka tas ir vairāk vērts, nekā mums (varbūt) likās pirms tam.

es teicu, ka gribu sēdēt mājās un asocializēties? hmmm. trešdien es nosēdēju bārā(os) no 14:59-23:11 (un nesēdēju viena, protams) nu un vakar/aizvakar biju Labā dabā (kur arī, protams, nebiju viena).

*sākās viss ar to, ka braucot ārā no Saļika sabojājās Golfs. ātrumkloķis sāka ļurkāties, ielikt varēja tikai 3. un 4. ātrumā, attiecīgi uzsākt kustību, braukt ātrāk par 65 km/h vai atpakaļgaitā bija visai problemātiski. paķēru tēvu uz izbrīnu, aizmocījos pie viņa uz darbu, nometu viņam savu sabojājušos Golfu, sagrābu viņa Volvo un braucu prom;
*laikam līdz šim nevienā festivālā neesmu darījusi tik daudz citu lietu, apārt from dzeršana - es uztaisīju lietus koku no latvāņa un sapņu kērāju, 2x izstaigāju dabas taku, noskatījos teātra izrādi, noklausījos netipiski daudz grupas un protams, arī piedzēros, toties neizēdu pat vienu sēmeņu paku. ā un pirmajā vakarā dabūju necerēti labu veģetāro burgeri;
*biju sajūsmā par plašo sūdiņu ar latviešu zīmēm piedāvājumu tirdziņā. tur bez tradicionālajiem koka sūdiņiem ar latviešu zīmēm, bija arī ādas, plastmasas, stikla, keramikas, auduma un metāla sūdiņi ar latviešu zīmēm. sāk jau drusku nākt vēmiens no tām latviešu zīmēm priekšā un pakaļā, īpaši tāpēc, ka liela daļa piedāvājuma ir bezgaumīgi štrunti;
*dzirdēju - Skandiniekus, Vilkačus, Auroru, Biezokni, Dzelzs Vilku, Inokentiju, Zāli un mazliet Baložu Pilnus Pagalmus (vēl mazliet arī Gapoljerus, bet man viņi tik ļoti nepatīk, ka man kauns atzīties, ka es kādu brīdi viņus klausījos). Topa augšgalā laikam ir Biezoknis un Zāle. Baložu pilni pagalmi bija aizraujoši pateicoties neparastajam sastāvam. Dzelzs vilks ir totāli nebaudāms (tas gan sen jau bija zināms), Inokentijs garlaicīgs, Aurora bija forša, bet izskatījās drusku samulsusi;
*teātra izrāde - "Pasaka par veco nāvi" bija so so. Mani drusku īgņoja arī attieksme pret skatītājiem - ja tu atved uz festivālu izrādi, ko rādi 2:30 naktī ar sūdīgu gaismošanu un gribi, lai kāds to skatās, būtu jau jauki padomāt par to, lai cilvēkiem ir kur apsēsties. nē nu es jau sēdēju un man, to darot, dieviņš vēl iedāvināja divlitrīgu kōlas pudeli, kurā iekšā bija viskijkola (laikam. varbūt rumkola. es tā arī līdz galam nesapratu), kas ļāva dziedēt sāpes par mājās aizmirsto Jēgermeistara pudeli;
*laikapstākļi gan man nepatika. manā pasaulē Labā dabā ir vai nu karsti vai vismaz silti. un sausi. es gan nenosalu un nesaliju arī, bet man riebjas vasaras festivālā tā tuntulēties un gulēt vilnas zeķēs un flīsa jakā. un es nemazam nedabūju uzvilkt savu jauno kleiti, jo tajā būtu nosalusi piecās minūtēs. kad es vispār varēšu viņu vilkt?

mans personīgais festivāla tops:
#uztaisīt lietus koku
#dabas taka
#Biezoknis un Zāle
#Ikšķiles mājas saldējums (viņiem ir arī vegan sorberti)
#piedzerties pirmajā vakarā

ainiņa no vakardienas konča Ādmiņu ielā -
es: Čau, Uldīt
Rudaks: Čau, Inesīt
es: Kā iet?
Rudaks: man riebjas darīt jebko, kam ir noteikti termiņi, tas mani nogalina.
es: jā, nu man arī mēdz nepatikt
Rudaks: Inesīt, neredzēji kaut kur manu maisiņu?
es: kāds tas izskatījās?
Rudaks: parasts
es: kādā krāsā?
Rudaks: parastā

tas maisiņš tā arī palika tur. Kārlis saka, ka vakar tajā esot bijusi iekšā Nika Keiva plate un šnabis. šodien palikusi vairs tikai plate.

vakar biju ciemos (Mūrnieku iela izrādās ir ļoti glīta iela), pēc tam Aptiekā (Annas koncis bija foršs) , pēc tam Čipsiks paziņoja, ka mums esot jāizmitina kaut kāds vācietis pie sevis, jo viņš to gribot nākamajā rītā vest ekskursijā pa Salaspili. rezultātā viņi sēdēja virtuvē, trieca Kārļa vecāku mājas vīnu un ēda manu ātro dārzeņu-rīsu sauķi un treknās svaigēdāju bumbiņas. no rīta gan Čipsiks nebija pārāk nasks uz sava vācieša savākšanu, kas man drusku pabojāja dienas plānus (nepaspēju pie zirdziņa pirms darba). vācietim gan nebija nekādas vainas - viņš bija mierīgs un jauks.

kas attiecas uz ŠO, par mani nāca apgaismība un es izdomāju kādu grupu es gribu aicināt un to arī izdarīju. vienīgā problēma, ka vasara beidzās un tuvākās nedēļas nogales ar jau aizņemtas, tāpēc varbūt nāksies to atlikt uz pavasari, jo tusēt dārzā ir foršāk, nekā netusēt. cerams viņi līdz tam nepaliks pārāk lepni, slaveni un iedomīgi.

man tagad ir kkāda pohīga sajūta, lai gan nevarētu teikt, ka es dzēru.

iespējams atradu pielietojumu savam bakalaura darbam

Tesas slepenais koncis vakar Aptiekā bija ļoti kruts. beeeeidzot jauna programma. tāda stounerīgāka un mazāk liriska kā vecās dziesmas. vakars bija jauks, tāpēc iedevu hepatītam brīvdienas un izdzēru veselus trīsarpus alus. mājās braucot izmantoju priekšrocības, ko sniedz tas, ka zirgs mitinās 2,5km no mājām - ap 4iem no rīta piebraucām pie staļļa paglaudīt balto deguntiņu.
šodien kā izkāpām no gultas tā atgriezāmies Aptiekā uz Hot as Shit pēcpusdienu, kurā baudīju asāko ēdienu savā dzīvē. hmm, baudīju laikam nebūs īstais vārds, jo savā negausībā uzkrāmēju pārāk lielu porciju un to visu izbaudīt es tiešām nespēju. tik vien kā lēnītēm iecilāt sevī iekšā. ēdiens gan bija tiešām ļoti garšīgs. bet ass vairāk nekā garšīgs.

*) likās, ka uz Labu Dabu bija atbraukusi daļa to zvērēnu, kam Zvērā tika ļaunīgi aizliegts ienest alkoholu;
*) šī laikam bija visnekārtīgākā LD, kādā esmu bijusi - vairāk atkritumu pa zemi, netīrākās tualetes, zemāks vidējais apmeklētāju vecums un kultūras līmenis;
*) telšu pilsētiņā nepalaimējās būt vienā rajonā ar kaukādu tusofkas kvartālu, kuri laikam festivālā iekšā nemaz negāja. tur bija džeks, kurš 24h diennaktī bļāva skaļā patosainā balsī. zināja viņš tikai dažus vārdus - kaaaaai-mi-ņi, zu-pa, peeeel-me-ņi, šņab-īīīī-tis. akjā un uz atvadām vēl kāds jauks cilvēks atnāca un apčurāja mašīnu, kurā es gulēju, gaidot kad nospēlēs Tesa un varēs braukt mājās;
*) alus LD bija drausmīgs un drausmīgās cenās. Naba - 1,20 Ls - vēeeh, Valmiermuižas - 1,70 Ls - parasti, tak ir labs un dzerams, bet šoreiz smirdēja pēc vēmekļiem un garšoja pēc sūda (c) Digna. salīdzinājumam Zvērā - Zvēra alus 0.70 bija dzeramāks, turklāt tur bija Bauskas pa 1,20. ēdināšana ar LD bija diezgan briesmīga - pa visu teritoriju vēlās atrabotkā ceptu desu smārds. nu tiešām likās, ka tā eļļa, kurā ēdienu cep, tiek lietota vismaz no astoņdesmitajiem gadiem. veģetārā piedāvājuma vispār nekāda - kartupeļus cepa kopā ar desām. Zvērā vismaz bija vaišnavu virtuve;
*) muzikālā programma, protams LD daudzveidīgāka un interesantāka nekā Zvērā, bet Mācītājs On Acid Zvērā skanēja labāk;
*) baigi patikās Šubrovska jaunā grupa Manta. Dzelzs Vilka jauno Jāņu orķestris nepatika - izklausījās pārāk pēc LV estrādes (ne tai labākajā nozīmē). Chinawoman patika, bet likās pārāk miegaina priekš 6dienas vakara praimtaima. Stūrī Zēvele, Starmetis arī patika. Striķis arī bija foršs. Pienvedējus nespēju paklausīties, pat bērnības vārdā ne, Žigata augstprātīgās bļaušanas uz skaņotājiem dēļ. un Pastniekus nenoklausījos līdz beigām, jo skaņa bija baigi sūdīga, par spīti tam, ka viņiem tak ir personīgais skaņotājs.
*) Zvērā foršākais bija Mācītājs on Acid, Soundarcade un Alpinist.
*) nujā, vispār jocīgi - Zvērā, uz kuru es braucu ar gariem zobiem vnk tāpēc, ka Kārlim tur jāspēlē, man laikam gāja labāk, nekā Labā Dabā, kuru gaidīju ar gaidīšanu un, kurā it kā bija vairāk ko darīt un vairāk ko klausīties. laiks ar Zvērā bija labāks.

un vispār abi festivāli pagāja tādā ne visai pozitīvā ūdens zīmē: kad no Zvērā aizbraucām peldēties uz Saldus ezeru, piebraucām tur brīdī, kad ugunsdzēji bij no ūdens izķeksējuši slīkoni. pēcāk Kārlis nopeldējās Ciecerē ar mobtel peldbikšu kabatā (viņš gan nākamajā dienā atdzīvojās, bet gļuko mazliet). toties Labā Dabā, naktī uz 6dienu, Kārlim ejot gar dīķi viņu sagrāba 4 kuiļi un bez ceremonijām, ar visām drēbēm, iemeta dīķī. knapi paspēja telefonu izraut no kabatas.

13) piektdienā, trīspadsmitajā, noskatījos Ķimja Noziegums/sods. jemot vērā, ka man pēdējo gadu Ķimja izrādes vispār nepatīk, biju patīkami pārsteigta, jo šī laikam vairāk patika, nekā nepatika. protams, bija šādas tādas ķimīgas lietas, kas mani vienmēr kaitina, bet kopumā labi. noskaņa man ļoti asociējās ar drūmo datorspēli Alise. Keišs nenormālforšs, Samītis arī labs. no Gunas gaidīju vairāk, bet cik sapratu, tad viņa nemaz neesot gribējusi spēlēt to lomu.
Dombrovskis ar skatījās un Demakova. Dombrovskis vispār šausmīgi bieži nāk uz teātri. uz Oņeginu arī jau bija atnācis.
un piektdiena, trīspadsmitais turpinājās pavisam negaidīti - pēc izrādes bija gandrīz stundu jāgaida mājuptransports, tāpēc pārgāju pāri ielai paņemt 50g upeņu balzāma. kā paņēmu, tā paliku. izsaucu vīru ar auto no Salaspils un, laikam paskrienot pilnīgi nemanot, nosēdējām līdz kādiem četriem rītā. ļoti dzīvespriecīgi;

14) sestdienā, četrpadsmitajā, pamodos krietni par agru un visu dienu mocījos ar miegu. vakarā beidzot bija jāiet klausīties Soundarcade jaunais albūms dzīvajā. līdz šim nebiju tikusi un briesmīgi gaidīju to brīdi. patika ļoti, lai arī vietām lažaini un krietni par maz. Wolves like us patika pieaugošā progresijā - t.i. kad iegāju zālē pirmoreiz, tad ļoti nepatika, bet, kad pēc brīža iegāju vēlreiz tad jau patika un noklausījos līdz galam.
Junius gan briesmīgs sūds. bet vispār bija grūti, jo nāca virsū tādi ritmiski miega viļņi, kas brīžam pavisam nopietni draudēja aizskalot mani pavisam.

vairāk nekā nedēļu nebiju bijusi Rīgā.
vakarvakar aizbraucu un tagad man ir briesmīgas pohas.
kaukas tāds nav bijis tik sen, ka es nemaz nezinu ko ar to lai iesāk.

priekšvārds: savas, jau iepriekšminētās, tīrīšanas akcijas ietvaros, nedēļas sākumā aizrāvos ar elektroniskās sarakstes dzēšanu. lasīju un dzēsu, lasīju un dzēsu. baigi daudz, kas bija iekrājies, senākā korespondence pat no 2005. gada. salasījos, sadomājos visko. arī to, ka joprojām pagātnē ir kaukādas nepabeigtas lietas, ko vajadzētu novest līdz galam. un pēc visa tā, pēdējās dienas man piemetās tāda spocīga sajūta. it kā man apkārt būtu sastājušies cilvēki no tiem laikiem un klusi mani vērotu. nevis tie, kas viņi ir tagad, bet kaukādi viņu aspekti, daļas - nu tie un tādi, kādi viņi bija tolaik. ļoti reāla tā sajūta.
vakardiena: aizgājām ar digna uz Nabaklabu. man šausmīgi gribējās beidzot tikt pie padancošanas un tā kā diseni lika Ivo, cerējām, ka varēsim no viņa izspiest sev tīkamu deju mūziku. aizgājām un es lielāko vakara daļu nosēdēju ar šitādu seju - . tas, kas tur darījās bija neaptverami - cilvēki kāvās, krita zemē, kašķējās, tika mesti ārā. viens džeks skrēja uz WC vemt, bet nepaspēja un ar slaidu šalti pievēma WC durvju ārpusē. tad uzradās daži mani sennesatiktie pilsētasbiedri, bet sadirsās savā starpā par neko un katrs ar savu taksi aizbrauca mājās. jo vakars uzņēma apgriezienus, jo vairāk spoku un rēgu sāka līst no pakšiem laukā. nu tas ir cilvēki no pagātnes. vienā brīdī uzradās pat viens no maniem ex, kuru es nekad, nekur nesatieku un, par kuru pārlasītās un izdzēstās sarakstes iespaidā bija radusies sajūta, ka kaukas tur nav labi un, ka moš vajag sakontaktēt. diemžēl vakar viņš nebija kontaktējams vispār - izskatījās kā amfiku sašņaucies un droši vien bija arī. karoč klubā darījās pilnīgs vājprāts un gaisā virmoja nospriegota agresija (šodien dzirdēju stāstus, ka tā esot bijis arī citās galvaspilsētas izklaides vietās). tai pašā laikā bija ļoti pārliecinoša sajūta, ka tas ir pareizi ka es tur esmu un visu to redzu. nu ka man nezkāpēc tur ir jābūt un jāskatās. ka es nedrīkstu dusmoties, augstprātīgi raukt degunu, iedomīgā riebumā novērsties vai vēlnezinko. likās, ka ir vienkārši jāsēž un viss mierīgi jāpieņem. to arī cītīgi darīju, līdz brīdim, kad gandrīz vienlaicīgi visi cilvēki notinās, klubs palika pavisam tukšs un mēs varējām iesniegt Ivo savu dejojamo dziesmu listi. Ivo bija jauks un centās, lika visu kas viņam bija no tā ko prasījām, bet mēs savukārt dancojām un tas bija neeeenormāli forši. dancots nebija drausmīgi, drausmīgi sen - man likās ļoti jocīgi, ka dancojot kratās un plivinās mati, tā kā skaidrs, ka iepriekšreiz dancots vēl tad, kad man viņi bija pavisam īsi (pēdējā reize kad atceros sevi dancojam bija devītā gada januārī). nodancojām līdz brīdim, kas apsargs gribēja iet gulēt un teica, lai visi iet prom. pa ceļam pie digna vēl iegājām TB, kurš priekš 6iem no rīta bija apbrīnojami pilns.
nobeigums: tā pagātnes cilvēku sajūta spoku sajūta turpinās. visādi cilvēki uzpeldēja arī šodien uz ielas/teātrī. es neesmu pārliecināta par to, kas tas īsti ir, bet ir sajūta, ka ir jāsaliek punkti. jāpabeidz lietas, uz kuru nepabeigtību tik ilgi pievērtas acis. lietas, no kurām kādreiz vienkārši aizbēgts, pametot tās pusratā. nezinu. ļoti, ļoti jocīgi man tas viss liekas.

iepriekšējā posta sākumā ir pieminēts brauciens uz Holandi 2002. gadā. pļāpājot ar vīru atcerējos vienu lielisku epizodi no šī brauciena. mājupceļš. viss trū rokenroleru autobuss bija Holandē piepirkušies smaržīgus gandžas un haša murckuļus. tuvojās Vācijas - Polijas robeža. piestājām benzīntankā pāris km pirms robežas. tad rb uztaisīja histēriju par to, ka viņš negribot citu dēļ ciest un lai visi visas savas nelegālās vielas nekavējoties nolieto vai met ārā. viņš redz nesen esot uz Stokholmas prāmja līdz apenēm izģērbts un iztaustīts, bet tagad taču būs jāsaskaras ar ļaunajiem poļu robežsargiem, kuri mūs noteikti kratīšot ar suņiem. liela daļa autobusa arī pavilkās uz šito galīgi lieko haju. tika tīti milzu džointi un piebāztas pīpes. ārā mest žēl, bet neviens fiziski nespēja nopīpēt to kvantumu, kas bij sapirkts, tāpēc visi bāzās viens otram virsū ar tekstiem - nu davai, še uzvelc manējo, man krutāks un labāks. tāpat beigu beigās uz miskastes vāka tika atstāti X (daudz) grami ar labu Holandes gandžu. mums ar Šakāli ar bij savs murckulīts, ko nopīpēt vairs nespējām, bet atstāt ar bij žēl, tāpēc mēs viņu ņēmām un vienkārši apēdām. iekāpu autbusā un momentāli izrubījos.
ļaunajiem poļu robežsargiem, protams, bija dziļi vienalga ko mēs vedam, tāpēc mierīgākie un nosvērtākie braucēji atveda uz LV krājumus krietnam laikam. poļu robežsargi pat bija tik neļauni, ka gan turp, gan atpakaļ ceļā pārlaida pāri manu toreizējo dzīvesbiedru ar pavisam svešu pasi (savas viņam vienkārši nebija), kuras īpašnieks no mana dzīvesbiedra atšķīrās apmēram kā galds no kumodes. vot, kādi laiki kādreiz bija, bet par laimi sen kā ir pagājuši.