*

nevaru atrast pasenu ierakstu, kurā biju aprakstījusi trīs galvenās gudrības, pie kurām, cik vien varu, cenšos pieturēties. neatceros, kādu tagu es tam postam esmu pielikusi. tur bija par to, ka nevajag ticēt visam, ko pats domā un nevajag iedomāties, ka viss ir par tevi un kaut kas tur vēl. tas viss joprojām ir aktuāli un relevanti, bet es gribēju to postu papildināt ar vēl vienu superīsu un vienkāršu gudrību, kas man ļoti palīdz negrimt depresijas, trauksmes, prokrastinācijas un citos purvos. un tā gudrība ir "bet nu un?". to var (un vajag) piekabināt galā visādām trauksmainām un traucējošām domām un stāvokļiem un tas palīdz šīs domas izstumt no ētera vai nogriezt tām skaņu un atlaiž visādu nomācošu stāvokļu važas. lai gan tā gudrība, vai drīzāk instruments ir ļoti īss un izklausās tā diezgan prasti, tas tomēr paspēj iedot arī gana daudz laika, lai novērtētu kādu cenu var nākties maksāt par ļaušanos konkrētajām bailēm, prokrastinācijai, deprim un anksim. esmu domājusi par to, vai tas nav kkā drusku vardarbīgi pret sevi un neveicina kaut kādu emociju apspiešanu, bet, atgriežoties pie cenas sadaļas - manliekas augstāka cena (kuru man toč negribas maksāt) ir vāļāšanās savos mēslos un savu negatīvo emociju ucināšana. tas ir drausmīgi dārgi - laika, enerģijas, attīstības izteiksmē. man šķiet, ka tas "nu un?" palīdz kāpt ārā no Karpmana trīsstūra un palīdz izdarīt kaut kādas veselīgākas izvēles un palīdz nestagnēt un neiesprūst, bet virzīties uz priekšu un (pie)augt un uzņemties atbildību. protams, ir kaut kādi departamenti, kuros to ir grūtāk pielietot, bet nu un? galvenais turpināt mēģināt.

pastāv uzskats, ka kaķi, kuri dzīvo 24/7 iekšā, nekad īsti nekļūst pieauguši, bet mentāli paliek tādā vidēja tīņa vecumā. cik nu mēdzu tērzēt ar draugiem un paziņām par kaķiem un salīdzināt, ko kura kaķi dara un kā atšķiras iekšas kaķu uzvedība no tādiem, kuriem ir iespēja tikt ārā, es šim uzskatam pilnībā piekrītu. šodien, guļot slimuma vājumā, nespējot ne palasīt, ne paskatīties datorā un peldot savu domu, pusmiega un sapņu drusku zupā, ienāca prātā, ka tas varbūt tāpat ir arī ar cilvēkiem. tā taču mūsdienās tāda populāra problēma - vēl trīsdesmitos nejusties pieaugušam un straglot ar to (piemēram, es savos 32 to daru un zinu daudzus +/- vienaudžus, kas arī to dara). varbūt, vismaz daļēji, vainīga ir dzīve samērā attīstītā pilsētvidē, kurā vienīgais, par ko uztraukties, ir kā dabūt kaut ko tik abstraktu kā nauda? jo esot naudai, pārējais vairāk vai mazāk, bet notiek pats no sevis. un tā, mēs te visi puslīdz bērna prātā dzenamies pakaļ visādām bumbiņām uz kātiņa, spalvu kušķīšiem un pie vīna glāzēm apspriežam, kura veida smiltiņās foršāk kakāt. tikai atšķirībā no kaķiem, mums komplektā nāk trauksme par to, kur un kā dabūt vairāk naudas, lai nodrošinātu sev smukākās bumbiņas un labākās smiltiņas. protams, nauda dod brīvību un iespēju izvēlēties, ko darīt, kad darīt, ko nedarīt, tikai man sāk likties, ka (vispārinot tendences) tas nāk komplektā arī ar trauksmi un depresiju utt.

it kā jau tas nav nekas slikts, vatever, var jau nepieaugt nekad, sūds ar visu pieaugšanu. no otras puses - laiks, kad mūsdienu cilvēki sāk justies kaut cik pieauguši nu jau sāk pārklāties ar bioloģiskās reprodukcijas iespējamības beigu posmu (vismaz sieviešu gadījumā). skatoties vēsturiski - kādu pieklājīgi ilgu laiku pieaugšanas vecums ir palielinājies samērā proprcionāli dzīves ilguma pieaugumam, bet vismaz šobrīd pirmais otro sāk ievērojami apsteigt, turklāt otrajā robežu staipīgums tomēr ir dabas ierobežots. lai gan - arī tas ir vatever, sūds ar visu (rietumu) cilvilzāciju. es jau neesmu nekāds aldis hartmanis, lai par to uztrauktos.

atgriežoties pie naudas un tās abstraktuma - nesen, domājot par to, ko tad galu galā darīt ar savu dzīvi, viena no atziņām bija tāda, ka es gribētu vismaz daļu laika personīgi veltīt fiziski darāmām lietām, kas nepieciešamas, lai izdzīvotu. piemēram, saskaldīt malku krāsns iekurināšanai utt. (es jau tagad labprātīgi dzīvoju dzīvoklī ar malkas apkuri). tā, lai es redzu, ka tām darbībām ir jēga, tīri personīga jēga. jo, pat strādājot fizisku darbu kaut kādā kantorī, tas sanāk abstrakti, jo man, lai izdzīvotu nav nepieciešams, lai aktieri saģērbjas uz izrādi, man vajag tikai naudu, ko man maksā(ja) par aktieru apģērbšanu. man šobrīd šķiet, ka lai es justu pasaules piedzīvošanu man ikdienā vajadzētu darīt 2/3 fiziskas, ar mani tieši saistītas lietas un kādu 1/3 random rakstāmgalda lietas - kaut ko intelektuālu, kaut ko, par ko man maksā utt. ok, varbūt 50/50.

tā, vispār, piedodiet atvainojiet, šis viss ir vismaz daļēji dzimis paaugstinātas temperatūras miglā, rakstīts vairākos piegājienos un ar grūtībām. vienkārši gribējās pierakstīt domas, pirms tās nogrimušas zupas dibenā, lai varbūt domātu tālāk skaidrākā prātā. un tā, kā es pati nejūtos pieaugusi, neprasiet man, ko tas nozīmē. kad sajutīšos - pateikšu.

man bija visai sociāli aktīva nedēļas nogale un ir čupa ar pārdomām par to visu. sākšu ar mazāk personiskajām. pēdējā laikā daudz runāts par to, ka cilvēki/jaunieši vairs nenāk uz koncertiem. FB eventos ir miljons "going", bet reāli uz konci ierodas daži. 5dienas vakarā aizgājām paklausīties Židrūnu Nabaklabā - tur it kā bija bariņš cilvēku, bet pārsteidza tas, ka cilvēki netresījās. nu, manā jaunībā pie Židrūna notiktu ļoti aktīva tirināšanās, kratīšanās un lēkāšana, pat, ja uz konci būtu atnākuši maz cilvēku. bet 5dien tirinājās vien daži, piemēram, mēs ar K. tajā pašā dienā skrollējot savu FB ņūzfīdu ievēroju virsrakstu, par pētījumu, ka mūsdienu jaunajiem cilvēkiem ir krietni mazāk seksa, nekā viņu vecākiem bija viņu vecumā (avots, ja nemaldos, bija portāls Psychology Today) un tas kaut kā ļoti salikās kopā ar to netresīšanos. bet, kāpēc tā ir? tāpēc, ka cilvēki vairāk dzīvo virtuālajā realitātē? vai cilvēki ir vnk depresīvi (nu, piem, kad man bija visdepresīvākais dzīves periods, man negribējās ne seksu, ne tresīties)?

"Tāpat arī jebkurā ikdienas situācijā, arī braucot mikriņā. Džeks apsēžas blakus un izpleš kājas, tā ir varas pazīme, viņš dominē. Viņš aizņem vairāk vietas. Un vienalga, ka es esmu sieviete un ka man ir lielāka pakaļa, es dabiski aizņemu vairāk vietas. Man neliekas forši, ka man ir jāsaraujas vai jāpieraujas. Arī es negribu, lai viņa kāja man skartos klāt. Es uzskatu, ka man arī ir tiesības. Kāpēc džeks var sēdēt pa pusotru sēdekli? Es esmu samaksājusi biļeti tieši tāpat."
/Feministiskā žurnāla „Samanta” autore un nesen atklātās izstādes „Sarkanā istaba” māksliniece Ingrīda Pičukāne/


šī ir tā vietējā feminisma daļa, ko es totāli nesaprotu.
es esmu introverts, man vienkārši negribas, lai man kāds skaras klāt, pohui kāda dzimuma. man vienlīdz besī gan izpletušies vīrieši, gan sievietes, kuras, piemēram, izliek visādas paunas uz sēdekļiem vai ļauj bērniem ar dubļainiem apaviem mīdīties pa sēdvietām vai jebkura dzimuma cilvēki ar ievērojamu lieko svaru, kuri sēž pa pusotru sēdekli - vai viņiem būtu jāpērk pusotra biļete (skaitās, ka es tagad badīšeimoju?)? tāpat es saprotu, ka lielai daļai cilvēku ir pohui, ka viņiem sabiedriskās vietās kāds skaras klāt. moš tas džeks sēž ar tām izvērstajām kājām, jo liela mantība un spiež (likt viņam sēdēt ar sakļautām kājām, pat, ja tas ir nepatīkami, nav bodīšeimošana?), vatever un pat nenojauš, ka kādam traucē. pats moš ekstroverts, moš pieradis dzīvot cilvēku barā - kojās, lielā ģimenē, utt. un nevar pat iedomāties, ka kādam tas sagādā feministiskas šausmas.

sapratu, kas man nepatika "Samantā" (no tā, ko paspēju izlasīt, kamēr žurnāls bija pie manis) - ka pret šeimingošanu vēršas ar šeimingošanu.
varbūt izlasot visu liktos citādāk, bet no tā ko paspēju un izšķīru radās tāda sajūta. un man labāk patīk uzstādījums cīnīties PAR kaut ko, nevis PRET kaut ko.

es laikam nekad nesapratīšu, kas īsti ir feminisms.

p.s. kolēģi (21 un 22 gadus veci humanitāri izglītoti čaļi no laukiem) teica, ka viņprāt viens no galvenajiem "Samantas" trūkumiem esot tas, ka tur neesot neviena vīrieša uzrakstīta raksta. viņi gan nelasīja, tikai izšķirstīja. viens no viņiem teica, ka nekad nebūtu kopā ar sievieti, kura neskuj paduses.

ciešanas ir viss, ko tu nespēj kontrolēt. ja kaut kas tev liek ciest - pajautā sev kāpēc tu gribi to kontrolēt, vai tas patiešām ir nepieciešams un vai tas vispār ir reāli iespējams (un, ja ir, tad vai cena par to ir adekvāta).

"no katra vīrieša ik pa laikam izlaužas pērtiķis" (c) es

man šķiet, ka tiem, kuri nevīžīgi lieto valodu, ir arī nevīžīgas domas.

______________________________
man patīk, ka cilvēki individualizē valodu, lieto stilistiski ekspresīvus līdzekļus, spēlējas ar valodu, utt. forši, ka viss nav izlaizīts un bezpersonisks un vienveidīgs. bet man drausmīgi kaitina, ja visādi, tā saucamie, gara gaismas nesēji - mākslinieki, kultūras darboņi, latvisko vērtību sargātāji, amatpersonas, cilvēki ar vienu vai vairākām augstākajām izglītībām, neatšķir "ka" no "kad", neko nezina par "īt, īties, ināt, ināties", viņu runas "iet", vispār netiek domāts par valodas labskanību ("viss tas", kas runājot izklausās pēc "vistām"), utt. ok, runājot jau var vēl kaut kas nejauši pasprukt, bet, kad es lasu tekstus, kuros vanabī lietišķais stils sastāv no bezjēdzīgām kalku virknēm, kuros dominē liekvārdība un nedodievs parādās "toletes", "mikrafoni", "alkahols" utt. (turklāt, skaidri redzams, ka tā nav pārrakstīšanās kļūda) man vispār sirds aptekas.

citi skata vīru no cepures, citi vērtē pēc apaviem vai apģērba zīmola, bet, manuprāt, valoda ir tāda pati "vizītkarte" kā drēbes. turklāt, ja kāds bomzīga paskata cilvēks atver muti un tur nāk ārā krāšņa un bagāta valoda, viņa vērtība krietni paceļas. vismaz manās acīs. man ir ļoti grūti uztvert nopietni cilvēku ar, piemēram, maģistra grādu humanitārā jomā, kura valoda ir tāda, kāda drīzāk piederētos Oļai ar nepabeigtu pamatskolas izglītību, ja vienīgā atšķirība starp "Oļu" un humanitāri izglītoto cilvēku ir tas, ka humanitāriķis ir saklausījies visādus svešvārdus, kurus dāsni bārsta savās runās un rakstos, turklāt radot šaubas par to, vai šo vārdu nozīme tam vispār ir skaidra. ja cilvēks ar tādu valodu turklāt ir izvēlēts par kādas kultūras iestādes, piemēram, teātra, reprezentētāju, tad es gribot negribot sāku aizdomīgi skatīties arī uz attiecīgo iestādi. par publicistiku vispār nerunāsim.

man pašai ir šādi tādi grūtie jautājumi attiecībās ar valodu. piemēram, interpunkcija. gan jau ir arī stila kļūdas vai nepareizas līdzskaņu mijas, bet es par to visu domāju un, vismaz pati savā galvā, jūtu sakarību "nevīžīga valoda => nevīžīgas domas" vai "pavirša valoda => paviršas domas". man patīk rotaļāties, izmantot vienkāršrunas vārdus, piešķirt vārdiem citu nozīmi vai darināt jaunus vārdus, apzināti izmantot nepareizas konstrukcijas, lai iekrāsotu tekstu, bet es saprotu arī, ka tas visiem neinteresē un nepadodas. tomēr, man liekas, ka piedomāt par savu valodu nozīmē izrādīt cieņu tiem, kuriem tas jālasa vai jāklausās, īpaši jau publiskā/oficiālā/reprezentatīvā telpā.

p.s. man tagad skolai jālasa vairāki vācu okupācijas laika romāni. tur krodzinieku meitas runā izmantojot frāzes "cogito, ergo sum" utt., un mežziņi vairāku lappušu garumā reflektē par grieķu mītiem, bet es domāju - diez, cik daudz autori ņēmuši no reālās dzīves, veidojot tēlus savos sacerējumos?

izrādās, ka ir cilvēki, kuri ir atkarīgi no ciešanām. un, ja viņiem to nav, tad viņi tās meklē vai izdomā. ja nepieciešams, melojot un darot to tik nopietni, ka paši sāk saviem meliem ticēt.
es mazliet pazīstu mentālo/emocionālo mazohismu, bet salīdzinot ar augstākminēto, tādā ļoti virspusējā līmenī - padrillēt dziesmu, kas saistās ar sāpīgām atmiņām vai sentimentāli vientulīgi uzsmēķēt mēnessgaismā. vai palasīt savus vecos klabierakstus, kas rakstīti kaut kādos skumīgos brīžos. nu tādu tīksmu/nostaļģisku saldsērīgumu, kuram ļauties gribas tikai visai stingri dozējot un nospraužot robežas (jo ātri sāk šķebināt). bet ir citi, kuriem ciešanas ir eksistenciāli svarīgs stāvoklis, viņi ir gatavi melot par to, kā kāds viņiem nodarījis pāri, nedomājot par to, ka tā nodara pāri tiem, kas viņiem nemaz nav nodarījuši pāri vai nav to darījuši tādā apmērā un dziļumā, kā tiek pasniegts. un viņi nemaz tā baigi nemeklē to, lai viņus kāds pažēlotu. svarīgāk ir, ka citi redz cik ļoti viņi cieš un šīs ciešanas izjust. traki, ka citi viņiem tic, bet ciešanas jau netiek tēlotas, tās ir īstas, izdomāts ir tikai to avots, tāpēc nav grūti cietējam noticēt un ļauno pāridarītāju pataisīt par nelieti. tas palīdz cietējam ciest vēl vairāk. reizēm viņiem šīs ciešanas ir nepieciešamas, lai radītu "lielo mākslu". bez ciešanām no viņiem ārā nenāk nekas. droši vien ciešanas ir vienīgais veids, kā šie cilvēki jūtas dzīvi.
diezgan baisi skatīties cik tālu cilvēks var iet, lai pats sev darītu pāri. tīri emocionāli. par fiziskajiem aspektiem es šobrīd nerunāju. žēl, ka viņi tādā veidā dara pāri arī citiem, bet palīdzēt tādam ir praktiski neiespējami. kamēr vien cilvēks pats nesaprot un nav gatavs no šīm ciešanām atteikties un mēģināt atrast citu veidu kā justies dzīvam. kaut vai ar antidepresantiem.

patiesība, tavi ceļi ir neizdibināmi un neierobežojami.

runājot par beznosacījumu mīlestību, es nesaprotu, kāpēc tās pieminēšana lielākajai daļai asociējas ar kaut kādiem augstiem, netveramiem un ezotēriskiem plauktiņiem vai šķiet, ka kas tāds iespējams tikai attiecībā uz bērniem.
manuprāt, "beznosacījumu mīlestība" (un "īsta" mīlestība vispār) balstās saprašanā, ka neviens nevienam nepieder + tajā, ka mīlestībai nav sakara ar tirgošanos. nu no sērijas - ja tu man tā, tad es tev šitā / ja, tu man izdarīsi to, tad es tevi mīlēšu mūžīgi / ja tu man neteiksi, ka mīli, es tevi ienīdīšu utt. jā, tāds "tirgus" ir nepieciešams kopdzīves un sadzīves organizēšanai - ja tu nomazgāsi traukus, es iznesīšu miskasti vai - man šodien sūdīgi, ja tu mani pažēlosi, es neprasīšu, lai tu nedēļas nogalē brauc līdzi pie maniem vecākiem utt. tas ir neizbēgami, bet uz tādiem pašiem principiem tiek balstīta arī sadzīve kopmītnēs, komunālajos dzīvokļos, draugu attiecībās utt. atšķiras tikai "preces un pakalpojumi".
mīlestība vai nu ir vai nav un, ja tās eksistencei ir nepieciešams "tirgus", tad manuprāt, viņas nav. varbūt ir pieķeršanās vai bailes palikt vienam utt, bet ne mīlestība. protams, tas, uz kādiem nosacījumiem cilvēks gatavs "tirgoties" var būt saistīts ar mīlestības esamību vai neesamību (t.i. gatavība kaut ko upurēt, ziedot vai gluži otrādi neiesaistīšanās un vienaldzīgums), bet var arī nebūt. varbūt cilvēks gluži vienkārši nav spējīgs dot otram, to ko otrs gaida, lai gan mīl. tad ir jāizvēlas, kas svarīgāks - tā prece vai pakalpojums, kas nav pieejams vai mīlestība un iztikšana bez šīs lietas/darbības - pofig, kas tieši tas ir. var, protams, turpināt gribēt abus, bet tas parasti rezultējas slimīgās, postošās, vienu vai abus iesaistītos pazemojošās attiecībās.

vienīgais nosacījums mīlestībai ir katrs cilvēks pats. ja kāds mani nemīl, tad tā ir mana problēma, nevis tā cilvēka, kurš nemīl un kaut ko pārmest viņam ir lieki un nereti arī pazemojoši. protams, ir normāli, cilvēcīgi, saprotami pieķerties otram un baidīties palikt vienam, bet ir bīstami aizmirst par to, ka neviens nevienam nepieder. bīstami - tāpēc, ka tā ignorēšana vai aizmiršana pilnīgi noteikti beidzas ar sāpēm un ciešanām. tāpat arī, mums nereti gribas domāt, ka otrs mums ir kaut ko parādā - mīlestību, rūpes, gādību... bet tad rodas jautājums, vai otrs vispār ir prasījis to, par ko mums liekas, ka viņš ir "parādā"? varbūt mēs to entuziastiski/pašaizliedzīgi/utt. esam viņam uzkrāvuši bez prasīšanas vai viņam to maz vajag. vēl manliekas, ka "veselīga" mīlestība iet roku rokā ar pašcieņu, bet, ja tev un otram ar pašcieņu viss kārtībā, tad nemaz ij prātā neienāks mēģināt balstīt mīlestību uz piederēšanu otram, apmaiņu ar "precēm un pakalpojumiem" un bailēm palikt vienam.

nešaubos, ka katram var būt citādāka izpratne par to, kas ir mīlestība un, ko tā nozīmē. šī ir manējā. (un es nebūt neapgalvoju, ka nepieķeros vai netirgojos. es vienkārši cenšos paturēt prātā pamatu tam visam. brīžiem sanāk labāk, brīžiem sliktāk)

p.s. tie vārdi pēdiņās likti tāpēc, ka prasītos izvērstāks skaidrojums, kas ar to tiek domāts, bet nu es negribu rakstīt par to referātu, tikai pieglabāt savā blodziņā savas domas un sajūtas attiecībā uz šiem jautājumiem.

man nepatīk mākslīgas konstrukcijas, bet patīk dabiskas struktūras.
reizēm, tas, kas licies dabiska struktūra, ar laiku izrādās bijusi mākslīga konstrukcija.

/kā stāstā, kur parks beigās izrādījās tikai roboti un mašīnas, dzelzs un plastmasa/

labāk būt bailīgam, nekā gļēvam

Miers ir dziļumā, dziļums ir mierā.

*) man nesen bija visai aktuāls jautājums par to kā saglabāt pašcieņu, cenšoties saglabāt pašcieņu. tas ir sarežģīti, īpaši, ja runa par robežsituāciju. es, protams, pieļāvu pāris kļūdas, bet kopumā manliekas tiku cauri visai pieklājīgi. interesanti skatīties, kā citiem pašcieņa vispār nav aktuāla, bet tas visai automātiski nozīmē, ka tāds cilvēks arī nespēj cienīt citus. man laikam liekas, ka pašcieņa ir miljons reizes svarīgāka nekā kaut kāds īslaicīgs gandarījums ievainotam ego;
*) es laikam nekad nesapratīšu to gudrās grāmatās pausto atziņu, ka no mīlestības līdz naidam ir viens solis. tāpat kā nesapratīšu kā var riebīgos vārdos apsaukāt un censties pazemot cilvēku, kuru tipa mīli/kurā esi iemīlējies/kurā tev liekas, ka esi iemīlējies. man tas liekas līdzvērtīgi kā apsaukāt pašam sevi. manliekas, ka mīlestība ir miljons reizes svarīgāka nekā kaut kāds īslaicīgs gandarījums ievainotam ego. un ja es mīlu, man liekas šausmīgi šo mīlestību (t.i. savas skaistākās jūtas) pašrocīgi apliet ar samazgām, pat, ja piemēram, neesmu saņēmusi gaidīto pretmīlu utt. (un tie nav tukši vārdi, es esmu to piedzīvojusi);
*) vēl man liekas, ka ir jāpriecājas un jāatbalsta jebkādi cilvēka centieni būt godīgam. pasaule ir tik pilna ar meliem un izlikšanos, tāpēc man liekas ļoti skaisti, labi un gaiši, ja kāds saņemas būt godīgs - pret sevi un citiem, pat, ja tas kādam nav ērti. nu un, ka tas var būt sāpīgi? tas taču ir normāli ka sāp. mēs visi esam ievainoti un tiksim ievainoti, bet godīgums ir miljons reizes svarīgāks nekā kaut kāds īslaicīgs gandarījums ievainotam ego. manliekas cilvēki mūsdienās reizēm izvēlas melot tieši tāpēc, ka baidās no iespējamās (pret)reakcijas viņu centieniem būt godīgiem. godīgums lielā mērā nozīmē arī uzņemšanos atbildību par savu dzīvi, būt pieaugušam un nobriedušam cilvēkam;
*) vēl es šodien daudz domāju (un mazliet diskutēju) par to, kur aug kājas cilvēku tieksmei tenkot. viens variants kas izskanēja, ir ka tenkas savā ziņā rada vērtību sistēmu. tipa, tas par ko tenko ir ārpus šīs vērtību sistēmas. bet es nezinu vai man ar šo skaidrojumu pietiek. man jāatzīst, ka man ir tāds guilty pleasure reizēm runāt par citu cilvēku dzīvēm. pārsvarā gadījumos kad kaut kādi notikumi kontekstē vai paralēlē ar notikumiem manā dzīvē un ir interesanti veikt tādu kā salīdzinošo analīzi. un es cenšos ļoti, ļoti rūpīgi izvēlēties cilvēkus, ar kuriem to darīt un nekad nerunāt neko tādu, ko vajadzības gadījumā nespētu pateikt/atzīt konkrētajam cilvēkam personīgi un acīs skatoties, bet vienmēr jau nesanāk tik skaisti un tīri, kā gribētos;
*) atgriežoties pie godīguma, man šķiet, ka cilvēks kas nav godīgs vai vismaz necenšas tāds būt, nevar radīt tiešām dziļu un patiesu un kvalitatīvu mākslu. es tagad negribu iedziļināties mākslas definīcijā, jo runa ir par manu personīgo izpratni par to, ko es uzskatu un izjūtu kā mākslu (manliekas, ka šis varētu būt arī viens no iemesliem kāpēc Alvim sanāk labas izrādes, bet Šmitam nē);
*) man viena no svarīgākajām lietām dzīvē ir godīgums. spēt skatīties acīs pašai sev. un bez pašcieņas, manuprāt, tas īsti nav iespējams. ar godīguma konceptu, es visai nopietni esmu nodarbojusies jau kādus gadus 10, ar pašcieņu mazāk. ir vēl kur augt un izplesties.

p.s. runājot par ievainotiem ego - es nekādā gadījumā neatbalstu šizotēriskos murgus, ka ego vajag likvidēt un, ka ego ir visa ļaunuma sakne utt. veselīgs ego ir neizbēgami nepieciešams, lai normāli eksistētu materiālajā pasaulē. bet brīži, kad tas tiek smagi ievainots ir ideāli piemēroti, lai mācītos atrast īsto pavadas garumu, kurā ejot ego ir funkcionāls un netaisa liekus sūdus. lai augtu un mācītos cilvēcību, šī vārda labākajā izpratnē.

Citu kļūdas ir daudz vieglāk labot nekā savējās.

vispār man pēdējās dienās tāda sajūta, it kā no zemes būtu pacelts ilgi gulējis akmens vai krituša koka bluķis un skatienam būtu pavērusies visādu pretīgu mūdžu ņudzēšana. jautājums tikai, vai to akmeni/bluķi noliks atpakaļ vietā un viss būs tā, it kā nekas nebūtu bijis, vai tomēr nē.

visa pasaule sadodas rokās, lai tu dabūtu, ko vēlies un pēc tam nezinātu, ko ar to iesākt.

the unexamined life is not worth living

mēs visi esam kopā