*

vispār man kaukā mīļi liekas, ka viss, ieskaitot mūs, sastāv no galīga daudzuma, neskaitāmas reizes reciklētiem atomiem.

Bezgalīgas ir tikai pārmaiņas!

jāpievēršas domu higiēnai un jāmēģina atbrīvoties no domu parazītiem

nepatīk, ka nesaprot vai ignorē atšķirību starp (pa)lutināšanu un izdabāšanu.

es apsolu sev katru jaunu dienu, bet pati pēc tam to sev nozogu.

pagājšpiektdien bijām kāzās. līdz šim nevienās kāzās, izņemot savējās, nebiju bijusi. guvu milzīgu apstiprinājumu tam, ka mūsu izvēle par labu slepenām kāzām bija vienīgā un pareizā. lai arī kāzas, kurās bijām, nebija baigi tradicionālās - tiltiņš bija tikai viens, nebij nekādu mičošanu un kāpšanu uz šķīvjiem, tomēr viss vilkās diezgan ilgi un garlaicīgi, nesapratu kāds prieks no tā viesiem un kāds jaunajam pārim.
patika:
*) Burtnieku baznīca un tās apkārtne;
*) nēēēnormāli garšīgi ēdieni (īpaši uzkodas) - bija ļoti piedomāts par veģetāriešiem;
*) ballīte pašu lauku mājās, nevis bezpersoniskā viesu namā.

nez, īsti nemāku paskaidrot, bet visa tā lielo kāzu padarīšana manliekas ļoti nesaprotama, bezjēdzīga un zināmā mērā nepareiza. manliekas, ka tā ir dziļi intīma un personiska padarīšana, kurā nav vietas pūlim, troksnim, alkoholam, nogurdinošiem pienākumiem (no sērijas "tā vajag" un "tā ir pieņemts"), publiskai solījumu došanai, patosainām runām un tostiem utt., utjpr. + visa tā milzu naudas izgāšana un ielūgumos minētais lūgums dāvināt naudu. ja gribas dalīties priekā ar radiem un draugiem, man saprotamāka būtu maza (vai liela) ballīte pēc kāzām. nu tipa atkāzas. bez stīvuma, "tā ir pieņemts", liekas naudas izgrūšanas. es saprotu vēsturisko kāzu nozīmi, bet mūsdienās, manuprāt, šī nozīme ir zudusi.
es nekādā ziņā negribu apvainot tos cilvēkus, kuru kāzās bijām. kāzas bija ļoti jaukas un daudz kas lieks no "tā ir pieņemts" sērijas bija aiztaupīts, bet tur esot sapratu, ka tās nav tikai manas iedomas, ka nesaprotu jēgu un labumu visai tai tradicionālo kāzu ambrāžai.

( daži foto )

man liekas, ka es esmu aizmirsusi ļoti daudz no tā, ko es agrāk zināju par sevi un tas ir skumji

cerēt ir vieglāk nekā ticēt

mana pēdējā laika mīļākā nodarbe ir iet uz ganiem un vērot zirgu dzīvi. es gan arī pagājšvasar mēģināju, bet tolaik biju tāda krietni nepārliecinātāka un racionālais prāts lika mazliet kautrēties no šādas bezjēdzīgas nodarbes. tagad esmu salasījusies ārkārtīgi iedvesmojošās, dziedinošās un aizraujošās Lindas Kohanovas grāmatas (Riding between the worlds un Tao of Equus) un sanāk labāk ļauties savām iekšējām sajūtām, neklausoties prāta vecišķajos iebildumos.
katrā ziņā zirgu dzīve ir ļoti aizraujoša. tā pilnībā norisinās šeit-un-tagad, tā ir ļoti rotaļīga, tai pašā laikā nopietna un dziļa. ļoti dzīva. vienīgi skatoties tajā paliek arvien šausmīgāk žēl zirgu, kuri tiek visu mūžu turēti stallī, bez iespējām dzīvot pašiem savu, ar cilvēkiem nesaistītu dzīvi un veidot attiecības ar ciltsbrāļiem. stallis = cietums. kaut kas tik pat nežēlīgs, kā turēt suni pie ķēdes.
kas attiecas uz augstākminētajām grāmatām - tās ir iesakāmas un varētu būt ļoti interesantas arī tiem, kuri tā speciāli nefano un neinteresējas par zirgiem. visādā ziņā tur piedāvātais skatījums uz emocijām ir jēdzīgākais ar kādu jebkad esmu saskārusies. jēdzīgāks un saprotamāks nekā visvisādās ezotēriskās, pašpalīdzības vai variācijas-par-budisma/vēdiskajām-tēmām grāmatiņās. es beidzot saprotu kāpēc man arvien grūtāk paliek uzturēties cilvēkos un varbūt šī saprašana man palīdzēs kaukad tais cilvēkos atgriezties.

( tur ārā )

arī attiecībām ar savu zirgu tā ganos sēdēšana nāk par labu. vērojot viņa dzīvi un attiecības ar savējiem var uzzināt šausmīgi daudz ko jaunu. visādas lietas un personības aspektus, kuri paņemot viņu uz izjādi vai treniņu, nekādi nevar atklāties. un zirgam patīk, ka es tur kūkoju. liekas viņš tā silti smaida par to.

es nesaprotu* kāpēc man vienmēr jāvelta tik šausmonīgi daudz laika lai saņemtos. kāpēc es nevaru vienkārši piecelties, iet un darīt. un bieži sanāk tā, ka kamēr es nodarbojos ar saņemšanos, tas kā dēļ es to daru, ir jau nokavēts.


___________
* vispār jau saprotu - bailes. bet tas nu tā.

nebaidīties baidīties
nebaidīties no bailēm

man ļoti nepatīk un biedē cilvēki, kuri neprot pasmieties paši par sevi. pašironijas trūkums man liekas viens no lielākajiem ļaunuma avotiem vispār.
lūdzu, Kosmos, sargā mani no tādiem, tāpat kā no tiem, kuri neprot tizloties vai tizlošanos nicina un uzskata par debīlu.

p.s. tie, kas prot pasmieties par sevi, prot arī tizloties. tie, kas neprot vienu, neprot arī otru.

Inešpasaulītes globālākajos mērogos viss ir lieliski. bet jau kādu laiku (diezgan ilgu - mērāmu pāris gados) ir sajūta, ka es esmu pazaudējusi kaukādu mazu savu detaļiņu. varbūt, ne pazaudējusi, varbūt aizmirsusi, varbūt pusapzināti izslēgusi. bet man viņas pietrūkst, man šķiet ka bez viņas viss negriežas tā kā varētu griezties. tas pa lielam izskaidro to visu pagājušogadu nepārejošo sajūtu, ka es atpalieku pati no savas dzīves.
kur lai es viņu atronu un kā lai iztīņāju ārā?

šitais gads bija baigi jocīgs. visi lielie notikumi, sapņu piepildīšanās un attīstīšanās. tai pašā laikā tik daudz nesaprašanos pašai ar sevi, tik daudz mācību un pamācību un arī pa kādam pērienam.
neaizmirstams un ļoti nozīmīgs gads. kaut kāda lielāka cikla beigas un kaut kā pavisam jauna sākums.
man gribas, lai Jaunajā Gadā veiksmīgi turpinās, aug un attīstās viss, kas iesākās šajā gadā, tikai man vajag vairāk viegluma. vieglumu - to man vajag ļoti, ļoti, ļoti. viss pārējais man ir gana.

jā, par pūķiem - kaukādā preses izdevumā lasīju savu nākamgada horoskopu un tur bija frāze - Pūķis tevi sargās. pofig par to horoskopu, bet šito teikumu es gan pievākšu sev. noteikti noderēs.

laimīgi!

nejauši konstatēju faktu, ka ieslēgts kompis (un jo īpaši tāds, kuram ir pieslēgts internets) mājās (un ne tikai) mani padara viegli nervozu. pat, ja man no viņa neko nevajag un viņš ir ieslēgts tīri, lai atskaņotu kko no mp3 kolekcijas. kompis apziņas perifērijā rada līdzīgu sajūtu, kā katliņš uz plīts, kurā ir kaut kas, kam jāvārās ilgi un bez īpašas pieskatīšnas, bet par kuru tomēr nedrīkst aizmirst, jo var taču pārnākt pāri vai piedegt. protams, kompis nepiedegs un arī ne uzsprāgs, bet ieslēgtā stāvoklī viņš rada kaukādus uzmanības traucējumus. ai, nu nemāku īsti aprakstīt to sajūtu.
tiklīdz kompi izslēdz iestājas miers un nezkāpēc var izdarīt 10x vairāk, nekā tad, ja viņš ir ieslēgts, bet pat netiek pie viņa sēdēts.

mūziku gan gribas klausīties, tāpēc pēdējā laikā ļoti priecājos par LR1 un LR3 esamību. un jāgādā arī jauns plašinieks, tāds kurš nečakarējas un tāds, kuru ir ērti lietot.

p.s. TV kaste iedarbojas līdzīgi, bet pa daudziem gadiem, kopš nelietoju, ir iestājusies zināma imunitāte. ja vien milzīgs ekrāns nav novietots deguna galā (kā tas ir skatuvnieku kabinetā).

man laikam vienmēr ir bijusi sajūta, ka mani sargā. cilvēki. visvisādi cilvēki. arī tādi, kurus es par draugiem, pat ne paziņām nesauktu. sveši cilvēki. tādi cilvēki un šitādi cilvēki.
vienmēr bijusi tāda kā aizmugures sajūta.
es esmu vākta, pieskatīta, aizstāvēta, pasargāta, piecelta, aprūpēta. mīlēta, cienīta, lolota.
es esmu darījusi dumības, uzvedusies kā muļķa kucēns, kas vaukšķēdams skrien pakaļ pats savai astei, reizēm tajā sāpīgi iekampdams un par to apraudādamies. bet ap mani tai laikā ir stāvējis mūris. pacietīgs un iecietīgs mūris. un matiņš no manas galvas nav nokritis. vienreiz daži nokrita, bet taisni to man tobrīd vajadzēja. un mūris apmierināja manu vajadzību - pavērās, lai pēc mirkļa sakļautos ap mani vēl stiprāks un nesatricināmāks.
es esmu bijusi pasargāta, kā kumeļi, kurus savvaļas zirgu bars sajūtot tuvumā plēsoņu, ieslēdz aplī, ārpusē atstājot tikai precīzu un asnagainu pakaļkāju spērienus.
tagad es jūtos to apli izpletusi ļoti lielu. atbīdījusi nost, sašķidrinājusi. ar tādu iedomīgi lepnu - pati visu varu, pati tikšu galā. un reizēm liekas, ka tai aplī iekļūst kaut kas tāds, ar ko es tomēr netieku galā. bet es zinu, ka tas aplis, tas mūris, joprojām stāv. bez-ga-lī-gi pacietīgs, sargājošs un neierobežojošs. tas dod spēku. un tas uzliek milzīgu atbildību nepadoties.

es pēc dabas esmu baigi gruzīga būtne. es gruzos un gruzos un tad gruzos par to, ka gruzos. jūtos vainīga, ka gruzos, jo it kā taču nav par ko un gruzīties nav labi. bet pāris dienas atpakaļ sapratu, ka man nav jājūtas par to vainīgai un, ka es drīkstu gruzīties cik tik man patīk. kamēr vien tas notiek tādas pamatīgas, bet trauslas esmu-laimīga čaulas ietvaros un kamēr vien tā gruzīšanās ar šo čaulu nesāk konfliktēt un to bojāt.
galu galā gruzīšanās mani izklaidē, iepriecina un mēdz būt visnotaļ produktīva. kur gan citur ta man lai rastos visas lielās atklāsmes par dzīvi, lietu dabu un pasaules kārtību - pa lielam tikai gruzonā.

priekšvārds: savas, jau iepriekšminētās, tīrīšanas akcijas ietvaros, nedēļas sākumā aizrāvos ar elektroniskās sarakstes dzēšanu. lasīju un dzēsu, lasīju un dzēsu. baigi daudz, kas bija iekrājies, senākā korespondence pat no 2005. gada. salasījos, sadomājos visko. arī to, ka joprojām pagātnē ir kaukādas nepabeigtas lietas, ko vajadzētu novest līdz galam. un pēc visa tā, pēdējās dienas man piemetās tāda spocīga sajūta. it kā man apkārt būtu sastājušies cilvēki no tiem laikiem un klusi mani vērotu. nevis tie, kas viņi ir tagad, bet kaukādi viņu aspekti, daļas - nu tie un tādi, kādi viņi bija tolaik. ļoti reāla tā sajūta.
vakardiena: aizgājām ar digna uz Nabaklabu. man šausmīgi gribējās beidzot tikt pie padancošanas un tā kā diseni lika Ivo, cerējām, ka varēsim no viņa izspiest sev tīkamu deju mūziku. aizgājām un es lielāko vakara daļu nosēdēju ar šitādu seju - . tas, kas tur darījās bija neaptverami - cilvēki kāvās, krita zemē, kašķējās, tika mesti ārā. viens džeks skrēja uz WC vemt, bet nepaspēja un ar slaidu šalti pievēma WC durvju ārpusē. tad uzradās daži mani sennesatiktie pilsētasbiedri, bet sadirsās savā starpā par neko un katrs ar savu taksi aizbrauca mājās. jo vakars uzņēma apgriezienus, jo vairāk spoku un rēgu sāka līst no pakšiem laukā. nu tas ir cilvēki no pagātnes. vienā brīdī uzradās pat viens no maniem ex, kuru es nekad, nekur nesatieku un, par kuru pārlasītās un izdzēstās sarakstes iespaidā bija radusies sajūta, ka kaukas tur nav labi un, ka moš vajag sakontaktēt. diemžēl vakar viņš nebija kontaktējams vispār - izskatījās kā amfiku sašņaucies un droši vien bija arī. karoč klubā darījās pilnīgs vājprāts un gaisā virmoja nospriegota agresija (šodien dzirdēju stāstus, ka tā esot bijis arī citās galvaspilsētas izklaides vietās). tai pašā laikā bija ļoti pārliecinoša sajūta, ka tas ir pareizi ka es tur esmu un visu to redzu. nu ka man nezkāpēc tur ir jābūt un jāskatās. ka es nedrīkstu dusmoties, augstprātīgi raukt degunu, iedomīgā riebumā novērsties vai vēlnezinko. likās, ka ir vienkārši jāsēž un viss mierīgi jāpieņem. to arī cītīgi darīju, līdz brīdim, kad gandrīz vienlaicīgi visi cilvēki notinās, klubs palika pavisam tukšs un mēs varējām iesniegt Ivo savu dejojamo dziesmu listi. Ivo bija jauks un centās, lika visu kas viņam bija no tā ko prasījām, bet mēs savukārt dancojām un tas bija neeeenormāli forši. dancots nebija drausmīgi, drausmīgi sen - man likās ļoti jocīgi, ka dancojot kratās un plivinās mati, tā kā skaidrs, ka iepriekšreiz dancots vēl tad, kad man viņi bija pavisam īsi (pēdējā reize kad atceros sevi dancojam bija devītā gada januārī). nodancojām līdz brīdim, kas apsargs gribēja iet gulēt un teica, lai visi iet prom. pa ceļam pie digna vēl iegājām TB, kurš priekš 6iem no rīta bija apbrīnojami pilns.
nobeigums: tā pagātnes cilvēku sajūta spoku sajūta turpinās. visādi cilvēki uzpeldēja arī šodien uz ielas/teātrī. es neesmu pārliecināta par to, kas tas īsti ir, bet ir sajūta, ka ir jāsaliek punkti. jāpabeidz lietas, uz kuru nepabeigtību tik ilgi pievērtas acis. lietas, no kurām kādreiz vienkārši aizbēgts, pametot tās pusratā. nezinu. ļoti, ļoti jocīgi man tas viss liekas.

pēdējā laikā pastiprināti gribas kratīties vaļā no pagātnes, no lietām, kas gadiem netiek aiztiktas, no informācijas. visvisādos veidos. vētot atvilknes un kārtojot skapjus. dzēšot elektronisko saraksti. kamīnā aizgāja kaudze ar man rakstītām mīlestības vēstulēm. vienbrīd likās, ka moš vajag atstāt, lai bērniem varētu rādīt, ka agrāk tādas lietas rakstīja uz papīra un pašrocīgi nesa klāt uz mājām, bet ai, foršāk ka sadeg un vairs nav.
un, jo vairāk izmēž, jo vairāk gribas izmēzt vēl. bišķi šausmina tas, ka kaukad nonākšu arī līdz grāmatplauktiem. tie mums mājās daudz un nenormāli piebāzti. tā drošvien būs visgrūtākā un laikietilpīgākā atbrīvošanās.
kaukāda tāda sajūta, ka visa tā pagātne ir nomirusi. nu ne tā drūmi, bet viņa mani vairs netur un es nejūtu ar viņu nekādu saikni, tāpēc ir tik viegli dzēst un dedzināt un atdot un izmest. un nav arī tā, ka to darot es justu baigo prieku vai atvieglojumu - drīzāk man ir tāds neitrāls izbrīns par to, ka tā kādreiz esmu bijusi es. kaukas līdzīgs ūdens nolaišanai pēc pakakāšanas.
baigi jocīgi tas viss liekas. jo īpaši tāpēc, ka es tomēr vienmēr esmu bijusi vācēja un krājēja. ir pat tā, ka ir kaukādas lietas, teksti un es skatos uz viņām un mēģinu sev iestāstīt, ka man taču ir kaut kas jājūt, ka tā ir nozīmīga manis daļa, ko nevajadzētu gribēties mest ārā. bet gribas. ja apklusina sevī to balsi, kas brīnās, tad ir viennozīmīgi skaidrs, ka gribas.

iemācīties nekad un ne par ko nejusties vainīgai, neko nenožēlot, tikai uzņemties atbildību par ikkatru savu rīcībiņu un rēķināties ar sekām.