*

skumīga diena šodien. viss pelēks un drūms. aizvedu no rīta Kārli uz lidostu, atpakaļceļā iebraucu pie zirga. aizgājām paklimst pa mežiem. viss forši, bet uz beigām atkal sāka klepot. man jau likās, ka viss ir cauri un kārtībā, bet nē, nav tomēr.

un man laikam sāk palikt bail domāt. pārāk bieži pēdējo pāris dienu laikā negaidīti matrealizējas tas par ko tiek domāts vai runāts. pirmais uzskatāmais gadījums bija pagājšcetrutdien - jājām divatā, ceļabiedre stāstīja lai uzmanās no suņa, kas var izskriet no priekšā esošās mājas un tiklīdz tas bija pateikts, divi lieli suņi riedami sāka test pakaļ no aizmgures. zirgi, protams, nomīza un laida lēkšos projām, bet ceļabiedrene palika krūmos. nākamajā dienā braucam kursabiedrenes, arī salīdzinoši jaunas autovadītājas mašīnā, uz 115 km/h pa šosē. taujāju cik viņai mēnesī aptuveni izmaksā auto un kā ar remontiem. sarunas laikā pēkšņi visi dačoki nokrītas pa nullēm - nu tur tahometrs, spidometrs, bāka utt.
šodien jāju pa mežu, atceros to pašu pirmo gadījumu - kā Radis panesās no tiem suņiem. uzreiz dzirdu šausmīgu čaboņu krūmos un jūtu, ka atkal brangā ātrumā nesamies kaukur. čaboņa bij tik baisa, ka ja es būtu pati uz savām kājām, ar noteikti būtu metusies skriešus. a beigās izrādījās, ka esam stirniņu izbaidījuši. tiklīdz zirgs ieraudzīja, kas ir trokšņa vaininieks, uzreiz apstājās un es sāku pilnā rīklē smieties. bet tas vēl nav viss - braucu vēlāk mājās, atceros par gadījumu ar stirniņu un te pēkšņi tieši mašīnai priekšā pāri ceļam nesas stirnāzis. pat nepaspēju sākt bremzēt, kad jau bij pazudis pretējā ceļa pusē. un nav jau tā, ka tās Plakanciema stirnas pa cilvēku acīm vien danco - iepriekšreiz stirnveidīgu radījumu tai apkaimē redzēju šķiet, ka agrā pavasarī.
karoč penteris garš un samērā bezjēdzīgs, bet tātad domāt un ne-do-dies kauko ne to padomāt, man tagad ir bail.

+vēlu jums pacietību un izturību. tā kā Kārlis būs prom trīs mūžamgaras nedēļas, ta es noteikti te spamošu un spamošu, jo kaukur jau man sevi būs jāliek un savs ikdienišķais vārdu un komunikācijas limits jāiztērē.

šodien bija ļoti, ļoti gara diena. īsti nesaprotu vai man vispār gribas rakstīt, bet tā kā vīrs turpina būvēt Oblomovu, tad rakstīšu, jo gribas drīzāk tikt no tā visa vaļā un ātrākais man zināmais veids kā to izdarīt ir vārdi.
Cēsis. trīs pasaulē foršākās kursabiedrenes. pils parks rudenī ļoti skaists. burvīga kafejnīca Rīga. glāze gruzīnu vīna un ļoti sāļa ķirbju-ingvera zupa. ļoti, ļoti dziļš un dzīvs mierīgums. tāda klusa un patīkami smeldzīgi būšana pilnīgā mierā ar visu pasauli. sajūta, ka nekas visā universā nespēj šo mieru satricināt. bet man vajadzēja nojaust.
atpakaļceļš uz Rīgu.
jau otro dienu vārdi vienkārši kļūst par realitāti. materializējies konteksts. manī pamodās kaut kas tumšs.
Rīga. dusmas. manī ir dusmas. ilgi nespēju saķert viņas aiz astes un saprast - no kurienes tās nāk un uz kurieni iedamas. vienīgais spalvu kumšķis ko spēju izplūkt - bailes. bailes no tā, ka cilvēki melo sev. slēpjas no sevis. bailes, ka es kādreiz varētu iemigt un sameloties sev. bet tas nebija viss. tas nav viss, kas manī notika un notiek.
gājām ar vīru uz Trīra Melanholiju. kļuvu vēl dusmīgāka. man nepatīk māksla, kura nepadara cilvēkus labākus. un man riebjas māksla, kura neatstāj cilvēkiem cerību. man šķiet, ka tas ir noziegums. tā nedrīkst un viss. tas nav godīgi.
pēc filmas iegājām kaukādā jocīgā restorānā iekost. jutos pilnīgi pazudusi tais dusmās. izmisīgi lūdzu, lai vīrs man palīdz. man likās, ka tās dusmas mani nokodīs. viņš palīdzēja. tik silti un skaisti. es izplūcu vēl vienu kumšķi no dusmu astes - es pilnībā nedzīvoju tagadnē. vīrs novembrī brauc uz 3 nedēļām komandējumā. man tas riebjas, viņam tas riebjas un man jau sāk viņa pietrūkt, lai gan viņš nemaz vēl nav aizbraucis.
aizgāju pakūkot darbā kamēr vīrs strādā. satiku ekskolēģi, kura katru reto reizi, kad nejauši tiekamies, uzdod vienus un tos pašus jautājumus un vienmēr ārkārtīgi brīnās par manām, vienām un tām pašām, atbildēm. un atkal pamodās dusmas.
izdzēru litru Baikāla. no tā neierastā cukura daudzuma sāka klapēties sirds un palika mazliet sūdīgi.
tad kolēģe, kura savukārt vienmēr vērīgi klausās ko es runāju, bija nokļuvusi vīna varā un atzinās man cik ļoti viņai pietrūkst mīlestības, bet es viņai esot bezmaz taka piemērs. manas dusmas pārvērtās par bezgalīgi smagu nogurumu un skāņām skumjām. diezgan jau delīriski uzkrāmēju rītdienas izrādi, lai rīt varētu iet no mājām ārā pēc iespējas vēlāk. sapratu, ka man nav spēka sagaidīt brīdi, kad darbu beigs vīrs. aizvilkos uz pēdējo vilcienu. gribēju ielīst stūrī, uzlikt kapuci, aizvērt acis un klusēt. iekāpu vilcienā un uzskrēju tieši virsū vienam no saviem ex. nu tādam, hmm, sarežģītam. visu ceļu bija jārunā. tik daudz vārdu. tik nenormāli daudz konteksta.

pēc šī visa es vēl labāk sapratu, cik laimīga ir mana dzīve, neejot cilvēkos un nelaižot sevī viņu smagumu. jo, ja es ietu, es neprastu nelaist. un tāpat kad iegadās tā iešana, es viņu nemaz negribot sasūcos kā švamme ūdeni.
sapratu, cik labs man ir darbs, ar tik daudz, daudz brīva laika dirnēšanai mājās vai klīšanai pa Plakanciema mežiem kopā ar zirgu. un cik ļoti man ir paveicies ar mīlestību.
lai cik nesakarīgs arī nebūtu viss, kas te sarakstīts, man ir pārāk žēl tās enerģijas, ko es patērēju viņu rakstot, tāpēc lai viņš top iepostēts, šai garumgarajai un ļoti pamācošajai dienai par piemiņu.

es biju jau paspējusi piemirst cik cilvēki un konteksts ir šaušalīgi smagi un nogurdinoši.

skatos apkārt un domāju, ka ja mīlestība nepadara tevi un tavu dzīvi labāku, tad tā mīlestība ir slima un viņa ir jāārstē.

pēdējā laikā ļoti uzkrītoši piepildās visas manas vēlēšanās:
c) nesen domāju par to, cik ļoti noderētu šai sezonai atbilstoši jāšanas cimdiņi, kas, protams, nav nekas diži lēts. šodien aizbraucu pie zirga, gāju pārģērbties, atveru skapi un tur no manas jājamjaciņas kabatas man virsū smaida gandrīz jauni, kvalitatīvi cimdiņi, tuklāt precīzi mans izmērs;
ē) nesen domāju, ka būtu labi, ja kāds augstāks spēks palīdzētu man neēst, kad negribas, it īpaši to attiecinot uz knakstīšanos ap maizītēm. bet, lūdzu - nepagāja ne diena un sarosījās gudrības zobs. smagana uzpampusi, žokli lieki virināt negribas un īpaši nepatīkamas sajūtas mutē rada tieši maizes drupačas;
z) viendien izbļaustījos ka man nav rudens apavu un nav naudas par ko viņus pirkt. aizbraucu uz Rīgu, iegāju humpenē un tur tieši acu priekšā zaļi, no skata nevalkāti zābaciņi par pieci lati, taisni mans izmērs. pie kases pārdevēja rauca pieri un grozīja galvu - ko tik lēti, mums šitādi parasti iet par piecpadsmit.

netieku un netieku ar tām aitām galā.

visi stāsti taču ir par atgriešanos.
vismaz par vēlmi atgriezties.
vai šīs vēlmes apspiešanu.

šitas gads priekš manis ir iegrozījies ārprātīgi nozīmīgs. tik daudz lielu, skaistu, īpašu notikumu. mums atdeva mašīnu, man ir tiesības, esam apprecējušies, mani atrada mans īstais Zirgs un nu viņš pat pieder man, utt. turklāt viss pa lielam pats no sevis ritinās, iegrozās, nokārtojas. vispār nekas nav ticis īpaši plānots (pat kāzas, ne) vai bijis sarežģīti jāizcīna.
no manis tiek prasīts tikai nebaidīties un ripināties līdzi. neslinkot un nelaist garām brīnišķīgās iespējas un izdevības. bet tas ir tik nenormāli grūti un smagi. man visu šo gadu gandrīz nepārtraukti ir sajūta, ka mana dzīve notiek tik ātri, ka es knapi paspēju viņai līdzi. knapi velkos viņai astē. man gandrīz nepārtraukti gribas, lai viss apstājas un uz brīdi atstāj mani pilnīgā mierā. lai vispār nekas nav jādara, lai nav jāpieņem nekādi lēmumi, lai nekas nav jāizvēlas un jādomā. nospiest pauzi. bet tā jau nenotiek, tā ne.
man tik ļoti pietrūkst iekšēja viegluma, atvērtības un elastības.

es nekad, nekad mūžā neesmu meklējusi darbu. visi darbi ir atnākuši pie manis paši. parasti tieši brīžos, kad ir bijuši man vajadzīgi.
nesen sāku sūtīt Kosmosā domu, ka gribas jaunu darbu - labāk apmaksātu un tādu, kurā varētu arī kautkā radoši izpausties (ģērbējas darbs teātrī galīgi neko tādu nepiedāvā). un darba piedāvājums parādījās. pats no sevis. labāk apmaksāts, tāds kas prasa radošu ieguldījumu no sevis, tepat Salaspilī un ar garantiju, ka mani paņems, ja es gribēšu. BET - darba laiks ir no 10iem līdz 18iem + uz maiņām jāstrādā arī 6dienās. ja es ietu tur strādāt, tad man nepaliktu laiks tām nodarbēm, kuru dēļ es vispār strādāju - Kārlim, zirgam, luņošanai pa māju, eckursejām, utt.
nu neko, jāpārformulē manas vēlmes un vajadzības un jāsūta Kosmosā jauna, detalizētāka doma.
diezkā būtu, ja es kādreiz mēģinātu darbu pameklēt pati?

a) ejot uz vilcienu redzēju diezgan baismīgu avāriju. nu ne pašu procesu, bet daļu no sekām. cietušie jau bija prom, gaļa ar nekur nemētājās. auto detaļas gan. sadragāta mūra siena un mašīna ielidojusi kādas mājas dārzā apmēram 20 m tālāk. Raiņa un Budeskalna ielas stūrī. kopš man ir tiesības es šitādas lietas uztveru daudz jūtīgāk. joprojām šķērma dūša par redzēto;
p) noskatījos Nijaramas pasakas. viss būtu vispār pavisam lieliski un ideāli, ja ne pēdējās ainas. bērnu izrādei ne visai atbilstoša un nav saprotams, priekš kam viņa tur piekabināta. visādi citādi ļoooti smuki un mīlīgi. scenogrāfija burvīga, gribas visus tos priekšmetus un iekārtojumu nest uz mājām. Nīmo + Makša dzīvais muzons ļoti foršs un organiski ieaudzēts izrādē;
ī) es esmu atkarīga no īsziņu rakstīšanas. telefonam sāka čakarēties pogu rinda, kurā ir burti p, q, r, s, t, u, v, w, x, y, z. pēdējās dienas nespiežas vispār necik, līdz ar to uzrakstīt normālu īsziņu nav iespējams. un tikai pateicoties tam apjēdzu cik daudz īsziņu es patiesībā rakstu un cik ļoti esmu no tā atkarīga. tās pārsvarā ir nelielas domas, idejas, sajūtas vai mazi notikumiņi, mirklīši, par kuriem gribas uzrakstīt dzīvesbiedram. tādi mazi enerģijas kamolīši, ar kuriem esmu pieradusi ikdienas gaitā apmainīties. un zvanīšana te nelīdz, tas ir kaut kas tāds, par ko man nemaz negribas runāt. cik ir mēģināts izlīdzēties ar zvanīšanu, tas parasti visu padara vēl sliktāku. kaitina. jo tas, ko vajag ir pastarpināta, mazliet laikā nobīdīta, lakoniska, koncentrēta un netieša komunikācija. šis piespiedu īsziņu gavēnis mani kaut kādā ziņā padara emocionāli mazliet nestabilu. stulbi.
kāds nezina labu, lētu un ātru telefonremontdarbnīcu, m?

ja vasarā visas domas, kā aitu bars bij palaistas brīvās ganībās, ta tagad ir sajūta, ka rudens lēnām, bet noteikti dzen tās atpakaļ aplokā. galvā.
uz ziemošanu. cirpšanu, bet varbūt arī uz kaušanu.

man ir tāda jocīga cilvēku kategorija. cilvēki, kuri man ļoti patīk, bet ar kuriem es negribu tieši komunicēt.
viņi iedarbojas uz mani ārkārtīgi nomierinoši, ja atrodas kaut kur blakus, tuvumā, bet komunicē ar kādu citu. man ļoti patīk viņu klātbūtne. viņi rada tādu kā drošības sajūtu, izstaro siltumu un mājīgumu.
bet tiklīdz es palieku ar kādu no viņiem divatā, tā šausmīgi samulstu, jūtos neērti un nedroši. man nav ko teikt un vispār negribas vērt vaļā muti. šķiet, ka mums pat nav par ko runāt. pavisam briesmīgi ir kad kāds no šajā kategorijā ietilpstošajiem piezvana - man jau tā ne visai patīk runāt pa telefonu, bet šādos gadījumos katrs vārds mokoši spiežas rīklē kā milzīgs, karsts kartupelis.
dažos gadījumos liekas ka šitās sajūtas ir abpusējas.
es esmu daudz par viņiem domājusi, bet tā arī neesmu sapratusi, kur tas suns ir aprakts un kāpēc tā ira.