*

šodien bija ļoti, ļoti gara diena. īsti nesaprotu vai man vispār gribas rakstīt, bet tā kā vīrs turpina būvēt Oblomovu, tad rakstīšu, jo gribas drīzāk tikt no tā visa vaļā un ātrākais man zināmais veids kā to izdarīt ir vārdi.
Cēsis. trīs pasaulē foršākās kursabiedrenes. pils parks rudenī ļoti skaists. burvīga kafejnīca Rīga. glāze gruzīnu vīna un ļoti sāļa ķirbju-ingvera zupa. ļoti, ļoti dziļš un dzīvs mierīgums. tāda klusa un patīkami smeldzīgi būšana pilnīgā mierā ar visu pasauli. sajūta, ka nekas visā universā nespēj šo mieru satricināt. bet man vajadzēja nojaust.
atpakaļceļš uz Rīgu.
jau otro dienu vārdi vienkārši kļūst par realitāti. materializējies konteksts. manī pamodās kaut kas tumšs.
Rīga. dusmas. manī ir dusmas. ilgi nespēju saķert viņas aiz astes un saprast - no kurienes tās nāk un uz kurieni iedamas. vienīgais spalvu kumšķis ko spēju izplūkt - bailes. bailes no tā, ka cilvēki melo sev. slēpjas no sevis. bailes, ka es kādreiz varētu iemigt un sameloties sev. bet tas nebija viss. tas nav viss, kas manī notika un notiek.
gājām ar vīru uz Trīra Melanholiju. kļuvu vēl dusmīgāka. man nepatīk māksla, kura nepadara cilvēkus labākus. un man riebjas māksla, kura neatstāj cilvēkiem cerību. man šķiet, ka tas ir noziegums. tā nedrīkst un viss. tas nav godīgi.
pēc filmas iegājām kaukādā jocīgā restorānā iekost. jutos pilnīgi pazudusi tais dusmās. izmisīgi lūdzu, lai vīrs man palīdz. man likās, ka tās dusmas mani nokodīs. viņš palīdzēja. tik silti un skaisti. es izplūcu vēl vienu kumšķi no dusmu astes - es pilnībā nedzīvoju tagadnē. vīrs novembrī brauc uz 3 nedēļām komandējumā. man tas riebjas, viņam tas riebjas un man jau sāk viņa pietrūkt, lai gan viņš nemaz vēl nav aizbraucis.
aizgāju pakūkot darbā kamēr vīrs strādā. satiku ekskolēģi, kura katru reto reizi, kad nejauši tiekamies, uzdod vienus un tos pašus jautājumus un vienmēr ārkārtīgi brīnās par manām, vienām un tām pašām, atbildēm. un atkal pamodās dusmas.
izdzēru litru Baikāla. no tā neierastā cukura daudzuma sāka klapēties sirds un palika mazliet sūdīgi.
tad kolēģe, kura savukārt vienmēr vērīgi klausās ko es runāju, bija nokļuvusi vīna varā un atzinās man cik ļoti viņai pietrūkst mīlestības, bet es viņai esot bezmaz taka piemērs. manas dusmas pārvērtās par bezgalīgi smagu nogurumu un skāņām skumjām. diezgan jau delīriski uzkrāmēju rītdienas izrādi, lai rīt varētu iet no mājām ārā pēc iespējas vēlāk. sapratu, ka man nav spēka sagaidīt brīdi, kad darbu beigs vīrs. aizvilkos uz pēdējo vilcienu. gribēju ielīst stūrī, uzlikt kapuci, aizvērt acis un klusēt. iekāpu vilcienā un uzskrēju tieši virsū vienam no saviem ex. nu tādam, hmm, sarežģītam. visu ceļu bija jārunā. tik daudz vārdu. tik nenormāli daudz konteksta.

pēc šī visa es vēl labāk sapratu, cik laimīga ir mana dzīve, neejot cilvēkos un nelaižot sevī viņu smagumu. jo, ja es ietu, es neprastu nelaist. un tāpat kad iegadās tā iešana, es viņu nemaz negribot sasūcos kā švamme ūdeni.
sapratu, cik labs man ir darbs, ar tik daudz, daudz brīva laika dirnēšanai mājās vai klīšanai pa Plakanciema mežiem kopā ar zirgu. un cik ļoti man ir paveicies ar mīlestību.
lai cik nesakarīgs arī nebūtu viss, kas te sarakstīts, man ir pārāk žēl tās enerģijas, ko es patērēju viņu rakstot, tāpēc lai viņš top iepostēts, šai garumgarajai un ļoti pamācošajai dienai par piemiņu.

es biju jau paspējusi piemirst cik cilvēki un konteksts ir šaušalīgi smagi un nogurdinoši.