*

*) Saulgriežos anksēju, jo tipa atbraucu mājās, bet visu laiku bija sajūta, ka manā plānā ir caurums un ka kkas nebūs labi topošās producējamās izrādes sakarā. Jo tā top ļoti īsā laikā un pirms Jāņiem visam bija jābūt saudz maz skaidram un sagādātam, lai šodien jau sāktu Cēsīs. No otras puses - pagājšgad es neko neproducēju, bet stāv rakstīts, ka tāpat anksēju;
*) šogad trīsgadu cikla ietvaros Jāņi atkal bija Mētrienā, tur vienmēr ir visforšāk. Un es nenormāli apbrīnoju saimnieku bezgalīgo cilvēkmīlestību. Un arī to, ka var būt skaisti tradicionālie svētki gan bez šizotērikas, gan pastalainuma;
*) var just, ka Cēsis ir pieradušas pie tūristiem. Citas mazpilsētas varētu pamācīties. Vienā ēdinātavā bez problēmām samainīja pārpratuma pēc (neskaidrs uzraksts uz lielās tāfeles) pasūtīto neveģetāro sēņu picu pret veģetāro. Otrā sakompilēja ļoti garšīgus vegāniskus burgerus no pieejamajām sastāvdaļām;
*) no rīta atbildēju uz svarīgiem epastiem, kad kompis vnk čiks un palika melns un kluss un nekādi parastie atdzīvināšanas pasākumi nelīdzēja. Aizstiepu uz remontu, izrādījās, ka kkāda izlīdusi skrūvīte ir radījusi īssavienojumu un nodedzinājusi multikontrolieri. Cēsīs to nelabo, tas ir dārgi un iespējams ilgi. Un pirmizrādes nedēļā, bļe!!!!!
*) visādi citādi viss skaisti. Ā, nu mašīna varētu neizdvest to šausmīgo skaņu un ceļš Smiltene-Rauna varētu nebūt tik drausmīgā stāvoklī - viņš jau tāds visai ekstremāls un atbilst labākajiem Krievijas aizpakaļas standartiem.

BEIDZOT abiem sakrita brīvs vienā dienā + ārā nebija baismīgs laiks (bija visai ciešami, bet tomēr baigi vējaini), lai varētu aizdoties eckursejā. tā, kā +/- viss nesteidzīga vienas dienas brauciena rādiusā ir redzēts, bet neredzētākām vietām (Latgale un Dienvidkurzeme) būtu jāplāno vairākdienu tripi, nolēmām atkal apmeklēt Cīrulīšu dabas takas Cēsīs. Reiz jau tur bijām vasarā un mums ļoti patika. Ļoti patika arī šoreiz, es teiktu, ka tā ir viena no jaukākajām un smukākajām vietām LV. Nolēmām, ka jāapmeklē tā visos gadalaikos.

( ilustrācijas )

saulgriezēt sāku 21. jūnijā pie zirgiem. atšķirībā no pagājušā gada, šogad zirgi baigi nepavilkās uz saulgriezēšanu. bet vainadziņu Radis dabūja un drīz vien to arī pazaudēja.
( 21.06. )

tripa pirmā diena: Salaspils - Cēsis - Ninieris - Priekuļi - Smiltene - Niedrājs - Cērtenes pilskalns - Klievezers - Mācītājmuiža - Blome - Brutuļi - Vijciems - Smiltene.
( 22.06. )

diena nr2: Niedrājs - Vecsautiņu avoti - Rēveļi - Jaunpiebalga - Vecpiebalga - Inesis - Ineši - Madona - Mētriena - Podnieku Dumpju darbnīca "Brīvniekos"
( 23.06. )

trešā diena: Podnieku Dumpju darbnīca "Brīvniekos" - Odzienas ezers - Lautere - Viesiena - "Kalna Tīži" - Ērgļi - Velna klēpis - Kangaru ezers - Salaspils
( 24.06. )

bij jocīga dzimšansdiena. ieplānotie plāni galīgi izgāzās, radās citi, sazarojās, savērpās, apgriezās otrādi, izveda caur Niedrāju un atveda atpakaļ līdz mājām. neforšākā daļa - tas ārkārīgi savādais privātais festivāls Leukadionīss, kurā bija jāspēlē Tesai. likās, ka galīgi ne tur esam nokļuvuši un ne Tesa, ne Horizons tai izteikti pieaugušie-ar-bērniem-šašliks-batuts publikā neiederējas. lielāko daļu laika pavadīju guļot mašīnā. tai laikā, kurā negulēju, aplūkoju Raunas ieteku Gaujā un redzēju, kopāņemot, kādu sauju ar jāņtārpiņiem. tie nebija redzēti gadiem.
pirms tam bija neiedomājami smukā Cīrulīšu dabas taka pie Cēsīm un Ērgļu klintis.
pēc tam bija Lielā Ellīte, neplānots līkums pa grantinieku Cēsis-Mārsnēni-Smiltene līdz Niedrājam, lai pliki tai iemērktos ap saullēkta laiku.

( foto )

( kultūras teorētiķes Cēsīs )

šodien bija ļoti, ļoti gara diena. īsti nesaprotu vai man vispār gribas rakstīt, bet tā kā vīrs turpina būvēt Oblomovu, tad rakstīšu, jo gribas drīzāk tikt no tā visa vaļā un ātrākais man zināmais veids kā to izdarīt ir vārdi.
Cēsis. trīs pasaulē foršākās kursabiedrenes. pils parks rudenī ļoti skaists. burvīga kafejnīca Rīga. glāze gruzīnu vīna un ļoti sāļa ķirbju-ingvera zupa. ļoti, ļoti dziļš un dzīvs mierīgums. tāda klusa un patīkami smeldzīgi būšana pilnīgā mierā ar visu pasauli. sajūta, ka nekas visā universā nespēj šo mieru satricināt. bet man vajadzēja nojaust.
atpakaļceļš uz Rīgu.
jau otro dienu vārdi vienkārši kļūst par realitāti. materializējies konteksts. manī pamodās kaut kas tumšs.
Rīga. dusmas. manī ir dusmas. ilgi nespēju saķert viņas aiz astes un saprast - no kurienes tās nāk un uz kurieni iedamas. vienīgais spalvu kumšķis ko spēju izplūkt - bailes. bailes no tā, ka cilvēki melo sev. slēpjas no sevis. bailes, ka es kādreiz varētu iemigt un sameloties sev. bet tas nebija viss. tas nav viss, kas manī notika un notiek.
gājām ar vīru uz Trīra Melanholiju. kļuvu vēl dusmīgāka. man nepatīk māksla, kura nepadara cilvēkus labākus. un man riebjas māksla, kura neatstāj cilvēkiem cerību. man šķiet, ka tas ir noziegums. tā nedrīkst un viss. tas nav godīgi.
pēc filmas iegājām kaukādā jocīgā restorānā iekost. jutos pilnīgi pazudusi tais dusmās. izmisīgi lūdzu, lai vīrs man palīdz. man likās, ka tās dusmas mani nokodīs. viņš palīdzēja. tik silti un skaisti. es izplūcu vēl vienu kumšķi no dusmu astes - es pilnībā nedzīvoju tagadnē. vīrs novembrī brauc uz 3 nedēļām komandējumā. man tas riebjas, viņam tas riebjas un man jau sāk viņa pietrūkt, lai gan viņš nemaz vēl nav aizbraucis.
aizgāju pakūkot darbā kamēr vīrs strādā. satiku ekskolēģi, kura katru reto reizi, kad nejauši tiekamies, uzdod vienus un tos pašus jautājumus un vienmēr ārkārtīgi brīnās par manām, vienām un tām pašām, atbildēm. un atkal pamodās dusmas.
izdzēru litru Baikāla. no tā neierastā cukura daudzuma sāka klapēties sirds un palika mazliet sūdīgi.
tad kolēģe, kura savukārt vienmēr vērīgi klausās ko es runāju, bija nokļuvusi vīna varā un atzinās man cik ļoti viņai pietrūkst mīlestības, bet es viņai esot bezmaz taka piemērs. manas dusmas pārvērtās par bezgalīgi smagu nogurumu un skāņām skumjām. diezgan jau delīriski uzkrāmēju rītdienas izrādi, lai rīt varētu iet no mājām ārā pēc iespējas vēlāk. sapratu, ka man nav spēka sagaidīt brīdi, kad darbu beigs vīrs. aizvilkos uz pēdējo vilcienu. gribēju ielīst stūrī, uzlikt kapuci, aizvērt acis un klusēt. iekāpu vilcienā un uzskrēju tieši virsū vienam no saviem ex. nu tādam, hmm, sarežģītam. visu ceļu bija jārunā. tik daudz vārdu. tik nenormāli daudz konteksta.

pēc šī visa es vēl labāk sapratu, cik laimīga ir mana dzīve, neejot cilvēkos un nelaižot sevī viņu smagumu. jo, ja es ietu, es neprastu nelaist. un tāpat kad iegadās tā iešana, es viņu nemaz negribot sasūcos kā švamme ūdeni.
sapratu, cik labs man ir darbs, ar tik daudz, daudz brīva laika dirnēšanai mājās vai klīšanai pa Plakanciema mežiem kopā ar zirgu. un cik ļoti man ir paveicies ar mīlestību.
lai cik nesakarīgs arī nebūtu viss, kas te sarakstīts, man ir pārāk žēl tās enerģijas, ko es patērēju viņu rakstot, tāpēc lai viņš top iepostēts, šai garumgarajai un ļoti pamācošajai dienai par piemiņu.

es biju jau paspējusi piemirst cik cilvēki un konteksts ir šaušalīgi smagi un nogurdinoši.

( pirms nedēļas )

p.s. un PALDIES visiem gratulētājiem!!!

*) vakardienas lieliskākais moments - mums par godu nejauši zemē nomestais puķupods absolūti lieliskā brīdī;
*) vakardienas pirtošanās bija visforšākā pirtošanās no visām pirtošanās reizēm manā mūžā. manā mūžā gan nav bijis diezko daudz pirtošanās reižu, es labprāt pirtotos biežāk (it īpaši, ja var tā kā vakar);
*) jūrā, pie Mangaļsalas mola, izrādās vēl ir ledus;
*) Sarkanās klintis un Rūcamavots pie Cēsīm ir ļoti jauka vieta. pašas Cēsis gan man no visām Vidzemes pilsētām patīk vismazāk. architektūra jau glīta, bet kopējā sajūta kaukā nevisai;
*) šodien izveicu varoņdarbu - iestūrēju ar auto teātra vārtrūmē un pēcāk izstūrēju arī ārā. tiesa gan vēlāk, braucot augšā uz Salu tilta un pārkārtojoties joslās, gandrīz iešķēlu vienam sānā;
*) daži cilvēki ir krietni mazāk vērīgi nekā man likās. bet daži savukārt ir tieši tik vērīgi cik man likās;
*) Kārlis foršs;