*

( Rīga. 17. marts )

Radžai vai nu neinteresē citi suņi, vai riebjas - ja tie bāžas virsū. Pirms dažām nedēļām kaimiņiem nomira vecais suns un viņi paņēma jaunu no patversmes. Augumā jau izaugušu, bet pēc sejas un izdarībām normāls tīnis. Turklāt tāds liels, naivs, dzeltens un bezgalīgu gaišumu un saulainumu izstarojošs. Tiklīdz Radža ieraudzīja, ka tāds uzradies, tā neslēptā naidīgumā metās uz sētu zobus klabinādama un riedama līdz pilnīgam aizsmakumam. Taču Rokijs ieraugot Radžu, iemīlējās viņā uz līdzenas vietas. Sākumā, kad Radža metās uz viņa pusi, viņš ierāvis asti kājstarpē metās bēgt, bet vienmēr atgriezās un ar laiku baidījās ar vien mazāk. Paspēra tikai kautru solīti prom no sētas. Un visu šo laiku viņš turpina cerēt, ka beigu beigās izpelnīsies viņas labvēlību. Man bija viņa žēl, jo cik nu es pazīstu Radžu, neticēju, ka viņam jelkad izdosies. Domāju, ka drīzāk viņš pamazām pārņems viņas uzvedību un metīsies viņai pretī no savas sētas puses. Taču pēdējās dienās izskatās, ka viņa saulainums, bezgalīgā pacietība un naivais cerīgums, sāk Radžu uzvarēt. Viņa izskatās tāda, hmm, confused. Bet vairs nemetas viņam virsū, kad ierauga. Brīžiem viņi pat skraida katrs savā sētas pusē ar nepārprotami draudzīgu un spēlīgu ķermeņa valodu. Reizēm apguļas katrs savā pusē un skatās. Radža šausmīgi apmulsusi, šams ļoti priecīgi. Grūti jau viņam būt tik pacietīgam, brīžiem viņš satrakojas - lekdams un riedams nes Radžai visādas mantas un žagarus (kurus viņa protams caur sētu nevar dabūt) un Radžai tad liekas ka viņa manieres ir briesmīgas un viņa atkal metas ar zobiem pret sētu. Tad atkal aprimst un ar garu, samulsušu degunu atsēžas un saspringti skatās. Bet viņa vismaz vairs neceļ spalvu uz kumbra un arī to zobu klabināšanu dara ļoti īslaicīgi. Es šodien lielu dienas daļu pavadīju viņus vērojot. Ritīgs mīlas stāsts/seriāls. Ja Rokijam izdosies uzlauzt Radžas sirdi pavisam, es būšu ļoti izbrīnīta un ļoti priecīga. Jo, manuprāt, Radžas dzīvē ir par maz sunīguma un šādas attiecības viņas psihoemocionālajam stāvoklim nenoliedzami nāktu par labu.

( dažas ļoti sūdīgas kvalitātes ilustrācijas )

p.s. dzīvnieku dzīves novērošana vispār ir viena no manām mīļākajām nodarbēm

*esi sveicināts novembri. zemenes un pojenes ir sakapātas un izšķaidītas, kumelītes tējai arī nepaspēju novākt. viss dārzs ir vienā lielā putrā;
*pirmdien biju ar dažām garderobes kolēģēm Ulubelē staidzināt suņus. tur bija savādāka noskaņa nekā Mežavairogos. un tiešām tas ir tiesa, ka ar katru nākamo reizi, paliek emocionāli vieglāk;
*Rīga ir brīnišķīga. vakar gaidot, kad beigsies darbs, klīdu pa Pārdaugavu. vējā sadzirdēju skanam "Dindaru, dandaru, ozoliņi". sekoju vējam un nokļuvu Vācieša muzejā, kur notikās kkāds saulgriežu pasākums ar Skandiniekiem un ugunsplosta laišanu Māras dīķi. Žēl, ka tik vēlu uzklīdu, gandrīz uzreiz bija jāiet atkal atpakaļ, lai paspētu uz Garās dzīves beigām;
*no nakts tirgus pazdušas lētās poļu zemenes, bet parādījušās dārgas it kā vietējās zemenes. un saradušies krietni vairāk un dažādāki dārzeņi;
*tikko paēdām PERFEKTAS saulgriežu laika pusdienas - vārītus jaunos kartupelīšus ar svaigu linsēklu eļļu, lapu salātiem un vegan mandeļu-ķimeņu sieru. saldajā mana pagājšnakts zemeņu-kokospiena kūka un bērzu sulas vīns (vīns mums nostāvēja ledusskapī vairāk nekā gadu - kopš pērnā Brīvdabas muzeja gadatirgus. bet tas ir patiešām ļoti labs);
*šodien pēdējā šīs sezonas izrāde un priekšpēdējā darbdiena. pēc svētkiem vēl būs jāaiziet novākt izmazgātie kostīmi. vēl šodien ir sezonas noslēguma pārtijs;
*nav labāka muzikālā pavadījuma šai dienai, kā Billija Halideja.

( ilustrācijas )

( miglainas miglas bildes )

( ārā )

iepazīstinu zvēru ar jauno apkārtni - ( rudens botāniskajā dārzā )

( palags )

( bildes )

aplis ir noslēdzies. kopš svētdienas esmu atpakaļ Botāniskā dārza stallī. šoreiz gan ar savu zirgu un tur tagad saimnieko cita saimniece. iepriekšējā bija visu tā diezgan nolaidusi, tad nu šobrīd notiek aktīva teritorijas sakopšana un labiekārtošana. vienīgais, kas dara bažīgu ir tas, ka jaunajai saimniecei nav vispār nekādas iepriekšējas pieredzes ar zirgiem. saimniekot viņa tur sāka šopavasar. zirgus uz jauno vietu pārvedām kājām - sanāca iet praktiski taisnā līnijā 3,5 km. ceru, ka vismaz pārziemot te varēs labi un neradīsies nekādi neatrisināmi, ar zirga labturību saistīti konflikti. ir jau sarunāts, ka mūsu kompānijai tiks iekārtots naktsaploks ziemai, lai viņi varētu dzīvot ārā 24/7.

( mazliet bilžu )

vasara beidzās ar piedalīšanos treniņmačos divos maršrutos - vadības un 50cm. mūsu pirmie mači vispār (2 starti orientēšanās tipa sacensībās mežā un vienā nestandarta shēmā neskaitās). vispār jau bija baigā sasteiguma sajūta, jo zirgs tik pirms pusotras nedēļas beidza klibot, jāts nebija, treniņi nebija bijuši, uz to, ka startēšu arī 50cm maršrutā es pavilkos tikai vakar vēlu vakarā... bet, lai arī tehnika ļoti kliboja sajūta bija laba. kad pērnpavasar jāju shēmu un pirms tam regulāri ņēmu treniņus pie labas treneres, bija daudz trakāk. sajūtu ziņā. šoreiz bija tā, ka es uztraucos vairāk nekā zirgs un viņam pietika miera un pacietības paņemt mani azotē un iznest visam cauri. agrāk man likās, ka par ko tādu nemaz nevar sapņot. ka man ir diezgan nervozs, diezgan bailīgs un aizdomīgs zirgs un, ja es uzcepšos, tad viņš uzcepsies divkārt (tā arī agrāk bija).
kautkā nemanot ir ļoti pieaugusi un padziļinājusies savstarpējā uzticēšanās. un man ir tāda sajūta, ka tas zirgs manis dēļ būtu gatavs uz visu. protams, ne padevīgi, kalpiski vai uz līdzenas vietas. bet godīgi, cieņpilni un pacietīgi runājot, varētu sarunāt jebko. ja sākumā viņš bija šausmīgi noslēgts un nerādīja kāds ir patiesībā, tad pamazām viņā ir atklājusies ļoti skaista, dziļa, maiga, gudra un pamatīga būtne. un lai gan no vienas puses man ir sajūta ka es viņu pazīstu, viņš nebeidz mani pārsteigt ar jaunām niansēm un personības šķautnēm. un viņš smaida arvien biežāk, ilgāk un atvērtāk (sākumā vispār nesmaidīja. varētu teikt, ka viņa vienkārši nebija, tik dziļi iekšā viņš bija noslēdzies).
es to zirgu ļoti, ļoti, ļoti mīlu.

( mazliet bilžu )

biju ciemos pie zirga un sapratu, ka tagad, kad viņš dzīvo tik tuvu mājām, liekas vesela mūžība pagājusi, ja neredzu viņu divas dienas. uz Dabas zirgiem es nevarēju tik bieži izbraukāt.
bet es ceru, ka es kaut kad varēšu apvienot abus - mežu un zirga redzēšanu ikdienā.

( dažs bilds no pēdējā laika )

svētdienas novakarē vīrs mani iesēdināja mašīnā pie trim vīriešiem un mēs uzsākām ~5h garu ceļu pie ceturtā vīrieša Lietuvijas lielākajā mežā. pilnīga nekuriene, kur pa kreisi dzīvo vilku bars ar trim īpatņiem, pa labi ar deviņiem, kuri nekautrējas ziemā pie iebraucamā ceļa noēst mežacūku. elektrība izpaužas kā trīs led spuldzes un radio, kuru darbināšanai akumulators jālādē reizi pusgadā. tualete ar divām sēdvietām un milzu logiem. divi dīķi un, 20 min kājāmgājiena attālumā, apaļš milzezers. malamuts Meška. ugunskurs, krītošas zvaigznes, personīgais pavārs, alus, kas dzesējas upē. pretīgi smirdoši cigāri komplektā ar sēmenēm.

( tālu Lietuvā )

vakardien, par spīti tam, ka biju gulējusi ~4h un nerimstoši lija bija viena no jaukākajām, mierīgākajam un interesantākajām dienā pēdējo mēnešu laikā. podniekBaiba, kas mūs mēģina ievilkt Senās vides darbnīcā, teica, lai atbraucam uz Seno tradīciju festivālu Tērvetē (kas iepriekšējos 9 gadus saucās Zemgaļu svētki).
mēs aizbraucām, mūs ietērpa arheoloģiskajos tērpos un palaida nodarboties ar arheoloģisko neko nedarīšanu.

*jātnieku paraugdemonstrējumi gan bija baisi. piedalījās saujiņa viduslaiku aktīvistu, kuru jāšanas prasme bija tādā līmenī, kā spēja nenokrist no zirga visās gaitās, bet (ne)sajēga par zirga vadīšanu aprobežojās ar nenormālu trenzes raušanu mutē nepārtraukti (gan, lai apstādinātu, gan pagrieztu) un intensīvu papēžu ciršanu sānos. zirgi bija parasti nomas zirgi, turpat no Tērvetes. pārbijušies no visiem tiem pīķiem un zobeniem, izmisušām acīm un sarautām mutēm. protams, cilvēku pūlis stāvēja apkārt un priecājās. tas bija tiešām ļoti, ļoti bēdīgs skats;
*bruņinieku cīņas arī bija ne visai estētiski baudāmas un interesantas. vismaz priekš manis;
*man patika sēdēt ar silikonu impregnētā lina teltī, pavadīt laiku jaukā sabiedrībā, ik pa brīdim asistēt apmeklētājiem graudu beršanā ar graudberzi;
*ļoti gribējās pamēģināt lokšaušanu (bērnībā indejāņi bija viena no mīļākajām rotaļām), bet lietus dēļ nesanāca, jo negribējās mērcēt lokus;
*ugunskurā, māla podā vārīta prosas putra ir ļoti garšīga;
*par lielu pārsteigumu satiku proporcionāli daudz vairāk pazīstamu cilvēku, nekā mazajā Zvērā, turklāt tādus, kurus īsti nebiju domājusi tādā pasākumā ieraudzīt;
*lai gan pasākuma organizators - Lielķēniņš ir ļoti savāda persona, tomēr Tērvetes koka pili viņš uztaisījis ļoti smuku. pabeigta ir pirmā no trim daļām, bet iekšā ir daudz interesantu eksponātu un arheoloģisko atdarinājumu tiešām glītās vitrīnās;
*papļāpāju ar visādiem interesantiem cilvēkiem;
*karoč man ļoti, ļoti patika, jo bija kaut kas jauns un iepriekš nepieredzēts, turklāt lieliskā kompānijā un jaukā, nepiespiestā atmosfērā.


( ilustrācijas )

Vakarpēcpusdien radās neplānota ideja aizlaist uz koncertu Kāla ezerā. ļoti veiksmīgi aizņēmos piepūšamo laivu (ļoti mazu, ļoti vecu, ~ 10 gadus nelietotu un vispār visādā ziņā aizdomīgu) un ap pusdiviem naktī braucām ārā no Salaspils. Kārlis bija diezgan pārliecināts, ka ar to laivu mums labi neklāsies, bet beigās izgāja diezgan tīri ciešami. aizīrāmies līdz peldošajai skatuvei, kura ap pieciem no rīta sāka dreifēt ezerā. bija pavēss, bet satinoties guļammaisā bija ciešami. ezers un tā apkārtne šausmīgi skaista, rīts arī bija ļoti skaists. pats koncerts nu tā - jumtu nerāva nost. brīžam dziedāja Kārlis Kazāks - tas man ar nu tā. bet jebkurā gadījumā ideja un tās izpildījums baigi, baigi forši. es vispār labprāt tādā veidā klausītos ASMZ konci, vai Pēteri Vasku vai pat Tesu. atmosfēra tāda jauka un mazliet sirreāla - mazliet miglains rīts uz ezera, ūdens šļakstināšanās, cilvēki laivās ar termosiem un balzāmiem un peldoša skatuve - visi tādi samiegojušies, mierīgi un apcerīgi. mēs gan nosmējām, ka ideāla vieta meiteņu koļīšanai, jo auditorijā, protams, meitenes bija krietnā pārsvarā.
pēc konča, par spīti rīta drebulim, saņēmāmies arī nopeldēties Kālā un braucām mājās. pa ceļam iebraucām vēl Velna klēpī, kuru viņreiz, no Jāņiem braucot, nebijām mācējuši atrast.

fotoaparātu tai aizdomīgajā laivā es neuzdrošinājos ņemt līdzā, bet tā kā man ir slapjumdrošais Sonī telefons, tad varu piedāvāt ieskatam dažas bildes. gan jau tuvāko dienu laikā būs pilns internets ar labākām. ( uz Kāla )

( Kurzemē )

( pagājšnedēļ )

6dienas rītā pamodāmies mašīnā, festivālā. vispār bija diezgan klusi, neviens baigi nebļaustījās, metāls ar vēl nebija sācies. pie blakus mašīnas zemē mētājās daudz apgrauztu kaulu. lija lietus. aizbraucām uz vakardienas jauko kafejnīcu pakafijot un apmeklēt civilizētu WC, tad atgriezāmies Rubiķu ezerā, lai lietum gāžot nopeldētos un devāmies uz Utenu. tā bija tuvākā lielā pilsēta, cerējām, ka tur varbūt atradīsies kas interesants, kā pavadīt dienu līdz Tesas koncertam. Anikščos īsti vairs nebija ko redzēt, turklāt pilsētu bija apsēduši metālisti. diezkas jau tā Utena nebija. tāda industriāla pilsēta ar ļoti knapu tūrisma informācijas centru, kurā mums ieteica aizbraukt līdz vienam no trim pilsētā esošajiem ezeriem, jo tur esot skulptūru kalns. biju iztēlojusies kko līdzīgu Tērvetei, tāpēc jutos mazliet piemānīta, kad tur nelielā pakalniņā atradām vien dažas skulptūras, kuras kaukādā sakarā bija saistītas ar precību tēmu.
mazliet pastaigājuši gar ezeru (kas patiesībā saucas Utenas dīķis un ir uzpludināta upe) devāmies meklēt hipodromu, kuru biju ievērojusi kartē. es nekad nebiju bijusi hipodromā, gribēju pastīties kāds izskatās. tur gan bija slēgts, notika regbija treniņš un nepiederošas personas neielaida, bet sargs tomēr atļāva aiziet līdz skrejceļa sētiņai un paskatīties.
pēc tā visa mums joprojām bija daudz laika līdz Tesas koncertam, tāpēc pabraucām atpakaļ uz centra pusi un apgājām apkārt Daunišķim - tas tur tāds mazs ezeriņš pilsētā. tur bija daudz visādu putnu un tā diezgan jauki.
tad bija jau pēcpusdiena un Kārlim bij jābrauc spēlēt. kamēr viņi kravājās, es pabeidzu lasīt grāmatu. Tesas uzstāšanās laikā sākās baismīgs negaiss, kura lielāko daļu es pavadīju sēžot nenormāli ērtā pufkrēslā zem klajas debess. bija tik ērti, ka negribējās celties un lietiņš arī tāds jauks un silts. piecēlos pēdējās dziesmas laikā, kad a) iedobumā ko veidoja mana sēžamvieta sāka krāties jau nekontrolējami daudz lietusūdens; b) izmisīgi nevarēju atcerēties vai mašīnai lūku aiztaisīju vai nē. pēc konča vēl kādu laiku uzkavējāmies, cerot sagaidīt pārtiku, ko deva par taloniem, bet tā īsti nesagaidījām un braucām mājās. pa ceļam vēl iebraucām Biržos - lai nakts aizsegā pliki nopeldētos Širvēnā.

( ilustrācijas )

pēc ne visai labi gulētas nakts (leišu ballīte netālajā kempingā + apses, kas nosūcot cilvēkiem enerģiju) nopeldējāmies un braucām uz Anikščiem padzert kafiju. tālākais plāns jau bija skaidrs - Zirgu muzejs Ņuroņu ciemā mazliet ārpus Anikščiem. tas bija ļoti jauks un plašs un interesatns, turklāt ieejas biļete maksāja tikai 6 litus (~1.20 Ls). vienīgā problēma - visa informācija lietuviski. tikai vienā ēkā bija arī angliski šis tas rakstīts. nē nu, ja baigi iedziļinās un lasa, tad var kko saprast arī lietuviski, bet smadzenes ātri uzvārās un ir liels risks ar tādiem vārdiem, kas abās valodās ir vienādi, bet nozīmē pavisam ko citu. turklāt man radās iespaids, ka leišiem ir vieglāk saprast latviski, nekā mums lietuviski.
Zirgu muzejā tātad bija vesels ēku komplekss - vienā par zirgu vēsturi, vienā savākti visdažādākie zirgvilkmes transportlīdzekļi, citā visādi zirgvilkmes darba rīki un vēl bija dažādu seno amatu mājas + tipiska Augštaitijas zemnieku sēta. vairumā amatu māju notika arī aktīva darbība vai vismaz bija cilvēks, kas kko pastāsta. bija diezgan interesants stāsts keramikas mājā - krieviski, bet tā kā stāstītājas krievu valoda nebija pašā augstākajā līmenī un viņa lietoja vienkāršākus vārdus, tad es diezgan daudz ko sapratu. galdniekmājā gan vīriņš runāja tik labi, ātri un specifiskiem vārdiem, ka ne es, ne Kārlis neko nesapratām. audējas un kalējs gan tādi nerunīgi bija, ar tiem mēs neparunājāmies. katrā ziņā tur ir ļoti jauki. ir arī paši zirgi un zirgu tematikā kokgriezts atrakciju laukums.
pēc tam nopeldējāmies Šventojā un braucām uz Anikšču trīsstāvīgo Maximu pēc provianta, kuru devāmies ieturēt nejauši atrastā zaļajā zonā Šventojes krastā, pa kuru pēc ēšanas mazliet arī pastaigājām.
pa to laiku bija pienākusi pēcpusdiena, drīz bija jāierodas pārējai Tesai tāpēc vajadzēja meklēt kur īsti atrodas festivāls Velnio Akmuo. festivālu mēs atradām, bet pārējā Tesa tā arī neatbrauca un notika zināma stresošana par Tesas pārcelšanu uz nākamo dienu, citu skatuvi un citu laiku. godīgi sakot, es biju ļotā nesajūsmā par šādu notikumu pavērsienu, jo lija lietus, apkārt skanēja briesmīga mūzika (sauss un rēcošs kardānmetāls), vieta arī nu tāda (festivāls notika estrādē, netālu no pilsētas centra. viss tāds sterils, ar žogu apkārt) un es jau biju sadomājusies, kā tonakt gulēšu pati savā gultiņā. bet tā, kā 6dien paredzētā talka bija ļoti sarežģītu apstākļu dēļ atcēlusies, tad īsti kur sprukt nebija (Kārlis gan piedāvāja palikt teltī un, lai es braucu ar auto mājās, bet tas jau nu gan galīgi nekur neder), tāpēc pavadīju vakaru lasot dzimšansdienā saņemto grāmatu - Vīrs, kas zināja čūskuvārdus.
tā kā lija lietus un mūsu telts ar tām kociņu šinām ir pavisam ūdensnedroša (jo nav iespējams nostiept ārējo apvalku), tad gulējām vnk mašīnā.

( ilustrācijas )

vispār es gribēju visu Lietuviju vienā postā iebāzt, bet man tais 3 dienās ir sabildējies tik daudz bilžu, ka es netieku nekādā jēgā.
karoč ar domu, ka Tesa 5dien spēlē Devilstounā Anikščos, bet 6dien jābūt mājās uz talku, braucām ārā 4dien rīta pusē, lai mazliet paekskursētu.
Vecumniekos no ārpuses apskatījām kokgriezumu paradīzi, kas izskatījās ļoti lietuviska, tāpēc es nemaz nebrīnījos, kad uzzināju ka saimniekam ir visnotaļ lietuvisks uzvārds - Audzijonis.
Skaistkalnē zināmā mērā neveiksmīgi meklējām karsta kritenes. taka bija diezgan aizaugusi un avenāju apsēsta, turklāt mežs likās tāds ne pārāk mājīgs - negribējās ilgi uzkavēties.
Birži - koncentrējāmies uz Širvēnas ezeru. apgājām pusloku pa Biržu pils nocietinājuma vaļņiem, kas ir pie ezera, tad peldējāmies ezerā, un pēc tam gājām pa puskilometru garo gājēju tiltu uz Astravas muižu un nācām atpakaļ. tā baigi labi nestaigājās, jo bija šausmīgi spiedīgs gaiss. man vispār patīk karstums, bet tāds aktīvs - nu kad svīst un karsē. bet tai dienā, lai gan termometri pilsētā rādīja +32 grādus, tad jāsvīst baigi nebija, toties nenormāli spieda pie zemes. līmējās acis ciet un bija dulna galva. tāpēc ar necentāmies meklēt Biržos esošās karsta kritenes un braucām tālāk.
bezgalīgi un garlaicīgi līdzenumi. es tiešām, tiešām, tiešām neesmu līdzenumu cilvēks un ceru, ka man nekad nevajadzēs dzīvot Zemgalē vai tamlīdzīgā vietā. tuvāk Anikščiem ainava sāka palikt arvien jēdzīgāka (t.i. pauguraināka) un pašu Anikšču apkārtne jau pavisam smuka. iebraucām pilsētā, apgājām apkārt augstākajai baznīcai Lietuvā, apmeklējām trīsstāvīgu Maximu un sākām domāt par to, kur gulēt. iepriekšēju plānu nebija, tāpēc es pastījos karti, ieraudzīju lielu ezeru netālu no Anikščiem un braucām uz turieni. atradām gan ezeru, gan vairākas teltsvietas, gan lielisku skatu torni. sameklējām jauku un brīvu vietiņu apmetnei. vienīgais tās trūkums - pa krastu uz priekšu, aiz neliela krūmāja bija kaukas kempingveidīgs, kur tovakar tusēja kaukādi leišu urlas ar skaļiem smiekliem un briesmīgu muzikālo gaumi.

( ilustrācijas )

šodien izdomājās un pagatavojās ( debešķīga kūka )

*) gan piedalījos, gan apmeklēju (vismaz apzinātā vecumā) pirmo reizi;
*) kā dalībniece piedalījos Folkloras dienā Rīgas centrā. Kaukā radās sajūta, ka tas viss ir tikai tāpēc, ka "mums" (t.i. kopām) to vajag. pat Dziesmu svētku oficiālajā lapā nebija šīs dienas programmas - kas tieši, kur, kad notiek, lai interesents varētu plānot savu folkloras baudīšanu. izdevās gan atrast citās lapās programmu Brīvdabas muzejam un Vērmanes dārzam, bet pārējām vietām nē. organizācija nebija nedz dalībniekiem, nedz skatītājiem jūzer frendlī. mamma, kas bija atbraukusi klausīties gan teica, ka esot paticis un bijis ok;
*) tas, ka gājiens kavējās un jāgaida 2h, kā arī ēdināšanas problēmas laikam normāli, par to man negribas čīkstēt;
*) gājienā iet bija jocīgi. Ušakovam bija baigās kurpes kājās;
*) bet par noslēguma koncertu, man jāsaka, ka Kokļu mūzikas nakts mani aizķēra nesalīdzināmi vairāk un dziļāk. Pūces etnogrāfiskais orķestris visam, kam skanēja klāt, piedeva tādu "lielisku" umpapā umpapā popkoncertiņa pieskaņu. Prauliņa "Jāņu nakts mistērija" vispār kaukāds dizāsters. bija, protams, skaisti brīži, skaistas dziesmas, skaistas sajūtas, bet visu ļoti bojāja zemā gala latvietisma izpausmes. es gan to sakot jūtos kā snobs vai nīgra grezele, jo vairumam jau redz patīk (līdzīgi kā "Marlēna" Dailes teātrī);
*) par šo es droši vien degšu elles ugunīs, bet lai cik ļoti man nepatiktu dziesma "Saule, pērkons, Daugava", tās instrumentālais pavadījums uz sintiņa skan tik ļoti 80'. un es skumīgi iztēlojos, cik skaisti tā dziesma varētu izklausīties, ja tajā izmantotu pūtēju orķestri/us;
*) Kokļu mūzikas nakts Jēkaba katedrālē gan pilnīgi norāva jumtu (un es neesmu baigais koncertkokļu cienītāja, ja kas). mazliet gan traucēja pārbāztība, jo kājās stāvošajiem tomēr bija grūti nostāvēt, viņi knosījās un taisīja fonu (mēs atnācām pusstundu pirms sākuma un knapi dabūjām apsēsties), māmiņas ar raudošajiem bērniem un bezgaiss. bet līdz beigām daudzi stāvētāji bija piekusuši stāvēt un aizgājuši un pamazām palika labāk;
*) gaidot kokļu koncertu mazliet paklausījāmies pūtēju koncertu Doma laukumā. repertuārs nu tāds, bet pūtēju orķestri tomēr ir kaukas ļoti, ļoti foršs. manā vīzijā par ideālu dzīvi ietilpst arī kleitas uzvilkšana un nesteidzīga iešana uz parku klausīties kā tur 7dienas pēcpusdienā populāras džeza melodijas spēlē pūtēju orķestris;
*) vispār jau forši - jauna pieredze un interesanti iespaidi.

p.s.
*) pēc tradīcijas sanāk, ka tad, kad noslēguma koncerta beigās kopkoris mētā pa gaisu vainagus, tur notiek grupveida sekss;
*) diez Dziesmu svētkiem pītie vainagi ir jādedzina pēc pieciem gadiem?
*) mūs uzaicināja tapt par Senās vides darbnīcas dalībniekiem. mūs - t.i. mani un Kārli.

( dažas bildes )