*

pirmdien bijām tādā kā, hmm, klases ekskursijā uz Dundurmuižu un Rundāli. braucām mēs, maģistrantes, un daļa no filologu-folkloristu bakalauriem. kopā kaukādi padsmit cilvēki mazajā busā. klases ekskursijas sajūtu ļoti paspilgtināja pirmkursnieces, kuras busā spraucoties uz aizmuguri skaļi paziņoja: "dzīve ir svētki, tāpēc mums ir paģiras katru dienu".

brauciens bija ļoti kruts. sākām ar Dundurmuižu - tas ir Lietuvā, bet ļoti netālu no LV robežas. tur ir latviešu kolonija jau kopš zviedru laikiem. šobrīd gan jau krietni sarukusi un asimilējusies leišos. bijām ciemos pie vienas latvietes, pie kuras prasītos braukt kārtīgā ekspedīcijā. apmeklējām latviešu kapus un pašu Dundurmuižu, kas ir visnotaļ bēdīgā stāvoklī. kopā ar mums bija arī lietuviešu arheologs Ernests Vasiļausks un Lietuvā ieprecējusies mazsalaciete (vai salacgrīviete - man tās vietas jūk), kas vada un gana vietējo latviešu kopienu.
pēc Donerhofas braucām uz Rundāli, kur divas stundas sava dārgā laika mums veltīja Lancmanis, vedot cauri vēl nepabeigtajai izstādei "No gotikas līdz jūgendstilam" un stāstot epikšit stāstus. ne par mākslas teoriju, bet tādus dīvainus, savādus, pat mistiskus stāstus par to, kā izstādē redzamie priekšmeti nokļuvuši Rundālē, kādus neticamus ceļus tie gājuši, kā izšķīrušies un pēc veselas mūžības atkal satikušies - citā vietā un citā kontekstā. man liekas, ka šīs pieredzes dēļ vien bija vērts iestāties maģistrantūrā. pēc tam vēl izrikšojām cauri pārējai pilij un paviesojāmies restauratoru darbnīcā, kur šobrīd restaurē Lestenes baznīcas kanceli.

( ilustrācijas )

Manai radiniecei sapnī bija atnākusi balta sieva un teikusi: "ar saviem bērniem tu mēslosi zemi". Kad viņa izgājusi pie vīra, viņai dzimuši bērni, viens pēc otra, un viens pēc otra arī miruši. Viņa apglabāja visus savus bērnus, izņemot vienu meitenīti, kas izdzīvoja.

Teikusi Emma Dunce (1943) Netaučos, 2016. gada 19. septembrī

Tesa bija otro gadu pēc kārtas uzaicināta uz Velnio Akmuo un mēs gluži tāpat kā pērn, izmantojām to, lai mazliet paeksplorētu braļuku zemi. tā kā festivāla pilsētiņu - Anikšķus izpētījām jau pagājšgad, tad šoreiz bija plāns doties uz Molētas reģionu - Lietuvas ezeru zemi + apmeklēt Etnokosmoloģijas muzeju.
doma bija izbraukt 4dien pa dienu un kko paekskursēt pirms Shining konča, bet mēs aizsēdējāmies Trīs pavāros, kur mūs dzirdināja ar limonādēm, baroja ar maizēm un zupām (nekur nebija bietes) utt., tāpēc izbraucām tikai ap sešiem. ieradāmies Devilstounā tieši uz Shining. tā bija vienīgā grupa festivālā, par kuru mums bija kaut cik neliela interese un vēlme dzirdēt. jāatzīst, ka pirms 6 gadiem Skaņu Mežā viņi likās daudz krutāki. pirmo nakti nogulējām festivālā, bet no rīta, kad saule sāka pārvērst telti siltumīcā, fiksi savācām mantiņas un laidāmies projām.

( Leitijā )

karoč, rezumējums tāds - Austrumaugštaitijas daba ir brīnumskaista, bet leišiem vajadzētu mācīties no igauņiem kā attīstīt nelietuvietim draudzīgu tūrismu. un mācīties arī valodas. un celt zināmu inteliģences līmeni (igauņiem teltsvietas/atpūtas vietas dabā ir daudz kārtīgākas, tīrākas, sakoptākas un apgreidotākas. 95% vietu ir pieejama informācija vairākās valodās, tūrisma informācijas centros dabūjamās kartes un bukleti ir daudz jēdzīgāki un ar izvērstāku informāciju, turklāt lielākā daļa pat tīrā latviešu valodā). vispār man ļoti gribētos apmeklēt etnokosmoloģijas muzeju igauņu izpildījumā. kas attiecas uz inteliģences līmeni, man vēl nekur līdz šim nebija gadījies, ka veikalā, pie kases maksājot, veikala darbiniece mēģina mani nogalināt ar iepirkumu ratiem iespiežot šaurajā ejā un šo savu izdarīšanos vēl pavadot ar bubināšanu (un tā pat nebija Maksima).

un pienāca diena, kad stārķi dzīrās vest karu pret cilvēkiem. tie pulcējās lielos baros un cēlās spārnos, lai planēdami riņķotu zilajās vasaras debesīs. drīz vien to karadraudze bija savākusies tik liela, ka to platie spārni pilnībā aizsedza sauli un diena tapa par nakti. vareno spārnu vēzieni sacēla tādu vētru, ka viss, ko cilvēki bija gadiem ilgi cēluši, tika noslaucīts no zemes virsas vienā rāvienā. bet spārnu švīkstēšana un garo knābju klabināšana lidojot, bija tik skaļa, ka katrs, kurš to dzirdēja, uz līdzenas vietas kļuva kurls.

( karš )

kamēr neesmu tikusi pie bilžu šķirošanas, padalīšos ar vienu no spilgtākajiem Lietuvsbrauciena momentiem - braucam mājās, esam kādus 20km no LV robežas, ir apmēram vienpadsmit vakarā, debesis skaidras, pamalē vēl atspīd saulrieta oranžums, bet jau krietni krēslo. iebraucam nelielā mežiņā un... tieši mašīnai priekšā, lukturu gaismās, parādās uz šosejas tupošas pūces siluets. es sāku ķērkt, Kārlis paspēj ieraut pretējā joslā un pūci apbraukt. apstājamies, skatāmies atpakaļ - pūce turpina stāvēt, bet izrādās viņa nav viena - otrā joslā stāv vēlviena. ja viņa tur bija jau tad, kad rāvām pa kreisi, lai apbrauktu pirmo, tad sanāk, ka par mata tiesu izbraucām cauri divām pūcēm. lai gan ceļš bija tukšs, pabraucām atpakaļgaitā, lai tās pūces aizbiedētu no ceļa. jāatzīst, ka viņas aizvācās visnotaļ negribīgi.

svētdienas novakarē vīrs mani iesēdināja mašīnā pie trim vīriešiem un mēs uzsākām ~5h garu ceļu pie ceturtā vīrieša Lietuvijas lielākajā mežā. pilnīga nekuriene, kur pa kreisi dzīvo vilku bars ar trim īpatņiem, pa labi ar deviņiem, kuri nekautrējas ziemā pie iebraucamā ceļa noēst mežacūku. elektrība izpaužas kā trīs led spuldzes un radio, kuru darbināšanai akumulators jālādē reizi pusgadā. tualete ar divām sēdvietām un milzu logiem. divi dīķi un, 20 min kājāmgājiena attālumā, apaļš milzezers. malamuts Meška. ugunskurs, krītošas zvaigznes, personīgais pavārs, alus, kas dzesējas upē. pretīgi smirdoši cigāri komplektā ar sēmenēm.

( tālu Lietuvā )

6dienas rītā pamodāmies mašīnā, festivālā. vispār bija diezgan klusi, neviens baigi nebļaustījās, metāls ar vēl nebija sācies. pie blakus mašīnas zemē mētājās daudz apgrauztu kaulu. lija lietus. aizbraucām uz vakardienas jauko kafejnīcu pakafijot un apmeklēt civilizētu WC, tad atgriezāmies Rubiķu ezerā, lai lietum gāžot nopeldētos un devāmies uz Utenu. tā bija tuvākā lielā pilsēta, cerējām, ka tur varbūt atradīsies kas interesants, kā pavadīt dienu līdz Tesas koncertam. Anikščos īsti vairs nebija ko redzēt, turklāt pilsētu bija apsēduši metālisti. diezkas jau tā Utena nebija. tāda industriāla pilsēta ar ļoti knapu tūrisma informācijas centru, kurā mums ieteica aizbraukt līdz vienam no trim pilsētā esošajiem ezeriem, jo tur esot skulptūru kalns. biju iztēlojusies kko līdzīgu Tērvetei, tāpēc jutos mazliet piemānīta, kad tur nelielā pakalniņā atradām vien dažas skulptūras, kuras kaukādā sakarā bija saistītas ar precību tēmu.
mazliet pastaigājuši gar ezeru (kas patiesībā saucas Utenas dīķis un ir uzpludināta upe) devāmies meklēt hipodromu, kuru biju ievērojusi kartē. es nekad nebiju bijusi hipodromā, gribēju pastīties kāds izskatās. tur gan bija slēgts, notika regbija treniņš un nepiederošas personas neielaida, bet sargs tomēr atļāva aiziet līdz skrejceļa sētiņai un paskatīties.
pēc tā visa mums joprojām bija daudz laika līdz Tesas koncertam, tāpēc pabraucām atpakaļ uz centra pusi un apgājām apkārt Daunišķim - tas tur tāds mazs ezeriņš pilsētā. tur bija daudz visādu putnu un tā diezgan jauki.
tad bija jau pēcpusdiena un Kārlim bij jābrauc spēlēt. kamēr viņi kravājās, es pabeidzu lasīt grāmatu. Tesas uzstāšanās laikā sākās baismīgs negaiss, kura lielāko daļu es pavadīju sēžot nenormāli ērtā pufkrēslā zem klajas debess. bija tik ērti, ka negribējās celties un lietiņš arī tāds jauks un silts. piecēlos pēdējās dziesmas laikā, kad a) iedobumā ko veidoja mana sēžamvieta sāka krāties jau nekontrolējami daudz lietusūdens; b) izmisīgi nevarēju atcerēties vai mašīnai lūku aiztaisīju vai nē. pēc konča vēl kādu laiku uzkavējāmies, cerot sagaidīt pārtiku, ko deva par taloniem, bet tā īsti nesagaidījām un braucām mājās. pa ceļam vēl iebraucām Biržos - lai nakts aizsegā pliki nopeldētos Širvēnā.

( ilustrācijas )

pēc ne visai labi gulētas nakts (leišu ballīte netālajā kempingā + apses, kas nosūcot cilvēkiem enerģiju) nopeldējāmies un braucām uz Anikščiem padzert kafiju. tālākais plāns jau bija skaidrs - Zirgu muzejs Ņuroņu ciemā mazliet ārpus Anikščiem. tas bija ļoti jauks un plašs un interesatns, turklāt ieejas biļete maksāja tikai 6 litus (~1.20 Ls). vienīgā problēma - visa informācija lietuviski. tikai vienā ēkā bija arī angliski šis tas rakstīts. nē nu, ja baigi iedziļinās un lasa, tad var kko saprast arī lietuviski, bet smadzenes ātri uzvārās un ir liels risks ar tādiem vārdiem, kas abās valodās ir vienādi, bet nozīmē pavisam ko citu. turklāt man radās iespaids, ka leišiem ir vieglāk saprast latviski, nekā mums lietuviski.
Zirgu muzejā tātad bija vesels ēku komplekss - vienā par zirgu vēsturi, vienā savākti visdažādākie zirgvilkmes transportlīdzekļi, citā visādi zirgvilkmes darba rīki un vēl bija dažādu seno amatu mājas + tipiska Augštaitijas zemnieku sēta. vairumā amatu māju notika arī aktīva darbība vai vismaz bija cilvēks, kas kko pastāsta. bija diezgan interesants stāsts keramikas mājā - krieviski, bet tā kā stāstītājas krievu valoda nebija pašā augstākajā līmenī un viņa lietoja vienkāršākus vārdus, tad es diezgan daudz ko sapratu. galdniekmājā gan vīriņš runāja tik labi, ātri un specifiskiem vārdiem, ka ne es, ne Kārlis neko nesapratām. audējas un kalējs gan tādi nerunīgi bija, ar tiem mēs neparunājāmies. katrā ziņā tur ir ļoti jauki. ir arī paši zirgi un zirgu tematikā kokgriezts atrakciju laukums.
pēc tam nopeldējāmies Šventojā un braucām uz Anikšču trīsstāvīgo Maximu pēc provianta, kuru devāmies ieturēt nejauši atrastā zaļajā zonā Šventojes krastā, pa kuru pēc ēšanas mazliet arī pastaigājām.
pa to laiku bija pienākusi pēcpusdiena, drīz bija jāierodas pārējai Tesai tāpēc vajadzēja meklēt kur īsti atrodas festivāls Velnio Akmuo. festivālu mēs atradām, bet pārējā Tesa tā arī neatbrauca un notika zināma stresošana par Tesas pārcelšanu uz nākamo dienu, citu skatuvi un citu laiku. godīgi sakot, es biju ļotā nesajūsmā par šādu notikumu pavērsienu, jo lija lietus, apkārt skanēja briesmīga mūzika (sauss un rēcošs kardānmetāls), vieta arī nu tāda (festivāls notika estrādē, netālu no pilsētas centra. viss tāds sterils, ar žogu apkārt) un es jau biju sadomājusies, kā tonakt gulēšu pati savā gultiņā. bet tā, kā 6dien paredzētā talka bija ļoti sarežģītu apstākļu dēļ atcēlusies, tad īsti kur sprukt nebija (Kārlis gan piedāvāja palikt teltī un, lai es braucu ar auto mājās, bet tas jau nu gan galīgi nekur neder), tāpēc pavadīju vakaru lasot dzimšansdienā saņemto grāmatu - Vīrs, kas zināja čūskuvārdus.
tā kā lija lietus un mūsu telts ar tām kociņu šinām ir pavisam ūdensnedroša (jo nav iespējams nostiept ārējo apvalku), tad gulējām vnk mašīnā.

( ilustrācijas )

vispār es gribēju visu Lietuviju vienā postā iebāzt, bet man tais 3 dienās ir sabildējies tik daudz bilžu, ka es netieku nekādā jēgā.
karoč ar domu, ka Tesa 5dien spēlē Devilstounā Anikščos, bet 6dien jābūt mājās uz talku, braucām ārā 4dien rīta pusē, lai mazliet paekskursētu.
Vecumniekos no ārpuses apskatījām kokgriezumu paradīzi, kas izskatījās ļoti lietuviska, tāpēc es nemaz nebrīnījos, kad uzzināju ka saimniekam ir visnotaļ lietuvisks uzvārds - Audzijonis.
Skaistkalnē zināmā mērā neveiksmīgi meklējām karsta kritenes. taka bija diezgan aizaugusi un avenāju apsēsta, turklāt mežs likās tāds ne pārāk mājīgs - negribējās ilgi uzkavēties.
Birži - koncentrējāmies uz Širvēnas ezeru. apgājām pusloku pa Biržu pils nocietinājuma vaļņiem, kas ir pie ezera, tad peldējāmies ezerā, un pēc tam gājām pa puskilometru garo gājēju tiltu uz Astravas muižu un nācām atpakaļ. tā baigi labi nestaigājās, jo bija šausmīgi spiedīgs gaiss. man vispār patīk karstums, bet tāds aktīvs - nu kad svīst un karsē. bet tai dienā, lai gan termometri pilsētā rādīja +32 grādus, tad jāsvīst baigi nebija, toties nenormāli spieda pie zemes. līmējās acis ciet un bija dulna galva. tāpēc ar necentāmies meklēt Biržos esošās karsta kritenes un braucām tālāk.
bezgalīgi un garlaicīgi līdzenumi. es tiešām, tiešām, tiešām neesmu līdzenumu cilvēks un ceru, ka man nekad nevajadzēs dzīvot Zemgalē vai tamlīdzīgā vietā. tuvāk Anikščiem ainava sāka palikt arvien jēdzīgāka (t.i. pauguraināka) un pašu Anikšču apkārtne jau pavisam smuka. iebraucām pilsētā, apgājām apkārt augstākajai baznīcai Lietuvā, apmeklējām trīsstāvīgu Maximu un sākām domāt par to, kur gulēt. iepriekšēju plānu nebija, tāpēc es pastījos karti, ieraudzīju lielu ezeru netālu no Anikščiem un braucām uz turieni. atradām gan ezeru, gan vairākas teltsvietas, gan lielisku skatu torni. sameklējām jauku un brīvu vietiņu apmetnei. vienīgais tās trūkums - pa krastu uz priekšu, aiz neliela krūmāja bija kaukas kempingveidīgs, kur tovakar tusēja kaukādi leišu urlas ar skaļiem smiekliem un briesmīgu muzikālo gaumi.

( ilustrācijas )

man vislaik likās, ka Viļņā esmu bijusi - vai nu dziļā bērnībā ar vecākiem, vai klases eckursejā (vienreiz uz Lietuvu toč braucām), bet izrādījās, ka tomēr laikam neesmu, jo viss likās pilnīgi jauns un neredzēts. nu labi, tīri tehniski biju Viļņā tālajā 2002. gadā, kad lielā autbousā kopā ar Mārplu, Ēnu kabinetu, Grupu Vilnis, Nekaciešiem un Tornistiem braucām vājprātīgā braucienā uz Holandi un pa ceļam bija koncis vecajā Green klabā, bet toreiz nekāda eckursēšana nenotika. tikai tīrs rokenrols.
nuvo, apmēram dienas vidū nobraucām Viļņā, apstaigājām centru, uzbraucām Ģedimina kalnā un uzkāpām Ģedimina tornī. palika arvien stindzīgāk aukstāks un staigāt vairs nebija iekšā, tāpēc pasēdējām kafē un gājām uz divām stundām atlūzt mašīnā. dīvainā kārtā nebija tik auksti kā likās, ka varētu būt - pa vidam tik vienreiz modāmies pakurināt pečku. piecēlāmies, kad spēlēja foršie Fun. es vienreiz daļēji biju viņus dzirdējusi Rīgā, bet tā diena manā dzīvē bija diezgan vājprātīga un tai dienā es jau biju dzirdējusi Sabot, tāpēc toreiz šamos diezko neievēroju. šoreiz likās baigi kūl. tad uzstājās Parara - man viņi nepatīk, liekas samāksloti, neīsti un kaitinoši, tāpēc sēdējām mašīnā un grauzām sēmenes. pēc tam Tesa, kas uzkrāmējās neticami, neticami, neticami ātri un tad jau močījām mājās. koncis starp citu notika tai pašā ēkā, kur bij tas 2002. gadā apmeklētais Green klabs, tikai ieeja bij no otra stūra.
Viļņā man patika tas, ka tā līdzīgi Tallinai ir mierīga un dabiska un kaukādā ziņā eiropeiska. Rīga šai ziņā liekas tāda nepārtraukti uzvilkta. tāda, kas mēģina no sevis izspiest to, kas viņa nav. un vispār diemžēl ir krietni slāviskāka, ar urlčiksīgo naitlaifu, spīguļiem, vizuļiem un pornogrāfiju. Viļņieši arī ģērbas smukāk par rīdziniekiem - nav tādi konstrasti starp pārgruzītu modismu un totālu pelēcību. pārsvarā visi tādi gaumīgi un interesanti, bet ne pārspīlēti satērpušies. vēl jocīgi likās, ka centrā praktiski vispār neredzējām vecus cilvēkus.
apkalpojošā sfēra Lietuvā gan diezgan tāda nelaipna. un kas mani koncī izbrīnīja - cilvēku bija ļoooti daudz mazā telpiņā un tie kas spraucas šurp vai turp dara to vispār neskatoties un nemēģinot izvairīties no stāvošajiem. ja ir soma, tad nepieskata arī vai tā kādam nebliež. vnk duj cauri. pat galīgi sadzērušies latvieši spraucas maigāk. savukārt tie, kas stāv, dara to kā zemē iedūrušies un nepasper ne mazāko solīti, lai spraucējs ātrāk un vieglāk tiku garām. pats jocīgākais, ka tai visā nejuta nekādu agresiju.
kaukā ļoti mierīgs un mīļš šitas brauciens likās.

( bildes )

par vakardienas Cult of Luna konci Kauņā:
lai dzirdētu šo brīnumjauko grupu nācās pavadīt diezgan ilgu laiku briesmīgā vietā, kur spēlēja vairākas vēl briesmīgākas grupas, kuras vēl, vēl briesmīgākas padarīja vēl, vēl, vēl briesmīgākā skaņa.
arī Cult of Luna neskanēja līdz galam (bet enīvei skanēja nesalīdzināmi labāk kā pārējās grupas) un es esmu pārliecināta, ka pasākuma organizātori ir kkādi pilnīgi jukuši tipiņi - koncerta vietas izvēle bija absolūts dizāsters, grupu salikums bezgaumīgs un skaņa galīgā dirsā.
vispār koncis ļoti patika, tikai žēl, ka nedabūjās tas, kas varēja dabūties.

+to, ka šajā braucienā vajadzēs pasi, kuras man pagaidām nemaz nav, es ejot ārā no mājas zināju diezgan nešaubīgi. tāpēc trīs no četriem mašīnā braucošajiem dabūja protokolu. tas gan laikam tāpēc, ka braucot garām Grenctāles robežpunktam skunkhead ieprasījās vai tajā ēkā kkas notiek. to mēs tūliņ arī uzzinājām.
+Kauņa ir glīta, bet nemīlīga pilsēta. nu tāda noslēgusies sevī un liekas nevelkomē ārpusniekus.
+Lietuviešu ar apsardzi saistīto darbinieku kultūra ir nesalīdzināmi augstāka nekā Latviešu analogiem. robežsargi bija ļoti jauki un arī kluba apsardze cilvēcīga.
+es biju vienīgais cilvēks mūsu auto, kas nemaz, nemaz neprot spēlēt bungas.