*

z) dienas pirmajā pusē bijām burvīgā izjādē. es ļoti priecājos, ka atradām to Acones mežu, jo man tāds iepriekš ļoti pietrūka. šodien eksplorējām jaunu taku, lēkšojām pa šauru un līkumotu taciņu, kā arī piedzīvoju vienu no tiem kopābūšanas brīžiem, kad uz mirkli iestājas perfekta un savstarpēji pretīmnākoša viedokļu saskaņa. t.i. parasti tomēr ir vairāk dialogs jeb saruna, bet retumis gadās tādi rigpas uzmirdzējumi, kad sarunas apklust, bet pāri paliek pilnīga vienotība. patīkami, ja tas notiek ātros lēkšos. ļoti silta un pacilājoša sajūta. pļavā izcēlām griezi (laikam).
v) bijām uz Vijas Celmiņas izstādi. man ļoti, ļoti patika. īpaši pēc tam, kad pasēdējām un paskatījāmies filmu par viņu. ļoti, ļoti, ļoti iedvesmojoši;
o) brīnišķīgo pēcizstādes sajūtu gan diezgan brutāli nokāva opera. opera vispār nekad nav bijusi (un izskatās arī, ka nekad nebūs) mana stihija, bet nu šodien bijām uz Rienci un man ļoti nepatika;
ļ) es zinu, ka te ļoti bieži atkārtojas vārds "ļoti".

( atradums mežā )

mammai uznākusi ārā mešanas lēkme - starp veciem krāmiem atrada arī kastīti, kurā sakrāti ielūgumi uz radu un draugu kāzām. un to ir vairāk nekā divdesmit gabali! a es vispār ne reizes savā mūžā neesmu nedz kāzās aicināta, nedz bijusi. bērēs gan (vairāk nekā piecās točna).
mani draugi neprecas vai ir jau apprecējušies pirms kļuvuši par maniem draugiem, paziņas uz kāzām neaicinā. pat mans vienīgais brālēns, kurš nesen apprecējās, neieaicināja. laikam tā arī neuzzināšu kā tas ir - precēties, kamēr pati to neizdarīšu. bet par to man daudz, daudz mazāka interese (lai neteiktu vairāk), nekā vienkārši paskatīties un pabrīnīties no malas. karoč, man gribas pabūt kāzās kā tādā lauka pētījumā antropoloģijā.

( pielikums )

šodien kaukāda lapsu diena. pirmo satiku pa ceļam uz stalli. otrā bizenēja gar pašu stalli un pat ielīda aploka vienā stūrī, kad tikko biju sākusi jāt. trešā skrēja pāri lielajai pļavai, ceturtā rikšoja caur krūmiem, kad braucām kamanās, piektā ar kaukādu medījumu zobos kādu laiku skrēja kamanām pa priekšu, sestā vēl pašās beigās izraka kauko aizdomīgu no sniega, aploka tālākajā galā. es, protams, nedomāju, ka redzēju sešas dažādas lapsas, bet ņemot vērā Botāniskā dārza plašumus un nelielās laika starpības arī tikai viens eksemplars tas nevarēja būt.



diena ļoti forša, klimats arī patīkams. labs treniņš sanāca - lai saudzētu muguru ņēmu Upeni ar segliem un jāju tikai atvieglotajos rikšos un puspiesēdē. likās, arī ka vakardienas jōga ir tiešām labas lietas ar muguru izdarījusi. varēja gan just pēdējā laika slinkošanu, jo puspiesēdē kājas ātri nogura. toties pamats briesmīgs - zirgi kategoriski atsakās kāpt sērsnā, tāpēc 7dien meitenes pirms treniņa bija speciāli izbridušas vienu lielāku un vienu mazāku aplīti, pa kuru pārvietoties rūpīgi saskaņojot kustības virzienu. pēc treniņa izvizināju kamanās Salaspils biedrenes un pēc tam gājām pie manis pasēdēt lejā pie kamīna un patērzēt.

jaunie termozābīši ir ritīgi kruti - silti un ērti. vispār es apbrīnoju dzīvesbiedra spēju vienmēr izdomāt un uzdāvināt man visādas tiešām vajadzīgas, praktiskas un foršas lietas. es tā nemāku.

( ārā - ziemā )

šoreiz Saldū patikās kaukā mazāk nekā citas reizes. dzīvsbiedra vecāki tomēr galīgi savādāki nekā manējie, nav ar viņiem īsti ko runāt un viņi arī necik netizlojas, kas man akal liekas ļoti svarīga padarīšana. laiks ar pretīgs diezgan - ledus lietus dēļ atmetām domu aizbraukt izmēģīt kā ir pa Zviedru cepuri slēpot un vispār neko daudz pa āru nepadzīvojāmies. karoč, pēdējās divas dienas pagāja kūkojot pa Saldus māju, mēģinot atkauties no nepārtrauktiem mudinājumiem ēst, ēst un vēlreiz ēst, kā arī noskatoties kādas 2,5 ziemīšstail filmas pa TV. interesantākā atrakcija bija, kad dzīvesbiedrs nolēma izrevidēt sava jaunībslaiku rakstāmgalda atvilktnes - to saturs galvenokārt sastāvēja no tukšām lēto cīgu paciņām (viņa vecāki pat nenojauš, ka viņš nopīpēja veselus 13 gadus), tikpat tukšām prezervatīvu paciņām, nedaudziem pornogrāfiska rakstura preses izdevumiem, dzejām un dziesmu tekstu uzmetumiem, kā arī pulka zīmītēm no visādām pielūdzējām. vēl ļoti, ļoti forša bija pirtī iešana. žēl, ka netiekam uz to biežāk.

vakar bijām aizgājuši uz vietējo ballīšvietu - Cieceres diskozāli, kur uzstājās Roberts Gobziņš. tas, ko es pamanīju un, kam beigās izdevās mani arī normāli sapīcināt bija gaisā nepārprotami sajūtamā agresija. nu, Rīgā izklaides vietās (vismaz tajās, ko pa retam apmeklējam) liekas, ka cilvēki vienkārši atnākuši izklaidēties - priecīgi dzer un tusē. a tur tam visam klāt tāda pamatīga pašapliecināšanās un izrādīšanās deva + šausmīgdaudz grūstīšanās un līšanas virsū, arī no meiteņu puses. piemēram, eju gar garderobi, pie kuras sadrūzmējušies daudz cilvēku, kamdēļ ātri paiet nav iespējams. man aiz muguras ejošā meitene sāk ļoti spēcīgi ar roku stumt man mugurā. es pagriežos atpakaļ un pārmetoši paskatos viņai acīs, kas izskatījās visnotaļ ciešamā stāvoklī (nelikās vājprātīgi aizlietas). eju tālāk, a šī turpina brutāli grūst mani. Rīgā esu kaukā pieradusi, ka šamlīdzīgos gadījumos ar skatienu pilnīgi pietiek, lai pat ļoti sadzēries cilvēks pārstātu šādu nepatīkamu darbību un vēl nošļupsētu kaukādu siekalainu sorī, sorī. nujā, likās tur atmosfēra pārāk uzpūsta un agresīva, tāpē paklausījāmies Robertu un braucām mājā.

ak jā, un bija viens ritīgsforšs pārsteigums - pašā svētku vakarā saņēmām zvanu no Armēnijas. mūsu armēņu vecāki, kas dzīvo mazā, tālā ciematiņā Lčapa, beidzot bija saņēmuši mūsu vēstuli ar fotogrāfijām, kuru izsūtījām septembra sākumā (!). tad jau Ziemssvētku kartiņu viņi saņems labi, ja uz Lieldienām.

( Ziemassvētki sabraukuši )

aizvakar ar Kārli lējām DIY svecītes. darījām to pēc tāda paša principa kā pagājšgad ar mammu. šogad sanāca tumšākās krāsās un haotiskākas.
galvenā izvejviela ir pa gadu sakrājušies sveču pārpalikumi (nu tur izplūdumi vai sveču gali ar noslīkušām daktīm, bla bla bla). mums gan pašiem šogad nekas daudz nebija iekrājies, bet kaimiņiene atdeva veselu maišeli, tāpē rezultātā sanāca padaudz.

( īsa pamācība sveču liešanā )


eckur, ja kāds negrib liet pats, bet grib atbalstīt recyclingu var krāt un atdot to visu mantu mums. kad sakrāsies mēs pārstrādāsim un padalīsimies ar rezultātu.

pasludinu par atklātu arī meža zvēru vērošanas sezonu. vasarā regulāri dabūju redzēt tik lapsas, bet tagad, kad kokiem nav lapu un viss pavisam balts, ta biežāk varēs novērot arī zaķus un stirnas. šodien ap 16iem ejot uz stalli uzskrēju virsū stirnu baram. es sastingu, viņas sastinga. tad viņas ļāva man izvilkt no kabatas mammas mazo fotoaparātiņu, ar zibspuldzi (tā tur pati bija uzlikusies, bet viņas par brīnumu nenobijās) nofotogrāfēt vienu miglainu bildi un iebāzt viņu atpakaļ kabatā. kādu laiku vēl abpusēji skatījāmies, tad man apnika - sāku iet uz priekšu, bet viņas ielēca krūmos.

stallī ierados tieši brīdī, kad Sanita stāvēja pie aploka vārtiem un stieptā balsī sauca zirgus iekšā - Māāāājāāā, māāāāājāāāā, māāāājāāā.... un viņi nāca. nenormālskaists skats kā viss nelielais bars lēkšos pa kupenām, pakaļas draiski mētādami un galvas kratīdami atbildēja uz saucieniem. šodienas plāns bija pamācīties jūgt un braukt. gāja ļoti labi - vēl pāris reizes ar asistenci un mācēšu arī pati. pārāk ātri tumsa uznāca, tāpēc līdz galam neierubījos tais noslēguma fāzes mezglos un cilpās. tad sēdos kamanām uz bukas un izvizināju Sanitu (zirgu īpašnieci) un Sandru (zirgkopi) pa Botānisko dārzu. ar kučierēšanu ar gāja labi, tik pavisam savādāka sajūta, nekā jājot - turot grožus var pilnībā izjust zirga masu - nu to cik viņš sver un to, cik viņam milzīgs spēks iekšā. mugurā sēžot ar pavadu rokās jau to tā nejūt. visāķīgākie ir pagriezieni - baigi jārēķina kurā brīdī sākt griezt, lai precīzi izgrieztu gan zirgu, gan kamanas. vienā 90 grādu pagriezienā sanāca bišķi iegriezt kamanas kupenā, bet ne ļoti, tā ka nekas slikts nenotika, tik Upenītei bi bišķi vairāk spēks jāpieliek.
auksti ar šodien par brīnumu nebija necik - nesala ne rokas, ne kājas, nedz arī kas cits.

7dien plāns iet mēģināt vēl. bet, 5dien ļoti iespējams beidzot tikšu pie savas zirgu guru!

( stirniņas un citi zvēri )

man ļoti, ļoti patīk tā sajūta, kas ir sezonas pirmajā reizē uz kalna. kad Tu uzbrauc augšā un tad mirkli stāvi un skaties lejup. prāts mazliet raustās un met šaubīgus skatus kāju virzienā - diez šīs atceras un zina, kas jādara? un tad vēl jau nevar zināt kāda ir trase - vai kautkur ir sabraukāts ledus vai sablietējušies pampaki un kāds vispār ir sniegs? bet sirsniņa tik braši, lai arī ne visai skaļi, mudina - davai, davai, davai. un, kad pēc pāris reizēm ir saprasts, ka kājas un ķermenis zina un atceras un +/- izzondēta trase, tad var atkal slēgt klāt domāšanu un nodarboties ar dažādiem jautājumiem praktiskajā fizikā - ātrumu, dinamiku, ideālajām trajektorijām, masas attiecībām ar gravitāciju, ledus kristālu sadarbību ar slēpju slīdvirsmu un baudīt, baudīt, baudīt. pirmajā reizē gan nekur baigi tālu nevar aizfizikoties, bet sirsniņa tāpat sajūsmā trīc, kad izdodas labi izgrozīties, iekantēt, uzķert ātrumu un skaisti nobraukt.

tik ar termoregulāciju man negāja labi. kaut kā nevaru un nevaru ieklimatizēties šajā ziemā. biju ģērbusies kā parasti tērpjos braucot uz kalnu, bet pēc pusotras stundas braukāšanas pa tikai -10 grādiem, sāka nākt jau kaukāds aukstuma delīrijs virsū. nejutu kājas, nejutu rokas un seju ar nevarēju pašķobīt. viss siltums, ko saražoju gāžot lejā, izgaisa kamēr atkal uzčunčinājos augšā ar pacēlāju (ievēroju, ka no brīža, kad sāku braukt augšā līdz brīdim, kad atkal sāku braukt augšā, paiet precīzi 3 minūtes, no kurām vairāk nekā 2/3 tiek pavadītas uz pacēlāja). gājām tad uz kafē, kafē dzert tēju (es izdzēru divas uzreiz), ēst cukurotus mafinus un, no zābakiem ar mokām izlobītās, nosalumā svelošās kājas, sildīt pie radiatoriem. ar kaut kādu, mistisku Providences gādību biju iesviedusi mašīnā savu visbiezo džemperi (es parasti neko neņemu līdzi) - siltāko apģērba gabalu, kas man pieder (mīļā kursabiedre reiz teica, ka to, ka iestājies patiešām auksts laiks, var noteikt pēc tā, ka Inese, no tumšākajiem skapja nostūriem, izvelk savu sarkanmelno džemperi) un, ar kuru man mēdz būt nenormāli karsti pat vienkārši ejot. tad nu uzģērbu to un otrajā cēlienā gāja mazliet siltāk - līdz ar to arī jautrāk. bet tā pavisam komfortabli siltuma ziņā es tā līdz galam arī nesajutos.

skaisti gan bija - brīžam saule, brīžam sniga. diezgan ilgi augstu gaisā karājās ļoti, ļoti īsa un ļoti, ļoti resna varavīksne. saulriets un pēc tam ass un precīzs pusmēness.
gribas vēl. braukt un slēpot un, lai ir silti.

( viens, div, trīs, četr )

nuvot, biju jau sapriecājusies, ka man no 23.12. līdz 2.01. uz darbu nav jāiet, bet tā kā Samīša slimības dēļ atcēlās arī rītdienas un parītdienas Cēlgāzes, ta viņi izdomāja vienu no tām pārcelt uz 27.12. - pašā manu garo brīvdienu vidū. eckhhhhh.

( vismaz sniegs mums uz balkona netrūkst )

vispār es ļoti priecājos par to sniegu un, ka ir īsta ziema. tikai tā temprtūras starpība varēja nebūt tik krasa. es nevaru tik ātri atklimatizēties - man salst un tāpēc bail iet ārā.

( pirms nedēļas un vienas dienas )

šorīt uz stalli gāju ne visai labā prātā, jo pagāšreiz mēģinot ar Kapellu darboties no zemes pa NH vīzei, gāja tik nelāgi, ka pat rakstīt par to negribējās. tad nu šodien nezināju ko un kā īsti darīt. aizgāju un izdomāju, ka paņemšu savu mīļzirdziņu Upeni, lai uzlādētos ar viņas dziļumdziļo mieru un atgūtu savu zirgpārliecinātību. no sirds izbaudīju, ka boksā ieejot neviens pret mani negriež pakaļu, bet ļauj izmīļot un izčubināt cik tik lien. un tā kā nekur nebija jāsteidzas, tad darīju to ilgi, ilgi. visjaukākais brīdis, laikam bija, kad kamēr ieskāju viņai kaklu, šī uzstutēja savu zirgagalvu uz mana pleca un tīksmīgi šņākuļoja.
pēc tādas miera un mīlestības devas biju gatava patusēt arī pa Kapellas boksu - tāpat vien, profilakses pēc, notīrīju arī viņu, pacilāju kājas un parunājos. un šodien tas dibens kaukā tā tik ļoti negriezās pret mani.
treniņš nu tāds, pa lielam nekāds - dubļi, dubļi, dubļi, lietus, lietus, lietus. Upenei ar nebija baigi daudz enerdžijs iekšā (žēl, bet jāatzīst, ka viņas vecums kļūst arvien jūtamāks).
pēc tam vēl palaidām visus staļļa iemītniekus aplokā izlocīt kājas un izvārtīties pa dubļiem un tur nezkāpēc Kapella man kā sunītis vienu brīdi pakaļ vazājās. bet tagad, pēc tā visa ir baigais slinkums braukt un to konci Takā spēlēt.

( pelēkāks par pelēku )

tā kā šodien abiem bija brīvdiena, tad apbruņojāmies ar katze rekomendēto (un patiešām ļoti labo) grāmatu Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Rīgā un gājām pirmajā baznīcapskates tripā. akmensšķērespapīrīts norādīja, ka sāksim ar Maskačku (otrs variants bija Pārdaugava). aizbraucām līdz Vagonu parkam un apstaigājām 7 gab, no 13 grāmatā minētajiem, Latgales priekšpilsētā, esošajiem objektiem. ( sīkāk )

pēc tam patukšojuši humpalbodes un papildinājuši skapja saturu (Maskačkā izrādās ir tāds veikals Pārtika. Saimniecības preces. Lietoti apģērbi - viss vienā, ar vienu ieeju un pavisam kopā), gājām nomēģināt to jauno Inžinierielas indiešu ēstūzi Svada. atzinām par labu esam. izvēle nav baigi lielā, toties ja ēstu krišņās, tad katrs samaksātu tik, cik Svadā par abiem kopā. tad atlika tikai pasēdēt kafē, kafē, lēni pasūkt tēju, pašķirstīt žurnālus un atpūsties no iešanas, iepirkšanās, ēšanas, komunicēšanas un sagaidīt, kad pienāks laiks iet uz koncertu Lielajā ģildē.

koncerts - Kamersinfonija Zoom In bija ļoti, ļoti foršs. visvairāk laikam patikās Vilņa Šmīdberga skaņdarba Saucēja balss pirmatskaņojums.

tāda mums forša diena šodien.

sennebij tāpat vien pariteņots. un šodiena tam bija ideāli piemērota.

( mākoņmājiņas )

šodien ļoti laba diena. nogulēju līdz 11iem, pamodos lieliskā garastāvoklī, iztaisīju miljons sveicienus saulei, patējoju un gāju ārā ar suni. nostaigājāmies pa Bot.dārzu krietni ilgāk nekā plānots, atnācām mājās, paēdu un gandrīz uzreiz bija jāiet uz atkal uz Bot.dārzu - treniņš.

laika pārbīdīšana nav treniņiem baigi par labu nākusi, jo uz darbošanās beigām bija tumsā grūti saskatīt pat abas baltās - Upeni un Lēdiju. es šodien ņēmu Kapellu un man labpatīk domāt, ka tas ir tāds kā sākums jaunam posmam. man viņu gribēja iesmērēt jau pirms gada, kad tikko sāku iet uz to stalli, bet tad es galīgi nebiju viņai gatava. nezinu vai pilnībā esmu tagad, bet vairāk nekā toreiz noteikti. viņa ir jauns, izlaists, nestrādāts, novārtā atstāts brīnišķīgs zirgs. tramīga, jaunkundzīga, mazliet cimperlīga un ļoti nepieredzējusi. nav tāda rafinēta viltniece, kā Lēdija - Kapellai vienkārši absolūti trūkst izpratnes un pieredzes, par to, ko nozīmē strādāt ar jātnieku un cilvēku vispār. viņai ļoti vajag mīlestību, pacietību, mieru un regulāru darbu.
pie viņas nevar vienkārši slāt iekšā boksā un krist ap kaklu kā to var ar Upeni. pirms tikt pie viņas notīrīšanas ir labu laiciņu pacietīgi jāstaigā viņai pakaļ pa boksu un jārunājās, vienlaicīgi izvairoties no viņas pēcpuses, ko viņa sākumā ļoti intensīvi cenšas pavērst pret jebkuru, kas ienācis viņas teritorijā. kad viņa ir pārliecinājusies, ka nekas slikts viņai netiks darīts un, ka ienācējam pacietības un miera netrūkst, tad viss sāk ritināties jau pavisam raiti uz priekšu.
pēc resnās Upenes un apaļīgās Lēdijas jāt uz šīs smalkās, graciozās būtnes liekas kaukāds pavisam cits kosmoss. viņa ir vienīgais īstais sporta zirgs tai stallī - tēvs anglis (vai pusanglis?). gaita dziļa un plaša, bet viegli izsēžama. un pats krutākais - tā kā ar viņu nejāj un netizlojas mazās meitenes, viņa lieliski reaģē uz kāju. vadās tīri no šenkeļa, par mutes vadību var vispār aizmirst. pavadās arī nekaras kā to dara Lēdija. galvenā problēma ir tas, ka viņa sākumā iet ļoti saspringti, ar augstu uzrautu galvu, turklāt brīžam liekas, ka viņai tā galva neiet kopā ar kājām un viņa taisa kaukādas jocīgas un liekas kustības. kaklu viņa sāka atslābināt pēc rikšiem un normāls viņš palika tikai pēc lēkšiem, kurus pārmaiņas pēc ņēmām otros. vēl var just, ka viņa nav pieradusi pie regulāriem treniņiem, jo likās, ka viņai grūti noturēt uzmanību līdz pašām treniņa beigām.
ā un visa tā treniņa laikā es vārdu savienojumu laba meitene viņai pateicu vismaz 1537 reizes. tas ļoti, ļoti palīdz.
nujā, tātad plāns tagad ir koncentrēties uz sadarbību ar Kapellu. ar Upeni ir bišķi par garlaicīgu palicis, nav nekādas izaugsmes iespējas, bet Lēdija, lai arī ļoti interesanta, nav tomēr īsti zirgs priekš manis. vēl vajag kaukur sagrabināt striķapaušus un padarboties ar Kapellu no zemes pa načural horsmenšip vīzei. tas manliekas viņai dotu milzīgu labumu. man ari.

( bildes no pastaigas ar suni )

šodien bija diezgan kreizī treniņš. sākumā saklausījos stāstus, ka Lēdija pasākusi mest pakaļu. vakar, piemēram, Kitija, dabūjusi divus piespiedu salto pār viņas galvai pārmest. es gan šitajās runās mēģināju baigi neklausīties un centos darīt, kas darāms. soļos un rikšos gāja baigi kruta, zirgs smuki locījās, sakopojās, rātni mainīja ātrumu, taisīja smukas pārejas uz/no paplašinātajiem soļiem/rikšiem - likās tāds priecīgs un darbīgs. bet kad pienāca lēkši, tad sākās. pēc iepriekšējā treniņa ar viņu baigi jūsmoju par lieliskajiem lēkšiem, bet šoreiz kā viņa sāka test, tā vienkārši nebija apstādināma. griezu voltos, mierīgā balsī kušināju, kāros pavadās, bet šai viss zem astes. viņa grib skriet un turklāt, ko nagi nes. protams, vienmēr jau pastāv variants vienkārši ļaut zirgam izskrieties, bet tā kā laukums bija diezgan katastrofāli dubļainslidens, tad mani visai maz vilināja iespēja izbaudīt kā ir, kad viņai paslīd un kopā noraut uz acīm. kaukā jau tas viss beigās beidzās, bet abas bijām putās - viņa no skriešanas, es no mēģināšanas viņu apturēt. pakaļu viņa gan man nemeta, lai gan brīžam izrādīja vēlmi dabūt lejā galvu un, ja galva lejā, ta ļoti liela iespēja, ka tam sekos pakaļa gaisā. nujā, bet enīvei nav nekādas negatīvas emocijas no šī treniņa palikušas. izrunājāmies, izmīļojāmies un atvadījāmies uz pozitīvas nots.

a tā vispār rīt būs apaļš gads, kopš es pēc apmēram 13 gadu pārtraukuma atkal atgriezu savā dzīvē zirgus. tā ir viena no jēdzīgākajām lietām, ko es vispār esmu izdarījusi. tas man ir devis nenormāli daudz laimes, dzīvesprieka, draudzības, siltuma, miera, mīlestības, atklāsmju, kustību un svaiga gaisa. es ļoti ceru, ka es otrreiz nepieļaušu, ka zirgi pazūd no manas ikdienas.

ilustrācijai bilde ar Upeni no pagājšnedēļas ļoooti vējainā treniņa


( vēl divas )

piektdiena atkal bija kaukādā ziņā jocīga. visupirms jau tas, ka mums ar Kārli vienlaicīgi brīvdienas iegadījās un tas, ka braucām kaukur tālos ciemos ar sabiedrisko transportu un tad vēl tas, ka ejot ārā no mājas es aizmirsu (Es! Aizmirsu!) veselus 2 gab priekšmetus (puķes jubilāram un savu mobtel. būšana bez tā, ar pastiprināja jocīgumu). karoč, nelielā, bet ārkārtīgi izmeklētā sabiedrībām devāmies uz kp dzēdē atzīmēšanu Salas pagasta Andžānos.
nobraukuši Krustpilī, uzzinājām, ka namatēvam braucot mums pakaļ, ir salūzusi automašīna (kura turklāt tikai pāris dienas atpakaļ izgāja skati) un topot vilkta vēl izraisījusi nelielu avāriju. kamēr šie kūlās uz servisu, mēs kavējām laiku ļoti apburošajā Krustpils stacijas kafejnīcā (rekomendēju visiem pilsētas viesiem). sagaidījuši jubilāru ar dzīvesbiedri un brīdi vēl uzkavējušies jaukajā iestādījumā, kāpām autobusā (kurā ir jā-kom-pos-trē biļetes!) un braucām uz Jēkabpili. tur noskaidrojuši, ka līdz autobusam, kas mūs pievestu pēc iespējas tuvāk galamērķim - apmēram 23 km attālajiem Andžāniem, ir jāgaida vairāk nekā 2h, devāmies eckursēt pa Jēkabpili. izstaigājāmies, nosalām, iepirkām ēdmaņu un uzzinājām, ka mašīna būs lietojama jau tai pašā pēcpusdienā un varēsim braukt ar to.
Andžānos uztaisījām ēst, pieēdāmies un pavadījām vakaru spēlējot Alias. kamēr 3/5 no mūsu jaukā pulka dzēra alu, Bonaparti, šnabi, vīnu un jocīgu dzērienu no Kambodžas, mēs ar Kārli atturējāmies un jāsaka, ka nejutām nekādas atšķirības. vienbrīd, jau tādos pavēlākos pulksteņos, pametu aci uz Kārli un izskatās, ka šis tāds iedzēris. pasaku, ko redzu, a viņš man atsaka pretī, ka viņam ar liekoties, ka es izskatos iedzērusi. nelielu reibuma sajūtu arī sajutu, bet pats galvenais, ka pohu mums šodien nekādu. pārējiem gan.
bet naktī klusi, pret vēl nenobirušajām koku lapām čabēdams, sniga sniegs.
šodien akal viļājāmies, ēdām ķiplokgrauzdiņus, apstaigājām apkārtni un ar pēdējo vilcienu braucām atpakaļ mājās. ļoti jaukas dienas bija, tikpat jaukā vietā un pats galvenais - sabiedrībā.
tagad man gribas Saldu un Smilteni.

( bildes )

šitā diena izvērtās pilnīgi negaidīti laba. aizvedu dzīvesbiedru pie zobārsta, a dzīvesbiedrs aizveda mani, kaut nelielā, bet tomēr īstā eckursijā - raitā solī izgājām Cenu tīreļa purvalaipu. raitā tamdēļ, ka nebija atlicis vairs diezko daudz laika līdz saulrietam. baigi forši, tik uz pašām beigām purva enerģētika sāka bišķi spiest un gribējās ātrāk iztikt ārā.
a dzīvesbiedrs tik vakar vēlu vakarā atlidoja no viena komandējuma un rīt pēcpusdienā lido atkal nākamajā.

( purvā )

( tāds mums te vakariņš, pēdējās pāris stundiņas )

ja nu kādam akurāt ir nāvīgs mušmirju trūkums mājsaimniecībā, tai einiet uz Silavas mešiņu. sen nebijām tur ar Radžu bijušas, jo tur parasti ir diezgan vienādi un garlaicīgi, šodien aizgājām un man mute līdz ausīm vaļā - visas, visas taciņmalas pilnas ar dažādu kalibru baltajām un sarkanajām mušmirēm. vienā tādā pietaciņas pulkā saskaitīju 21 gab lielgabarīta eksemplārus. cik mazāku vēl zālē slēpās varu iedomāties. manlieks viņu tur pietiek, lai visus Latvijas iedzīvotājus apsēdinātu uz mākoņmaliņas. un ziniet, tas nav nekāds Mežs, tas ir maziņš mešiņš, kuram visriņķī mājas, kurā ved pastaigāties suņus un kurā māmiņas stumdās ar ratiņiem. pāra bomži ari tur mitinās. visas tās piecas priedes mušmirju apsēstas. droš ka ēdamās sēnes ar var dabūt, lai gan bomži ganjau nolasījši. no tādām es tik pāris bērzlapju pulciņus un vēl šo to mazbišķīt pamanīju.

( tā lūk )

nu labi, zaķīši, tagad uz koncertu jāiet. viņš starp citu sāksies laicīgi, jo Kārlim vēl pēc tam uz darbu jāspaspēj.

( ārā )

šorīt, kamēr Kārlis strādāja un es izgulēju vakardienas Skaņu Meža nolaupīto miegu, vecāki bij atkal aizgāzuši uz Tomes mežiem. atbrauca ar pieciem piesēņotiem spaiņiem. mamma pat skaitījusi līdz cik baravikas atradusi - 99 gab. cik tētim nezinu, bet man tā skaitīšana liekas smieklīga (mums kaimiņi vispār ķerti uz šito, nāk vienmēr atskaitīties un izlielīties un salīdzināties). nav ne jausmas, kur visu šito lērumu likt, jo sāk jau apnikt. un godīgi sakot, man gailenes garšo labāk nekā visas tās bekas. rīt plānā gaileņu risoto.
bet vēl reizīti pasēņot pašai, gan šogad vēl gribētos aizbraukt.

( kaķofori un sēnes )

p.s. vēl es šodien pēc vairāk nekā gada pārtraukuma krāsoju matus. ar to Logonas 100% dabisko krāsu uz hennas bāzes. galīgi nejutos labi ar savu dabīgo krāsu, kura turklāt vēl krietni izbalējusi saulē. nesanāca tik tumši cik gribējās, bet enīvei ir mazliet labāk. ir atpakaļ kaut kripatiņa no mana ierasti drūmā paskata.