*

pēdējās divas nedēļas bija diezgan intensīvas. esmu bijusi slimnīcā uz aknu punkciju, uz darba interviju reklāmas kantorī, sēdējusi Krūzes izrādes mēģos, kopā ar kursabiedrenēm bijusi specekskursijā uz Brīvdabas muzeju, aizvietojusi kolēģi uz divām Aspazijām (tas ir stresaini), asistējusi sava zirdziņa piedalīšanos Baltu cilšu filmēšanā, noskatījusies "Ehinokaktusu Gruzonī" DDT, apmeklējusi vienu Zemlikas dienu, vēlreiz izstaigājusi Viesatas dabas taku un šķīrusies no kaķa, kurš bija ar mums ~12,5 gadus.

ilustrācijas, pārsvarā no dabas takas ( oktobra aiziešana )

pagājšpirmdien ar vilkate bijām aizbraukušas uz Viesatas dabas taku. tā bija absolūti lieliska un tagad ierindojas manu apmeklēto LV dabas taku top trijniekā, kopā ar Kubeseles un Cīrulīšu dabas takām.

( upei līdzi )

pirmdien bijām tādā kā, hmm, klases ekskursijā uz Dundurmuižu un Rundāli. braucām mēs, maģistrantes, un daļa no filologu-folkloristu bakalauriem. kopā kaukādi padsmit cilvēki mazajā busā. klases ekskursijas sajūtu ļoti paspilgtināja pirmkursnieces, kuras busā spraucoties uz aizmuguri skaļi paziņoja: "dzīve ir svētki, tāpēc mums ir paģiras katru dienu".

brauciens bija ļoti kruts. sākām ar Dundurmuižu - tas ir Lietuvā, bet ļoti netālu no LV robežas. tur ir latviešu kolonija jau kopš zviedru laikiem. šobrīd gan jau krietni sarukusi un asimilējusies leišos. bijām ciemos pie vienas latvietes, pie kuras prasītos braukt kārtīgā ekspedīcijā. apmeklējām latviešu kapus un pašu Dundurmuižu, kas ir visnotaļ bēdīgā stāvoklī. kopā ar mums bija arī lietuviešu arheologs Ernests Vasiļausks un Lietuvā ieprecējusies mazsalaciete (vai salacgrīviete - man tās vietas jūk), kas vada un gana vietējo latviešu kopienu.
pēc Donerhofas braucām uz Rundāli, kur divas stundas sava dārgā laika mums veltīja Lancmanis, vedot cauri vēl nepabeigtajai izstādei "No gotikas līdz jūgendstilam" un stāstot epikšit stāstus. ne par mākslas teoriju, bet tādus dīvainus, savādus, pat mistiskus stāstus par to, kā izstādē redzamie priekšmeti nokļuvuši Rundālē, kādus neticamus ceļus tie gājuši, kā izšķīrušies un pēc veselas mūžības atkal satikušies - citā vietā un citā kontekstā. man liekas, ka šīs pieredzes dēļ vien bija vērts iestāties maģistrantūrā. pēc tam vēl izrikšojām cauri pārējai pilij un paviesojāmies restauratoru darbnīcā, kur šobrīd restaurē Lestenes baznīcas kanceli.

( ilustrācijas )

jums, te Rīgā, vakar vasara gāja vaļā uz pillu klapi. bet Kurzemē no uzartajiem laukiem, nopļautajiem rugājiem, tikko sadīgušajiem ziemājiem visu dienu vāloja dūmaka un migla. debesis bija zemas, tik zemas, ka likās nupat varēs karoti aizspraust aiz mākoņa malas. viss tāds mīksts, mikls un apstājies, vien lapas jau sāka savu rudenīgi kluso čukstēšanu zem kājām.
biju Ēdolē, ļoti, ļoti vecā lauku sētā. māja ar manteļskursteni, funkcionējoša melnā pirts, 1878. gadā celta klēts ar oriģinālajiem graudu/miltu apcirkņiem, neticami resni ķiršu koki, kaķis Pīķis, kurš kā kaķēns vienkārši iznācis no meža, nekurienes vidū, brēkdams, tīģergovs, kurā nelaimīgi iemīlējos, vecais, klibais Dunkans. divi ezeri un sabrukusi milzu mūra rija. mežs ar zemestauku smaku, gailenēm un medaini saldām brūklenēm.
pēc pusdienām aizbraucām ciemos pie kaimiņonkuļa. talantīgs mākslinieks. beidzis mākslas akadēmiju un arhitektus. sēta izgāzusies, pagalms aizaudzis, mājā iekšā neviens nav bijis gadiem. pats tievs, tievs, liekas, ka pārtiek no prānas. bet priecīgs un laipns un sirsnīgs. dzīvo ar ķēvi, kuru 3 dienas vedis pie rokas 100km, jo tā nekāpusi treilerī un viņas kumeļu.
mājceļā Mērsraga bāka (kurā beidzot satikām jau rietošu sauli) un bezgalīgi ceļu remonti.

( kurzemes miglā )

šon biju Aizputē, Serdē. nenormāli kruta vieta ar neticami nekurzemniecisku uzņemšanu (t.i. silti, draudzīgi, devīgi). pastāstīju par zirgu krāsām, padziedājām ar Saviešiem.

ēdu leiti, ritīgu sklandrausi, dzēru kaņepju vīna kandžu, kadiķu alu.

septembra dzeltenrūsgās, pikseļainās gaismas, noarti tīrumi un vakara pelde Lielcieceres karjerā.

( dažas telifonbildes )

Baltajai Naktij nav spēka. rīt uz Ēdoli.

nobraukt ~400 km, lai uzliktu puķes uz pāris kopiņām, kurās apglabātos es nekad neesmu redzējusi, bet mana mamma ir satikusi pavisam dziļā bērnībā. turklāt, zinot, ka tos kapus noteikti būs sakopis kāds cits. izklausās visai bezjēdzīgi, bet tas ir tik ļoti tā vērts. tā sajūta, ko es iegūstu to darot. ļoti grūti to aprakstīt.
Gaujienas kapusvētki ir viens no maniem beisik identitātes rituāliem.

bēdīgi par muižu. ar katru gadu paliek arvien sūdīgāk. vispār bēdīgi par Gaujienu, jo, ja saņemtos, manliekas varētu gana labi piesaistīt tūristus un visu sačiņīt. muiža skaista, saglabājušās daudz muižas kompleksa ēku, parks ar lauvasmutes avotiņu, ordeņa pilsdrupas, Gaujmale, potenciāls visādām ainaviskām dabas takām, Vītola muzejs, spēcīga un plaši apmeklēta kapusvētku tradīcija, kungu kapenes utt. apkārtnē arī citi tūrisma objekti (foršs skatu tornis Igaunijas pusē, Zvārtavas muiža, Randātu klintis utt.)

+ ļoti paveicās neizšķaidīt mašīnai purnu un pakaļu. stāvēju pie sarkanā, tur, kur Augšlīgatnē remontē tiltu par dzelzceļu un vienā brīdī spogulī redzēju, ka aizmugurējā mašīna lido man virsū. bet tante bija apstājusies ar palielu distanci un paspēja nodot pa bremzēm. kāds bija aizsapņojies un iebraucis rindas astē, izraisot domino efektu. nebūtu īsi pirms tam apdzinusi to aizmugurējo tanti, būtu viņas vietā. (http://apollo.tvnet.lv/zinas/cetru-automasinu-sadursme-augsligatne-cietusi-sieviete/740796)
+ Niedrājā šodien bija neticami auksts ūdens. aukstāks nekā Sauriešu karjerā, kurā biju vakarā.

( dažas ilustrācijas )

šī vakara atrakcija - braukt ar piekto žiguli ekskursijā uz pamesto lidmašīnu skultē pilnīgā tumsā, kuru šķeļ vien mākoņos izkliedēta mēnesnīca.

sestdien izmetām līkumu no Kursīšiem uz Embūti, Priekuli un atpakaļ. vakaru pavadījām mednieku tornī, vērojot kā divas stirnas ļoti ilgu laiku nēsājas pa lielu, meža ieskautu, nupat kā nopļautu pļavu. kamēr viņas meta lokus un bezgalības zīmes, tikmēr kaut kas liels brakšķinājās un krakšķinājās pa pļavmali, bet tā kā krēsloja, īsti nesapratām kas tas bija tāds.
nākamajā dienā caur Saldu braucām uz Sabili. tur bija sajūta kā Bermudu trīsstūrī - bija bijuši Vīna svētki, ļoti daudz kas nebija novākts, bet cilvēku nebija. galdi ar traukiem, visādas pasākumu vietas, bet cilvēku gandrīz neviena. diezgan sirreāli. pēc tam iebraucām Abavas rumbā un tālāk pie manām jōgas draudzenēm, kuras tusēja pa ļoti medžik lauku māju.

( ilustrācijas )

dienu pirms es aizbraucu ekspedīcijā, bet K. tūrē, izmetām loku - Ķemeri - Kaņieris - Lapmežciems

( ilustrācijas )

bija domāts vēl piektdien iet pie cilvēkiem un mājup braukt sestdien, bet visādu apstākļu dēļ sanāca, ka braucām jau piektdien. pirms braukšanas bija izglītojošas izklaides - sākumā visiem kopā ekskursija pa robežu, pēc tam daļai (t.i. tiem, kas brauca manā mašīnā) - izskrējiens caur Rotko centru.

( ilustrācijas )

trešdien, ceturtdien dažādās komandās braukāju pa mājām runāt ar cilvēkiem.

( trešdiena )

( ceturtdiena )

ekspedīcijas mērķis - mutvārdu vēsture Baltkrievijas pierobežā - Skrudalienas, Salienas, Vecsalienas, Demenes pagastos. ja man iepriekš jautātu, kas tā ir par vietu un, kas tur dzīvo, es būtu teikusi - Latgale, krievi, baltkrievi, latgalieši. Nekā - tur ir īsta tautību (krievi, baltkrievi, poļi, lietuvieši, latvieši, kādreiz arī daudz ebreju) un ticību (pareizticīgie, vecticībnieki, katoļi, drusku luterāņi, kādreiz arī jūdaisti) bābele, lai gan runā visi gandrīz tikai krieviski. Un arī Latgales tur nav. lielākā daļa aptaujāto uzskata sevi par piederīgiem Zemgalei, daļa - Sēlijai (Latgale esot otrā Daugavas krastā).
cilvēkiem, īpaši tiem, kas atkāpušies no reliģijas, jūtamas problēmas ar pašidentitāti. ja viņiem jautā, kas viņi ir pēc tautības, viņi nezina. ticīgajiem vieglāk. viņi uz šo jautājumu atbild - katolis. vai starovers. utt. citi saka - māte poliete, tēvs baltkrievs, kas es pats esmu - nezinu. pastāv arī jēdziens "tutejšije" - vietējais (no baltkrievu valodas). tāpat arī "trasjanka" - krievu, baltkrievu, poļu, latviešu, lietuviešu valodas sajaukums. man negadījās, bet cita grupiņa bija tikusi pie brīnišķīgas, 1922. gadā dzimušas, tantītes, kura runāja tīrā trasjankā, nelocot galotnes nevienas valodas vārdiem. turklāt šī bābele nav padomijas rezultāts, tai ir visai senas saknes. Ulmaņlaikos uz turieni sūtīja kurzemniekus un vidzemniekus, lai uzlabotu šī apvidus nacionālo seju un latviskuma līmeni. tāpēc, tur vietām joprojām redzamas tipiskas vidzemnieku un kurzemnieku mājas/sētas. ekspedīcijas laikā, intervējot cilvēkus, radās sajūta, ka cilvēki ļoti ilgi par identitātes jautājumiem nav domājuši - padomju laikos visi bija padomju pilsoņi un viss.
interesanti, ka absolūts vairākums teica, ka te dzīvot ir vislabāk (tīri ģeogrāfiski, ne valstiski), ka viņi ne par ko negribētu dzīvot citur. daudzi atgriezušies mājās pēc ilgiem gadiem ārzemēs vai citās Latvijas pilsētās, jo "te ar mani katrs kurmis runā" un skaistākā lieta pasaulē ir - "kad baznīcā dzied un pār ezeru skan atbalss" (nepiefiksēju, par kuru baznīcu runa, bet ļoti konkrētu). daļa ir ar Krievijas televīzijas izskalotām smadzenēm, bet jāatzīst, ka mums nav vietēja krievvalodīga kanāla ar normālu saturu. un Latvijas kanālus tur nemaz tā arī neuztver (vienai sievietei istabā goda vietā uz centrālā pjedestāla bija milzīga antena, kuru atvedis un pieslēdzis mazdēls. ar to tad varot redzēt LTV1). ir cilvēki, kam pie sienas ikonu vietā karājas Staļins, ir tādi, kas saka, ka gribētu atpakaļ padomjlaikus, jo "tad bija jādara, ko liek un nebija jādomā", bet lielākā daļa saka, ka vislabākie laiki ir tagad.

( ilustrācijas )

ekspedīcijas noslēgums bija epik šit. bijām ekskursijā pa LV - BEL robežu Silenē. ļoti jauks robežsardzes pulkvežleitnants (?) izvadāja, sākumā pa robežpunktu, tad aizveda uz 32m augstu robežkontroles torni (kurš vējā ļoti šūpājās), tad uz zaļo robežu un pēc tam vēl izvazāja pa robežsargu ceļiem (kas pēc nakts lietusgāzēm un bez džipa likās drusku ekstrēmi. viena kolēģu ekipāža teicās pa ceļam mežā redzējusi lūsi). kkad vēlāk būs arī ilustrācijas.

šodien apsekojām sen pamestus un aizmirstus viduslaiku kapus (14. - 16. gs.) netālu no Štašališkiem, Baltkrievijas pierobežā (principā braucām pa robežsargu ceļu), uzmērījām četrus krustakmeņus un atradām vairākus graudberžus, kas izmantoti kā kapakmeņi. pēc tam bijām vēl viskur citur.
te ir jocīgi. liekas pilnīgi cita pasaule. droši vien, kad rīt sākšu iet intervēt cilvēkus, šī sajūta taps vēl izteiktāka.
dzīvojam Ilgas muižā, kas ir rokas stiepiena attālumā no Baltkrievijas, bet ēst braucam uz Sileni (10 km pa meža ceļu). muižas rožu dobē dzīvo odzes.
esmu nogaršojusi divas dažādas šmakovkas. pirmā bija pat garšīga, otrā ietriecās līdz kaulu smadzenēm.

pirmdien, otrdien gribējām laisties ar laivu pa Aivieksti. izturējām gan tikai pirmdienu. izbraucām jau svētdienas vakarā, ar domu pārnakšņot mašīnā un 10:00 no rīta kāpt laivā. vietu nakšņošanai atradām pie Saikavas karjera. tā kā ārā nemitīgi gāza, es izveicu čalendžu pārkraut visas paunas no bagāžnieka uz priekšējiem sēdekļiem, lai varētu nolaist aizmugurējos un iet gulēt. Kārlis neticēja, ka tas ir iespējams neizkāpjot no mašīnas. izrādījās, ka tomēr ir. joprojām esmu sajūsmā par to cik ērti gulēt ir mondeo bagažniekā.
lietus mitējās septiņos no rīta un mēs, visai cerīgi noskaņoti, devāmies uz Švāna tiltu gaidīt laivu kantora onkuli - tā kā braukt uz Saldu pakaļ ercetkai neatmaksājās, Kārlis bija nobukojis mums kanoe.
jāatzīst, ka šis bija neforšākais laivu brauciens manā pieredzē - laiks vēss un vējains, ar regulārām lietusgāzēm. upe lēna, plata, vienveidīga, ar stāviem un nepieejamiem krastiem. es pat ne reizi nenopeldējos. ūdens gan likās silts kā zupa, bet ārpus tā bija visai vēsi un vējaini. nobraucām 24 km - no Švāna līdz Ļaudonai. no Kujas visu laiku bija jāguļ airos, jo upe plata kā okeāns, bet vējš pūš pret straumi. Ļaudonā bijām ap septiņiem vakarā. uzcēlām telti, iepakojām to divās plēvēs un sausumā zem tilta uzvārījām zupu. no rīta zvanījām laivu onkulim, lai brauc pakaļ, lai gan sākotnējais plāns bija aizlaivot līdz Vesetas kanālam.
tikuši atpakaļ līdz mašīnai, nolēmām laiku pavadīt lietderīgi un izveikt ekskursiju pa rajonu. izbraucām apli - Lubāna - Lubānas ezers - Varakļāni. Tad atpakaļ- Jēkabpilī pārbraucot pāri Daugavai un caur Jaunjelgavu uz mājām.

Lai gan šis galīgi nebija jaukākais laivu brauciens manā pieredzē es tomēr ļoti labi pavadīju laiku un priecājos par iespēju pabūt dabā (lai arī aukstā, slapjā, vējainā) un izvēdināt galvu. turklāt tagad man ir skaidrs, ka Aiviekste nav priekš manis un, ka ercetka ir daudz, daudz ērtāka, foršāka un asāka, nekā kanoe. un, ka saulē apdedzināt seju var arī šādos laiksapstākļos.

( ilustrācijas )

pa ceļam no Jāņiem uz Smilteni, bijām iebraukuši Cesvaines pilī. un nākamajā dienā Mēru muižā.

( tur )

vakar bija brīnešķīga diena, kuru pavadījām 14 stundās nobraucot ~520 km un atzīmējot piekto kāzu jubileju.
satikām daudz faunas - stārķi, dzērves, stirnas, lapsa, ezis, ķirzaka, ronēns, lidojošas vimbas, pusdienojoša odze + vēl visādi putni

( ilustrācijas )

vakar skrējām pa priekšu atkusnim un braucām meklēt leduskritumus uz Piķenes krauju. baigi lielie nebija vēl paspējuši izaugt, bet forši tāpat un mēs nopērāmies pa sniegu brīnešķīgas ~4h

( Krimulda/Sigulda )

4dien biju peldēties, iespējams pēdējoreiz šosezon. jāatzīst, ka es šogad septembrī esmu peldējusies krietni vairāk nekā jūnijā;
5dien kopā ar Saviešiem piedalījāmies Zemgales stāstnieku festivālā Pilsrundālē - paldies, neraate. tur bija tāda ļoti silta uzņemšana (vienīgi - visu laiku solīja šņabi, bet tā arī nedeva. es gan nemaz arī negribēju). pastāstīju par zirgu krāsām, iepazinos ar Eināru N. (to vīru, kurš Jelgavas pilssalā gana savvaļas zirgus) un pacepu ugunskurā maizes struņķīšus;
6dien biju uz
a) brīvpusdienām pie krišņņņām;
b) noskatījos vairākas foršas dokumentālās filmas somuguru kultūras festivālā (par ingriem, par Kurzemes lībiešiem un par Ludzas igauņiem);
c) noklausījos Arvo Perta Adam's lament Domā. bija baigi jaudīgi. likās jocīgi, ka iznākot ārā un Aptiekā dzerot karsto balzāmu, es jau vairs neko no tā koncerta neatcerējos. t.i. ne tā ka vispār, bet bija sajūta, ka tas viss ir noticis tādā tālā, skaistā sapnī;
7diena bija parasta - apciemoju zirdziņu, klausījos, kā iet dzērves, aizgāju uz darbiņu;
1diena pienāca ar pilnmēnesi un mēnešreizēm (kopā tas nozīmē katastrofu). vakarā, lekcijā skatījāmies to (samērā) jauno multeni Zelta zirgs. es biju par viņu saklausījusies tik baisas atsauksmes, ka bija bail, bet īstenībā nebija nekāda vaina. nē, nu protams, ir visādas no disneja nospiestas fiškas, banālības, bet TIK traki arī nebija. jutos pietiekami labi pavadījusi laiku.

( ilustrācijas )

4dien 2. reizi mūžā biju KKC un tāpat kā pirmajā - uz džeza konci. šoreiz bija nesalīdzināmi labāk, turklāt tas notika ārā un man patika kā iekšā jaucas ielas trokšņi;
5dien 1. reizi mūžā biju uz DDT - uz Ingas Tropas režisēto "Balto grāmatu". man ļoti patikās, nebiju gaidījusi, ka būs tik kruta. ok, uz beigām drusku sāka likties par garu, bet tā tomēr bija bērnu izrāde un bērni varēja visādi interaktēt, kamēr es sēdēju stūrī un smagi elsu (telpā bija drausmīgi karsts un bezgaiss);
6dien bijām vizināties ar laivu ap Doles salu (iesaku laivu un piknikvietu nomu Līgo Laivas) un uz Rīgas Tintes 5 gadu jubilejas ballīti. abas šīs nodarbes bija foršas. kas attiecas uz ballīti - es laikam drīz kļūšu par profesionālu dzērāju pa mājām izvadātāju. vispār not bed, jo tā ir iespēja labāk iepazīt Rīgu. galvenais, lai viņi nevem mašīnā.

( ilustrācijas )