*

ekspedīcijas mērķis - mutvārdu vēsture Baltkrievijas pierobežā - Skrudalienas, Salienas, Vecsalienas, Demenes pagastos. ja man iepriekš jautātu, kas tā ir par vietu un, kas tur dzīvo, es būtu teikusi - Latgale, krievi, baltkrievi, latgalieši. Nekā - tur ir īsta tautību (krievi, baltkrievi, poļi, lietuvieši, latvieši, kādreiz arī daudz ebreju) un ticību (pareizticīgie, vecticībnieki, katoļi, drusku luterāņi, kādreiz arī jūdaisti) bābele, lai gan runā visi gandrīz tikai krieviski. Un arī Latgales tur nav. lielākā daļa aptaujāto uzskata sevi par piederīgiem Zemgalei, daļa - Sēlijai (Latgale esot otrā Daugavas krastā).
cilvēkiem, īpaši tiem, kas atkāpušies no reliģijas, jūtamas problēmas ar pašidentitāti. ja viņiem jautā, kas viņi ir pēc tautības, viņi nezina. ticīgajiem vieglāk. viņi uz šo jautājumu atbild - katolis. vai starovers. utt. citi saka - māte poliete, tēvs baltkrievs, kas es pats esmu - nezinu. pastāv arī jēdziens "tutejšije" - vietējais (no baltkrievu valodas). tāpat arī "trasjanka" - krievu, baltkrievu, poļu, latviešu, lietuviešu valodas sajaukums. man negadījās, bet cita grupiņa bija tikusi pie brīnišķīgas, 1922. gadā dzimušas, tantītes, kura runāja tīrā trasjankā, nelocot galotnes nevienas valodas vārdiem. turklāt šī bābele nav padomijas rezultāts, tai ir visai senas saknes. Ulmaņlaikos uz turieni sūtīja kurzemniekus un vidzemniekus, lai uzlabotu šī apvidus nacionālo seju un latviskuma līmeni. tāpēc, tur vietām joprojām redzamas tipiskas vidzemnieku un kurzemnieku mājas/sētas. ekspedīcijas laikā, intervējot cilvēkus, radās sajūta, ka cilvēki ļoti ilgi par identitātes jautājumiem nav domājuši - padomju laikos visi bija padomju pilsoņi un viss.
interesanti, ka absolūts vairākums teica, ka te dzīvot ir vislabāk (tīri ģeogrāfiski, ne valstiski), ka viņi ne par ko negribētu dzīvot citur. daudzi atgriezušies mājās pēc ilgiem gadiem ārzemēs vai citās Latvijas pilsētās, jo "te ar mani katrs kurmis runā" un skaistākā lieta pasaulē ir - "kad baznīcā dzied un pār ezeru skan atbalss" (nepiefiksēju, par kuru baznīcu runa, bet ļoti konkrētu). daļa ir ar Krievijas televīzijas izskalotām smadzenēm, bet jāatzīst, ka mums nav vietēja krievvalodīga kanāla ar normālu saturu. un Latvijas kanālus tur nemaz tā arī neuztver (vienai sievietei istabā goda vietā uz centrālā pjedestāla bija milzīga antena, kuru atvedis un pieslēdzis mazdēls. ar to tad varot redzēt LTV1). ir cilvēki, kam pie sienas ikonu vietā karājas Staļins, ir tādi, kas saka, ka gribētu atpakaļ padomjlaikus, jo "tad bija jādara, ko liek un nebija jādomā", bet lielākā daļa saka, ka vislabākie laiki ir tagad.


1. dienā ceļojām no Rīgas uz Daugavpili, ievācāmies Ilgu muižā, klausījāmies semināru par visādām interesantām tēmām, saņēmām instruktāžu un sadalījāmies pa grupiņām nākamajām dienām. man ar elina atbalstu izdevās izcīnīt vietu pie arheologa Jura Urtāna, pie kura es LKA mācījos baltu etnoģenēzi. attiecīgi, kamēr citi jau sāka braukt runāt ar cilvēkiem, mēs apmeklējām cilvēkus, kuri sen vairs nerunā un akmeņus.

Ilgas muižas pils atrodas ellē dirsā meža vidū, ļoti tuvu robežai. tur šobrīd saimnieko Daugavpils universitāte. no ārpuses ļoti skaista, iekšā eiroremonts un sūdīgs pārvaldnieks. attiecīgi uz visu cilvēku pūli bija trīs dušas, kuras atradās vienā telpā ar wc, neliels spogulis bija tikai invalīdu tualetē, bet virtuvē bija ledusskapis ar sapuvušu pārtiku. tāpat bija jūtams atkritumu urnu trūkums un problēmas ar tīrību. stāstu nezinu, bet vairāki cilvēki piedzīvoja arī Ilgu muižas jaunkundzes spokošanos un uzdarbošanos. mums arī nakts vidū atsprāga vaļā istabiņas durvis.


2. diena:
Urtānam bija plāns mēģināt atrast senkapus, kuros viņš bija bijis pirms ~20 gadiem, turklāt uz īsu brīdi. ainava pa šo laiku ir visai nomainījusies, pat ceļu vietas vairs nesakrīt, jo vecie ceļi pamesti un uztaisīti jauni robežsargu ceļi, pa mazliet citām līnijām. bet izbridām pa neeeeenormāli ziedošu un smaržīgu pļavu (ejot bija sajūta, ka peldi medus burkā) un atradām. nenormāli forši kā Juris lasa ainavu - tur, kur es redzu paplatu grāvi, viņš redz veco ratu ceļu, tur, kur es redzu jocīgu bedri mežā, viņš redz Latvijas laika nabagu kartupeļu glabāšanas bedres, utt.

izrunājam dienas plānus (bilde by elina)


pa ceļam uz kapiem piestājām apskatīt Červonku pili. baigi smukā


vēl pa ceļam uz kapiem ir citplanētiešu bāze


pļava, caur kuru jābrien uz senkapiem


atradām ne tikai kapus. šitādas milzu apšu bekas bija vairākas


tie varētu būt 13. - 16. gs. agrīno kristiešu senkapi, ar akmens krāvumiem un akmeņos cirstiem krustiem. pamesti un aizmirsti jau ļoti sen, dzīvajā atmiņā nav saglabājušies. 30. gados, vācot folkloru, ir pierakstīts, ka tai kalniņā spokojas, bet tas arī viss. kādreiz diegan blakus bijušas mājas, pirms 20 gadiem vēl kas bija saglabājies, bet tagad vairs nav nekā. kapos ir pāris ļoti vecas mantraču bedres.






akmeņus ar krustiem uzmērījām un pēc tam drusku pieslēpām, lai kādam nejaušam ieklīdējam nerastos vēlme aiznest sev līdzi


bilde diezgan bezjēdzīga, bet interesanti - Juris konstatēja, ka vairākos apedījumos uz kapiem likti apakšējie graudberži


tas, kas man izskatās pēc grāvja, bet patiesībā bijis ceļš gar kapsētu


vēl pļava


tālāk braucām apskatīt pāris tūristu objektus - Salienas dižakmens


tam blakus ir avotiņš


vēl turpat ir arī ļoti skaists arkveida tilts no šķeltiem laukakmeņiem pār Poguļanku, bet to es nenobildēju. pēc tam apskatījām Jaunbornes krucifiksu - uz liela akmens uzcelts krucifiksa namiņš, kuram blakus ir milzu bērzs (3,50 m apkārtmērs) un egle.




tālāk braucām pārbaudīt kāda novadpētniecības entuziasta jau visai sen Jurim piesūtīto info, ka mežā starp Kaplavu un Krāslavu, netālu no Daugavas, ir akmens ar iecirstiem burtiem un cipariem. atradām.




Valentīns no Daugavpils universitātes izvirzīja hipotēzi, ka tas varētu būt saistīts ar kādu katoļu notikumu


tad mēs nopeldējāmies Daugavā un braucām turpat, šosejas otrā pusē, meklēt mežā avotu. bet nebija vairs daudz laika un kaut kā nesanāca, tāpēc, veltījuši kādas 10 minūtes melleņu ēšanai, steidzām uz vakariņām