![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
trešdien, ceturtdien dažādās komandās braukāju pa mājām runāt ar cilvēkiem.
trešdiena bija drūma un lietaina. mana pirmā intervija ever bija visai neveiksmīga. tantuks nobijies un aizdomīgs, negribēja runāt, turklāt viņai skaipā zvanīja mazmeita. attiecīgi ieguvām 15 minūtes intervijas ieraksta un viss. māte latviete, tēvs polis, nākusi no 10 bērnu ģimenes. pati latviski nerunā, bet teica, ka daži brāļi esot pārlatviskojušies.
kā otro apmeklējām 1938. gadā dzimušu vecticībnieku, kurš nebija pārāk atvērts, bet uz jautājumiem atbildēja (lai gan uz ļoti daudz ko atbilde bija "a vot i ja ņiznaju"). latviski nerunā - pateica pat tiešā tekstā, ka neieredz latviešu valodu. dienesta laikā nokļuvis Urālos, kur apprecējies un palicis dzīvot. atgriezies, jo bijuši ar sievu atbraukuši atvaļinājumā un sievai te iepaticies, lai gan viņš labprāt būtu palicis tur.
pēc šī vīra devāmies kvestā ar mērķi atrast pansionātu. par tā atrašanās vietu tika sniegtas dažādas ziņas, mēs aizpērāmies pat līdz 10 km attālajiem Kumbuļiem (pa visai slapju un slidenu grantinieku), bet tur bija sociālā māja, nevis pansionāts. beigās uzzinājām, ka pansionāts atrodas Višķos - 80 km no mums. tad braucām atpakaļ uz Sileni un apmeklējām 1934. gadā dzimušu vecticībnieci. viņa bija jauka un atsaucīga, bet tieši bija izkurinājusi pirtiņu un gribēja iet mazgāties, tāpēc uz daudziem jautājumiem atbildēja, ka mums jābraucot pie viņas māsas, tā visu pastāstīšot. diemžēl, kad māsai tika zvanīts, lai pieteiktu mūsu vizīti, māsa kategoriski atteicās runāt. intervētā sieviete bija 40 gadus nodzīvojusi Krievijā, bet atgriezusies, jo šeit ir vislabāk. stāstīja kartfļinku recepti - sastampāti vārīti kartupeļi + rudzu milti, pildīti ar burkānu, kāpostu pildījumu. vispār visai līdzīgi sklandraušiem.
kā ceturto un pēdējo apmeklējām 1935. gadā dzimušu tantīti - māte poliete, tēvs krievs, pati sevi nosauca par pareizticīgo. latviski nerunā. stāstīja par holokaustu, bija redzējusi kā ebrejus ved uz nošaušanu un dzirdējusi arī kā šauj. stāstīja, kā kāda ciema iedzīvotāja rokot zemi atradusi ebreju zeltu, pēc tam viss ciems sācis rakties visās malās, bet neviens cits neko neesot atradis. Ziemassvētkos māte kopā ar ēdieniem uz galda likusi arī sienu, pēc tam devusi govīm, lai tās būtu veselas un aizsargātas pret ļaunām acīm utt.
visi respondenti atcerējās rudzu maizi, ko cepusi māte. visiem kādreiz mājās bijušas krievu krāsnis, tajās cepto maizi nevar salīdzināt ar to, kas ir tagad. visi atcerējās kaut ko par ebrejiem, bet atmiņas bija visai pretrunīgas.
kopumā visai interesanta pieredze. grūtības sagādāja manas visai ierobežotās krievu valodas zināšanas. interviju vadīja komandas biedrene, es tik sēdēju un blisināju acis un pierakstīju kladītē interesanto un to, ko nesapratu, lai pēc tam varētu pārprasīt ceļabiedrēm. interesanti, ka nevienā mājā mums neko nepiedāvāja - ne ēst, ne dzert.
apkārtnē ārkārtīgi populārs rotājums. gandrīz pie katras mājas tāds ira
visas mājas, kurās bijām, bija diezgan eiroremontīgas iekšpusē un sakoptas ārpusē. visvairāk pēc remonta ilgojās pēdējā
dažas pārfotografētas bildes no citas komandas vākuma tajā dienā
vakara šmakovkas deva
ceturtdien, atkal citā līdzbiedru sastāvā, es karsti ilgojos nokļūt kaut kur, kur runā latviski. lai gan iespēja bija maza, tomēr paveicās un abas šajā dienā veiktās intervijas notika latviski. no rīta bijām iebraukušas pagasta pārvaldē, kas atrodas Červonku pilī, apjautāties kā nokļūt un, ko no saraksta labāk izvēlēties. tur plauktā sēž tāds - laikam gulbji viņiem tur ļoti modē
šis, savukārt, ir manu līdzņemamo pusdienu maisiņš
pirmo intervējām 1927. gadā dzimušu kungu - tīru latvieti. viņš gan sākumā teica, ka labāk gribot runāt krieviski, jo viņam jau sen reāli nav ar ko runāt latviešu valodā, bet mēs lūdzām tomēr latviski un viņš runāja tīri un bez aizķeršanās. stāstīja, kā bērnībā gandrīz nodedzinājis pagrabu, kā tēvs braucis uz Rīgu pakaļ Kārlim Ulmanim, kā metis meitas dīķī. tagad dzīvo pa ziemu pie meitas dzīvoklī Silenes centrā, pa vasaru pie meitas, kam ir bioloģiskā saimniecība. meita, kamēr runājām, uzvārīja mums kartupeļus ar cīsiņiem un salātiem, iznesa kafiju un cepumus. latviski saprot, bet nerunā. precējusies ar vietējo krievu. satikām viņu - dzerot kopš svētdienas.
kungs diezgan detalizēti un brīvi stāstīja izsūtīšanas stāstu, kas nav visai tipiski, jo daudzi par to negrib runāt. skatās LTV1 un ņem no bibliotēkas grāmatas latviešu valodā. ar meitu bieži strīdas, kas te ir - Zemgale vai Sēlija.
meita baigā rokdarbniece. visus sētas dekorus darinājusi viņa + ziemā arī izšuj krustdūrienā un pērļo
tie ir plastmasas pudeļu korķi
pēc intervijas nopeldējāmies blakus esošajā Jugaņinas ezerā, pareizāk sakot, peldējos es, pārējās pīpēja.
tālāk braucām pie vēl viena latvieša - dzimis 1944. gadā. Ja iepriekšējais kungs runāja visai literārā valodā, tad šim likās interesanti dzirdēt izloksnes īpatnības - "audzēj, rušinaj, sabružinaj, gūs" utt. Tur, kur bijušas bērnības mājas, tur pāri gājusi frontes līnija. Stāstīja kā vārīts alus, visu laiku arī esot vārījis, tikai šogad neesot saņēmies. Sieva vietējā krieviete,latviski nerunā, trīs dēli - visi ar latviskiem vārdiem. Māte neesot varējusi pieņemt, ka viņš apprecējis krievieti un sākusi ar viņu runāt, tikai kad viņai trešais dēls piedzima. Vienīgajam no aptaujātajiem bijušas lielas kāzas - 90 cilvēku, 2 dienas. Pārējie visi minēja ļoti mazas, kāzas, kad sarakstās zagsā, mazliet pasēž šaurā lokā, uzēd un viss. stāstīja par gadījumu ar ļaunu aci - kad kāda sieviete paskatījusies un govij piens saskābis. pret ļaunu aci palīdz svētais ūdens. vispār - ja slikti ap dūšu, jādabū svētais ūdens un jāskalo seja. nedrīkst slaucīt, jāgaida, kad pats nožūs. palīdzot ļoti labi.
cienāja mūs ar pašu sietu sieru, speķi, tomātiem, medu un kaut kādu veikala (laikam) zivi. pagalmā pie ķēdes divi mazi sunīši. viens rēja, kad iebraucām, otrs nē. saimnieks stāstīja, ka viens esot cilvēku suns - rejot uz cilvēkiem, otrs rejot, kad sētā kādi meža zvēri ienākot.
saimnieka mātes izšūts galdauts
pēc tam gribējām atrast vienu ļoti vecu sieviņu. pa ceļam piestājām pie skatu torņa
diezko labi ar meklēšanu mums negāja. beigās izpērāmies kādu puskilometru pa totāli aizaugušu, vietām mitru, meža ceļu. mašīna peldēja uz vēdera pa zālēm, ceļabiedres baidījās un miedza ciet acis. diemžēl, kad iebraucām tantiņas pagalmā, no mājās noraudājusies pēc labas, bet ļoti emocionālas intervijas, nāca ārā cita mūsu komandas ekipāža (piebraukusi no otras puses, pa visai normālu ceļu). bija jau diezgan vēls, tāpēc braucām vien uz vakariņām.
trešdiena bija drūma un lietaina. mana pirmā intervija ever bija visai neveiksmīga. tantuks nobijies un aizdomīgs, negribēja runāt, turklāt viņai skaipā zvanīja mazmeita. attiecīgi ieguvām 15 minūtes intervijas ieraksta un viss. māte latviete, tēvs polis, nākusi no 10 bērnu ģimenes. pati latviski nerunā, bet teica, ka daži brāļi esot pārlatviskojušies.
kā otro apmeklējām 1938. gadā dzimušu vecticībnieku, kurš nebija pārāk atvērts, bet uz jautājumiem atbildēja (lai gan uz ļoti daudz ko atbilde bija "a vot i ja ņiznaju"). latviski nerunā - pateica pat tiešā tekstā, ka neieredz latviešu valodu. dienesta laikā nokļuvis Urālos, kur apprecējies un palicis dzīvot. atgriezies, jo bijuši ar sievu atbraukuši atvaļinājumā un sievai te iepaticies, lai gan viņš labprāt būtu palicis tur.
pēc šī vīra devāmies kvestā ar mērķi atrast pansionātu. par tā atrašanās vietu tika sniegtas dažādas ziņas, mēs aizpērāmies pat līdz 10 km attālajiem Kumbuļiem (pa visai slapju un slidenu grantinieku), bet tur bija sociālā māja, nevis pansionāts. beigās uzzinājām, ka pansionāts atrodas Višķos - 80 km no mums. tad braucām atpakaļ uz Sileni un apmeklējām 1934. gadā dzimušu vecticībnieci. viņa bija jauka un atsaucīga, bet tieši bija izkurinājusi pirtiņu un gribēja iet mazgāties, tāpēc uz daudziem jautājumiem atbildēja, ka mums jābraucot pie viņas māsas, tā visu pastāstīšot. diemžēl, kad māsai tika zvanīts, lai pieteiktu mūsu vizīti, māsa kategoriski atteicās runāt. intervētā sieviete bija 40 gadus nodzīvojusi Krievijā, bet atgriezusies, jo šeit ir vislabāk. stāstīja kartfļinku recepti - sastampāti vārīti kartupeļi + rudzu milti, pildīti ar burkānu, kāpostu pildījumu. vispār visai līdzīgi sklandraušiem.
kā ceturto un pēdējo apmeklējām 1935. gadā dzimušu tantīti - māte poliete, tēvs krievs, pati sevi nosauca par pareizticīgo. latviski nerunā. stāstīja par holokaustu, bija redzējusi kā ebrejus ved uz nošaušanu un dzirdējusi arī kā šauj. stāstīja, kā kāda ciema iedzīvotāja rokot zemi atradusi ebreju zeltu, pēc tam viss ciems sācis rakties visās malās, bet neviens cits neko neesot atradis. Ziemassvētkos māte kopā ar ēdieniem uz galda likusi arī sienu, pēc tam devusi govīm, lai tās būtu veselas un aizsargātas pret ļaunām acīm utt.
visi respondenti atcerējās rudzu maizi, ko cepusi māte. visiem kādreiz mājās bijušas krievu krāsnis, tajās cepto maizi nevar salīdzināt ar to, kas ir tagad. visi atcerējās kaut ko par ebrejiem, bet atmiņas bija visai pretrunīgas.
kopumā visai interesanta pieredze. grūtības sagādāja manas visai ierobežotās krievu valodas zināšanas. interviju vadīja komandas biedrene, es tik sēdēju un blisināju acis un pierakstīju kladītē interesanto un to, ko nesapratu, lai pēc tam varētu pārprasīt ceļabiedrēm. interesanti, ka nevienā mājā mums neko nepiedāvāja - ne ēst, ne dzert.
apkārtnē ārkārtīgi populārs rotājums. gandrīz pie katras mājas tāds ira
visas mājas, kurās bijām, bija diezgan eiroremontīgas iekšpusē un sakoptas ārpusē. visvairāk pēc remonta ilgojās pēdējā
dažas pārfotografētas bildes no citas komandas vākuma tajā dienā
vakara šmakovkas deva
ceturtdien, atkal citā līdzbiedru sastāvā, es karsti ilgojos nokļūt kaut kur, kur runā latviski. lai gan iespēja bija maza, tomēr paveicās un abas šajā dienā veiktās intervijas notika latviski. no rīta bijām iebraukušas pagasta pārvaldē, kas atrodas Červonku pilī, apjautāties kā nokļūt un, ko no saraksta labāk izvēlēties. tur plauktā sēž tāds - laikam gulbji viņiem tur ļoti modē
šis, savukārt, ir manu līdzņemamo pusdienu maisiņš
pirmo intervējām 1927. gadā dzimušu kungu - tīru latvieti. viņš gan sākumā teica, ka labāk gribot runāt krieviski, jo viņam jau sen reāli nav ar ko runāt latviešu valodā, bet mēs lūdzām tomēr latviski un viņš runāja tīri un bez aizķeršanās. stāstīja, kā bērnībā gandrīz nodedzinājis pagrabu, kā tēvs braucis uz Rīgu pakaļ Kārlim Ulmanim, kā metis meitas dīķī. tagad dzīvo pa ziemu pie meitas dzīvoklī Silenes centrā, pa vasaru pie meitas, kam ir bioloģiskā saimniecība. meita, kamēr runājām, uzvārīja mums kartupeļus ar cīsiņiem un salātiem, iznesa kafiju un cepumus. latviski saprot, bet nerunā. precējusies ar vietējo krievu. satikām viņu - dzerot kopš svētdienas.
kungs diezgan detalizēti un brīvi stāstīja izsūtīšanas stāstu, kas nav visai tipiski, jo daudzi par to negrib runāt. skatās LTV1 un ņem no bibliotēkas grāmatas latviešu valodā. ar meitu bieži strīdas, kas te ir - Zemgale vai Sēlija.
meita baigā rokdarbniece. visus sētas dekorus darinājusi viņa + ziemā arī izšuj krustdūrienā un pērļo
tie ir plastmasas pudeļu korķi
pēc intervijas nopeldējāmies blakus esošajā Jugaņinas ezerā, pareizāk sakot, peldējos es, pārējās pīpēja.
tālāk braucām pie vēl viena latvieša - dzimis 1944. gadā. Ja iepriekšējais kungs runāja visai literārā valodā, tad šim likās interesanti dzirdēt izloksnes īpatnības - "audzēj, rušinaj, sabružinaj, gūs" utt. Tur, kur bijušas bērnības mājas, tur pāri gājusi frontes līnija. Stāstīja kā vārīts alus, visu laiku arī esot vārījis, tikai šogad neesot saņēmies. Sieva vietējā krieviete,latviski nerunā, trīs dēli - visi ar latviskiem vārdiem. Māte neesot varējusi pieņemt, ka viņš apprecējis krievieti un sākusi ar viņu runāt, tikai kad viņai trešais dēls piedzima. Vienīgajam no aptaujātajiem bijušas lielas kāzas - 90 cilvēku, 2 dienas. Pārējie visi minēja ļoti mazas, kāzas, kad sarakstās zagsā, mazliet pasēž šaurā lokā, uzēd un viss. stāstīja par gadījumu ar ļaunu aci - kad kāda sieviete paskatījusies un govij piens saskābis. pret ļaunu aci palīdz svētais ūdens. vispār - ja slikti ap dūšu, jādabū svētais ūdens un jāskalo seja. nedrīkst slaucīt, jāgaida, kad pats nožūs. palīdzot ļoti labi.
cienāja mūs ar pašu sietu sieru, speķi, tomātiem, medu un kaut kādu veikala (laikam) zivi. pagalmā pie ķēdes divi mazi sunīši. viens rēja, kad iebraucām, otrs nē. saimnieks stāstīja, ka viens esot cilvēku suns - rejot uz cilvēkiem, otrs rejot, kad sētā kādi meža zvēri ienākot.
saimnieka mātes izšūts galdauts
pēc tam gribējām atrast vienu ļoti vecu sieviņu. pa ceļam piestājām pie skatu torņa
diezko labi ar meklēšanu mums negāja. beigās izpērāmies kādu puskilometru pa totāli aizaugušu, vietām mitru, meža ceļu. mašīna peldēja uz vēdera pa zālēm, ceļabiedres baidījās un miedza ciet acis. diemžēl, kad iebraucām tantiņas pagalmā, no mājās noraudājusies pēc labas, bet ļoti emocionālas intervijas, nāca ārā cita mūsu komandas ekipāža (piebraukusi no otras puses, pa visai normālu ceļu). bija jau diezgan vēls, tāpēc braucām vien uz vakariņām.