*

pirmdien, otrdien gribējām laisties ar laivu pa Aivieksti. izturējām gan tikai pirmdienu. izbraucām jau svētdienas vakarā, ar domu pārnakšņot mašīnā un 10:00 no rīta kāpt laivā. vietu nakšņošanai atradām pie Saikavas karjera. tā kā ārā nemitīgi gāza, es izveicu čalendžu pārkraut visas paunas no bagāžnieka uz priekšējiem sēdekļiem, lai varētu nolaist aizmugurējos un iet gulēt. Kārlis neticēja, ka tas ir iespējams neizkāpjot no mašīnas. izrādījās, ka tomēr ir. joprojām esmu sajūsmā par to cik ērti gulēt ir mondeo bagažniekā.
lietus mitējās septiņos no rīta un mēs, visai cerīgi noskaņoti, devāmies uz Švāna tiltu gaidīt laivu kantora onkuli - tā kā braukt uz Saldu pakaļ ercetkai neatmaksājās, Kārlis bija nobukojis mums kanoe.
jāatzīst, ka šis bija neforšākais laivu brauciens manā pieredzē - laiks vēss un vējains, ar regulārām lietusgāzēm. upe lēna, plata, vienveidīga, ar stāviem un nepieejamiem krastiem. es pat ne reizi nenopeldējos. ūdens gan likās silts kā zupa, bet ārpus tā bija visai vēsi un vējaini. nobraucām 24 km - no Švāna līdz Ļaudonai. no Kujas visu laiku bija jāguļ airos, jo upe plata kā okeāns, bet vējš pūš pret straumi. Ļaudonā bijām ap septiņiem vakarā. uzcēlām telti, iepakojām to divās plēvēs un sausumā zem tilta uzvārījām zupu. no rīta zvanījām laivu onkulim, lai brauc pakaļ, lai gan sākotnējais plāns bija aizlaivot līdz Vesetas kanālam.
tikuši atpakaļ līdz mašīnai, nolēmām laiku pavadīt lietderīgi un izveikt ekskursiju pa rajonu. izbraucām apli - Lubāna - Lubānas ezers - Varakļāni. Tad atpakaļ- Jēkabpilī pārbraucot pāri Daugavai un caur Jaunjelgavu uz mājām.

Lai gan šis galīgi nebija jaukākais laivu brauciens manā pieredzē es tomēr ļoti labi pavadīju laiku un priecājos par iespēju pabūt dabā (lai arī aukstā, slapjā, vējainā) un izvēdināt galvu. turklāt tagad man ir skaidrs, ka Aiviekste nav priekš manis un, ka ercetka ir daudz, daudz ērtāka, foršāka un asāka, nekā kanoe. un, ka saulē apdedzināt seju var arī šādos laiksapstākļos.

( ilustrācijas )

4dien 2. reizi mūžā biju KKC un tāpat kā pirmajā - uz džeza konci. šoreiz bija nesalīdzināmi labāk, turklāt tas notika ārā un man patika kā iekšā jaucas ielas trokšņi;
5dien 1. reizi mūžā biju uz DDT - uz Ingas Tropas režisēto "Balto grāmatu". man ļoti patikās, nebiju gaidījusi, ka būs tik kruta. ok, uz beigām drusku sāka likties par garu, bet tā tomēr bija bērnu izrāde un bērni varēja visādi interaktēt, kamēr es sēdēju stūrī un smagi elsu (telpā bija drausmīgi karsts un bezgaiss);
6dien bijām vizināties ar laivu ap Doles salu (iesaku laivu un piknikvietu nomu Līgo Laivas) un uz Rīgas Tintes 5 gadu jubilejas ballīti. abas šīs nodarbes bija foršas. kas attiecas uz ballīti - es laikam drīz kļūšu par profesionālu dzērāju pa mājām izvadātāju. vispār not bed, jo tā ir iespēja labāk iepazīt Rīgu. galvenais, lai viņi nevem mašīnā.

( ilustrācijas )

trešdienas vakarā Kārļa tētis mūs izsēdināja Rindas ciemā, Rindas upes krastā un aizbrauca. iekārtojām apmetni, Kārlis salika laivu, padzērām ugunskura tēju (īstās madaras + vīgriezes, kurām pakaļ bridu pāri upei + pelašķis kopā garšo ļoooti labi) un gājām gulēt. no rīta izmetām nelielu loku pa ciemu (tur nekā nav - tikai mācītājmāja, veci un pamesti kapi, baznīca un skola), sapakojām mantas maisos un sākām braukt.

( pa Irbi līdz jūrai )

salaspils-saldus-ventspils-rinda-pa rindu līdz irbei-pa irbi līdz jūrai-ventspils-saldus-zvērā-saldus-salaspils

vakar atgriezos no sava pirmā laivu brauciena mūžā. braucām pa Ventu, divatā ar Kārli, ar saliekamo kajaku no Nīgrandes līdz Skrundai - 32 km. it kā tas skaitās divu dienu maršruts, bet mēs viņu būtu nobraukuši vienā un vēl aizrullējuši tālāk uz Kuldīgu, ja vien nebūtu uznākuši tie šausmīgie zibenspērkoņnegaisi. ap 16iem pēcpusdienā jau bijām Lēnās, no kurām līdz Skrundai tik kādi 6 km palikuši, bet lietus mūs apstādināja un nākamajā dienā, lai arī nelija, bija tik aizdomīgs laiks, ka aizpeldējām līdz Skrundai un metām mieru, jo šausmīgi negribējās vēlreiz izmirkt. tas mūsu ātrums gan liekas diezgan mulsinošs, jo mēs īpaši neairējām (es tak vispār nemācēj airēt), bieži stājāmies peldēties vai kaukādus dabas jaukumus lūkoties un vispār pārsvarā dreifējām pa straumei.

laivošana man patika vairāk nekā biju domājusi, ka patiks. es tik nevaru iedomāties kā ir to darīt lielā pūlī, kopā ar alhōliskajiem dzērieniem. tā manliekas man ne visai patiktos. šitā divatā gan ideāli - sēdi laivā plikiem pupiem, jo apkārt ne dzīvas dvēseles (labi, bija makšķernieki ik pa brīdim, bet tos jau pa gabalu varēja nopeilēt un piesegties) un pupi tak ar pelnījuši saules vannas. kad vien iegribas apstājies un pa pliko nopeldies (es šovasar esmu tā pieradusi peldēties plika, ka kostīma vilkšana jau sāk likties kaukas nedabisks un apgrūtinošs). baigi interesanti arī paskatīties uz tik pierasto LV dabu no cita skatpunkta - visādus iepriekš neredzētus putnus redzējām, zivis lēkāja, ūdensrozes ziedēja, straume čaloja, utt., utjpr.
vispār beigu beigās ir par-maz-sajūta. žēl, ka tas lietus mūs bij tik ļoti sabaidījis, ka nenorullējām vēl vakardien visu dienu.

( Ventā )