*

es nekad neko nevinnēju un arī nepiedalos FB konkursos, bet nesen vienā biju pietiekusies un laimēju skaņu meditāciju kaut kur starp Lubānu un Gulbeni. tas ir tā, ka tu guli zem ozola uz matracīša, tev uz sejas ir smaržīgs maisiņš ar svaigiem liepziediem un tev skandina visādus gongus un grabulīšus un zvaniņus. tā kā aizbraucām divatā, viņa aicināja piedalīties arī K. bija tāda jauka klusas un samtainas planēšanas sajūta. pēc tam izbraucām caur aktīvu kūdras purvu, nopeldējāmies Ušurā (visai stindzīgi auksts ūdens), tad Madonā paēdām slaveno Kebabostas falafelu (bija labs) un apciemojām manus mīļos Mētrienas podniekus. oficiālais iemesls braucienam bija lielā, sudrabaini melnā krūze (ar tilpumu virs 2l), kuru biju rezervējusi. bet bija ļoti jauki pasēdēt ar viņiem, patērzēt pie kafijas un komplektā krūzei nopirkt vēl divas ļoti skaistas bļodiņas (melnas ar tumši zaļu glazūru iekšpusē), pēc kurām man noteikti nebija akūtas vajadzības.

pēc tam braucām uz "Savvaļā" un tas bija ļoti, ļoti kruti. visas iespējamās purvīša, mežīša, ezerīša, pļavīša un krūmīša balvas iet šai izstādei. melno trasi izgājām stundā. tiesa gan tā arī nesaskatījām Neiburgas darbu. maršruta shēma kartītē gan ir visai aptuvena un ir diezgan viegli novirzīties. ejot iztikām bez gumijniekiem. es gāju iešļūcenēs un nebija nekādas vainas, nu brīžiem nesu viņas rokā, bet purva sajūta ar basām kājām ir ļoti jauka. tiem, kam bail no čūskām (nevienu gan neredzējām) un savvaļas gan iesaku gumpīšus un arī kaut kādu antikukaiņu līdzekli, jo dunduru tur netrūka. dzirdējām un redzējām visādus zvērus un putnus. un tur ir pļavas ar superīgu bioloģisko daudzveidību. tur var nekāpjot nost no takas ievākt veselu kaudzi tēju. man žēl, ka bijām tik vēlu, ka šai nodarbei īsti nebija laika. salasīju tik sauju, šī vakara tējai jaunajā, lielajā krūzē. gribas braukt vēlreiz. kamēr vēl tējaugi zied un iziet līdz galam zaļo trasi. iesākām, bet saule jau rietēja un K. vēl šovakar bija jāpaspēj pārtaisīt viens muzona gabaliņš Šķidrumam, tāpēc gājām atpakaļ uz mašīnu.

mājupceļā kārtējais episkais un ar spilgtajiem marķieriem zīmētais saulriets un pelde Lizdoles ezerā. vajadzētu saņemties aizbraukt uz saulrietu kalniņu uzmest aci komētai. no mājām nevar, koki, šķūnis un pilsēta priekšā. no pagalma tik sudrabainos mākoņus var redzēt. tieši tagad. un no tumsas atkal brēc ausainās pūces bērni. krāšņi, bet dzestri tie tavi vakari, jūlij.

aizvakar bijām uz koncertu hernhūtiešu saieta namā Riņģi, Blomē. Iļģi un Juuk. ļoti eksotiska sajūta - būt koncertā. es diemžēl nespēju atcerēties, kas bija iepriekšējais koncerts, uz kuru biju un tas ir bēdīgi. Iļģi gan man nekad nav patikuši, bet šādā formātā un situācijā bija jauki. Juuk forši. Riņģi arī tāda diezgan medžik vieta ar to vienu no pavisam dažiem izdzīvojušajiem brāļu draudžu saieta namiem, milzu ozoliem un liepām un apkārtni. vienīgi koncerts bija negaidīti garš un ārā un es diezgan drausmīgi nosalu - jūlij, es ticu, ka tu vari labāk!

vakarrīt toties bija cits medžik notikums. mans zirdziņš kopā ar savu biedru atbrauca līdz Niedrājam (viena no manām visivismīļākajām vietām šajā universā) un mēs jājām pa superīgajiem Niedrāja mežiem, kuros ir garas, garas un taisnas ugunsdzēsības stigas ar šobrīd ideālu pamatu jāšanai visās gaitās. turklāt ļoti reljefainas, ar kalniem un lejām. ja būtu iespēja tur jāt regulāri, zirgi būtu izcilā fiziskajā formā. pēc tam paplunčājāmies ar zirgiem arī ezerā. un, no rīta, kamēr gaidīju, kad atbrauks zirgi, peldējos un man apkārt riņķoja milzu zivtiņu bars. vienkārši sekoja man un peldēja ap mani. viens no visskaistākajiem rītiem šogad.

jau vairākas nedēļas visu laiku dungoju main theme no Deadman saundtraka.
pašu saundtraku neesmu klausījusies/dzirdējusi miljons gadus.

vakar pamodos Smiltenē, samīļoju zirgu Mūrmuižā, nopeldējos Sauriešu karjerā, apmeklēju koncertu Viļņā un aizmigu Salaspilī.

par koncertu - sākumā patika, ļoti centos pieslēgties, bet īsti nesanāca, tad klausījos vienkārši ar prātu. ļoti patika trombona daļas. pēc tam mazliet noguru - nu kā, kad pārēdas un vairs neiet iekšā un beigu beigās piedzīvoju nelielu panikas lēkmi.
karoč pirms koncerta visu zāli, ar ļoti augstiem griestiem, pamatīgi piepūta ar dūmiem. tā, ka vispār neko nevar redzēt. izskatās jau smuki, bet man tie dūmi kaut kā ne visai - nekad neesmu baigā sajūsmā. man mēdz būt viegli alerģiska reakcija - aizliekas deguns ciet, nepatīk kā viņi ož, liekas pretīgi, ka viņu visu laiku jāelpo, grauž acis un izsusē kontaktlēcas. reizēm ir arī viegla nelabuma sajūta. bet nu labi, māgsla prasa upurus, sēdēju un klausījos. kaut kur ap skaistajām trombona vietām dūmi jau bija mazliet paklīduši un varēja redzēt, piemēram, gabaliņu no prožektoru stangas. bet tad viņi ņēma un sāka atkal pūst dūmus, tā ka viss ir pizģec pilns un man sākās sensorais overloads - dūmi+troksnis. kādu brīdi hvz kāpēc centos to apspiest, bet tad izgāju ārā. gribējās ilgi vnk iet, būt kustībā un elpot svaigu gaisu. kad biju apgājusi pāris kvartālus, koncerts arī beidzās.

karoč, Anglikāņu baznīcā pirms X gadiem Sunn o))) patika labāk.

Saltland ne visai - pārāk ļurīgi. Bet Stetsons/Gureckis kreizī kruti.

vakardienas koncerts bija viens no krutākajiem ever. ļoti, ļoti kruta skaņa - pilna, jaudīga, bieza, skaļa, bet man pēc tam nedžinkstēja ausis. un milzīgās projekcijas pa visu sienu, tā ļoti monumentāli. bija tāda sajūta kā lielā stadionā. un man ļoti patika kā tagadējā Tesa nospēlēja kādreizējās Tesas albumu - viņš likās daudz biezāks un cietāks nekā agrāk, bet nezaudēja to emocionalitāti, kas man tajā tik ļoti patīk un pietrūkst nākamajos Tesas albumos.
Soundarcade arī bija kruti. Ābols kaut kā ļoti smuki nodziedāja (tā ļoti stadionīgi).

tagad man nezkāpēc gribas uz kkādu oldskūl hardcore konci. vakardien ejot uz Tu jau zini kur austiņās klausījos Tragedy.

lai slavēts tas kungs, atklāšanas mēnesis ir over and done. man ļoti patīk Himna un tas ir pat samērā objektīvi, jo es neesmu izrādes tapšanā piedūrusi savus pirkstus. un Dzenīša Vīriešu dziesmas Siliņa izpildījumā cirka manēžā skanēja medžik.
pa dienu atbraucām mājās. Smiltenē slapjš sniegs un istabās 6-7 grādi un redzami elpas mutulīši.
novembra pirmajai pusei vajadzētu būt mierīgākai. tuvākais lielais stress ir pirmizrāde 2. decembrī, izrādei, kurai vēl nav pabeigta rakstīt ludziņa.

man gribas klausīties vairākas dziesmas vienlaicīgi, bet tā, lai tās netraucētu viena otrai

Sansusī joprojām ir mans vismīļākais festivāls. šogad gan likās tāda pašķidrāka programma un laikapstākļi arī bija tādi mazliet apgrūtinoši. tāpēc bija ļoti labi, ka bijām uzmetušies par izpalīgiem Terapijai un no garlaikošanās izvairījāmies griežot burkānus, kartupeļus, gurķus, tomātus, seitanu, vegandesu, keilu, seleriju un droši vien vēl kaut ko, kā arī varējām lietu pārlaist zem Terapijas jumta, dzerot free kafiju un pārtiekot no visāda pārtikas scrapa.
favorīti - simtgades zaļumballe graudu kaltē, kurā pūtēju orķestris spēlēja superīgu programmu, pianistu kautiņi 6d vakarā, kurā viens no dalībniekiem spēlēja daļu no filmas Vier Minuten noslēdzošā skaņdaba, laikmetīgās dejas izrāde "Manu acu tulkojums", Latviešu tautas pasaku virtene, Nīmaņa grupas 7dienas koncis (5dienas man neinteresēja), kā arī, kā arī, kā arī superīgais noslēguma koncerts, kurā ļoti brīnumainā kārtā tomēr nelija. rītausmas koncertu tāpat kā pērn nogulējām.

man ir šādas tādas idejas saistībā ar nākamo Sansusī. ar Armandu gan nesanāca par to parunāt, bet nekas, vēl jau ir drusku laiks, lai to paspētu.

Baltu cilšu pirmizrāde
Grails koncerts
tuvu pie desmit mimozām Čē
burciņu sezonas atklāšana ar rabarberu čatnija vārīšanu
Vasarsvētki ar pirmo vegan bārbekjū namiņā

pēdējā laikā daudz laika pavadu ar brāli

ir diezgan skaidrs, ka mans pavasaris skanēs Kloudas balsī

šī nu gan bija viena varena nedēļa. kas notika pirmdien, es pat vairs neatminos bet, bet, bet

2dien mani atlaida no leftvinga kantora. pareizāk sakot, nevis atlaida, bet atzinās, ka nespēj apmaksāt manus pakalpojumus. par laimi atalgojumu par jau sniegtajiem pakalpojumiem +/- saņēmu. tā kā tagad esmu pavisam īsts bezdarbnieks.
tad uzpeldēja biļetes uz Mēdeju. man patika, bet jumtu nost galīgi nerāva. sapratu, ka kaut kāda liela daļa no teātra burvības man ir zudusi uz visiem laikiem. es skatoties izrādi galvā redzu visādas tehniskas lietas, piemēram, kā Guna izvēlas orientieri pēc kā vadīties bīdoties ar krēslu, lai nenokristu no paaugstinājuma. un stāvot garderobes rindā noklausīta saruna, par to, ka redz kāda sakritība, ka Gunai kliedzot nokrituši tie prožektori, man liek tikai skumji nopūsties.

3dien bijām Valmierā miksēt Līgu pH3 ierakstu. bija cerība paspēt vienā dienā, visām 11 dziesmām arī izgājām cauri, vienu izmetot, bet secinājām, ka tomēr jābrauc vēlreiz. kopumā, man liekas, ka ieraksts būs ļoti kruts - t.i. man pašai ļoti patīk un ir samērā vienalga, ja nevienam citam nepatiks. galvenais, lai grupasbiedrēm liekas vismaz ciešams un pieņemams.

par 4dienu ar neko īpašu neatceros, izņemot to, ka iemācījos izņemt un ielikt auto akumulatoru, bet 5dien braucām uz Smilteni. bija superīgs laiks, tāpēc nostiepām no šķūņaugšas vecāpapa taisītas ragaviņas un gājām uz Jāņkalnu vizināties.

6dien pastaigājāmies pa aizsalušu Niedrāju un apgājām tam apkārt, kā arī apmeklējām leduskritumu Vecajā parkā. kad atgriezāmies Rīgā, dzīvoklī bija veseli 7 grādi, bet baigi ilgi kurināt nebija laika - bija jāiet uz konci Ādmiņu ielā. žēl, ka Salt Wound pēdējais koncis, baigi kruta. Spektrāles arī krutas. un Lokatoram ar nebija ne vainas, bet es viņu tā baigi neklausījos.

šodien bija plāns beidzot doties apciemot zirdziņu, bet nespēju atteikties pievienoties spontānā eckursijā skatīties ledus krāvumus Mērsragā.
ilustrācijas vēlāk. man tagad jāiet cept sojas kokleti.

vakar stāvēju metra attālumā no Martina Gores. izdzēru divus aliņus (mazos) no Depeche Mode ledusskapja, bet ar to bija par maz, lai varētu sadūšoties pieiet un pateikt paldies par koncertu. viņš ir īsāks (un tievāks) par mani.

Vija Celmiņš piestāv muzeja kupola zālei gandrīz tikpat labi, kā Boiko Sāls kristāli. atkārtoti apmeklēju "1243 ziņas", atkārtoti patika. pēc tam piezvanīju mammai, paziņoju, ka gribu ēst un, ka pēc stundas būsim. pasaulē joprojām nav nekā daiļāka par Vilnīti. un šodien iznāca mana mīļā Efrima Menuka jaunais soloalbis.

dzīvei būtu jābūt skaistai, bet man sāp gudrības zobs un līdz tikšanai pie manas zobārstes jāgaida vēl gandrīz viss mēnesis. toties man kaut kas ir normalizējies attiecībās ar tēvu. vairāk liekas mīļš, nekā kaitinošs. ceru, ka šī sajūta nav pārāk pārejoša.

tā kā manis bildētajām bildēm ar mežu bija tas gods slaidšovoties uz KKC sienas slēgtajā ZSV ballītē, man bija tā laime apmeklēt šo pasākumu - drausmīgi pierīties (tas ir tik, tik, tik kruta, ka viss uzkodu galds ir veģetārs + daļai klāt arī zīmītes "vegan") un atkal paklausīties, kā foršais, foršais, foršais Armands Siliņš dzied dziesmas no Dzenīša vīriešu dziesmu cikla.

ar šo pasludinu ~2 nedēļu ballīšu maratonu par atklātu!

manliekas, ka mans mīļākais albūūūms ever ir Horses in the Sky.

* 6dien pirmo reizi mūžā apmeklēju modes skati. One Wolf. ziņkāri apmierināju, vairāk negribu atkārtot;
* 7dien apmeklēju Jākobsona "Dvēseles gaišo nakti" Arsenālā. man bija tas gods apmeklēt "Dvēseles tumšās nakts" atklāšanu foršākajā vasaras festivālā Sansusī. ļoti interesants "sajūtu tilts" starp vienu un otru. un baigi psihterapeitiskās tās abas izstādes. tādas aktīvas, dzīvas, runājošas, ievelkošas, kaut kādā ziņā veldzējošas;
* pēc izstādes nenormāli pierijos Terapijas brančā, pajāju pa ļoti dubļainu mežu, apmeklēju māti, tēvu, Vilnīti, Nikolaju (nesatiku) un Salaspili un vakarā aizgāju uz Aptiekas jubilejumu ar domu paklausīties Soundarcade. bet tur bija tik pieblīvēts, ka abu grupu koncertu laiku nosēdēju augšā, stūrī, iedzēru alu uz Tesas rēķina un viss, ko no koncerta dzirdēju bija vien orku raktuvju dunoņa no pazemes;
* šodien biju uz Dvēseļu uteni Dērķikā. Man patika, lai gan man vispār ne ļoti patīk garas ainas, kurās darbība attīstās uz iedzeršanas (vai narklietošanas) fona. Dukšos arī tas apnika. enīvei Utenis foršs. čigānam drusku temperamenta pietrūka (no stereotipiskā viedokļa). asprātīga scenogrāfija.

man nepatīk Tautumeitu un Auļu kopdarbs (man riebjas, riebjas, riebjas pārproducēta etnomūzika, viņai ir nogalināta dvēsele, tāds tukšs simulakrs), toties tikko uz jaunā, vietējā, vinilleibla izdotais Judina un Rancānes "Op.2" gan ir ļoti foršs un gaumīgs.

man bija koncertu, iepriekš neapmeklēto koncertzāļu un kapu nedēļa. sākās ar jau pieminēto Džārbo ĢITā, nākamajā dienā pirmo reizi biju Dzintaru koncertzālē uz ļoti krutu stīgu kvarteta konci Rudens kamermūzikas festivālā. K. jau izjūsmojās, varu piebilst vien to, ka Ligeti man ir pārāk nervozs, lai es spētu viņu klausīties mājās, bet dzīvajā, šitā ellīgi krutā stīgu kvarteta izpildījumā, ļoti rāva jumtu. Dvoržāks arī patikās un pati koncertzāle arī. nu un šovakar ar mammu pirmo reizi bijām Cēsu koncertzālē un klausījāmies igauņu eksperimentālo elfu princesi Maarja Nuut. ļoti, ļoti kruta, īpaši dzīvajā. virtuoza, gaumīga, skāba un moderna pieeja folkam. ļoti priecājos, ka aizbraucām.
kas attiecas uz kapiem, vakar biju uz svecīšu vakaru Gaujienas kapos un šodien sakopu vecvecāku kapus Smiltenē. Ziemeļlatvijā jau ir ritīgi liesmojošais rudens ar lapu virpuļiem un vieglu, rūgtenu trūdu smaržu gaisā.

*) šodien nostrādāju pēdējo oficiālo dežūru uz izrādi JRT;
*) pēc tam skrēju uz Džārbo ĢITā un domāju, ka re kā - pēdējā reize, kad es darba dēļ kavēju/netieku uz konci vakarā. Pēc tam no Mika uzzināju, ka Džesika Mosa Zemlikā spēlēs piektdienas vakarā ap pusastoņiem, kas nozīmē, ka es atkal darba dēļ netieku uz konci, jo nevaru paspēt pēc darba aizkļūt līdz Durbei;
*) nezinu, kur problēma (un vai vispār ir), bet es nejūtu nekādu līdzpārdzīvojumu no Džārbo, ne ierakstos, ne dzīvajā. šobrīd nav vispār nekādas koncerta pēcsajūtas;
*) atgriežoties pie teātra - nesen biju aizgājusi noskatīties Latviešu mīlestību. tā ir izrāde, kura piedzima tajā laikā, kad es sāku strādāt teātrī un redzēta nezcik reižu. man palika skumīgi par to, ka Alvis no kaut kā tāda ir aizgājis līdz Marķīzei de Sadai;
*) kaut kādā ziņā paradoksāli sanāk, jau pavisam drīz pēc Klusuma skaņām, kad Alvis pazuda ārzemēs, teātris sāka ilgoties pēc viņa atgriešanās. no sērijas - gaidām saimnieku mājās, saimnieku, kurš taisīs tās izrādes, kas būs gan ģeniālas, gan nesīs teātrim naudu. nu, viņš ir atpakaļ un tagad tiek runāts par to, ka teātra dvēsele ir nogalināta. katrā ziņā atmosfēra ir ievērojami nomainījusies, biļetes totāli nepērk, arī, ja met pakaļ pa dešuku, atlūgumu arī diezgan daudz, gan brīvprātīgi, gan piespiedu brīvprātīgi. ne jau Aldis Hartmanis tur viens to visu tā, bet pārvākšanās/trimda arī nē. tā ir tikai katalizators tam, ka zivs galva jau sen ir sapuvusi;
*) un es to visu nesaku, tāpēc, ka esmu nepateicīga un nodevīga, man vienkārši ir žēl tās sajūtas, kas tur bija, vismaz 2/3 no laika, ko tur pavadīju, kuras vairs nav un, kura sāka lēni mirt jau labu laiku pirms Tabakas fabrikas. tas, kā Alvis atgriezās un kā no vadības puses tika (tiek) menedžēta pārvākšanās viņu nobeidza pavisam.