*

Mūsu mīļai, labai, tuvai radiniecei I. Grīnbergai, dzimušai Smiltenē 1985. gada 30. jūnijā (tūliņ pēc Pēterdienas kā saucās sencis)
Sniedzam Tev, dārgulīt, mīlulīt, zeltgalvīt - pirmo dāvaniņu - rožainas krāsas (kas meitenei piestāv!) kristala šaliti, kur nolikt rakstāmpiederumus, ja dzīves gaitās kļūsi rakstniece, dzejniece, žurnaliste vai publiciste, vai ari ārste, inženiere, fiziķe (kā vectēvs), vai juriste (kā vecvectēvs), varbūt izcila sportiste utt. Vienmēr šī šalite noderēs! Šālīte novietojam divas tafelītes šokolādes Taviem vecākiem, bet brālītim Arnim jau vakar iedevām...
Dzīvē ir jāmācās, jāstrādā visu mūžu un jāmīlē visu mūžu. Lai Tavs mūžs, Inesīte, būtu 100 gadus garš, tad šeit pievienojam ari simtu rubļu naudaszīmi, lai Tev vecāki varētu iegādāties pirmās rotaļlietiņas, ar ko mācīties izaudzināt dzīvei vajadzīgos minētos trīs pamatus. Esi laimīga un veselīga, gudra un darbīga!
Tavs vecvectēvs Otto Grīnbergs, pensionārs
Tava vectēva māsa Romēna Švarca dzimusi Grīnberga, ārste, invalīde*
Rīgā 1985. gada 7. septembrī (Tava vectēva Raimonda dzimšanas dienā)

es viņu mazliet atceros. man bija trīs gadi, kad ievācāmies Tērbatsielas dzīvoklī. viņš nomira, kad man bija četri - 87 gadu vecumā. man šķiet vēlāk viņš mazliet spokojās. galu galā bija tur nodzīvojis ~50 gadus. mums tur bija čīkstošas parketa grīdas. lielajā istabā stāvēja divi atpūtas krēsli, kuros sēžot un mazliet sakustoties radās ļoti specifiska parketa/krēslu kāju čīkstoņa. tieši sienai otrā pusē bija mana istaba - rakstāmgalds, pie kura pavadīju daudz laika. mani salīdzinoši agri sāka atstāt vienu mājās un es regulāri dzirdēju viņa šļūkājošos soļus un atpūtas krēsla/parketa čīkstēšanu aiz sienas. cik atceros - man nebija bail. bija tāds vatever - ā, Otto Petrovičs atkal atnācis. ja pareizi atceros, viņš pārstāja nākt, kad mācījos kādā 2. - 3. klasē.

*Romēna it kā sajuka prātā, kad uzzināja, ka viņas vīrs, pasaules klases atomfiziķis Kurts Švarcs, viņu krāpj ar savu asistenti (kuru vēlāk arī apprecēja). aizbrauca uz Šmerli un pārgrieza vēnas. garāmgājēji viņu atrada un izsauca ātros. pēc tam tika uzstādīta diagnoze - šizofrēnija. labajos posmos viņa dzīvoja pie Otto, bet, kad palika traki, tad Tvaiķenē. arī viņu es mazliet atceros.

veļu laiks sen kā beidzies, bet es kādu jau nedēļu esmu aizbēgusi un paslēpusies dzimtas kokā. tas ir mans jaunais Heroes of Might and Magic. tas sākās netīšām, jo beidzot saņēmos pārnest datus no ierobežotā myheritage koka uz geni, kur var pievienot neierobežotu skaitu ar cilvēkiem, lai ieviestu drusku skaidrību K ļoti tukšajā un nepētītajā kokā. bet tas ir rezultējies ar to, ka, piemēram, šodien papildināju (ar lielu palīdzību no zāles) savu koku ar milzu baru senčiem, kas sniedzas vēl laikos, kad lielākajai daļai latviešu vēl nebija uzvārdu. turklāt zars tepat - Trikāta/Plāņi. nupat atradās arī vectēva mātes izcelšanās, kas atšķirībā no ļoti kuplā viņa tēva koka, nebija pētīta.
K koks arī ir papildinājies, bet tur drausmīgs čakars - vienā laikposmā (19. gs vidus), vienā apvidū (Jaunpils) dzīvo nenormāli daudz Friči Tones (kuri visi visdrīzāk ir kaut kādā veidā radinieki) un es tā arī nespēju saprast, kurš no viņiem ir īstais - K vecvectēvs. jāprasa izziņa arhīvā, bet man pagaidām slinkums. un attiecībā uz savu pusi ir lielāks entuziasms un Vidzemi liekas nesalīdzināmi vieglāk pētīt. mums te tādas ļoti kārtīgas baznīcu grāmatas un dvēseļu revīzijas, no kurām daļu pat es spēju salasīt.
tas viss liekas vienlaikus kaut kā savādi trauksmaini (es redzu savādus sapņus) un dīvaini nomierinoši (mirušie radi ir klusi, mierīgi un mūžīgi tepat).
brīnišķīga nodarbe prokrastrinācijai.

bijām bērēs. liekas jocīgi, ka viņš bija dzimis pavasara saulgriežos, insultu dabūjis ziemas saulgriežos un bēres bija vasaras saulgriežos. vēl liekas jocīgi, ka tieši pēdējo reizi, kad viņu satiku (gan vispār, gan pirms insulta), es paspēju izprasīt cik nu viņš zināja un atcerējās par senčiem un radiem un ģimeni un īsi arī pierakstīt kladē.
pirms ~ 3 nedēļām vienā naktī bija vairāki ļoti spilgti sapņi. vienā bija mana vecāmamma, otrā Pāvula bēres. K pēc tam teica, ka viņam tēvs kkādā ziņā vienmēr asociējies ar Pāvulu.
interesanti tie realitātes sīpola slāņi.

pavisam netīšām uzskrēju virsū šādai rindiņai "K. Švarca kartīte atrasta publiskotajā VDK savervēto aģentu kartotēkas daļā. Tajā apgalvots, ka viņš ar segvārdu "Strūve" savervēts 1956. gada septembrī."
Kurts Švarcs bija, pareizāk sakot, laikam joprojām vēl ir, ļoti fancy kodolfiziķis - dibinājis un vadījis Saļika atomreaktoru utt. Viņš bija precējies ar manu vectanti Romēnu, esmu viņu jau pieminējusi. Romēna sajuka prātā, viena no versijām, ka tāpēc, ka uzzināja, ka Kurts viņu krāpj. Viņš no viņas izšķīrās un apprecējās otrreiz. Interesanti, ka Kurta vikijas šķirklī viņa pirmā sieva, t.i. Romēna, nav minēta.
Tas, ka bijis VDK aģents, protams, nepārsteidz. galu galā būdams augstas klases zinātnieks braukāja apkārt pa pasauli. tomēr interesanti šo faktu zināt. jāpameklē kurā gadā Romēna sajuka un kad viņi izšķīrās.

citās veļu ziņās - mamma saņēmusi ziņu, ka svētdien Bātā miris vecāsmammas jaunākais brālis, kurš uz UK aizklīda bēgot no karošanas krievu armijā. viņš ilgus gadus visiem ģimenes locekļiem uz dzimšanas dienām sūtīja kartītes, kurās bija ielīmēta piecu mārciņu banknote. nu viss, tā paaudze manā ģimenē ir beigusies pilnīgi un galīgi. visi miruši.

par krieviem:
šis ir ļoti, ļoti labs: https://youtu.be/5F45i0v_u6s - par to, kāpēc Rietumiem ir tik grūti saprast Krieviju.
un man patīk arī Kamila tredi.

Mana vecāmamma stāstīja, ka vēl ilgi pēc kara, kamēr bērni bija mazi, pagultēs stāvēja sagatavoti čemodāni. Ja nu jābēg. Ja nu ved uz Sibīriju. Mana mamma ir dzimusi 1953. gadā - gadā, kad nomira Staļins un augusi ar čemodānu zem savas gultiņas.
1991. gadā, barikāžu laikā, vecāki mani deportēja drošībā uz Smilteni pie vecāsmammas un vecāpapa, kamēr paši gāja stāvēt par brīvību. Man bija piecarpus gadi. Es atceros, kā baidījos, ka pa Audēju ielu, augšā gar Jāņukalnu, brauks tanki. Tēta pusbrālis bija viens no tiem, ko OMON saņēma gūstā. Neatceros kāpēc, bet pēc tikšanas brīvībā, viņš brīdi padzīvoja pie mums - viņam bija visādas traumas no dauzīšanas. Asinsizplūdumi vēdera dobumā un atsista niere un kas tik vēl ne.
Mana vecāmamma bija brīnišķīgs cilvēks, ar augstiem ētikas un morālajiem standartiem. Bet viņa ienīda krievus. Viņa no visas sirds ienīda krievus un kategoriski atteicās runāt krievu valodā. Viņai bija 19-20 gadi, kad sākās karš. Pats skaistākais laiks, kad visa dzīve vēl priekšā. Viņa stāstīja par vācu oficieriem, kas galanti amizējās un cienāja bērnus ar konfektēm, nāca mainīt šokolādi pret lauku labumiem un palīdzēja ar medikamentiem. Viņa stāstīja par krievu zaldātiem, kuri laupīja, izvaroja un, ienākot, uzrīkoja dzerstiņu pagastmājā. Tā tika izdemolēta un rakstāmgalda atvilktnes bija piedirstas. Ne jau Staļins kakāja, viņa teica. Krievi.
Vecāko brāli paņēma vācu armijā, viņš karoja kaut kur Čehijā, pēc tam atmalās līdz Kurzemes katlam, kur kļuva par krievu karagūstekni. Jaunākais, lai nebūtu jāiet krievu armijā, aizbēga un visu dzīvi nodzīvoja Anglijā. Ap pērnajiem Ziemassvētkiem vēl bija dzīvs - atsūtīja manai mammai kartīti.
Viņas tēvs Pirmajā pasaules karā bija karojis strēlnieku pulkā. Ģimenē klīst leģenda, ka frontē bijis saindējies ar zarīna gāzi, tāpēc viņam bijušas vājas plaušas. Viņš nomira ar plaušu karsoni, vienu dienu pirms piedzima mana mamma.
Vecaispaps bija Sibīrijā. Vorkutas sālsraktuvēs. Viņš tur nebija ļoti ilgi, bet pietiekami, lai sabojātu veselību. Kad atbrauca atpakaļ, nevarēja nedz normālu darbu dabūt, nedz dzīvot dzimtajā vietā. Viņa tēva, vecsaimnieka, saimniecība bija iznīcināta karā. Tai pāri pārgāja fronte. Ceļot Smiltenes mājiņu, kurā es šobrīd dzīvoju, viņš brauca uz turieni un no gruvešiem kasīja laukā vēl lietojamas lietas. Durvis, logu rāmjus. Tāpēc šajā mājā ir atšķirīgu izmēru un dažādas durvis un logi. Ja ieskatās - šķūņa durvīs ir pa pilnam ložu caurumu. Viņš lepojās, ar to, ka ir stāvējis goda sardzē pie Brīvības pieminekļa. Bet par Sibīriju runāt atteicās. Nekad nedzirdēju viņu to pieminam. Nekad. Viņš nevarēja ciest visu, kas saistījās ar karu. Viņš regulāri slepus iznīcināja mana brāļa rotaļu ieročus, pat ūdenspistoles viņam nepatika, un nodeva metāllūžņos krievu zaldātu ķiveri, kuru brālis ar kaimiņu puikām bija neznokurienes dabūjuši un uzskatīja par īpašu trofeju.
Tetamamma, kura bija tieši 10 gadus jaunāka, par manu mammas mammu, strādāja diezgan augstā amatā Iekšlietu ministrijā. Mamma stāstīja, ka tad, kad Latvija atguva neatkarību, viņa esot atnākusi ciemos, apsēdusies uz dīvāna un patiesā izbrīnā teikusi, ka neesot zinājusi. Par to visu. Par represijām un izsūtīšanām. Nezinu vai un kā tas ir iespējams. Viņu pašu tas neskāra, jo viņas māte bija bārene, kurai visa ģimene mirusi tīfa epidēmijā, bet tēvs, diezgan dēkaina personība, bija bijis gan Gaujas pārcēlājs, gan Turaidas pils atslēgu glabātājs, gan milicis - abi neklasificējās būšanai par budžiem. Viņa uzauga vairākās mājās, kuras iedzīvotāji bija pametuši un viņas vecāki ieskvotojuši. Neesmu droša vai mājas bija pamestas pēc pašiniciatīvas - dodoties bēgļu gaitās vai represiju rezultātā. Es deviņdesmitajos gados biju šokā, kad izrādījās, ka foršā Turaidas māja nav mūsējā un tai ir uzradušies likumīgi mantinieki.
Mani vecvecvecāki no tēva puses bija komunisti - ideālisti. Vācu laikā abi evakuējās uz Krieviju, atstādami savus mazos bērnus (t.i. manu vectēvu un viņa māsu) Rīgā pie paziņām. Mana mamma un vecāmmama bieži viņus par to zākāja - par to, kā var aizbēgt, atstājot bērnus. Kara laikā. Es arī esmu par to daudz domājusi. Kā tā var un kāpēc viņi tā darīja.

kad bijām Gruzijā, Zestafoni, ciemojāmies un nakšņojām tādās kā barakās, kurās dzīvoja Abhāzijas bēgļi. Tā bija divstāvene vai trīsstāvene ar vienu sauso tualeti katrā stāvā. Un "virtuvi" gaitenī. Tur dzīvoja vissirsnīgākie cilvēki pasaulē. Mēs toreiz runājām par karu, bet es vairs neatceros ko, jo mēs ne tikai runājām, bet arī šausmīgi daudz dzērām. Armēnijā, mazā ciematiņā Lčapā pie Sevana ezera, tikām burtiski nolaupīti (pozitīvā ziņā) un izmitināti pie Marķika, kurš bija karojis Kalnu Karabahā. Retinātajā kalnu gaisā ticis pie insulta, kas bija no viņa prāta izslaucījis krievu valodu. Armēniski viņš runāja, lai arī raustot valodu. Arī viens no vissirsnīgākajiem cilvēkiem, kādus jelkad esmu satikusi.

Es nezinu kāds tam visam sakars un kāda jēga to rakstīt. Bet domājot par Ukrainu es daudz domāju par viņiem - cilvēkiem, ar kuriem tā vai citādi bijusi saistīta mana dzīve un, kuru dzīves tā vai citādi ietekmējis un neatgriezeniski mainījis karš. Un kādas būtu varējušas būt viņu dzīves, ja kara nebūtu.

bildē: vecaispaps kaut kad pēc atgriešanās no Sibīrijas apciemo dzimtās mājas Ilzenes pagasta Mežslokās

esi sveicināta tumsa un annuālie miega traucējumi. katru gad no jauna novembra vidū sākas. apm 2h pēc saulrieta (kas šobrīd ir jau ap četriem) sāk drausmīgi nākt miegs un neatkarīgi no tā vai paguļu diendusu vai nē - naktī nevaru aizmigt. + jo tumšāka un pelēkāka diena, jo sūdīgāk. ceru uz to sauli, ko sola nākamnedēļ.

neatceros vai esmu jau te kādreiz lielījusies vai nē, bet mana vecātēva brālis bija roņu kustības/ziemas peldēšanas aizsācējs Latvijā. bērnībā gan viņš nelikās nekas īpaši lielīšanās vērts - lielākā daļa ģimenes viņu uzskatīja par dīvaini un man bija no viņa drusku pat bail. viņš skaļi runāja, uzbāzās ar pašsacerētām straight-edge brošūrām un pašsastādītiem rūdīšanās vingrinājumu kompleksiem, ļoti piesējās visiem, kas smēķēja, dziedāja dīvainas un nesaprotamas dziesmas, staigāja garus gabalus ar kājām un, jā, līda aukstā ūdenī. man tas toreiz likās kaut kas pilnīgi nesaprotams un man ne prātā nenāca, ka es pati kādreiz līdīšu āliņģī. nu, lūk, es te tagad bezmiegā melanholiski klīstot pa internetu līkločiem netīšām uzskrēju virsū viņa dziesmām, kuras nezkāpēc ir saundklaudā un vienam video arī. cerams vēl kādam bezmiega māktam cibiņam būs prieks paklausīties.

* šodien biju zoom kāzās
* šodien dzirdēju novembra pērkonu
* besī tā tumsa. man jau septiņos vakarā liekas, ka ir nakts un jāiet gulēt. neko nevar paspēt izdarīt
* Duetai Kjū kādreiz bija dziesma ar tvistu - par maiznieku, kurš beigu beigās izrādījās nevis maiznieks, bet miesnieks. aizvakar atklājās, ka K vectētiņš bijis diplomēts maiznieks, ilgi arī par tādu strādājis, bet tad nezinkāpēc sācis strādāt par miesnieku Liepājas tirgū. izrādās, ka mums nezinot, dziesmai ir bijuši biogrāfiski motīvi. diemžēl ierakstīta viņa laikam nav nekādā formā. likās, ka bija bootlegs, bet neatrodu savā arhīvā. nekas, vienmēr jau var paklausīties skābo lietu.

pirmdien biju uz treniņu un uz pirti. nosvīdu kaut kādu smaguma gabalu nost un atstāju aukstā dīķa dibenā.
otrdien Rikardo bija pie ārsta - tagad viņš ir kastrēts, čipēts, nosvērts (5kg 250g) un novērtēts, kā apm pusotru gadu vecs.
šodien ir trešdiena, šodien ir tieši mēnesis kopš vairs nav Vilnīša. šodien ir Simjūds - veļu laika centrālā diena.
šodiena bija skaista. daudz saules un spožs, silts gaiss. gribēju beidzot iztīrīt māju un pakomunicēt ar veļiem, bet bija pārāk gaišs, lai būtu telpās. daudz ko padarīju dārzā, biju peldēt Klievī un pierijos malkas cepeškrāsnī ceptas siermaizes. joprojām zied lavanda.

šobrīd personīgi pazīstu 3 ar kovidu slimus cilvēkus un zinu divus pazīstamiem cilvēkiem zināmus mirušos.

Ap trijiem izbraucu no Rīgas. Tik daudz mašīnu visur, visu ceļu, visos virzienos. Nopeldējos Klievī. Pārrados mājās. Priecājos satikt mammu un kaķus. Uzsildīju un paēdu, trešdien, braucot uz Rīgu, ledusskapī aizmirsto, līdzņemšanai sagatavoto, sautējumu. Un aizgāju uz svecīšu vakaru kapos. Ļoti sirreāls. Septembra beigas, astoņi vakarā, +20 grādi, tumsā klusināti, bet priecīgi čalodami klimst cilvēki t-kreklos. Visur, visur, visur deg sveces un no kapu kalna augstākās vietas, skaļruņos, skan Melanholiskais valsis, bet starp kokiem uz augšu spraucas trekns sinepjukrāsas mēness. Stundu nostaigājos pa kapiem un ļoti sailgojos pēc vecvecākiem.
Veļu laiks sācies, lapas birst, bet vasara aizmirsusi izkāpt no vilciena un brauc mums līdzi. Kavējies vēl, mīļā.

Sen nebiju tik ilgi bijusi Rīgā - četras dienas. Drausmīgi nogurdina. Vēl visa nākamā - pirmizrādes nedēļa jāizdzīvo.

ir vēla novembra pēcpusdiena. strauji un nepielūdzami krēslo. ir jau visai satumsis, bet vēl nav ieslēgta gaisma un aizvērti aizkari. uz grīdas raustās ielas apgaismojuma un vēja pluinītu ābeļzaru radītas ēnas. vecāmamma apsēžas pie plīts, lai to iekurinātu. blakus istabā sēž vecaispaps un skatās tumšumā. viņš nav iesnaudies, viņš klausās Latvijas radio. lielajā istabā, uz apaļā galda apakštasītē ir viņa nomizoti āboli. tumsā. sīpoliņi un antonovkas. viņš tos ir nomizojis man. es esmu maza. ļoti iespējams vēl nemaz neeju skolā.
plītī apmierināti ierūcas uguns un, neritmiski sprakšķēdama, aizdegas malka. drīz sāks klusi šņākuļot tējkanna. vecāmamma piecelsies, ieslēgs virtuvē gaismu un šis mirklis izgaisīs. mēs ēdīsim vakariņas.

es nezinu kāpēc, bet šis mirklis man asociējas ar nāvi. tur ir klusa, maiga un mierīga tumsa, drošības sajūta, rūpes un mīlestība, klātbūtne un uguns, kas iedegas. siltums, kas izplešas un uzvar. un mazliet baiļu. šis mirklis ir man ļoti mīļš. un man gribas, lai tajā mirklī pa Latvijas radio skanētu Nora Bumbiere. es gribētu nomirt ar tādu sajūtu, kāda man ir šajā mirklī.

man bija koncertu, iepriekš neapmeklēto koncertzāļu un kapu nedēļa. sākās ar jau pieminēto Džārbo ĢITā, nākamajā dienā pirmo reizi biju Dzintaru koncertzālē uz ļoti krutu stīgu kvarteta konci Rudens kamermūzikas festivālā. K. jau izjūsmojās, varu piebilst vien to, ka Ligeti man ir pārāk nervozs, lai es spētu viņu klausīties mājās, bet dzīvajā, šitā ellīgi krutā stīgu kvarteta izpildījumā, ļoti rāva jumtu. Dvoržāks arī patikās un pati koncertzāle arī. nu un šovakar ar mammu pirmo reizi bijām Cēsu koncertzālē un klausījāmies igauņu eksperimentālo elfu princesi Maarja Nuut. ļoti, ļoti kruta, īpaši dzīvajā. virtuoza, gaumīga, skāba un moderna pieeja folkam. ļoti priecājos, ka aizbraucām.
kas attiecas uz kapiem, vakar biju uz svecīšu vakaru Gaujienas kapos un šodien sakopu vecvecāku kapus Smiltenē. Ziemeļlatvijā jau ir ritīgi liesmojošais rudens ar lapu virpuļiem un vieglu, rūgtenu trūdu smaržu gaisā.

pēc Viļakas baznīcas apmeklējuma agrā rītā, domājam kur tālāk. uz Gulbeni vai Alūksni. Abās ir būts, Alūksnē vairāk, bet nolemjam tomēr uz Alūksni. pa ceļam atkal esam Balvos, mazliet iepērkamies humpalās. Jaunannā apskatām medību pili un jauku dabas taku gar Pededzi (iesaku bērniem). un Alūksne, atšķirībā no Ludzas saprot, ko nozīmē tūristu sezona - lai gan norādīts, ka pirmdienās muzejs nestrādā, tas tomēr ir vaļā un ļoti jauka meitene, atvainodamās, ka īsto stāstnieku neesot, izvadā mūs pa ekspozīcijām, kas ir pieklājīgas un mūsdienīgi iekārtotas. ejam arī kvestā pēc zirgu skriešanās sacīkstēs vinnētajiem eklēriem - tas ir veiksmīgs. drusku paklīstam pa pilsētu un braucam uz Ilzeni un Trapeni. Ilzene ir mana vecāpapa dzimtais pagasts. viņa tēva māju vairs nav - tās nonesa karā, lielu daļu ģimenes izsūtīja un, kad tā sāka atgriezties, bija aizliegums dzīvot dzimtajā apkārtnē. Ilzenes muiža šobrīd ir ļoti, ļoti, ļoti bēdīgā stāvoklī. Trapene, savukārt, ir manas vecāsmammas dzimtais pagasts. viņas dzimtās mājās ir eiroremontizētas, bet toties stāv, kā stāvējušas. pagasta centrs sakopts un glīts. pēc tam laižam uz Smilteni peldēties Niedrājā, ēst un gulēt.

( ilustrācijas )

Ar kaut ko neparastu saistīja loti intelliģentā pazīstamā nervu slimību speciālista docenta Vildes māsa Alīne, kas drīz kļuva mana divkāršā skolas biedra Madonā un Rīgā Oto Grinberga kundze. Grīnbergs bija kļuvis kreiss, organizēja kopā ar Andreju Kurciju „neatkarīgo sociālistu" partiju. Alīne bija ceļojusi pa Franciju, stāstīja, kā kāpusi ar biedriem kalnos. Viņa bija ne visai skaista, bet mēs abi aizrāvāmies. Daudz tā stāstīja par kreisajām kustībām, ironizēdama par visu demokrātisko, kas notika Latvijā. Oto diezgan rūpīgi studēja un palīdzēja izgatavot diplomdarbus tādiem, kam nebija laika. Baigajā gadā viņš bija Rīgas pilsētas izglītības valdes vadītājs, Alīne inpektrise Franču licējā, kur J. Kadilis bija par direktoru. Tagad O. Grīnbergs ir marksisma "profesors" universitātē, un kā ļoti uzticamam vīram viņam bija pat atļauts ceļot pa ASV.
Oļģerts Liepiņš // Latvija Amerikā, Nr. 32 (20.08.1977)

( man gan neliekas, ka viņa bija ne visai skaista )

( akmeņi manās kabatās )

sākās viss ar to, ka priekšmeta par totalitārismu kontekstā, dienas kārtībā aktualizēju savu vecvectēvu Otto. tad epastā parādījās ziņa no svešas sievietes, ar tekstu, ka viņa esot, mums nezināmas, Otto krustmeitas meita, atradusi mani caur myheritage. tālāk saruna ar profesoru Briedi, kuras galvenā tēma bija Otto, turklāt Brieža, nevis manis inicēta. nu, un tagad Otto man uzglūn pat no svešiem instagrama kontiem https://www.instagram.com/p/BFrbg3BP7uw/
diez kas sekos tālāk?

/Junga sinhronitātes/

( vēsturiskā (ne)realitāte )

noskaidroju, ka, lai uzzinātu vai mans vecvectēvs bija Padomju Krievijas spiegs, man būtu jābrauc uz Maskavu un veidā X jātiek FSB vai Aizsardzības ministrijas arhīvā pie personāllietām. karoč tā paliks baisa/skaista ģimenes leģenda.

( dzīves svinēšana )

esmu iegrimusi komunismā. man skolā ir tāds priekšmets "Literatūra un valoda totalitārisma kultūras kontekstā", vispār ļoti interesants, bet smags + visāda ārprātīga obligātā literatūra (Kā rūdījās tērauds, Timurs šmimurs, Pret kalnu utt.). Tikko pabeidzu "Pret kalnu", sāku domāt, par ko lai raksta referātu. gribas jau kko interesantu un jēdzīgu - izvilku savu sarkano senču arhīvu + sāku lasīt Sakses "Dzirksteles naktī", kur viena varoņa prototips ir mans vecvectēvs. no vienas puses tas ir aizraujoši, no otras - drausmīgi šķebinoši. jocīgi arī kā tas pārklājas ar bērnības atmiņām - galu galā es uzaugu ar mammas bērnības grāmatām - Greizo spoguļu karaļvalsti, Zaļajām maskām, Katrusīti un visu pārējo no tās sērijas. atceros, ka pat skumu par to, ka uzsākot skolu vairs neeksistēja pionieri - no lasītā likās, ka tas ir kaut kas nenormāli kruts un foršs.

vienu rītu Kārlis cēlās uz darbu un mēģināja komunicēt ar aizmigušu mani un es sāku runāt kaut ko par šķiru cīņu un darba ļaudīm.
vispār, kad pirms visai krietna laika biju nokļuvusi pie vienas tautā iemīļotas gaišreģes, viņa teica, ka man asinīs esot revolūcija. droši vien Otto un Alīna tajā brīdi bija nostājušies man aiz muguras un mīlīgi smaidīja.

Labdien mans mīļais Ērikiņ! Ka Tev nu labi iet. Kad Tu zinātu, cik man Tas ir žēli, kad mums abus tur uz tā augstā kalna, kur Tu uzkāpi un es sēdēju tur uz beņķa. Un Tu saciji redz kā uzkāpu un uz mani Tu saciji kā tu varēji uzkāpt. Tur mūs abus išķīra. Tas man vēl šodien 12. jūlijā dikti kož sirdi. Es domāju kad varētu palikt par putniņu, tad es aizlaistos katru mīļu dieniņu pie Tevis. Mīļais Ērikiņ esi Tu paklausīgs, paklausi vecopapu, veco mammu un Mārīti. Krūmos Tu Ērikiņ viens nieji, tur Tev vilki aiznesīs, tad Tu mani vairak neredzēsi un es Tevi ar vairāk neredzēšu.
Un kad es nomiršu, tad man nebūs kas man izrok kapiņu, un uzber smilktis virsū. Šitā varbūt būs pirmā un pēdējā vēstulīte Tev rakstīta no manis. Mīļais Ērikiņ kad tu eji gulēt tad Tu nomazgā muti, rokas, un kājas, un pasaki visiem ar labu nakti, un liecies savā mīļā gultiņā, dusi saldi, sapņo jauki.
Nu Dzīvo laimīgi
Mīļi sveicieni vecam papiņam un vecai mammiņai un Mārītei.
Tava tēva mātes māte
A. V.
Rīgā 1955 gada 12. jūlijā augustā