*

esmu iegrimusi komunismā. man skolā ir tāds priekšmets "Literatūra un valoda totalitārisma kultūras kontekstā", vispār ļoti interesants, bet smags + visāda ārprātīga obligātā literatūra (Kā rūdījās tērauds, Timurs šmimurs, Pret kalnu utt.). Tikko pabeidzu "Pret kalnu", sāku domāt, par ko lai raksta referātu. gribas jau kko interesantu un jēdzīgu - izvilku savu sarkano senču arhīvu + sāku lasīt Sakses "Dzirksteles naktī", kur viena varoņa prototips ir mans vecvectēvs. no vienas puses tas ir aizraujoši, no otras - drausmīgi šķebinoši. jocīgi arī kā tas pārklājas ar bērnības atmiņām - galu galā es uzaugu ar mammas bērnības grāmatām - Greizo spoguļu karaļvalsti, Zaļajām maskām, Katrusīti un visu pārējo no tās sērijas. atceros, ka pat skumu par to, ka uzsākot skolu vairs neeksistēja pionieri - no lasītā likās, ka tas ir kaut kas nenormāli kruts un foršs.

vienu rītu Kārlis cēlās uz darbu un mēģināja komunicēt ar aizmigušu mani un es sāku runāt kaut ko par šķiru cīņu un darba ļaudīm.
vispār, kad pirms visai krietna laika biju nokļuvusi pie vienas tautā iemīļotas gaišreģes, viņa teica, ka man asinīs esot revolūcija. droši vien Otto un Alīna tajā brīdi bija nostājušies man aiz muguras un mīlīgi smaidīja.