*

es tajā padomju bērnībā visu lasīju ar lielu sajūsmu, arī timurus un citu sviestu, bet visspilgtāk atceros, kā raudāju, izlasījusi V.Lāča "Pazudušo dzimteni", kura "vēstīja par tāltālām zemēm un sociālisma iedvesmotu iezemiešu cīņu pret apspiedējiem – koloniālistiem", bet raudāju no 2 lietām, pirmā - bija žēl Ako, otrā - ka es nekad neiazbraukšu pie kapitālistiem-izspiedējiem, t.i.Ārzemēm, es jau tolaok ļoti labi sapratu, ka parasts padomju cilvēks tāpat vien nekur pāri robežai netiek.
šo momentu es atceros ik pa laikam, kad dodos kārtējā ceļojumā, jo bērnības acīm skatoties, es piepildu tolaik Neiespējamo.