*

ir vēla novembra pēcpusdiena. strauji un nepielūdzami krēslo. ir jau visai satumsis, bet vēl nav ieslēgta gaisma un aizvērti aizkari. uz grīdas raustās ielas apgaismojuma un vēja pluinītu ābeļzaru radītas ēnas. vecāmamma apsēžas pie plīts, lai to iekurinātu. blakus istabā sēž vecaispaps un skatās tumšumā. viņš nav iesnaudies, viņš klausās Latvijas radio. lielajā istabā, uz apaļā galda apakštasītē ir viņa nomizoti āboli. tumsā. sīpoliņi un antonovkas. viņš tos ir nomizojis man. es esmu maza. ļoti iespējams vēl nemaz neeju skolā.
plītī apmierināti ierūcas uguns un, neritmiski sprakšķēdama, aizdegas malka. drīz sāks klusi šņākuļot tējkanna. vecāmamma piecelsies, ieslēgs virtuvē gaismu un šis mirklis izgaisīs. mēs ēdīsim vakariņas.

es nezinu kāpēc, bet šis mirklis man asociējas ar nāvi. tur ir klusa, maiga un mierīga tumsa, drošības sajūta, rūpes un mīlestība, klātbūtne un uguns, kas iedegas. siltums, kas izplešas un uzvar. un mazliet baiļu. šis mirklis ir man ļoti mīļš. un man gribas, lai tajā mirklī pa Latvijas radio skanētu Nora Bumbiere. es gribētu nomirt ar tādu sajūtu, kāda man ir šajā mirklī.