*

tikko tumsā, lietū, ar plikām kājām mīcoties pa puvekļiem garā zālē, lasīju ābolus (jo es šobrīd neprotu dzīvot tā, lai to darītu pa gaismu, kad nelīst un kamēr viņi nav kļuvuši par pilnīgiem puvekļiem, savukārt, vīrs neprot dzīvot tā, lai nopļautu zāli) un sajutos drausmīgi, drausmīgi, drausmīgi dusmīga.

vispār man ir darbdiena un man būtu jātaisa prezentācija, kuru neesmu uztaisījusi jau pāris mēnešus un, kura rīt publiski jāprezentē, bet es vienkārši guļu uz muguras uz savas skaistās, jūlijā slīpētās, dēļu grīdas - tajos saules taisnstūrīšos, kuri krīt no loga. kā kaķis. un skatos griestos.

augusts bija diezgan iespaidīgs mēnesis.

runājot par pasaules skaistumu - atkal papļāpāju ar Lomiku. liekas tik neticami un aizraujoši, ka Lomiks ir kļuvis par manu /rūķīguma/ role model.
visādi citādi - es esmu drausmīgi nogurusi. eksistenciāli un fundamentāli.

Pēdējā laikā ļoti cenšos izturēties pret to, ko es jūtu ar cieņu. Nebūt vardarbīgai pret sevi. Manliekas, jūtas ir līdzīgas maziem bērniem. Vai dzīvniekiem. Viņām viss ir īsts un pa īstam, viņām ir sava gudrība un skaistums, bet viņām vajag “pieaugušo”, kas viņas pieskata un novelk drošas robežas un iejūtīgi virza kaut kādā saprātīgā gultnē.
Nu, lūk - manas jūtas šobrīd uzvedas kā pilnīgi satrakojies zālēdāju bars. Es tumsā īsti neredzu kādu - govis tās nav, zirgi arī, šķiet, ka nē. Bifeļi? Visdrīzāk tie ir bifeļi. Un es tiešām nezinu, ko darīt. No vienas puses gribas paņemt pātagu un sadzīt viņus visus šaurā sprostā un pielikt priekšā atslēgu. Nobadināt. Varbūt nošaut? Un tad, lai stāv kaudzē un saulē pūstot smird. No otras - apgulties zemē un vienkārši ļaut, lai viņi mani samin.
Visi aploki ir nonesti, viss ir izbradāts, bars, satraucies, nēsājas apkārt. Tumsā dzirdu viņu elpas, saraustītas un siltas. Tās smaržo pēc zāles un puķēm un izmisuma. Man gribētos tos savus bifeļus vienkārši apskaut un cieši piekļaut sev klāt. Kā es reizēm daru ar kaķi. Bet viņu ir daudz un viņi trako un man nav spēka.

Un rīt no rīta man ir tā vienkārši jāpieceļas un jāiet uz darbu.

mierinājumi: pīpēt ļoti daudz cīgu. kaķis. braukt ar mašīnu (vēlams ātri). braukt ar mašīnu, skaļi klausīties mūziku un aurot līdzi. neēst. kafija (ar putotu auzu vaniļas pienu). gulēt zālē. gulēt uz muguras ezerā. vienkārši aizmigt. klausīties dažas dziesmas uz repeat. neiet uz darbu. zirgs. nokrist no zirga. āboli un gurķi. tikt vaļā no kabača. satikt cilvēkus. izvairīties no cilvēkiem. peldēt-katru-dienu. mazliet jogas. nēsāties ar riteni pa kalnainu mežu un klausīties austiņās dusmīgu mūziku. nēsāties ar riteni pa Abula kraujas malu, neiekrist upē un klausīties austiņās dusmīgu mūziku. peldēt plikai. ķermeniskums. čīkstēt Edijam. svīst. kad atbild uz ziņu. tīra un kārtīga māja. tīri mati. nesatikt savus asinsradiniekus. kad ir vēl kāds, kurš zina, kā es jūtos. koncerts. vibrators. godīgums. pievērst uzmanību (šim gan mēdz būt arī gluži/gauži pretējs efekts). tas, ka man patīk būt man. saņemt naudu. apskauties. silts un glāsmains vējš. silti vakari. mīlestība. kad kaut kas smuki smaržo. vīrs. runāties. negulēt. nevienu nenotriekt. joki. krāmēt malku. tomāti. teikt - jā. adrenalīns. uzpīpēt vēl.
+ galvenais mierinājums: apzināties savu bezgalīgumu.

p.s. Heroes of Might and Magic III, ēst, alhols un iet - šoreiz nedarbojas kā mierinājumi.

rekur es

karoč, man liekas, ka es vispār neesmu piemērota kapitālismam, es nevaru atrast sev tajā vietu, kas mani mani ātrāk vai lēnāk, maigāk vai agresīvāk nekorodētu. man liekas, ka man nekur nav vietas, es nekur nejūtos labi. un es nesaprotu vai tā ir kaut kāda trauma un psiholoģiskas problēmas, kas kaut kā aktīvi jārisina (es eju pie terapeita, šobrīd vispār nekā nepalīdz) vai tāda es vienkārši esmu. un kā vispār dzīvot.
no visas manas darba pieredzes es laikam labi jutos tikai pirmajos divos KVFR gados. man tiešām patika, bija prieks, entuziasms. nebija jau arī nekāda medus maize, bija stress un problēmas un izaicinājumi, bet bija forši. to nokāva kovids un trimda Zeļļu ielā. + tad mans dzīvesbiedrs pameta šo organizāciju un ar nākamo tehnisko direktoru man neveidojās pārāk veiksmīga sadarbība, man nebija drošības sajūtas. tāpēc es kopumā vispār necik nenožēloju, ka aizgāju, tas bija labs un pareizs lēmums, es jūtos atvieglota par to. kas attiecas uz jauno darbu - tā it kā ir piena upe ķīseļa krastos, ņemot vērā to, ka darbs ir provincē, ir stabila alga un tā ir kultūras joma (bet nav kultūras nams ar provinciālām tantēm). bet es nejūtos labi un es jūtu kā manī aug stress un panika un kā es aizvien vairāk sastingstu un zūd vēlme darīt arī ārpusdarba lietas, kas man parasti patīk un iepriecina. centrālā problēma laikam ir darba laiks - darba intervijā vienojāmies, ka varu strādāt savā režīmā, bet realitātē tas tā nedarbojas. tas tomēr ir darbs no 9 līdz 17 + pasākumi vakaros vai nedēļas nogalēs, kad nu tie ir. protams, salīdzinot ar manu iepriekšējo ofisa darba laika pieredzi reklāmas kantorī ir labāk, jo es daļu dienu strādāju attālināti, es neesmu piesieta visu laiku ofisam, kaut kādus laikus jau varu arī bīdīt, bet tomēr... nesen pļāpāju ar Lomiku, kurš no pilnīga alkotreša ir pārvērties par rūķi ar siltām un rāmām acīm. viņam liekoties, ka viņa kādreizējās problēmas lielā mērā cēlušās no tā, ka viņš nav apzinājies, ka introverts un ko tas nozīmē un, ka viņam ir nepieciešams daudz laika vienatnē, mežā, utt. tagad viņš to zinot un praktizējot un esot apzināts un sekojot līdzi savām vajadzībām. es arī gribu būt rūķis. dzīvot savā rūķu mājiņā un čubināt savu rūķu dārziņu un iet imersēties rūķu mežā un satikt tur visādus brīnumus. bet, ja es esmu nostrādājusi tās piecas dienas nedēļā, nosēdējusi pie kompja, komunicējusi ar miljons svešiem cilvēkiem + kolēģiem, man vienkārši nav spēka nekur iet un neko darīt. man vienkārši gribas gulēt gultā un skatīties griestos. vai spēlēt Heroes un ēst. es drīz būšu nostrādājusi 3 mēnešus un jūtu, kā sāk krāties stress un es kļūstu aizvien inertāka un apātiskāka. reklāmas kantorī izturēju tikai 3 mēnešus - tas bija grūtāk un intensīvāk, jo pilnīgi jauna un sveša sfēra un darba pienākumi un tiešām no 9 - 18 klātienē, uz vietas birojā. man jau ļoti ātri zuda enerģija kaut ko darīt vakaros pēc darba, jau ceturtdienā biju pilnīgi pārgurusi, visu sestdienu vajadzēja pilnīgi off, tad svētdien it kā biju drusku atguvusies, lai varbūt pievērstos kaut kam, kas mani iepriecina, bet nākamajā dienā jau atkal bija jāiet uz darbu. man diezgan drīz no rītiem sāka gribēties raudāt par to, ka atkal jāiet uz darbu un tur jāsēž visa diena. tas bija rudens. bieži bija migla un dūmaka. es atceros, kā izgāju uz ielas un gāju uz darbu un man likās, ka kaut kur pretējā virzienā, miglā skan bungas, kas mani aicina pie sevis. un es katru rītu pagriežu tām muguru un eju prom. kaut kādā mērā es bungām tomēr atsaucos. es aizgāju no reklāmas kantora un pārcēlos uz Smilteni. par to visu man ir ļoti liela pareizības sajūta. bet ko tālāk? tās bungas ir apklusušas. palikusi tikai migla.

skaidrs, ka to visu var nosaukt vienkārši par izlepšanu un slinkumu. bet problēma ir tajā, ka, ja es mēģinu to visu apspiest un kaut kā pa labam vai ļaunam ar sevi sarunāt un tirgoties, tad reaģē mans ķermenis. reklāmas kantora laikā es sāku naktīs ārprātīgi svīst. nu tā, ka nakts laikā jānomaina ~5-7 t-krekli. es gulēju uz dvieļa. toreiz izgāju visas veselības pārbaudes (vēzis, hormoni, tuberkuloze utt.). visas analīzes pilnīgi tīras. svīšana beidzās, kad no darba aizgāju. ik pa laikam mēdzu pasvīst, ja ir akūts liels stress, bet kopumā reti. vēl viena lieta, kā mans ķermenis protestē pret kaut ko ir alerģijas/dermatīti. pirmo reizi pieredzēju vēl JRT laikā, kad pirmspirmizrādes laikā bija konflikts ar nesen strādāt sākušu priekšnieci, kam bija lielas problēmas ar varas izrādīšanu. pēc tam ik pa laikam. arī producējot kvfr izrādes. pagājšgad bija diezgan bieži. principā kopš nomainījās tehniskais direktors. ir bijis arī pēc eksistenciāliem strīdiem ar dzīvesbiedru.
pagājšgada pirmajā pusē bieži jutos tā smagi. man burtiski bija smaguma sajūta krūtīs. emocionālā ziņā. ar ko tas beidzās? ar to, ka vasarā aizgāju uz ikgadējo vizīti pie ginekologa un mani aizsūtīja uz krūšu sonogrāfiju. sabiezējumu dēļ. pagaidām viss kārtībā, aizgāju vēl drošības labad uz mamogrāfiju. bet kaut kā ļoti iespēra tas, cik ilustratīvi tas notiek.
tagad jaunākā ķermeņa neapmierinātības paušanas izpausme ir autoimūnas vairogdziedzera problēmas. pagaidām it kā nav ļoti traki, bet uzrādās gan analīzēs, gan sonogrāfijā. un kad jūtos emocionāli slikti (kas pēdējā laikā ir bieži), tad jūtu spiedienu kaklā. gan ĢĀ, gan ginekologs uzskata, ka zāles nevajag vēl dzert. tikai "pastrādāt ar stresu". jā, bet kā? man toolboxā ir visādas lietas, kas palīdz justies labi. staigāt pa mežu un joga un intervālu ēšana, bet man nav spēka to praktizēt. darbs prasa tik daudz laika, ka man nepietiek laika buferzonām. es nekad neesmu bijis tāds high energy cilvēks, kas spēj no vienas lietas darīšanas mesties uz otru. es kādreiz pat pārvilkusies mājās no dzeršanām negāju uzreiz gulēt, bet uztaisīju tēju, ierakstīju klabā un drusku pasēdēju. vienīgais uz ko šobrīd esmu spējīga - katru vakaru aizbraukt līdz ezeram nopeldēties. tas ir vēl kaut kāds pēdējais diedziņš pie kā turos.

es noteikti pārāk daudz domāju. es taču varētu vienkārši neiedziļinoties darīt to, ko man liek, to, kas nepieciešams un viss. bet man besī esošā kultūras realitāte. es varu rakstīt un lūgties visādiem uzņēmumiem. sarunāt pasākumam toitojus par pašizmaksu un to, ka būs īpašs etnofestivāla vilciena vagons un, ka Rudaks nofočēs koncertu apmaiņā pret limonādēm nevis naudu. bet man riebjas, ka pasaule ir tāda, kurā, lai notiktu kultūra ir jānodarbojas ar šādām lietām, nevis pašu kultūru. un man vispār neinteresē to darīt. man liekas, ka to darot es disociējos. es varu pēc tam lasīt savus profesionāli uzrakstītos e-pastus un brīnīties par lietām, ko ir izdevies sarunāt - ar sajūtu, ka to vispār neesmu darījusi es. ka tas ir cits cilvēks, kas to dara. un arī tas man riebjas. man riebjas lielāko daļu no sava laika rakstīt epastus, pat, ja tas nav bezpersonisks reklāmas kantoris, bet kultūra. es ilgojos pēc integritātes. darīt kaut ko tādu, kur es varu būt vismaz par 80% es visu laiku. un stulbākais ir tas, ka es nemaz nezinu kas tas ir un vai vispār kaut kas tāds eksistē. es noteikti daudz labprātāk taisītu ēst Savvaļas nometnē, nekā organizētu etnofestivālu. bet Savvaļas nometnē nav jātaisa ēst katru mēnesi par pieklājīgu piķi. un piķi man diemžēl tomēr vajag. jūs taču redzējāt cik man maijā izmaksāja zirgs. mums mājās joprojām nav kanalizācijas. mēs neesam par savu naudu nopirkuši nevienu no mašīnām, kuras mums ir vai ir bijušas. ar visām ir palīdzējusi vīramāte. jumtu arī mainījām par viņas naudu. un, ja es nespēju pastrādāt pat kultūras sfērā - ko tad es vispār spēju?

arī tagad rakstot šo garo penteri, kurš dažādās formās maļas pa manu galvu jau vairākas nedēļas, man aug panikas sajūta. jo īstenībā man šobrīd būtu jāizsūta epasti visādām organizācijām ar atlaižu kodu uz festivāla biļetēm (lērums jau ir izsūtīti). jo saimnieks grib, lai tiek pārdotas 1500 biļetes. šobrīd ir nopirktas ~120. un es neticu festivālam tādā formā, kādā viņš tiek rīkots šobrīd. manliekas niša ir pārāk šaura, cilvēku (kam vispār kaut kas tāds interesē) pārāk maz, pasākumu pārāk daudz, vasara pārāk īsa. manliekas viņu vajadzētu daunšiftot, nevis forsēt un žmiegt.

es nezinu kā man būt un kā dzīvot šajā pasaulē - tā, lai vienlaikus būtu mierā un saskaņā ar sevi (un savu ķermeni), nebūtu bomzis, justos kaut kur derīga un iederīga un piederīga, justu izaugsmes un attīstīšanās sajūtu.

un runājot par būšanu par sliņķi vs darba tikums vs ķermenis. draudzenes mammai pagājšgad atklāja krūts vēzi 4. stadijā. ar metastāzēm. lai cik drausmīgi tas neizklausītos viņa to uztvēra ar milzīgu atvieglojumu. jo vairs nebija jāiet uz darbu, kas viņai bija riebies jau gadiem. viņa ilgi nostrādāja par konditorejas izstrādājumu fasētāju - garas stundas uz kājām, karstās, smacīgās telpās, smagumu cilāšana, maiņu darbs arī naktīs, darbaspēka trūkums - bieži jāstrādā vairākas maiņas un virsstundas + alga jau nekādi miljoni ar nebija. viņai riebās emocionāli un bija drausmīgi grūti fiziski, bet bija taču jāstrādā. jo tas taču ir pareizi. lai gan krūts vēzis 4. stadijā ar metastāzēm ir ne visai spīdoša diagnoze, viņa izskatās un jūtas labāk, nekā pirms tam - kad bija jāiet uz darbu, jo uz darbu ir jāiet un nav ko čīkstēt. viņa ir mans antivaronis. es negribu būt kā viņa. tad es labāk esmu sliņķe un bomze.

p.s. manliekas, ka es tik ilgi izturēju to braukāšanu strādāt uz Rīgu, jo tās 2h ceļā arī ir buferzona, turklāt tāda, ko neviens nevar atņemt. siltajos un gaišajos gadalaikos jau arī tā nav nekāda problēma. tas nav grūti. klausies podkāstu un pavadi laiku savā nodabā. atej no viena stāvokļa un esi gatavs būt citā stāvoklī. ziemā, tumsā, šļurās un puteņos gan braukt irnogurdinoši. un pēdējos divus gadus bija papildus nogurdinoši, jo visu laiku bija problēmas ar stress par mašīnām. vai fordam nokritīs sajūga ķega krustojumā vai nē. vai volvo būs elektrogļuks vai nē. tas kaut kā ļoti nomocīja un noriebināja braukāšanas sakarā.

+ es nemāku strādāt slikti. es jūtu atbildību savu kolēģu un arī algas lapiņas priekšā. un arī sava iekšējā ētikas koda priekšā. bet man ir drausmīgi grūti labi darīt lietas, kas man neinteresē. man ir svarīga jēgas sajūta. un godīguma un taisnīguma sajūta. es saprotu, ka ideālisms ir naivi un apgrūtinoši. bet to jau nevar tā vnk izslēgt un viss. es saprotu, ka daudzi cilvēki jūtas labi tajā 9-17 rāmī. iet un vnk dara tās lietas, kas jādara un daudz nedomā. vai domā un dzer noofēnu (kā man daļa kolēģu. gan veco, gan jauno), bet arī tas viņiem liekas normāli. man neliekas. man gribas, lai mana dzīve pieder man pašai. un, lai man ir nauda :D

lasot un domājot par Grīnbergu un viņu laika/domubiedru brīnišķīgajiem, aizraujošajiem, nervus kutinošajiem, drosmīgajiem un arī demokrātiju nodevīgajiem piedzīvojumiem, jau kādu laiku atpakaļ aizdomājos par to, ka patiesībā kaut kādu lielu daļu no manas vērtību sistēmas ir veidojusi padomju propaganda. es iemācījos lasīt, jau ļoti maza. bērnudārzā negāju un lasīju visu, kas bija pieejams. protams, man pirka arī jaunāko literatūru, bet daudzas man ļoti mīļas grāmatas, kuras es pārlasīju atkal un atkal bija no manas mammas bērnības (50. un 60. gadi), arī brāļa (mums ir 8 gadus starpība). es lasīju "Greizo spoguļu karaļvalsti" un "Zaļās maskas" un "Katrusīte jau liela" un citas. es sāku iet skolā laikam 1992. gadā un man no visas sirds bija bēdīgi, ka es nevarēšu iet pionieros, jo tādu vairs nav. es biju tik daudz par viņiem lasījusi. viņi bija godīgi un biedriski un draudzīgi. gudri, attapīgi, fiziski izveicīgi. aizstāvēja vājākos, palīdzēja veciem cilvēkiem, sargāja dabu. viņi kopā, draudzīgā pulkā nodarbojās gan ar izklaidējošām un priecīgām lietām, gan nopietnām un izaicinošām, kas prasa drosmi un tālredzību. viņi godīgi atzina savas kļūdas un viens otru atbalstīja. kāpēc gan lai bērnam negribētos kaut kam tādam līdzināties un iekļauties tādā pulkā? vecākiem manas bēdas par pionieru neesamību likās uzjautrinošas. es it kā arī zināju, ka padomju savienība ir slikti. mana mīļā Ulmaņlaiku vecmāmiņa diezgan atklāti ienīda krievus un stāstīja stāstus par viņu zvērībām no savas jaunības, kā arī mācīja savā bērnībā aktuālās morālās vērtības (godīgums un vecāku godāšana un čaklums). no manis netika slēptas mammas ģimenē notikušās izsūtīšanas. bet bērna prātā ir visai grūti salikt kopā šo informāciju ar to, ko var lasīt padomju propagandas bērnu literatūrā.
vērojot aktuālos notikumus mūsdienu politiskajā skatuvē un skatoties youtube video, kuros parastiem Krievijas iedzīvotājiem tiek uzdoti dažādi jautājumi, es regulāri uzmetu aci plauktam ar bērnu grāmatām un domāju, ka vienreiz jāsaņemas un jāizlidina visas tās Katrusītes makulatūrā. neesmu vēl saņēmusies, gan tāpēc, ka tas ir pats augšējais plaukts - tur tad jākāpelē un jācīnās ar sen neslaucītiem putekļiem, gan tāpēc, ka es grāmatas un to varoņus vienmēr esmu uztvērusi (un izmantojusi) kā savus draugus. Katrusīte bērnībā bija mana draudzene. nav viegli viņu tā vienkārši iemest miskastē.
atgriežoties pie skolas, kurā es sāku iet tajā, laikam, 1992. gadā - nebija jau tā, ka neatkarības atgūšana notiktu vienā acumirklī. mums joprojām bija, vismaz daļa, padomju laikā izdotas mācību grāmatas, un, kas šķiet vēl svarīgāk - padomju laikā ražotas skolotājas un skolotāji. man, protams, neviens to nelika mācīties, bet es joprojām atceros pantiņu no, šķiet, ka mūzikas mācību grāmatas:
atausis saulains aprīļa rīts
liekas pats ļeņins soļo mums līdz
viņam pie volgas šūpulis kārts
pasaulē dzīvo ļeņina vārds
protams bez bērnu un mācību literatūras bija jau arī televīzija, ar ierastajiem krievu kanāliem un padomju filmām un multenēm. bet tas paliek pārāk plaši šī ieraksta ietvaram. šajā jautājumā šobrīd neiedziļināšos
diezgan daudz par šo runājām čatojām viņdien ar Briedi. tā bija ļoti interesanta saruna. piemēram, ka Ziedoņa 80. gadu ābece tolaik šķitusi brīva, bet to skatoties tagad var redzēt nodevu, kura šķiet nevajadzīgi liela.
atkal pie padomju propagandas morālās stājas un vērtību sistēmas atgriezāmies vakar sarunā ar K. braucām mājās no Rīgas un kaut ko runājām par ideālismu un nokonformismu. K runāja par to, ka mēs (mūsu paaudze?) to kaut kā saprot, bet ar jaunākiem cilvēkiem, piemēram, KVFR kolēģiem vai K grupas (ne Tesas) biedriem tas ir problemātiski. ka viņiem nav kaut kāda vārdos grūti aprakstāma (ideālisma?) faila. K likās, ka tas ir tāpēc, ka mums ir hardcore/diy kultūras saknes. es gan nezinu cik ļoti man tādas ir, manliekas, es šai subkultūrai esmu tomēr pieskārusies tā ļoti margināli un drīzāk jau ar attālinātu, pētniecisku skatu (rakstot bakalaura darbu). es teicu, ka varbūt mēs vienkārši esam nerealizējušies pionieri. galu galā nonkonformistiska un ideālistiska cīņa idejas vārdā ir gan padomju, gan mūsdienu Krievijas propagandas naratīva pamatā. tas bija pamatā visai manu vecvecāku Grīnbergu dzīvei. skaidrs, ka manā un K gadījumā mēs piedzimām vienā, bet uzaugām citā iekārtā un sistēmā, bet pirmās sistēmas struktūras, droši vien tur pašā apakšā neredzamas, nepjaustas un neievērotas tomēr ietekmē un nosaka veidu kā mēs domājam un rīkojamies. mēs piedzimām PSRS, bet tomēr tik ļoti tās pēdējā brīdī, lai būtu pārāk mazi, lai paspētu reāli uz savas ādas izbaudīt to, kā patiesās izpausmes atšķiras no tā, kas rakstīts grāmatās. mans brālis, piemēram, paspēja. viņš piedzima 1977. gadā, paspēja drusku pabūt pionieros un izjust kāds tas ir bulšits un neatbilst propogandas grāmatām. es īsti nē. ja nu vien dažu skolotāju liekulīgajā skolēnu audzināšanas stilā.
domājot par šo visu, mūsdienu Krievijas nākotne liekas ļoti, ļoti, ļoti drūma un bezcerīga. un vakar, piemēram, dzirdēju ziņu sižetu, par to, ka Latvijā var iegādāties krievu jauniešu propagandas seriāla čipsus (tiekot izķerti) un ielās intervētie jaunieši nesaskata tur nekādu problēmu. foršs seriks esot, praktiski visi klasesbiedri skatoties.

runājot par Grīnbergiem - iepriekšējā ierakstā minētā Marianna Ozoliņa, kura redzama fotoattēlā no Nicas un, kura kopā ar Alīnu darbojās Dunkanu darbnīcā, mūža nogalē visai atklāti (atbilstoši 1989. gadam) izteicās par vilšanos iekārtā, par kuras ideāliem cīnījusies. man, protams, patiktu, ja es varētu lasīt tādas intervijas arī ar saviem vecvecākiem. bet nevaru. un viss, kas ar viņiem saistīts sastāv no vienas puses - no ļoti cietām, taisnām, asām, spilgti sarkanām līnijām, no otras puses - šo līniju starpas ir aizpildītas ar tādu biezu, mīkstu, blīvu muklāju, kurš zem gājām līgojas un ir staigns un sevī slēpj, iespējams nekad neatrodamas atbildes uz ļoti, ļoti daudziem jautājumiem.

tāpat lasot Grīnbergu un viņa laika/domubiedru atmiņas, tai skaitā basta dāvāto "Čekas šofera atmiņas", kopumā tas, ka tie cilvēki nonāca tur, kur nonāca un darīja, to ko darīja liekas visai likumsakarīgi. rodas sajūta, ka pret sabiedrības grupu, kuru viņi pārstāv toreiz izturējās kaut kā zināmā mērā līdzīgi, kā mēs šodien izturamies pret vietējiem krievvalodīgajiem. viņi dzīvoja citā informācijas telpā, kurā tika ievilkt apzināti no šīs informācijas telpas radītājas varas. un tas, kas viņu informācijas telpā nonāk no pamatpasaules, jeb normālās pasaules viņiem tikai apliecina, ka tā informācijas telpa, kurā viņi dzīvo ir pareizāka, labāka, skaistāka, morāli tīrāka un augstvērtīgāka (es kaut kad iepostēšu fragmentus no Alīnas atmiņām par piedzīvoto cietumā kā politieslodzītajai). manai Latvijas laukos plaukstošajai un zeļošajai un Ulmani mīlošajai (mīlēt mācītajai) mammas mammai tādi Grīnbergi un viņu savādās aktivitātes likās marginālas un nesaprotamas. bet rezultātā Ulmanis pazuda, Grīnbergi palika. man tiešām liekas (un jo īpaši, kopš pirms pāris gadiem paviesojos dažās krievu skolās), ka ar savu attiekmi pret krievvalodīgajiem pēc neatkarības atgūšanas, mēs esam ļoti sašāvuši sev kājās. propagandas ietekme ir patiesi neaptverama visdziļākajos psihes līmeņos.

viena no lietām, ko es ļoti gribētu šogad vairāk praktizēt ir - letting my freak flag fly

vakar gāju ar kājām no centra caur Vecrīgu uz Tesas koncertu Ansamblī. Ansamblī satiku Edzi, Šakāli un Vanagu, ar Vanagu diezgan daudz arī nopļāpāju. tas viss kopā aizrāva baigā tripā down memory lane. par laiku, ko šobrīd izjūtu kā laikam lielāko dirsu savā dzīvē. posms ~ 7. klase līdz ~ 2. kurss. man tagad paliek ļoti bēdīgi domājot par sevi tajā laikā. viss, ko man toreiz vajadzēja bija drošības sajūta un sajūta, ka man ir kaut kur vieta šajā pasaulē un arī mazliet robežu, kas palīdz to drošības sajūtu iezīmēt. bet nekā no tā visa nebija. bija ļoti daudz trauksmes un nedrošības. bija ļoti, ļoti daudz alkohola. bija toksiskas attiecības ar vecākiem vīriešiem, gan romantiskas, gan draudzīgas. man laikam likās, ka es varu izglābt viņus visus, bet nebija neviena, kurš glābtu mani. nē, nu labi, patiesībā jau tajā laikā bija ļoti daudz iespēju un potenciāla visādām nopietnām nepatikšanām, bet kaut kas jau mani vienmēr drusku pieskatīja un nekas pavisam ļauns un drausmīgs ar mani nenotika. man arī nav nekas praktiski ne pret vienu no tā laika draugiem, lielākoties priecājos ar viņiem reizi miljons gados saskrieties. viņi visi vienkārši bija tikpat nelaimīgi un apmaldījušies. dzēru es nenormāli daudz, tā ļoti izmisīgi, līdz bezfilmām. es sāku dzert laikos, kad jebkādu alkoholu varēja nopirkt visu diennakti kādā no gana daudzajiem diennakts veikaliem un nebija aizliegts dzert uz ielas. es vadīju savas dienas staipot pa Vecrīgu pilnīgi piedzērušos bundzieniekus uz viena pleca un viņu šķīvjus uz otra pleca, pati būdama piedzērusies. vāļājoties beksteidžos un mēģu telpās, visādos Vecrīgas pakšos un gaģušnijos komunālajos dzīvokļos. esmu gulējusi uz soliņa pie Pēterbaznīcas. mājās iet nevarēju, jo biju teikusi vecākiem, ka pie klasesbiedrenes skatīsimies filmas. 12. klasē es biju bastojusi trešo daļu stundu. tolaik varēja tikt cauri ar roku rakstītām "vecāku" zīmēm, kuras rakstīja Šakālis (pati nerakstīju, lai skolotājas neatpazīst manu rokrakstu). vecāki neko daudz neiejaucās. manliekas, viņiem bija no manis bail. viņi nezināja, ko darīt un tāpēc nedarīja neko. vienkārši gaidīja, kamēr man "pāries". tētis sēdēja pie televizora. mamma vilka vezumu, uztraucās par brāli, kurš jau bija emigrējis uz Londonu, aprūpēja vīramāti, kas bija slima ar asins vēzi (un nekad nebija pret viņu izturējusies labvēlīgi - tāds labs paraugs tam, ka vajag ciest un glābt cilvēku, kurš tev nav ne mīļš, ne izturas pret tevi labi) un, kad viņa nomira, tad uz laiku pārvācās dzīvot uz Smilteni, lai aprūpētu un pieskatītu manu vecomammu viņas pēdējos dzīves gados. ok, tētim besīja Šakālis, viņš tipa nedrīkstēja pie manis nākt, tētis droši vien juta cik viņi līdzīgi. bet mēs sagaidījām, kad tētis aiziet gulēt un nācām. ja tētis neparedzēti iebrauca mājās pusdienlaikā, tad Šakālis vnk pasēdēja skapī vai zem rakstāmgalda. man likās, ka es nevienam neinteresēju. par spīti bastošanai, ar skolu es tiku galā labi. sūdīgas atzīmes bija tikai algebrā, ģeometrijā un vācu valodā, citos priekšmetos no 7 uz augšu. matemātikā, jo tur tomēr nederēja tāda asortēta pieeja studijām, bet vācu valodā, jo mēs kkā sadirsāmies ar skolotāju. es tajā laikā vispār nesmējos. tikai vīpsnāju. un neraudāju arī nemaz. manliekas, es biju (un gan jau joprojām esmu) pilna ar drausmīgām, izmisīgām dusmām, bet man bija iemācīts, ka nevajag dusmoties un man likās, ka es vispār nedusmojos.
es tagad jūtu dusmas domājot par to visu. man gribas savu tā laika sevi ļoti, ļoti samīļot un arī drusku sapurināt un pateikt, ka alkohols nepalīdz un, ka nevajag nevienu glābt, bet vajag rūpēties par sevi un, ka es esmu enough. es priecājos, ka esmu tālu no tā posma, es esmu krietni augusi spējā par sevi parūpēties. man it kā pat grūti tieši identificēties ar savu tā laika sevi. es atceros, bet nejūtu to kā "es". kaut kādā mērā liekas, ka es vienkārši ļoti labi atceros un pārzinu kāda cita cilvēka dzīvi, pret kuru izjūtu lielu līdzcietību un līdzjūtību. bet es nevaru arī teikt, ka esmu pilnībā tikusi vaļā no sajūtas, ka neesmu enough un, ka nekur pa īstam neiederos un nevienam pa īstam neinteresēju.
nākamajā dzīves posmā es turpināju tikpat drausmīgi daudz dzert, bet tas bija laiks, kad biju sadraudzējusies ar salaspiliešiem, ar kuriem bijām visi +/- vienaudži un tas bija kaut kā daudz priecīgāk. visi bijām no kaut kādām ne visai veselīgām ģimenēm, bet rūpējāmies viens par otru un ļoti daudz smējāmies. smējāmies un papildus dzeršanai arī praktizējām kaut kādas dzīvespriecīgākas aktivitātes - daudz braukājām ar riteņiem, spārdījām bumbu, spēlējām badmintonu, vazājāmies apkārt pa mežiem utt. tur es beidzot dabūju kaut kādu iederēšanās un iekļaušanās sajūtu. ka viens par visiem, visi par vienu. paldies viņiem par to.

fun fact - Šakālis joprojām zina no galvas manu telefona numuru. nebiju viņu satikusi/komunicējusi gadiem.

p.s. man liekas, ka tas, ka Vanags nekur neko nedzied ir drausmīgs nenormāli krutas balss veists. uztaisiet, lūdzu, kāds grandža grupu un uzaiciniet viņu par vokālistu. viņam pašam arī ļoti gribas dziedāt. bet Gelousy ir pajucis, jo Pāvils tagad dzīvojot Vācijā, Ķauķis nomira un pārējie kkā nevarot normāli savākties.

un tad jau pie reizes arī vēl trešo ierakstu.
* nedēļas sākumā bija Līgu radošā nometne "Stiebriņos", apvienojumā ar apmēram ikgadējo Amandas v.d. un veļu vakaru. drusku pamocījāmies ar introverto Jāņu programmu, kaut kā nebija ideju, bet beigu beigās palikām pie tā, ka galvenais instruments būs harmonijs. kaut ko uzreiz arī ierakstījām. tas gan sarežģī dzīvā izpildījuma iespējas, bet par to domās, kad pienāks laiks. sabarojām veļus. nākamajā rītā viss bija apēsts, izņemot granātābolu (izlobītā agregātstāvoklī) un nebija izdzerts arī Valmiermuižas šokolādes stouts (es arī nevaru to iedzert).
* visu laiku līst, joprojām stāv miljons nedarītu darbu dārzā, ko būtu tomēr foršāk izdarīt rudenī, nekā atstāt uz pavasari, kad būs jau pavasara darbi jādara. vakar paspēju drusku paravēt (novembra vidū, bļe), šodien gāju grābt lapas, bet visu laiku lija, atmetu ar roku un gāju iekšā.
* bija uzpeldējis Decibels. kopumā normālā stāvoklī, bet šķiet, ka atkal saaktivizējusies tā viņa sāpošo/iekaisušo smaganu problēma, jo visu laiku ļoti siekalojās un ēst neēda. bet pagulēja drusku ar mani gultā un bija jauks.
* zirgs joprojām traks. es kopumā nevaru viņu novaldīt, vairāk jūtos kā pasažieris, nekā vadītājs. nē, nu protams, kaut kādas normas viņš ievēro, bet lēkšos pa lauku man īsti nav nekādas teikšanas. tas nav labi. viņdien izgājām apvidū, viss drausmīgi pielijis, pamats dziļš un dubļains. atradu sausāku maliņu, kur palēkšot, lēkšojam, priekšā liela žļampa, gribu piebremzēt, bet kungs purina galvu un skrien vēl ātrāk. viņš tā nav darījis kopš laikiem, kad tikko iepazināmies (t.i. pirms gandrīz 13 gadiem). izlēkšojāmies gan pa to žļampu, gan vēl citām žļampām, kas nav baigi veselīgi stiegrām un locītavām. viņa vecumā būtu labi iztikt bez bezjēdzīgām traumām. kad apstājāmies, sabļāvu uz viņu diezgan dusmīgi. domāju par to, kā tas korelē ar maniem sapņiem par stihiskajām, melnajām fūrēm un izbēgušiem jaunzirgiem un problēmām ar mašīnām reālajā dzīvē. kaut kāda aizvien niknāka cīņa par hegemoniju starp stihisko (un ļoti iespējams arī radošo) un intelektuālo, drošo, komfortablo (un ļoti iespējams stagnējošo).
* ar terapeiti runājām, ka iespējams esam izsmēlušas onlaina iespējas. man viņa ļoti, ļoti patīk, bet attālinātais process ļauj man distancēties un neveicina tādu īstu līšanu laukā no čaulas/bruņām/novecojušiem pašsaizsardzības mehānismiem. ļoti labprāt ietu pie viņas klātienē, bet viņa dzīvo un pieņem Liepājā. nezinu, ko darīt. man galīgi negribas meklēt citu terapeitu un skaitīt visus savus pātarus no jauna. man īstenībā liekas, ka man šobrīd vajag kustību terapeitu. kaut ko somatisku un kustīgu. bet man ļoti riebjas saderīga terapeita meklēšanas process. esmu diezgan izvēlīga + nevaru atļauties neko baigi dārgu. īstenībā neko nevaru atļauties.
* kaut kāds stulbs posms šobrīd.

aizvakar no rīta braucu uz treniņu. ja neskaita pāris klusus, bet neierastus trokšņus bedrēs netālu no pagrieziena uz grantinieku, neko neparastu nejutu. 20 min pēc ierašanās stallī tika pamanīts, ka volvo ir pilnīgi, pilnīgi mīksta pakaļējā riepa. ar staļļa saimnieces tēta palīdzību uzliku zapasku bet viņa neizskatījās tāda ļoti pārliecinoša garākam ceļam (es saprotu, ka viņa tam arī nav domāta, bet ar forda zapasku, esmu nobraukusi diezgan garus gabalus). sarunāju, ka kamēr esam treniņā K atbrauks un samainīs mašīnas, jo man pēc treniņa bija jābrauc uz Rīgu un naktī mājās. atbraucām no treniņa, iekāpu fordā (kariete bija pārvērtusies par ķirbi) un braucu uz darbu. turpat netālu no Valmieras, apdzenot fūri, dzirdēju ne visai skaļu paukš. pirmais, kas ienāca prātā - sprāgst riepa, tūlīt būs dirsā, bet nekas nenotika. tikai mašīnai pazuda jauda. karoč, atkal nokrita kaut kāda tā gaisa padeves šļauka. fordam šī problēma ik pa laikam ir bijusi jau kopš mūsu attiecību pirmsākumiem, vismaz tas nav nekas traģisks un servisā to uzsprauž atpakaļ pa ~dešuku. bet nu, jā esot ceļā tas nav nekas patīkams. pa līdzenu ceļu nekāda vaina, bet tiklīdz sākas kalns, tā atliek vien rezignēti vērot kā visai strauji krītas ātrums (un ignorēt to kā visi aizmugurē braucošie mani džadžo) un īsti nepalīdz nekāda mešana zemākos pārnesumos. nu drusciņ, drusciņ palīdz. mājupbraucot, Amatas kalnā uzkūlos ar trešo ātrumu un kādiem 60 km/h, lai gan lejā krietni ieskrējos. volvo riepā tika atrastas divas naglas. diez kaut kur uz ceļa vai dāvana no jumta cilvēkiem - viņi tā arī ne ar kādu magnētiņu ap māju nenostaigāja, esmu salasījusi saujām naglu, bet kurš tad var grubuļainā un daļēji zāļotā placītī, kur stāv mašīna, visas atrast un ieraudzīt.

pagājšnakt sapnī redzēju, ka braucu invalīdu ratiņos uz autobusa pieturu - pa šosejas malu piķa melnā tumsā. pēkšņi man blakus apstājas milzu fūre bez gaismām. tā ir mani pamanījusi un apstājusies, ja nu es gadījumā vēlos šķērsot šoseju. es nevēlējos, vien vicinājos ar rokām, cerībā, ka fūres vadītājs sapratīs, ka brauc bez gaismām un ieslēgs tās. neieslēdza. tā fūre bija vēl tumšāka par nakti. citā nesenā sapnī četras reizes noķēru un atvedu atpakaļ izbēgušu jaunzirgu. un rīkoju ballīti sterili izbetonētā pagrabā bez izejas un bez logiem.

man liekas manī vienlaicīgi ir milzīga vēlme sastingt un nekustēties un kaut kāda akumulējusies apspiesta un apslāpēta enerģija, kas pamazām kļūst aizvien sprādzienbīstamāka. ļoti negribas kaut kādā brīdī attapties kā fūrei kas bez gaismām traucas pa šoseju naktī. negribas būt invalīdu ratiņos un negribas arī būt jaunzirgam, ko atkal un atkal iespundē stallī vai dzīvot/līksmot pagrabā bez izejas un logiem.

kārtis teica, ka atbilde ir traukā un apokalipsē.

man lielāko dzīves daļu ir licies, ka attiecības ar mammu ir ok, bet ar tēti - diezgan dirsā. es ilgu laiku domāju, ka, ja viņš nomirtu, man nebūtu žēl. ka es neko nejustu. man pat nelikās, ka tur kaut ko vajag risināt. bet, tajās attiecībās kaut kas pats no sevis atrisinājās manā pirmajā terapijas posmā pirms ~7 gadiem. es negāju runāt par tēti, es gāju risināt citas lietas un tētim praktiski nepieskāros, bet vienā brīdī pamanīju, ka ir noticis kaut kāds milzīgs šifts un es esmu pieņēmusi, ka viņš ir tāds, kāds ir, ka viņš nekad nebūs tāds tētis, kā es būtu gribējusi (un kāds man ir bijis nepieciešams) un, ka es spēju arī saprast, pieņemt un priecāties par dīvainajiem un kuslajiem veidiem kā viņš pauž savu mīlestību un spēt mīlēt viņu. toties, tagad, kad es atkal jau kādu gadu eju pie terapeites (citas) es esmu nonākusi teritorijā, kurā ir skaidrs, ka patiesībā dirsā ir manas attiecības ar mammu. turklāt es diezgan daudz un konkrēti par to runāju sesijās un labāk nepaliek. es nespēju samierināties un pieņemt, ka viņa visdrīzāk nekad nesniegs to, pēc kā es ļoti ilgojos šajās attiecībās. runājot par ilgošanos, es samērā bieži pēc viņas ilgojos, bet satiekot jūtos vēl vientuļāk. un it kā jau nav nemaz tik slikti. mēs labi satiekam virspusējā līmenī, bet kaut kādā fundamentālā plāksnē kaut kas galīgi nav un problēma ir tajā, ka man gribas to feisot un risināt, kopīgi, bet mamma no tā histēriski bēg un izvairās. un mēs vienkārši nesatiekamies. un es saprotu, ka es nevaru piespiest otru cilvēku risināt problēmas, kuras viņš negrib risināt. tās ir viņa tiesības to nedarīt. bet ar cilvēku, kas ir tava māte, tas ir drausmīgi grūti.
pirms pāris dienām pļāpājot ar K par visiem šiem procesiem, man galvā ienāca maindbloving atziņa - patiesībā ir daudz vieglāk just, ka tētis ir manā pusē. mamma it kā ir, bet īstenībā nav. viņa pārsvarā ir savu baiļu pusē un iebarikādējusies Karpmana trīsstūrī. terapeite saka, ka man kaut kā jāiemācās pieņemt, ka visdrīzāk nekas nekad nemainīsies, t.i. mamma nemainīsies un tā arī neiznāks ārā no sava pašaizsardzības mehānismu cietuma un es tur neko nevaru darīt. bet es pagaidām nespēju. racionāli, jā, protams, bet emocionāli nē. manī sēž tā mazā meitenei, kam gribas visu to, kas viņai nav bijis un nav joprojām, bet pēc kā viņa ļoti ilgojas un viņa ir dusmīga un vīlusies un aizvainota un es nezinu kā lai palīdz viņai pieaugt un pašai par sevi parūpēties tā, kā viņa būtu gribējusi, lai rūpējas mamma.
manliekas, ka šis ir viss ir daļa no tā, kas man pēdējos mēnešos liek justies deprīgi. un šis teikums jau arī ir rakstīts no Karpmana trīsstūra iekšpuses. bļe.

mana ciba pārvēršas par (ne)lietus ziņām. mums joprojām nav bijis. pēdējās katru dienu kādā brīdī taisās - satumst, saceļas vējš, pamalē ducina pērkons... un atkal nekā. šobrīd arī nomācās un vējo un ducina, bet sajūta, ka nebūs.

citās ziņās, kaut kā šomēnes jūtos diezgan deprīgi un apātiski. neko baigi negribas. īstenībā pat gribas, tikai nekam nevaru saņemties. liekas, ka nav nekāda outputa un enerģijas. tas, protams, rada dažādas problēmas ikdienas dzīvē. šodien sūdzējos terapeitei par to, ka mans tagadnes es visu laiku rada problēmas manam nākotnes es, turklāt tādas, no kurām ir visas iespējas izvairīties (nu visas, izņemot enerģiju). viņa lūdza, lai izdomāju kaut kādus tēlus, kas man asociējas ar tagadnes es un nākotnes es un man zibenīgi ienāca prātā tas ļoti netīrais un smirdīgais briesmonis no Spirited Away, kurš beigās izrādījās skaists upes gars. nu ko, sūtiet pie manis Chihiro. es ļoti gaidu. tāpat kā lietu.

izjūtu sen nebijušu vēlmi spēlēt Heroes. visa kā ir too much.

vakar ar terapeiti aizrunājāmies līdz heroes journey un Gredzenu pavēlniekam, jeb konkrētāk - gredzenam. par to, ka no vienas puses gredzens pasargā, jo padara neredzamu un var fiksi izsprukt no nepatikšanām. no otras puses - katru reizi uzvelkot gredzenu tumsa pienāk tuvāk un sabiezē vairāk. psiholoģiski gredzens ir sen radušies un iesēdušies pašaizsardzības mehānismi, kuri jau labu laiku nevis pasargā, bet padara dzīvi tikai grūtāku un sarežģītāku un, kurus vajadzētu atpazīt un pamazām izķert. man ļoti patīk šī ilustrācija ar gredzenu. man, kritiskos brīžos, kad gribas vienkārši ātri reaģēt, ir vieglāk domāt par to, ka - fak, nevajag atkal vilkt to sūda gredzenu pirkstā, lai pazustu, labāk nevilkt, bet feisot savas nepatikšanas un apgrūtinājumus un trigerus, jo negribas, lai mani kārtējo reizi atrod melnie jātnieki vai pamazām pārvērsties par Golumu. nekā paspēt tajā īsajā, reaktīvajā mirklī izdomāt sauso un neiedvesmojošo domu par - oi, bļe, šis ir mans vecais un greizais pašsaizsardzības mehānisms, kuru vajag atslēgt, tāpēc man tagad jācenšas uzvesties kā pieaugušam cilvēkam, jo tā būs labāk mums visiem. so, sākšu tagad mazāk nēsāt gredzenus, kā arī neglabāt tos kaut kādās slepenās vietās, bet centīšos lēnām ripināt prom uz Mordoru.

pēdējā laikā izjūtu ļoti spēcīgu tiecību tripot sevī. bet, protams, pēdējā laikā ir arī daudz darba, turklāt nevis tāds rutinēts, bet diezgan dinamisks, ir visādi lēmumi jāpieņem un jāizdara izvēles un jākasa vecā krāsa nost no cirka zirgu staļļa sienām un jādomā, kur topošajā kabinetā stāvēs dīvāns un jāvada cīņa mikrene vs cepeškrāsniņa un jāelpo putekļi un jātiekas ar grāmatvedi un jāsāk producēt Arājs utt. man tas viss šobrīd liekas neizturami svešs un nerelevants. liekas, kā tāda uzmācīga mušas, nē, drīzāk oda, jo kož arī, sīkšana visapkārt. tas mani padara iritētu un iritablu un nervozu. es daru tās lietas, kas man jādara un cenšos tās darīt pēc labākās sirdapziņas, bet pilnīgi neklātesoši un cik vien iespējams automātiski. man gribas lērumu ar brīvām dienām, kurās nevienam no manis neko nevajag. ar kaut kādām divām trim pa vidu tam notikumu virpulim nepietiek, jo es šobrīd ļoti ātri nogurstu no šīm irrelevantajām lietām un man vajag laiku, lai atietu. lai aizbrauktu uz stalli, piekoptu māju, pagulšņātu, pataisītu ēst utt.
ko man gribas darīt tajā neesošajā lērumā ar brīvajām dienām? man gribas zīmēt, gribas vienai ilgi staigāt pa mežu, ilgi gulēt bērna pozā uz jogas paklājiņa, likt Kim Krans kārtis, paspēlēt bungas, gulēt ar kaķi uz vēdera un skatīties griestos. varbūt apēst sēnes, kas stāv jau gadus divus kastītē grāmatplauktā neapēstas.
es, godīgi sakot, šādi laikam nekad neesmu jutusies. nē, pareizāk sakot - noteikti esmu, bet nekad iepriekš neesmu par šādu iekšēju stāvokli jutusies tik ieinteresēti ziņkārīgi un mazbailīgi. es bieži esmu viņu gribējusi aizbāzt ar ēšanu, heroes 3, internetiem utt. jo biedējoši taču, nevar zināt, kas tur par briesmoņiem iekšā dzīvo. tagad arī aizbāžu, bet nevis tāpēc, ka bail, bet tāpēc, ka dzīve notiek un bez naudas nevar. bet man gribas un vajag tos briesmoņus!!! es gribu ar viņiem pļāpāt un dzert tēju, varbūt arī raudāt un kliegt. varbūt viņi grib pakliegt uz mani un man gribas viņiem šādu iespēju dot. tagad man drīzāk ir bail nevis no pašiem briesmoņiem, bet tā, ka laika trūkuma dēļ atliekot un atliekot randiņus ar viņiem, tie atkal aizpeldēs kaut kādās pavisam tālās, tumšās dzīlēs un neapmierināti, pa kluso, jauksies manā dzīvē no turienes. man bail, ka tās iekštripošanas ilgas noslāps un pazudīs un es nemācēšu tās aizkurt no jauna. jeb arī atgriezīsies bailes no briesmoņiem un būs jāatsāk spēlēt heroes 3.

divas iepriekšējās kovidziemas ir mani izlutinājušas. darba praktiski nebija, nekas nenotika un es izbaudīju, kā tas ir lietot ziemu tam, kam tā ir paredzēta - mierīgai būšanai mājās, īsām dienām (no aktivitātes, ne tikai gaismas viedokļa), introversijai, lēnai, neredzamai augšanai/briešanai sēklapvalka ietvarā. tagad man liekas, ka ziemas dienās neko nevar paspēt - viņas beidzas, iestājas tumsa un attiecīgi arī miera periods. tas nekas, ka pulkstens tikai pieci pēcpusdienā - ir taču tumšs un ir jāintroversē un jāintrovertē nevis jāskraida pa pasauli, jāmīcās satiksmē, jāsmalltalko, jāvada izrādes un bla bla bla.

P.S. vakar beidzot pienāca legingi(ar briedi, ko nolaupa citplanētieši), ko uzdāvināju sev zsv. izrādās tiem pašā apakšā, staru galos, ir rakstīts “currently unavailable”.

vairākus gadus nebiju izmantojusi psihoterapeita pakalpojumus. tagad atsāku, atradu citu terapeiti un atkal esmu amazed par efektiem. mums ir bijušas trīs attālinātas sesijas. pirmajā iepazināmies, otrajā parunājām par karu un manu lauzto plecu un trešajā par vīramāti. neejot nekādās baigās bezdibenīgās dzīlēs un neskarot manas eksistenciālākās problēmas, bet es jau jūtu cik ļoti ir uzbūstojies mans mentālais un emocionālais metabolisms. es jūtos vieglāka un gaiss ap mani ir svaigāks un pārejas starp dažādiem emocionāliem stāvokļiem ir ātrākas, elastīgākas un plūstošākas.

man liekas, ka mana dzīve šogad ripo ar kantainiem riteņiem

es šogad gribētu būt vieglāk ievainojama un vairāk klausīties mūziku