*

lasot un domājot par Grīnbergu un viņu laika/domubiedru brīnišķīgajiem, aizraujošajiem, nervus kutinošajiem, drosmīgajiem un arī demokrātiju nodevīgajiem piedzīvojumiem, jau kādu laiku atpakaļ aizdomājos par to, ka patiesībā kaut kādu lielu daļu no manas vērtību sistēmas ir veidojusi padomju propaganda. es iemācījos lasīt, jau ļoti maza. bērnudārzā negāju un lasīju visu, kas bija pieejams. protams, man pirka arī jaunāko literatūru, bet daudzas man ļoti mīļas grāmatas, kuras es pārlasīju atkal un atkal bija no manas mammas bērnības (50. un 60. gadi), arī brāļa (mums ir 8 gadus starpība). es lasīju "Greizo spoguļu karaļvalsti" un "Zaļās maskas" un "Katrusīte jau liela" un citas. es sāku iet skolā laikam 1992. gadā un man no visas sirds bija bēdīgi, ka es nevarēšu iet pionieros, jo tādu vairs nav. es biju tik daudz par viņiem lasījusi. viņi bija godīgi un biedriski un draudzīgi. gudri, attapīgi, fiziski izveicīgi. aizstāvēja vājākos, palīdzēja veciem cilvēkiem, sargāja dabu. viņi kopā, draudzīgā pulkā nodarbojās gan ar izklaidējošām un priecīgām lietām, gan nopietnām un izaicinošām, kas prasa drosmi un tālredzību. viņi godīgi atzina savas kļūdas un viens otru atbalstīja. kāpēc gan lai bērnam negribētos kaut kam tādam līdzināties un iekļauties tādā pulkā? vecākiem manas bēdas par pionieru neesamību likās uzjautrinošas. es it kā arī zināju, ka padomju savienība ir slikti. mana mīļā Ulmaņlaiku vecmāmiņa diezgan atklāti ienīda krievus un stāstīja stāstus par viņu zvērībām no savas jaunības, kā arī mācīja savā bērnībā aktuālās morālās vērtības (godīgums un vecāku godāšana un čaklums). no manis netika slēptas mammas ģimenē notikušās izsūtīšanas. bet bērna prātā ir visai grūti salikt kopā šo informāciju ar to, ko var lasīt padomju propagandas bērnu literatūrā.
vērojot aktuālos notikumus mūsdienu politiskajā skatuvē un skatoties youtube video, kuros parastiem Krievijas iedzīvotājiem tiek uzdoti dažādi jautājumi, es regulāri uzmetu aci plauktam ar bērnu grāmatām un domāju, ka vienreiz jāsaņemas un jāizlidina visas tās Katrusītes makulatūrā. neesmu vēl saņēmusies, gan tāpēc, ka tas ir pats augšējais plaukts - tur tad jākāpelē un jācīnās ar sen neslaucītiem putekļiem, gan tāpēc, ka es grāmatas un to varoņus vienmēr esmu uztvērusi (un izmantojusi) kā savus draugus. Katrusīte bērnībā bija mana draudzene. nav viegli viņu tā vienkārši iemest miskastē.
atgriežoties pie skolas, kurā es sāku iet tajā, laikam, 1992. gadā - nebija jau tā, ka neatkarības atgūšana notiktu vienā acumirklī. mums joprojām bija, vismaz daļa, padomju laikā izdotas mācību grāmatas, un, kas šķiet vēl svarīgāk - padomju laikā ražotas skolotājas un skolotāji. man, protams, neviens to nelika mācīties, bet es joprojām atceros pantiņu no, šķiet, ka mūzikas mācību grāmatas:
atausis saulains aprīļa rīts
liekas pats ļeņins soļo mums līdz
viņam pie volgas šūpulis kārts
pasaulē dzīvo ļeņina vārds
protams bez bērnu un mācību literatūras bija jau arī televīzija, ar ierastajiem krievu kanāliem un padomju filmām un multenēm. bet tas paliek pārāk plaši šī ieraksta ietvaram. šajā jautājumā šobrīd neiedziļināšos
diezgan daudz par šo runājām čatojām viņdien ar Briedi. tā bija ļoti interesanta saruna. piemēram, ka Ziedoņa 80. gadu ābece tolaik šķitusi brīva, bet to skatoties tagad var redzēt nodevu, kura šķiet nevajadzīgi liela.
atkal pie padomju propagandas morālās stājas un vērtību sistēmas atgriezāmies vakar sarunā ar K. braucām mājās no Rīgas un kaut ko runājām par ideālismu un nokonformismu. K runāja par to, ka mēs (mūsu paaudze?) to kaut kā saprot, bet ar jaunākiem cilvēkiem, piemēram, KVFR kolēģiem vai K grupas (ne Tesas) biedriem tas ir problemātiski. ka viņiem nav kaut kāda vārdos grūti aprakstāma (ideālisma?) faila. K likās, ka tas ir tāpēc, ka mums ir hardcore/diy kultūras saknes. es gan nezinu cik ļoti man tādas ir, manliekas, es šai subkultūrai esmu tomēr pieskārusies tā ļoti margināli un drīzāk jau ar attālinātu, pētniecisku skatu (rakstot bakalaura darbu). es teicu, ka varbūt mēs vienkārši esam nerealizējušies pionieri. galu galā nonkonformistiska un ideālistiska cīņa idejas vārdā ir gan padomju, gan mūsdienu Krievijas propagandas naratīva pamatā. tas bija pamatā visai manu vecvecāku Grīnbergu dzīvei. skaidrs, ka manā un K gadījumā mēs piedzimām vienā, bet uzaugām citā iekārtā un sistēmā, bet pirmās sistēmas struktūras, droši vien tur pašā apakšā neredzamas, nepjaustas un neievērotas tomēr ietekmē un nosaka veidu kā mēs domājam un rīkojamies. mēs piedzimām PSRS, bet tomēr tik ļoti tās pēdējā brīdī, lai būtu pārāk mazi, lai paspētu reāli uz savas ādas izbaudīt to, kā patiesās izpausmes atšķiras no tā, kas rakstīts grāmatās. mans brālis, piemēram, paspēja. viņš piedzima 1977. gadā, paspēja drusku pabūt pionieros un izjust kāds tas ir bulšits un neatbilst propogandas grāmatām. es īsti nē. ja nu vien dažu skolotāju liekulīgajā skolēnu audzināšanas stilā.
domājot par šo visu, mūsdienu Krievijas nākotne liekas ļoti, ļoti, ļoti drūma un bezcerīga. un vakar, piemēram, dzirdēju ziņu sižetu, par to, ka Latvijā var iegādāties krievu jauniešu propagandas seriāla čipsus (tiekot izķerti) un ielās intervētie jaunieši nesaskata tur nekādu problēmu. foršs seriks esot, praktiski visi klasesbiedri skatoties.

runājot par Grīnbergiem - iepriekšējā ierakstā minētā Marianna Ozoliņa, kura redzama fotoattēlā no Nicas un, kura kopā ar Alīnu darbojās Dunkanu darbnīcā, mūža nogalē visai atklāti (atbilstoši 1989. gadam) izteicās par vilšanos iekārtā, par kuras ideāliem cīnījusies. man, protams, patiktu, ja es varētu lasīt tādas intervijas arī ar saviem vecvecākiem. bet nevaru. un viss, kas ar viņiem saistīts sastāv no vienas puses - no ļoti cietām, taisnām, asām, spilgti sarkanām līnijām, no otras puses - šo līniju starpas ir aizpildītas ar tādu biezu, mīkstu, blīvu muklāju, kurš zem gājām līgojas un ir staigns un sevī slēpj, iespējams nekad neatrodamas atbildes uz ļoti, ļoti daudziem jautājumiem.

tāpat lasot Grīnbergu un viņa laika/domubiedru atmiņas, tai skaitā basta dāvāto "Čekas šofera atmiņas", kopumā tas, ka tie cilvēki nonāca tur, kur nonāca un darīja, to ko darīja liekas visai likumsakarīgi. rodas sajūta, ka pret sabiedrības grupu, kuru viņi pārstāv toreiz izturējās kaut kā zināmā mērā līdzīgi, kā mēs šodien izturamies pret vietējiem krievvalodīgajiem. viņi dzīvoja citā informācijas telpā, kurā tika ievilkt apzināti no šīs informācijas telpas radītājas varas. un tas, kas viņu informācijas telpā nonāk no pamatpasaules, jeb normālās pasaules viņiem tikai apliecina, ka tā informācijas telpa, kurā viņi dzīvo ir pareizāka, labāka, skaistāka, morāli tīrāka un augstvērtīgāka (es kaut kad iepostēšu fragmentus no Alīnas atmiņām par piedzīvoto cietumā kā politieslodzītajai). manai Latvijas laukos plaukstošajai un zeļošajai un Ulmani mīlošajai (mīlēt mācītajai) mammas mammai tādi Grīnbergi un viņu savādās aktivitātes likās marginālas un nesaprotamas. bet rezultātā Ulmanis pazuda, Grīnbergi palika. man tiešām liekas (un jo īpaši, kopš pirms pāris gadiem paviesojos dažās krievu skolās), ka ar savu attiekmi pret krievvalodīgajiem pēc neatkarības atgūšanas, mēs esam ļoti sašāvuši sev kājās. propagandas ietekme ir patiesi neaptverama visdziļākajos psihes līmeņos.

viena no lietām, ko es ļoti gribētu šogad vairāk praktizēt ir - letting my freak flag fly

vakar gāju ar kājām no centra caur Vecrīgu uz Tesas koncertu Ansamblī. Ansamblī satiku Edzi, Šakāli un Vanagu, ar Vanagu diezgan daudz arī nopļāpāju. tas viss kopā aizrāva baigā tripā down memory lane. par laiku, ko šobrīd izjūtu kā laikam lielāko dirsu savā dzīvē. posms ~ 7. klase līdz ~ 2. kurss. man tagad paliek ļoti bēdīgi domājot par sevi tajā laikā. viss, ko man toreiz vajadzēja bija drošības sajūta un sajūta, ka man ir kaut kur vieta šajā pasaulē un arī mazliet robežu, kas palīdz to drošības sajūtu iezīmēt. bet nekā no tā visa nebija. bija ļoti daudz trauksmes un nedrošības. bija ļoti, ļoti daudz alkohola. bija toksiskas attiecības ar vecākiem vīriešiem, gan romantiskas, gan draudzīgas. man laikam likās, ka es varu izglābt viņus visus, bet nebija neviena, kurš glābtu mani. nē, nu labi, patiesībā jau tajā laikā bija ļoti daudz iespēju un potenciāla visādām nopietnām nepatikšanām, bet kaut kas jau mani vienmēr drusku pieskatīja un nekas pavisam ļauns un drausmīgs ar mani nenotika. man arī nav nekas praktiski ne pret vienu no tā laika draugiem, lielākoties priecājos ar viņiem reizi miljons gados saskrieties. viņi visi vienkārši bija tikpat nelaimīgi un apmaldījušies. dzēru es nenormāli daudz, tā ļoti izmisīgi, līdz bezfilmām. es sāku dzert laikos, kad jebkādu alkoholu varēja nopirkt visu diennakti kādā no gana daudzajiem diennakts veikaliem un nebija aizliegts dzert uz ielas. es vadīju savas dienas staipot pa Vecrīgu pilnīgi piedzērušos bundzieniekus uz viena pleca un viņu šķīvjus uz otra pleca, pati būdama piedzērusies. vāļājoties beksteidžos un mēģu telpās, visādos Vecrīgas pakšos un gaģušnijos komunālajos dzīvokļos. esmu gulējusi uz soliņa pie Pēterbaznīcas. mājās iet nevarēju, jo biju teikusi vecākiem, ka pie klasesbiedrenes skatīsimies filmas. 12. klasē es biju bastojusi trešo daļu stundu. tolaik varēja tikt cauri ar roku rakstītām "vecāku" zīmēm, kuras rakstīja Šakālis (pati nerakstīju, lai skolotājas neatpazīst manu rokrakstu). vecāki neko daudz neiejaucās. manliekas, viņiem bija no manis bail. viņi nezināja, ko darīt un tāpēc nedarīja neko. vienkārši gaidīja, kamēr man "pāries". tētis sēdēja pie televizora. mamma vilka vezumu, uztraucās par brāli, kurš jau bija emigrējis uz Londonu, aprūpēja vīramāti, kas bija slima ar asins vēzi (un nekad nebija pret viņu izturējusies labvēlīgi - tāds labs paraugs tam, ka vajag ciest un glābt cilvēku, kurš tev nav ne mīļš, ne izturas pret tevi labi) un, kad viņa nomira, tad uz laiku pārvācās dzīvot uz Smilteni, lai aprūpētu un pieskatītu manu vecomammu viņas pēdējos dzīves gados. ok, tētim besīja Šakālis, viņš tipa nedrīkstēja pie manis nākt, tētis droši vien juta cik viņi līdzīgi. bet mēs sagaidījām, kad tētis aiziet gulēt un nācām. ja tētis neparedzēti iebrauca mājās pusdienlaikā, tad Šakālis vnk pasēdēja skapī vai zem rakstāmgalda. man likās, ka es nevienam neinteresēju. par spīti bastošanai, ar skolu es tiku galā labi. sūdīgas atzīmes bija tikai algebrā, ģeometrijā un vācu valodā, citos priekšmetos no 7 uz augšu. matemātikā, jo tur tomēr nederēja tāda asortēta pieeja studijām, bet vācu valodā, jo mēs kkā sadirsāmies ar skolotāju. es tajā laikā vispār nesmējos. tikai vīpsnāju. un neraudāju arī nemaz. manliekas, es biju (un gan jau joprojām esmu) pilna ar drausmīgām, izmisīgām dusmām, bet man bija iemācīts, ka nevajag dusmoties un man likās, ka es vispār nedusmojos.
es tagad jūtu dusmas domājot par to visu. man gribas savu tā laika sevi ļoti, ļoti samīļot un arī drusku sapurināt un pateikt, ka alkohols nepalīdz un, ka nevajag nevienu glābt, bet vajag rūpēties par sevi un, ka es esmu enough. es priecājos, ka esmu tālu no tā posma, es esmu krietni augusi spējā par sevi parūpēties. man it kā pat grūti tieši identificēties ar savu tā laika sevi. es atceros, bet nejūtu to kā "es". kaut kādā mērā liekas, ka es vienkārši ļoti labi atceros un pārzinu kāda cita cilvēka dzīvi, pret kuru izjūtu lielu līdzcietību un līdzjūtību. bet es nevaru arī teikt, ka esmu pilnībā tikusi vaļā no sajūtas, ka neesmu enough un, ka nekur pa īstam neiederos un nevienam pa īstam neinteresēju.
nākamajā dzīves posmā es turpināju tikpat drausmīgi daudz dzert, bet tas bija laiks, kad biju sadraudzējusies ar salaspiliešiem, ar kuriem bijām visi +/- vienaudži un tas bija kaut kā daudz priecīgāk. visi bijām no kaut kādām ne visai veselīgām ģimenēm, bet rūpējāmies viens par otru un ļoti daudz smējāmies. smējāmies un papildus dzeršanai arī praktizējām kaut kādas dzīvespriecīgākas aktivitātes - daudz braukājām ar riteņiem, spārdījām bumbu, spēlējām badmintonu, vazājāmies apkārt pa mežiem utt. tur es beidzot dabūju kaut kādu iederēšanās un iekļaušanās sajūtu. ka viens par visiem, visi par vienu. paldies viņiem par to.

fun fact - Šakālis joprojām zina no galvas manu telefona numuru. nebiju viņu satikusi/komunicējusi gadiem.

p.s. man liekas, ka tas, ka Vanags nekur neko nedzied ir drausmīgs nenormāli krutas balss veists. uztaisiet, lūdzu, kāds grandža grupu un uzaiciniet viņu par vokālistu. viņam pašam arī ļoti gribas dziedāt. bet Gelousy ir pajucis, jo Pāvils tagad dzīvojot Vācijā, Ķauķis nomira un pārējie kkā nevarot normāli savākties.

un tad jau pie reizes arī vēl trešo ierakstu.
* nedēļas sākumā bija Līgu radošā nometne "Stiebriņos", apvienojumā ar apmēram ikgadējo Amandas v.d. un veļu vakaru. drusku pamocījāmies ar introverto Jāņu programmu, kaut kā nebija ideju, bet beigu beigās palikām pie tā, ka galvenais instruments būs harmonijs. kaut ko uzreiz arī ierakstījām. tas gan sarežģī dzīvā izpildījuma iespējas, bet par to domās, kad pienāks laiks. sabarojām veļus. nākamajā rītā viss bija apēsts, izņemot granātābolu (izlobītā agregātstāvoklī) un nebija izdzerts arī Valmiermuižas šokolādes stouts (es arī nevaru to iedzert).
* visu laiku līst, joprojām stāv miljons nedarītu darbu dārzā, ko būtu tomēr foršāk izdarīt rudenī, nekā atstāt uz pavasari, kad būs jau pavasara darbi jādara. vakar paspēju drusku paravēt (novembra vidū, bļe), šodien gāju grābt lapas, bet visu laiku lija, atmetu ar roku un gāju iekšā.
* bija uzpeldējis Decibels. kopumā normālā stāvoklī, bet šķiet, ka atkal saaktivizējusies tā viņa sāpošo/iekaisušo smaganu problēma, jo visu laiku ļoti siekalojās un ēst neēda. bet pagulēja drusku ar mani gultā un bija jauks.
* zirgs joprojām traks. es kopumā nevaru viņu novaldīt, vairāk jūtos kā pasažieris, nekā vadītājs. nē, nu protams, kaut kādas normas viņš ievēro, bet lēkšos pa lauku man īsti nav nekādas teikšanas. tas nav labi. viņdien izgājām apvidū, viss drausmīgi pielijis, pamats dziļš un dubļains. atradu sausāku maliņu, kur palēkšot, lēkšojam, priekšā liela žļampa, gribu piebremzēt, bet kungs purina galvu un skrien vēl ātrāk. viņš tā nav darījis kopš laikiem, kad tikko iepazināmies (t.i. pirms gandrīz 13 gadiem). izlēkšojāmies gan pa to žļampu, gan vēl citām žļampām, kas nav baigi veselīgi stiegrām un locītavām. viņa vecumā būtu labi iztikt bez bezjēdzīgām traumām. kad apstājāmies, sabļāvu uz viņu diezgan dusmīgi. domāju par to, kā tas korelē ar maniem sapņiem par stihiskajām, melnajām fūrēm un izbēgušiem jaunzirgiem un problēmām ar mašīnām reālajā dzīvē. kaut kāda aizvien niknāka cīņa par hegemoniju starp stihisko (un ļoti iespējams arī radošo) un intelektuālo, drošo, komfortablo (un ļoti iespējams stagnējošo).
* ar terapeiti runājām, ka iespējams esam izsmēlušas onlaina iespējas. man viņa ļoti, ļoti patīk, bet attālinātais process ļauj man distancēties un neveicina tādu īstu līšanu laukā no čaulas/bruņām/novecojušiem pašsaizsardzības mehānismiem. ļoti labprāt ietu pie viņas klātienē, bet viņa dzīvo un pieņem Liepājā. nezinu, ko darīt. man galīgi negribas meklēt citu terapeitu un skaitīt visus savus pātarus no jauna. man īstenībā liekas, ka man šobrīd vajag kustību terapeitu. kaut ko somatisku un kustīgu. bet man ļoti riebjas saderīga terapeita meklēšanas process. esmu diezgan izvēlīga + nevaru atļauties neko baigi dārgu. īstenībā neko nevaru atļauties.
* kaut kāds stulbs posms šobrīd.

aizvakar no rīta braucu uz treniņu. ja neskaita pāris klusus, bet neierastus trokšņus bedrēs netālu no pagrieziena uz grantinieku, neko neparastu nejutu. 20 min pēc ierašanās stallī tika pamanīts, ka volvo ir pilnīgi, pilnīgi mīksta pakaļējā riepa. ar staļļa saimnieces tēta palīdzību uzliku zapasku bet viņa neizskatījās tāda ļoti pārliecinoša garākam ceļam (es saprotu, ka viņa tam arī nav domāta, bet ar forda zapasku, esmu nobraukusi diezgan garus gabalus). sarunāju, ka kamēr esam treniņā K atbrauks un samainīs mašīnas, jo man pēc treniņa bija jābrauc uz Rīgu un naktī mājās. atbraucām no treniņa, iekāpu fordā (kariete bija pārvērtusies par ķirbi) un braucu uz darbu. turpat netālu no Valmieras, apdzenot fūri, dzirdēju ne visai skaļu paukš. pirmais, kas ienāca prātā - sprāgst riepa, tūlīt būs dirsā, bet nekas nenotika. tikai mašīnai pazuda jauda. karoč, atkal nokrita kaut kāda tā gaisa padeves šļauka. fordam šī problēma ik pa laikam ir bijusi jau kopš mūsu attiecību pirmsākumiem, vismaz tas nav nekas traģisks un servisā to uzsprauž atpakaļ pa ~dešuku. bet nu, jā esot ceļā tas nav nekas patīkams. pa līdzenu ceļu nekāda vaina, bet tiklīdz sākas kalns, tā atliek vien rezignēti vērot kā visai strauji krītas ātrums (un ignorēt to kā visi aizmugurē braucošie mani džadžo) un īsti nepalīdz nekāda mešana zemākos pārnesumos. nu drusciņ, drusciņ palīdz. mājupbraucot, Amatas kalnā uzkūlos ar trešo ātrumu un kādiem 60 km/h, lai gan lejā krietni ieskrējos. volvo riepā tika atrastas divas naglas. diez kaut kur uz ceļa vai dāvana no jumta cilvēkiem - viņi tā arī ne ar kādu magnētiņu ap māju nenostaigāja, esmu salasījusi saujām naglu, bet kurš tad var grubuļainā un daļēji zāļotā placītī, kur stāv mašīna, visas atrast un ieraudzīt.

pagājšnakt sapnī redzēju, ka braucu invalīdu ratiņos uz autobusa pieturu - pa šosejas malu piķa melnā tumsā. pēkšņi man blakus apstājas milzu fūre bez gaismām. tā ir mani pamanījusi un apstājusies, ja nu es gadījumā vēlos šķērsot šoseju. es nevēlējos, vien vicinājos ar rokām, cerībā, ka fūres vadītājs sapratīs, ka brauc bez gaismām un ieslēgs tās. neieslēdza. tā fūre bija vēl tumšāka par nakti. citā nesenā sapnī četras reizes noķēru un atvedu atpakaļ izbēgušu jaunzirgu. un rīkoju ballīti sterili izbetonētā pagrabā bez izejas un bez logiem.

man liekas manī vienlaicīgi ir milzīga vēlme sastingt un nekustēties un kaut kāda akumulējusies apspiesta un apslāpēta enerģija, kas pamazām kļūst aizvien sprādzienbīstamāka. ļoti negribas kaut kādā brīdī attapties kā fūrei kas bez gaismām traucas pa šoseju naktī. negribas būt invalīdu ratiņos un negribas arī būt jaunzirgam, ko atkal un atkal iespundē stallī vai dzīvot/līksmot pagrabā bez izejas un logiem.

kārtis teica, ka atbilde ir traukā un apokalipsē.

man lielāko dzīves daļu ir licies, ka attiecības ar mammu ir ok, bet ar tēti - diezgan dirsā. es ilgu laiku domāju, ka, ja viņš nomirtu, man nebūtu žēl. ka es neko nejustu. man pat nelikās, ka tur kaut ko vajag risināt. bet, tajās attiecībās kaut kas pats no sevis atrisinājās manā pirmajā terapijas posmā pirms ~7 gadiem. es negāju runāt par tēti, es gāju risināt citas lietas un tētim praktiski nepieskāros, bet vienā brīdī pamanīju, ka ir noticis kaut kāds milzīgs šifts un es esmu pieņēmusi, ka viņš ir tāds, kāds ir, ka viņš nekad nebūs tāds tētis, kā es būtu gribējusi (un kāds man ir bijis nepieciešams) un, ka es spēju arī saprast, pieņemt un priecāties par dīvainajiem un kuslajiem veidiem kā viņš pauž savu mīlestību un spēt mīlēt viņu. toties, tagad, kad es atkal jau kādu gadu eju pie terapeites (citas) es esmu nonākusi teritorijā, kurā ir skaidrs, ka patiesībā dirsā ir manas attiecības ar mammu. turklāt es diezgan daudz un konkrēti par to runāju sesijās un labāk nepaliek. es nespēju samierināties un pieņemt, ka viņa visdrīzāk nekad nesniegs to, pēc kā es ļoti ilgojos šajās attiecībās. runājot par ilgošanos, es samērā bieži pēc viņas ilgojos, bet satiekot jūtos vēl vientuļāk. un it kā jau nav nemaz tik slikti. mēs labi satiekam virspusējā līmenī, bet kaut kādā fundamentālā plāksnē kaut kas galīgi nav un problēma ir tajā, ka man gribas to feisot un risināt, kopīgi, bet mamma no tā histēriski bēg un izvairās. un mēs vienkārši nesatiekamies. un es saprotu, ka es nevaru piespiest otru cilvēku risināt problēmas, kuras viņš negrib risināt. tās ir viņa tiesības to nedarīt. bet ar cilvēku, kas ir tava māte, tas ir drausmīgi grūti.
pirms pāris dienām pļāpājot ar K par visiem šiem procesiem, man galvā ienāca maindbloving atziņa - patiesībā ir daudz vieglāk just, ka tētis ir manā pusē. mamma it kā ir, bet īstenībā nav. viņa pārsvarā ir savu baiļu pusē un iebarikādējusies Karpmana trīsstūrī. terapeite saka, ka man kaut kā jāiemācās pieņemt, ka visdrīzāk nekas nekad nemainīsies, t.i. mamma nemainīsies un tā arī neiznāks ārā no sava pašaizsardzības mehānismu cietuma un es tur neko nevaru darīt. bet es pagaidām nespēju. racionāli, jā, protams, bet emocionāli nē. manī sēž tā mazā meitenei, kam gribas visu to, kas viņai nav bijis un nav joprojām, bet pēc kā viņa ļoti ilgojas un viņa ir dusmīga un vīlusies un aizvainota un es nezinu kā lai palīdz viņai pieaugt un pašai par sevi parūpēties tā, kā viņa būtu gribējusi, lai rūpējas mamma.
manliekas, ka šis ir viss ir daļa no tā, kas man pēdējos mēnešos liek justies deprīgi. un šis teikums jau arī ir rakstīts no Karpmana trīsstūra iekšpuses. bļe.

mana ciba pārvēršas par (ne)lietus ziņām. mums joprojām nav bijis. pēdējās katru dienu kādā brīdī taisās - satumst, saceļas vējš, pamalē ducina pērkons... un atkal nekā. šobrīd arī nomācās un vējo un ducina, bet sajūta, ka nebūs.

citās ziņās, kaut kā šomēnes jūtos diezgan deprīgi un apātiski. neko baigi negribas. īstenībā pat gribas, tikai nekam nevaru saņemties. liekas, ka nav nekāda outputa un enerģijas. tas, protams, rada dažādas problēmas ikdienas dzīvē. šodien sūdzējos terapeitei par to, ka mans tagadnes es visu laiku rada problēmas manam nākotnes es, turklāt tādas, no kurām ir visas iespējas izvairīties (nu visas, izņemot enerģiju). viņa lūdza, lai izdomāju kaut kādus tēlus, kas man asociējas ar tagadnes es un nākotnes es un man zibenīgi ienāca prātā tas ļoti netīrais un smirdīgais briesmonis no Spirited Away, kurš beigās izrādījās skaists upes gars. nu ko, sūtiet pie manis Chihiro. es ļoti gaidu. tāpat kā lietu.

izjūtu sen nebijušu vēlmi spēlēt Heroes. visa kā ir too much.

vakar ar terapeiti aizrunājāmies līdz heroes journey un Gredzenu pavēlniekam, jeb konkrētāk - gredzenam. par to, ka no vienas puses gredzens pasargā, jo padara neredzamu un var fiksi izsprukt no nepatikšanām. no otras puses - katru reizi uzvelkot gredzenu tumsa pienāk tuvāk un sabiezē vairāk. psiholoģiski gredzens ir sen radušies un iesēdušies pašaizsardzības mehānismi, kuri jau labu laiku nevis pasargā, bet padara dzīvi tikai grūtāku un sarežģītāku un, kurus vajadzētu atpazīt un pamazām izķert. man ļoti patīk šī ilustrācija ar gredzenu. man, kritiskos brīžos, kad gribas vienkārši ātri reaģēt, ir vieglāk domāt par to, ka - fak, nevajag atkal vilkt to sūda gredzenu pirkstā, lai pazustu, labāk nevilkt, bet feisot savas nepatikšanas un apgrūtinājumus un trigerus, jo negribas, lai mani kārtējo reizi atrod melnie jātnieki vai pamazām pārvērsties par Golumu. nekā paspēt tajā īsajā, reaktīvajā mirklī izdomāt sauso un neiedvesmojošo domu par - oi, bļe, šis ir mans vecais un greizais pašsaizsardzības mehānisms, kuru vajag atslēgt, tāpēc man tagad jācenšas uzvesties kā pieaugušam cilvēkam, jo tā būs labāk mums visiem. so, sākšu tagad mazāk nēsāt gredzenus, kā arī neglabāt tos kaut kādās slepenās vietās, bet centīšos lēnām ripināt prom uz Mordoru.

pēdējā laikā izjūtu ļoti spēcīgu tiecību tripot sevī. bet, protams, pēdējā laikā ir arī daudz darba, turklāt nevis tāds rutinēts, bet diezgan dinamisks, ir visādi lēmumi jāpieņem un jāizdara izvēles un jākasa vecā krāsa nost no cirka zirgu staļļa sienām un jādomā, kur topošajā kabinetā stāvēs dīvāns un jāvada cīņa mikrene vs cepeškrāsniņa un jāelpo putekļi un jātiekas ar grāmatvedi un jāsāk producēt Arājs utt. man tas viss šobrīd liekas neizturami svešs un nerelevants. liekas, kā tāda uzmācīga mušas, nē, drīzāk oda, jo kož arī, sīkšana visapkārt. tas mani padara iritētu un iritablu un nervozu. es daru tās lietas, kas man jādara un cenšos tās darīt pēc labākās sirdapziņas, bet pilnīgi neklātesoši un cik vien iespējams automātiski. man gribas lērumu ar brīvām dienām, kurās nevienam no manis neko nevajag. ar kaut kādām divām trim pa vidu tam notikumu virpulim nepietiek, jo es šobrīd ļoti ātri nogurstu no šīm irrelevantajām lietām un man vajag laiku, lai atietu. lai aizbrauktu uz stalli, piekoptu māju, pagulšņātu, pataisītu ēst utt.
ko man gribas darīt tajā neesošajā lērumā ar brīvajām dienām? man gribas zīmēt, gribas vienai ilgi staigāt pa mežu, ilgi gulēt bērna pozā uz jogas paklājiņa, likt Kim Krans kārtis, paspēlēt bungas, gulēt ar kaķi uz vēdera un skatīties griestos. varbūt apēst sēnes, kas stāv jau gadus divus kastītē grāmatplauktā neapēstas.
es, godīgi sakot, šādi laikam nekad neesmu jutusies. nē, pareizāk sakot - noteikti esmu, bet nekad iepriekš neesmu par šādu iekšēju stāvokli jutusies tik ieinteresēti ziņkārīgi un mazbailīgi. es bieži esmu viņu gribējusi aizbāzt ar ēšanu, heroes 3, internetiem utt. jo biedējoši taču, nevar zināt, kas tur par briesmoņiem iekšā dzīvo. tagad arī aizbāžu, bet nevis tāpēc, ka bail, bet tāpēc, ka dzīve notiek un bez naudas nevar. bet man gribas un vajag tos briesmoņus!!! es gribu ar viņiem pļāpāt un dzert tēju, varbūt arī raudāt un kliegt. varbūt viņi grib pakliegt uz mani un man gribas viņiem šādu iespēju dot. tagad man drīzāk ir bail nevis no pašiem briesmoņiem, bet tā, ka laika trūkuma dēļ atliekot un atliekot randiņus ar viņiem, tie atkal aizpeldēs kaut kādās pavisam tālās, tumšās dzīlēs un neapmierināti, pa kluso, jauksies manā dzīvē no turienes. man bail, ka tās iekštripošanas ilgas noslāps un pazudīs un es nemācēšu tās aizkurt no jauna. jeb arī atgriezīsies bailes no briesmoņiem un būs jāatsāk spēlēt heroes 3.

divas iepriekšējās kovidziemas ir mani izlutinājušas. darba praktiski nebija, nekas nenotika un es izbaudīju, kā tas ir lietot ziemu tam, kam tā ir paredzēta - mierīgai būšanai mājās, īsām dienām (no aktivitātes, ne tikai gaismas viedokļa), introversijai, lēnai, neredzamai augšanai/briešanai sēklapvalka ietvarā. tagad man liekas, ka ziemas dienās neko nevar paspēt - viņas beidzas, iestājas tumsa un attiecīgi arī miera periods. tas nekas, ka pulkstens tikai pieci pēcpusdienā - ir taču tumšs un ir jāintroversē un jāintrovertē nevis jāskraida pa pasauli, jāmīcās satiksmē, jāsmalltalko, jāvada izrādes un bla bla bla.

P.S. vakar beidzot pienāca legingi(ar briedi, ko nolaupa citplanētieši), ko uzdāvināju sev zsv. izrādās tiem pašā apakšā, staru galos, ir rakstīts “currently unavailable”.

vairākus gadus nebiju izmantojusi psihoterapeita pakalpojumus. tagad atsāku, atradu citu terapeiti un atkal esmu amazed par efektiem. mums ir bijušas trīs attālinātas sesijas. pirmajā iepazināmies, otrajā parunājām par karu un manu lauzto plecu un trešajā par vīramāti. neejot nekādās baigās bezdibenīgās dzīlēs un neskarot manas eksistenciālākās problēmas, bet es jau jūtu cik ļoti ir uzbūstojies mans mentālais un emocionālais metabolisms. es jūtos vieglāka un gaiss ap mani ir svaigāks un pārejas starp dažādiem emocionāliem stāvokļiem ir ātrākas, elastīgākas un plūstošākas.

man liekas, ka mana dzīve šogad ripo ar kantainiem riteņiem

es šogad gribētu būt vieglāk ievainojama un vairāk klausīties mūziku

viens no maniem šī gada atklājumiem ir tas, ka man ir kaut kādas slēptas bailes no panākumiem vai sajūta, ka es neesmu pelnījusi justies labi. katrā ziņā, tās nedzīvo mana racionālā prāta/virzemes līmenī un šie ir tikai tādi minējumi un šāvieni tumsā. bet kaut kas tāds tur ir. es pie tā nonācu pamanot paternu, kas manā dzīvē velkas nu jau gadiem.
paterns ir dīvains. īsumā varētu to aprakstīt tā, ka jušanās labi manī izraisa depresiju.
piemēram - ir periods, kurā jūtos tiešām labi. piekopju lietas un paradumus, kas man palīdz justies labi un tas nav grūti. ir enerģija dzīvot, vakaros nāk miegs, no rītiem nav grūti atlīmēt acis. dienas gaitā regulāri vēršot skatu iekšpusē redzu un piefiksēju - jūtos labi, enerģija plūst brīvi un mierīgi. lielos vilcienos nekas nebesī, neesmu viegli aizkaitināma un nevajag ilgus buferus laikā un telpā lai pārslēgtos starp dažādām nodarbēm. ir viegli komunicēt ar citiem. tas viss tā iet kādu laiku un tad ir divi varianti. vienu varētu apzīmēt ar līmes spaiņa uzliešanu uz galvas. es vnk vienā rītā pamostos un saprotu - pizģec ir. pareizāk sakot, nevis pamostos, bet nevaru pamosties. nevaru atlīmēt acis, negribas celties, negribas neko darīt, negribas jogot, nespēju ievērot savu intermitent fāstingu, nespēju iziet no mājas pastaigā, nespēju padarīt neko produktīvu. vnk enerģijas un flova slēdzis ir izslēgts. otrs variants ir ar nelielu izfeidošanos - sākas ar to, ka kādā rītā uz jogas paklājiņa pamanu, ka daru to neklātesoši un mehāniski - bez prieka un gaidot kad būs izdarīts minimums un varēs beigt to darīt. pamanu, ka esmu kļuvusi ātri aizkaitināma un tas strauji progresē. gribas visu laiku kaut ko grauzt. ir grūti pārslēgies starp dažādām nodarbēm, sāk sapisties miega režīms, attiecībās ar citiem kļūstu distant un emotional unavailable un nervoza. un vispār esmu ļoti blank.
pirmā visai iespaidīgā šī paterna izpausme bija 2011. gadā - es pirms tam visu ziemu biju gājusi uz meditācijas nodarbībām pie tāda dīvaina, bet ļoti gaiša onkuļa. tad gāju arī autoskolā, kas bija 3x nedēļā agri no rīta + braukšanas arī ņēmu no rīta, jo vakaros bija darbs - diezgan sakārtojās miega režīms, ēdu superveselīgi, praktiski nelietoju cukuru, regulāri spiedu sulas. tikko biju iepazinusies ar savu zirgu un viss bija tiešām, tiešām labi. es laikam nekad iepriekš dzīvē nebiju tik labi sevī iekšā jutusies. un tad uz galvas uzgāzās līmes spainis, kas pārvērtās par pāris depresīvākajiem gadiem manā dzīvē. bija protams arī savi ups un downs tā perioda ietvaros, bet kopumā 2012., 2013 un lielākā daļa 2014. bija drausmīgi.
no tā es sāku kārpīties laukā 2014. gada rudenī sākot iet LU jogas kursos. kas tiešām arī palīdzēja un uz pavasara pusi jau es jutos daudz labāk. tad bija 2015. gada laulības krīze, bet viņa kaut kādā ziņā bija pat sapurinoša, es arī sāku iet pie terapeita un visādā ziņā ļoti izaugu. vismaz man pašai labpatīk tā domāt.
nujā un pēc tam tas ir fluktējis tādos īsāku un garāku periodu ietvaros. vairs nekad nav bijis tik drūmi un destruktīvi kā tajā visdepresīvākajā posmā. es tomēr esmu uzkrājusi kaut kādu instrumentu kasti ar instrumentiem, kurus vairāk vai mazāk spēju pielietot un manī gluži vienkārši ir pārāk spēcīga vēlme nesēdēt tai dirsā. kā arī mēdz saglabāties kaut kādas saliņas, kurās turpinu justies labi par spīti visam. piemēram, esot ar zirgu. agrāk tā nebija. un brīnumainā kārtā mēdz būt arī pretējs variants līmei - dzīvojos pa to līmi un tad vienā rītā pamostos, bez pūlēm atveru acis, izritinu jogas paklājiņu un tā vienkārši esmu atpakaļ flovā.
kas attiecas uz 2021 - gada sākumā un pavasara pirmajā pusē jutos ritīgi kruti. tad uz vasaru uzgāzās tas līmes spainis. nezinu kāpēc. droši vien drusku palīdzēja arī dīlošana ar depresīvo draudzeni/vecāku īrnieci, jo gan jau tā dirsa kurā viņa bija/ir kaut kā spoguļoja manu personīgo dirsu. nākot rudenim līme bija apkaltusi un saplaisājusi un nobira. jutos dzīvi, darbīgi, elastīgi, enerģiski. bet nu pēdējās pāris nedēļas atkal ir diezgan līmīgas. ok, bija tiešām prieks un līksme par maģisko ziemu un sauli, bet tādā lielākā līmenī diezgan daudz trauksmes un inertuma un nīgruma. pārāk daudz.

baigi gribētos saprast kas ir tās klintis manā pazemes upē, kurām tik pēkšņi mēdzu uztriekties. un ko tajos brīžos darīt, lai nepaliktu tur pārāk ilgi vai kā to pamanīt un novērst jau iepriekš. un kā tas var būt, ka viņas mēdz vienkārši tikpat pēkšņi, kā parādījušās, izgaist.

P.S. tā es visai ticu, ka jušanās ir lielā mērā mūsu pašu izvēle (nu, ja neskaita tiešām kaut kādu d vitamīna trūkuma izraisītu bezspēku utt.). bet ar to man arī iet interesanti. reizēm tas tiešām nostrādā - nu tāda apzināta izvēle - vēlos justies labi vai pielietot instrumentus, kas man liks justies labi. un tas tiešām tā arī notiek. un notiek pa īstam, nevis feik pozitīvisma stilā. bet reizēm identisku mēģinājumu brīžos vnk kā pret melnu, necaurredzamu sienu. ej nu sazini kā tas mans mehānisms strādā. vismaz man prieks par tomēr konstanto predispozīciju uz centieniem kaut kā organizēt to jušanos labi un dzīvi. jo vispār jau man tiešām, tiešām patīk dzīvot.

jūtos kaut kā šitā. Tukšums dzenas pa pēdām.

Om namah shivaja

man te nesen vienas īsas nejaušību krellītes trigerēja ļoti traumatiska un sāpjpilna notikuma izniršanu psihē. man likās, ka es viņu lielos vilcienos esmu pārdzīvojusi un integrējusi un, ja arī kkas ir palicis, tas pamazām izplēn. bet izrādījās, ka tomēr nē. pirmajā vakarā pēc trigeru krellītēm psihe vēl mēģināja automātiski apspiest visu, kas mēģināja izlauzties no bezdibeņa. pamanīju, ka vakarā guļot un skatoties Natsumes pēdējo sezonu visu laiku savelkas muskuļi. piefiksēju šo faktu, apzināti atslābināju, turpināju skatīties un pēc brīža jau atkal bija savilkušies. nākamajā dienā negribējās celties un nebija enerģijas, bet tas jau it kā nav nekas tāds un ļoti neparasts. gadās. vīrs uztaisīja pusdienas (sušī!!!), paēdām un man turpat sēžot pie galda likās, ka vienlaicīgi gāžos melnā caurumā un virsū skalojas milzīgs melns vilnis. ļoti gribējās raudāt, bet tas nebija iespējams. vienkārši nesanāca. apgūlos dīvānā un vēroju sevi. trauksmi nomainīja disociācijas un panikas lēkmes komplektiņš - es nebiju savā ķermenī, ķermenis bija ļengans un bezspēcīgs, man likās, ka manis nav, bija grūti elpot un dīvaini sitās sirds. es domāju par to, ka esmu taču tik daudz lasījusi un klausījusies un psiholoģija ir mans hobijs - jāpamēģina kaut kādi klasiskie instrumenti, piemēram, jāmēģina nomierināt simpātiskā nervu sistēma un iedarbināt parasimpātiskā, veicot lēnas dziļas ieelpas ar garām izelpām. bet te mani sagaidīja pārsteigums un es sapratu, kāpēc cilvēki mēdz šos instrumentus nelietot - tiklīdz apzināti mēģināju elpot dziļi, tā atgriezos ķermenī, bet tur savukārt bija klātesošas tās milzīgās, trigerētās pagātnes sāpes, no kurām, gribējās aizbēgt un, kuras gribējās nejust. sāpes nejust varēja tikai elpojot ļoti, ļoti sekli un īsi, kas savukārt veicināja atrašanos disociētā stāvoklī. jutos iesprūdusi kaut kādā starptelpā, jo man negribējās nedz turpināt šļūkt tajā melnajā disociācijas caurumā, nedz arī piedzīvot milzīgo sāpju vilni. ir tas teiciens, kas man ļoti patīk - the only way out is through, bet likās, ka vismaz tobrīd tas apspiesto emociju vilnis ir pārāk liels, ka es viņā noslīkšu. tagad manam racionālajam prātam gribas mani par to džadžot - gan jau nebūtu noslīkusi, tikai palaidi garām labu izdevību pie vienām ciešanām izdarīt lielu un labu sevis atbrīvošanas darbu.
vispār es esmu diezgan pateicīga savam racionālajam prātam, jo lai arī mani mēdz reizēm piemeklēt veģetatīvās distonijas/panikas lēkmju simptomi kā no grāmatas, mans racionālais prāts vienmēr saka - nah, muļķības, vnk dzīvo nost. man nekad neliekas, ka es mirstu vai miršu, mani nepārņem nāves bailes un es, lai arī caur trauksmes sajūtu, spēju eksistēt un uzvesties adekvāti. manas emocijas gan attiecīgi ir ļoti niknas uz racionālo prātu par šiem gājieniem un "uzbrūk" no slēpņa - tb, ja man ilgstoši uzkrājas stress, es sāku naktīs šausmīgi svīst. tas gan attiecas vairāk uz tādu ikdienas, piemēram, darba stresu. šitādas senu un līdz galam neizdzīvotu traumu emocijas es glabāju kaut kādā drošākā vietā. bet būtu baigi forši neglabāt un atrast veidu, kā regulējot slūžas un straumi laist viņas ārā un piedzīvot/pārdzīvot pa drusciņai.

atgriežoties pie psiholoģijas kā hobija - paldies grāmatām un podkāstiem, šī pieredze apliecina, ka es ne tikai riju to informāciju bez praktiska pielietojuma, bet tomēr spēju viņu kkā izmantot. es domāju, ka kkādus gadus atpakaļ vienīgais, ko es augstākminētajā situācijā gribētu un spētu ir piedzerties un nopīpēt kādu pačku sigaretu. uzvestos pašdestruktīvi un būtu pilnīgi nelietojama vairākas dienas. šoreiz tas prasīja pāris stundas un nekādu vielu. gribas arī domāt, ka vismaz kkādu mazu kripatiņu apspiesto sāpju izdevās arī palaist vaļā. bet nu seifā arī vēl palika gana daudz ko tērēt. trauksmes līmenis gan arī liekas joprojām mazliet paaugstināts.

p.s. kas man vēl šajā patika ir tas, ka par spīti tam, ka nevēlējos ļauties sāpēm, es ļoti skaidri sapratu un apzinājos, ka negribu ļauties arī disociācijai, jo man gluži vienkārši gribas kaut cik normāli dzīvot. nevis vāļāties depresijā un nejūtībā un drūmi kluknēt un būt bez enerģijas. un sapratu cik ļoti tā ir paša izvēles un atbildības uzņemšanās lieta. un, ka neviens mani no manis nevar paglābt. manliekas, ka ir arī liela atšķirība vai šīs lietas saprot tikai teorijā vai arī praksē (teorijā saprotu jau veselu mūžību, bet daudzkārt tas neko nav palīdzējis).

man šorīt notika tāds nepatīkams gadījums. mums te uz laiku pieklīdis vīratēva aizvēsturiskais pasāts un fords bija servisā līdz šim vakaram. aizbraucu ar to pasātu uz pastu izņemt paciņu, braucu atpakaļ. izgriezos uz maģistrālās ielas, kura ir liels garš kalns lejup - apmēram 2 km sākot gandrīz no pilsētas robežas, līdz lejai, kur jāpagriežas pa kreisi un jāuzbrauc kalnā uz mūsu māju. izgriezos es apmēram kalna vidū. gribēju ielikt otrajā ātrumā, bet ātrumkloķis pēkšņi vnk brīvi ļurkājās uz visām pusēm un nelikās it nevienā robā. es turpināju ripot uz leju. iela ir centrāla, pārsvarā ar borģūrām gar malām un zīmēm "apstāties aizliegts". satiksme bija vidēji intensīva. man bija doma iegriezt dažu stāvvietu kabatā, kas ir gandrīz pašā kalna lejā, bet pretējā ielas pusē - pa gabalu jau redzēju, ka tur ir daudz brīvu vietu, lai lēzeni tur iegrieztos, taču, kad tiku tik tālu, tieši pretī brauca mašīna un tas nebija iespējams. tad jau es biju aizripojusi tālāk un tuvojos aplim. nenormāli paveicās, ka neviens nebija jālaiž - tiku tam cauri un iegriezu busa pieturā. zvanīju K. un kamēr gaidīju, kad viņš atnāks, turpināju ļurkāt to kloķi un viņš vnk randomā ieleca vietā - pilnīgi normāli ieliku ātrumā un aizbraucu turpat blakus līdz stāvvietai (un mēs pēcpusdienā pilnīgi normāli ar to mašīnu aizbraucām uz Valmieru noskatīties izrādi, uz stalli un atpakaļ).

kas man šajā visā visvairāk nepatīk ir tas, kas notika man galvā. protams situācija nepatīkama, bet galu galā bremzēm nebija nekādas vainas - varēju taču apstāties pilnīgi jebkur. bet man bija drausmīga trauksme tieši par to, ka apstāšos kkur uz maģistrālās ielas (vai nedoddies pie iebrauktuves aplī) un maisīšos citiem pa kājām, traucēšu/bloķēšu satiksmi un visi domās, ka rekur kkāda debīla čiksa kleitā (vakar humpalās nopirku izcilu zīdīga auduma, nepieguļošu kleitu, kas sver vienu gramu un šajā karstumā ir ideālākais apģērba gabals, jo neskaras klāt un visu laiku viegli plivinās un ir kabatas!) nemāk braukt un vnk apstājas ceļa vidū un nesaprot ko dara. man bija panika arī par to, ko domā aizmugurējā mašīna, jo es protams ripoju aizvien lēnāk un lēnāk + vēl kkādu daļu trauksmes radīja fakts, ka tā ir vīratēva mašīna, ne mūsējā. manliekas, ka, ja tas būtu noticis kkad naktī (tb kad nav satiksmes) un ar mūsu fordu, man tas liktos drīzāk kā kkāds piedzīvojums. "no malas" skatoties tas mans domu gājiens, tb galvenais par ko uztraukties šajā situācijā, liekas diezgan slimi un neveselīgi. galu galā - kas notiktu, ja es tiešām vnk apstātos uz tās ielas? droši vien pilnīgi nekas. pat, ja tā ir maģistrālā iela šai pilsētā un pilsēta ņudz pirmsjāņu drudzī, tas nav nekāds tur Vanšu tilts vai Valdemāriela Rīgā. nekāds episks sastrēgums jau tur neizveidotos un, to ko kāds par mani padomātu, es tāpat neuzzinātu. šaubos, ka te kāds lektu ārā no mašīnas uz mani kliegt. karoč, stulbi, ka man galvā tāds sūds un stulbi arī, ka man gribas sevi par to sūdu džadžot.

interesanti, kāpēc nebiju agrāk iedomājusies par to. nē, nu biju, bet ne tik nopietni. alerģijas - psihosomatika - emocionālais stāvoklis.
man visu dzīvi ir bijis ļoti jocīgi ar alerģijām. vairums cilvēku zina - man ir alerģija no X, tāpēc es to nekad neēdu. man viņas regulāri uznāk un pazūd. piemēram, vienu rudeni (vai divus?) man bija drausmīga alerģija (palika sarkana, niezēja un iekaisa āda ap acīm) no mājās audzētiem, termiski neapstrādātiem tomātiem. jebkurās mājās - mammas, kaimiņu, radu. no veikala tomātiem nebija. kopš tā laika nekad vairs nav atkārtojusies. kad bija jāstrādā pie Tīrona Mielasta - izrādes, kas man ļoti riebās un producentes, kas man ļoti riebās vadībā, man sākās ārprātīga alerģija uz lateksu (tur bija lateksa kostīmi, ar kuriem bija visai daudz jākrāmējas). seja palika pilnīgi sarkana un zvīņaina un visu laiku tecēja deguns. un tādas on/off alerģijas man ir regulāri - citrusaugļi, zemesrieksti, zaļā tēja, vīns, pesticīdi, kaķa spalvas, zemenes utt. kādu brīdi ir un tad vairs nav un atkal turpinu ēst neseno alergēnu bez kādām problēmām. kaut kad agrākā pavasarī man bija uznākusi putekļu alerģija, ar tādām agrīnām astmas iezīmēm (modos ar traku, čīkstošu klepu), bet ar to es visai veiksmīgi cīnījos ar milzīgām c vitamīna devām (3000-5000 mg dienā). ā un vēl man sen atpakaļ bija alerģija no pretalerģijas zālēm. pareizāk sakot, man jau bija alerģija no Berlocīda, kas bija jādzer nieru iekaisumam, bet ģimenes ārste lika turpināt to dzert un dzert klāt Fenkarolu un no tā man kļuva daudz sliktāk. es nokļuvu slimnīcā ar kvinkes tūsku (pirms tam man vnk drausmīgi niezēja viss ķermenis + man toreiz bija visai traka attiecību krīze ar Šakāli).
aizdomājos par to, jo nupat, pēc divām diezgan stresainām nedēļām, sākās putekšņu alerģija. es, protams, neesmu to laboratoriski apstiprinājusi, bet pazīmes parādījās pirmdien, kad uznāca siltums (un man bija visai nervoza diena) un viss sāka sprāgt vaļā. šodien ir pilnīgs pizģec. deguns ciet, visu laiku tek, visu laiku šķaudu, grauž acis un dulna galva, nekad iepriekš nekāds siena drudzis man nav bijis + pamanīju kādā no visu insta psihterapeišu, kam sekoju, postā īsi pieminētu alerģijas un traukmes saistību. nujā, un izrādās, antihistamīnus lieto arī pret trauksmi, jo tie iedarbojas nomierinoši uz smadzenēm. pagaidām gan nav pārāk daudz legit pētījumu par alerģiju un psihisko traucējumu saistību un cik nu es te guglējot redzu, šī tēma ir sākusi cilvēkus interesēt tieši pēdējos pāris gados, bet nebrīnīšos, ja vēl pēc pāris gadiem par to būs daudz vairāk un izsmeļošāk, līdzīgi kā par brain-gut axis, mikrobioma lomu un vagus nerve utt., kas samērā nesen daudziem likās "ko ārsti tev nestāsta" līmeņa nieki.

https://www.healthline.com/health/allergic-asthma/can-emotions-trigger-allergic-asthma#depression-and-anxiety
https://www.medicalnewstoday.com/articles/325322#Seasonal-allergies-tied-to-anxiety
https://wexnermedical.osu.edu/blog/are-allergies-linked-to-anxiety-and-depression
https://www.sciencedaily.com/releases/2008/08/080814154327.htm
https://www.reliasmedia.com/articles/50776-environmental-allergies-may-be-psychosomatic
https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/7234149/
https://psycnet.apa.org/record/1949-02353-001

pēdējā nedēļa, nē, nu īstenībā jau divas, kaukāds baigais karuselis. par savu papā jau sūdzējos, bet pirmdien braucām pāri visai Latvijai, lai no Liepājas slimnīcas izņemtu K. mammu pēc gūžas operācijas. es gan pa ceļam izkāpu Saldū, lai sāktu gatavot pusdienas. man ar K vecākiem vispār parasti nav gājis labi. mēs dzīvojam tik dažādos universos un viņi, īpaši mamma, manī trigerē kaut kādu šausmu bezdibeni. tirinājos viena pati pa Saldus māju, taisīju ēst un mentāli plēsu sev matus no galvas par to, ka redzkā K vecāku priekšā viss ko esmu sasniegusi savā mentālajā un emocionālajā stabilitātē sabrūk kā kāršu namiņš un es momentāli nonāku kkādā dirsā. bet tad es taisīju ēst un mēģināju cauri tam tireklim ieskatīties sevī un sapratu, ka īstenībā nav nemaz tik slikti. ka es joprojām esmu savā ķermenī un manas emocionālās reakcijas nav pilnībā automātiskas. parasti K mammas klātbūtnē es automātiski nonāku pasīvi agresīvā pašaizsardzības pozīcijā, kuru turklāt trauksmaini mēģinu apslēpt. šoreiz izrādījās, ka varu to nedarīt, ka holdoju savu graundu (varbūt ne ļoti lielā platībā, bet tomēr), ka man ir praktiski vienalga par to vai tiks džadžots mans taisītais ēdiens (viņi ir izteikti gaļēdāji), spēju pateikt "nē" un turēt savas robežas tā vienkārši - bez agresijas un vispār lielā mērā uzvesties kā pieaudzis cilvēks. jāatzīst, ka tā sajūta ir ļoti patīkama. protams, baigi viegli nebija, kaut kāds trauksmes līmenis pastāvēja un šaubos, ka es spētu to pieaugšā cilvēka attieksmi uzturēt ilgstoši. interesanti vai man kaut kā neapzināti palīdzēja tas, ka viņa šobrīd atradās tādā lielā mērā disablētā stāvoklī un kaut kādā ziņā bija no manis drusku atkarīga un, kā būtu bijis, ja viņa būtu bijusi pilnīgi normālā, parastā stāvoklī. ja godīgi, es vispār neatceros, kad iepriekšreiz biju bijusi Saldū. visas pēdējās ļoti retās reizes, kad K ir braucis pie viņiem, es vienmēr esmu palikusi mājās ar visādiem attaisnojumiem par mājas kurināšanu, kaķa barošanu, darbu utt., bet nu šoreiz likās, ka ir pienākums būt klāt.

kaut kur pa vidu tam visam nosvinējām 10. kāzu jubileju izejot Rīvas loku taku, padzerot Viršu kafiju Jūrkalnes pludmalē, epidemioloģiski nedroši apskaujoties ar Krēsliņiem Ulmalē, izsildoties Struņķukroga pirtī un pārnakšņojot Ēdolē. bet par to sīkāk kkādā atsevišķā postā.
šon, starp citu, 13. kopābūšanas gadadiena. Uzvaras diena, tā teikt.

man liekas jocīgs paterns kādā mana iedvesma ēst gatavošanai korelē ar mentālo stāvokli. jo labāks vispārējais mentālais velbīngins, jo mazāk man iedvesmas un dzirksts taisīt ēst. piemēram, pēdējā laikā es jūtos labi. man ir neierasti labs mentālais metabolisms un es jūtos visai enerģiski. vakaros nāk miegs un no rītiem spēju laicīgi (pēc saviem pūces standartiem) un normālā stāvoklī piecelties. visai labi arī pārslēdzos starp dažādām nodarbēm un spēju (un gribu) daudz kustēties. un man vispār negribas taisīt ēst. taisu pa lielam tāpēc, ka gribas ēst un gribas, lai tas ir kkas normāls. bet ir grūti izdomāt ko taisīt un ļoti sen nav bijuši ēdieni, par kuriem K saka "šitas iet uz restorānu" (nu atskaitot to pirmo dārza sparģeļu porciju pirms dažām dienām). nav intereses eksperimentēt un, ja taisu, tad kaut ko ļoti vienkāršu. kaut kādus tur ceptus dārzeņus ar rīsiem bla bla bla. + visai bieži ēdu dārgā gala ātros rāmenus, ko gan papildinu ar daudz diy kimčī, grauzdētu sezamu, lokiem un sagrieztu nori lapu, jo vienkārši nav ideju, iedvesmas un vēlmes kaut ko gatavot pašai. savukārt dzīves posmos, kad jūtos vispelēkāk, mazenerģiskāk un depresīvāk ēst gatavošana mēdz būt vienīgais patiesi dzirkstošais un priecīgais brīdis dienā, kad es jūtos kā Es. tad man bieži ir sajūta, ka pieslēdzos pie kaut kāda smalka gatavošanas egregora un tad pilnīgā frīstailā maucu viskautko interesantu un neparastu (drīzāk ļauju egregoram izpausties caur mani) un bieži pati beigās brīnos par to cik episki garšīgi sanācis.