tētis

Posted on 2021.03.08 at 21:02
skan: kaķītis čuč un izdveš klusas, guļoša kaķa skaņas
Tags: , ,
šon laikam pirmo reizi mūžā pavadīju 4h trū kvalitītaim ar tēti. bijām kopā uz kalnu un viņš bija tiešām jauks, nebija iritabls un nervozs un pievērsa man uzmanību. tādu īstu, nevis garāmejošu un steidzīgu un viegli aizkaitinātu. bija vērts pirms daudziem gadiem ciest, mocīties un anksēt, lai vismaz 35 gadu vecumā uz pāris stundām satiktu īstu Tēti. nebūtu iemācījusies slēpot, mums vispār nebūtu nekāda punkta, kurā potenciāli satikties.
mēs patīkami tērzējām kopā braucot augšā ar pacēlāju. viņš pat gaidīja mani, lai brauktu kopā, nevis ķērās pie tuvākā brīvā āķa. un lejā braucot es pārsvarā centos braukt aiz viņa, precīzi pa viņa trajektoriju. cik nu spēju. tas bija ļoti kruti, jo paļaujoties uz viņa izvēli, es varēju pati par to nedomāt un vairāk uzmanības veltīt sava ķermeņa sakārtošanai. tā darot arī atkal un atkal brīnījos cik gudri viņš to dara un cerēju, ka kaut kripatiņa no tā iekopēsies man smadzenēs/muskuļos. es pati parasti, protams, domāju, kur braucu, bet manu izvēļu lietderība parasti ir krietni mazefektīvāka - gan no ātruma, gan elegances viedokļa. attiecībā uz sevi priecājos, ka, lai gan nevarēju sapņot par viņa apdzīšanu (droši vien neapdzītu pat, ja mauktu lejā pa taisno), es spēju daudz maz noturēties viņam aizmugurē. reizēm mēs mainījāmies un viņš brauca aiz manis un pēc tam tā tiešām draudzīgi komentēja un rekomendēja labojumus. nebija asi un nepatīkami, nebija jājūtas kā neprašai muļķei.
es apbrīnoju to, kā viņš spēj savos gandrīz 68 gados slēpojot būt tik lunkans. viņa ķermenis liekas kā no stingras, bet elastīgas gumijas. un slēpošana ir vienīgā sportiskā aktivitāte, ko viņš vispār piekopj. nu neskaitot notīrīt sniegu, nopļaut mauriņu, uzrakt mammai kādu dobi. es ar visu savu (pēdējā laikā atkal novārtā pamestās) jogas pieredzi nespēju uz slēpēm būt tik gumijaina.

vēl es domāju, ka no tāda terapeitiskā viedokļa ir ļoti kruti, ka man ir kkas ar ko es objektīvi varu lepoties ar savu tēti. citādāk viņš ir cilvēks, ar izcili asu prātu, zelta rokām un siltu (bet dziļi noslēptu) sirdi, kas savu dzīvi ir nosēdējis pie TV, dzerot aliņu un, kuram viss ir grūti un sarežģīti un labāk nemaz nemēģināt. nav tāda pārāk iedvesmojoša un iedrošinoša aizmugure/pamats/bāze.

bija ļoti skaisti. gribētos vēlkādreiz tā.

mamma

Posted on 2021.02.21 at 12:28
Tags:
domājot par Džima ierakstu - es laikam sirds dziļumos ļoti dusmojos uz mammu par to, ka viņa gandrīz vispār nav dzīvojusi savu dzīvi. tikai citu. un gribētu iemācīties nedusmoties, tāpāt kā esmu iemācījusies izmisīgi negaidīt no tēta, to, ko viņš nevar dot.

tētis

Posted on 2021.02.19 at 17:57
man:: steidzami jākurina krāsns
skan: tikai dators drusciņ sīc
Tags: , ,
kalnu slēpošana man liek daudz domāt par tēvu. man ir ļoti sarežģītas attiecības ar tēti. man ir diezgan daudz lietu/sajūtu, kuras es esmu no viņa gaidījusi, bet neesmu dabūjusi. kad pirms čupiņas gadu kādu laiku gāju pie terapeita, kā blakus produkts terapijai iestājās kaut kāds tāds visai fundamentāls miers attiecībā uz tēti. es kaut kā pieaugu un pieņēmu, ka viņš ir tāds, kāds viņš ir un ir tās lietas, kuras es no viņa nekad nesagaidīšu un tas ir ok. blakusprodukts - jo neatceros, ka būtu risinājusi tēva kompleksu, gāju citu iemeslu dēļ un runāju par citām tēmām.
viena no lietām, kas man attiecībās ar tēti vienmēr ir pietrūkusi ir būšana pamanītai, kaut kāda atzinība, sajūta, ka viņš ar mani lepojas vai priecājas par maniem panākumiem. viņš nekad nesaka komplimentus, bet, ja viņam uzbāžas un jautā, viņš vienmēr atbildēs - jā, labi, bet... piemēram, uztaisu ēst - garšo? - jā, bet špicums pietrūkst... ar šo kleitu var iet uz balli? - jā, bet baigi raibā. vienmēr un visur tas BET. vai otrs variants - ja viņam nav pa rokai kāds BET, tad atbild ar joku vai ironiju vai mazliet sarkasma. jāatzīst gan, ka viņš to nedara ļauni vai pazemojoši vai nicīgi, vienkārši gribētos jau kādreiz arī bez tā BET un bez jokiem.
es saprotu, ka viņš nespēj un neprot, bet tas nenozīmē, ka man tā nepietrūkst.

kalnu slēpošana ir tēta lieta. viņš jaunībā ar to ļoti nopietni un visai talantīgi nodarbojās. ir vinnējis jaunatnes čempionātā un bijis pēc rezultātiem kaut kādā augstā vietā PSRS līmenī, bet pēc vairākām nopietnām traumām (galvaskausa plīsums un ceļgals) pārtraucis. ar maziem bērniem mans tētis nekad nekrāmējās, bet kad biju jau kļuvusi par tādu nosacīti lielu cilvēku, sāka ņemt mani līdzi uz kalnu. ar mācīšanu vai pieskatīšanu, gan viņš nenodarbojās. kaut ko īsi un ļoti sarežģīti pastāstīja un pats aizbrauca. es mācījos braukt ar 70. gadu vintage slalomenēm, kas bija 15-20 cm pāri galvai un ar spiciem, uzliektiem galiem (mūsdienu kārvinga slēpes ir līdz zodam/degunam, daudz platākas un ar apaļiem galiem). man bija drausmīgi bail, drausmīgs anksis un pamestības sajūta. ar dievu uz pusēm iemācījos pagriezties uz vienu pusi, bet uz neērto pusi baidījos, īpaši, ja tā sanāca bugeļa pusē (tā šausmīgā, spurainā, eļļainā trose, kurai bija jāpiekabinās ar savu privāto uzparikti, kas sastāvēja no sprungulīša, ko iebāž starp kājām, striķīša un krampīša ar kuru pieāķēties), jo man bija bail ietriekties cilvēkos, kas brauca augšā. tad nu aizšļūcu slīpi līdz vienai kalna pusei. apsēdos uz dibena, pārliku kājas/slēpes uz otru pusi un braucu atkal. toreiz arī nebija nekādu smalku ratraku un kalnu kopšanas tehnikas, vismaz tai trasē, uz kuru mēs braucām (kalns blakus Pilsētais trasei, kurā, manuprāt, šobrīd nekas jau gadiem nenotiek). segums bija ļoti nevienmērīgs un klumpačains. man bija bail arī no tā bugeļa, tāpēc mēdzu kāpt augšā kājām. un katra tikšana lejā man bija ļoti stresains izdzīvošanas jautājums. kaut kāds breaktrough notika reizē, kad mana mamma pielauza tēti braukt uz Reiņa trasi, kur bija arī lēzens iesācēju kalns un es varēju bez bailēm no mežonīga ātruma un nosišanās paeksprimentēt ar fizikas likumiem un savu koordināciju. kaut kādā brīdī man līdzi sāka braukt klases biedrene un tad divatā jau bija drošāk un jautrāk. viņa arī nebija tik bailīga kā es un tas iedarbojās iedrošinoši. tētis mēdza mūs skijoringot ar slēpēm aiz mašīnas, nezinu kā mēs tur divatā turējāmies pie vienas virves, bet bija jautri.
videnes laikā tētis ļāva iet dzert, ar nosacījumu, ka no rīta jābrauc ar viņu slēpot. atceros reizi, kad visu nakti biju dzērusi haļavno šņabi Limbažu Putnudienu beksteidžā, braukusi mājās ar pārpildītu pirmo autobusu, sēžot uz zemes šoferim pie kājām - pārvilkos mājās drausmīgā stāvoklī, pārģērbos un braucām slēpot. tas bija divtūkstošo sākums.
bet mūsu vintage ekipējums bija savu dzīvi nodzīvojis. man vienai slēpei diezgan ekstrēmi izļurkājās klamburs un mēdza izmest kāju no slēpes visādos random brīžos - es bieži kritu un skumji noskatījos kā slēpe viena aiztraucas lejā pa kalnu un kaut kā slēpošana apsīka. jaunam ekipējumam naudas nebija, nomas tolaik nemaz tā visur arī nebija/tāpat bija dārgi. tētis nosēdēja pie televizora daudzas ziemas, līdz es atsāku braukt uz kalnu ar Salaspils draugiem. kad pirmo reizi uzkāpu uz iznomātām modernā tipa slēpēm, slēpošana likās pat ekstrēmi viegla un patīkama. vienreiz ar mokām pierunāju arī tēti un paldies dievam - kopš tā laika viņš ir atpakaļ uz slēpēm, sačomojies ar veciem un jauniem kalna korišiem, no kāda no viņiem dabūjis krutas slēpes un piemēram, šogad gandrīz katru dienu ir uz kalna. (mamma ziņo, ka šodien esot slēpojis no 10 līdz 15 un saulē apdedzinājis degunu)

mēs tagad nebijām slēpojuši kādus gadus 7 - vismaz tā šķiet pēc atmiņu apcirkņu izcilāšanas, izcilāju, ka neesam bijuši uz kalna kopš 2015. gada. vai 2014. bijām - not sure. bet nu šogad atsākām, pa sludekļiem un paziņām salasījām sev lietotu inventāru un braucam. man ir prieks un tiešām patīk un es to izbaudu.
un es jūtu, ka sāku ilgoties pēc tēta. ilgoties, lai viņš paslavē un papriecājas ka un kā man sanāk. ilgojos arī redzēt kā viņš slēpo - viņam ir 67 gadi un viņš brauc tajā oldskūlajā ļoti elegantajā un izsmalcinātajā stilā, kādu praktiski vairs neredz. šoziem Žagarā un Ozolkalnā vismaz neesmu redzējusi. modernais slēpošanas stils liekas daudz robustāks un neestētiskāks. man gribētos arī, lai viņš man pamāca kaut ko jaunu un palīdz paslīpēt tehniku, jo es braucu stabili un ātri, bet prasās kaut kā padziļināt savas prasmes. esošajā līmenī kļūst drusku garlaicīgi, bet nezinu ko un kā darīt, lai attīstītos. un gribētos jau mācīties no sava tēta, lai gan es ļoti labi zinu, ka viņa pedagoģiskās spējas ir ekstrmāli zemas. BET es vismaz vairs neesmu pārbijies bērns.
varētu jau mēģināt kaut kā sarunāt ar viņu satikties uz kāda mūspuses kalna un paslēpot kopā. bet man bail un negribas to čakaru. bail no tā, ka mēs nesatiksimies, ka būs pārāk daudzi BET, ka viņš vienkārši slēpos un vispār nepievērsīs man nekādu uzmanību (nu varbut smīnot ūsās panesīsies man garām) un, ka tās ilgas, kas manī šobrīd ir visai gaišas, lai gan skumīgas, saskābs un paliks smagas un ķepīgas.
es viņam mēdzu vacapā aizsūtīt kādu bildi no mūsu kalna apmeklējumiem vai video, kā slēpoju, bet viņš nekad neko neatbild. bet es turpinu to darīt, jo iztēlojos, ka viņam ir par to vismaz drusku prieks.

2001 )

janvāris

Posted on 2021.01.30 at 13:12
Tags: ,
vakar vakarā, kad īsi pirms VKKF projektu iesniegšanas dedlaina, bija pilni interneti ar vaimanām, ka sistēma nestrādā, sajutos ļoti pieaudzis cilvēks. man šajā konkursā bija jāiesniedz vienas producējamas izrādes projekts. no visiem visu biju izsitusi jau pirmdien + padomāju, ka 4d vīram vārda diena, 5d iknedēļas Vmuižas treniņu diena un negribas lieku stresu, tāpēc saņēmos un (protams, ar prokrastināciju, tirināšanos, ēšanu un miega čakarēšanu) iesniedzu jau trešdienas vakarā.
mani gan neatlaiž paranoja, ka būs kaut kāda mikroskopiska kļūda tāmē un viss būs slikti. man vispār ir bail no cipariem.

pandēmijas dienasgrāmata

Posted on 2021.01.11 at 12:47
Tags:
sāku ļoti nogurt no dīkstāves. manā industrijā nekas nenotiek. darba pienākumi šobrīd ir būt klāt iknedēļas videosapulcē, uzrakstīt dažus e-pastus un vēl šādi tādi sīkumi. man vienmēr ir paticis daudz laika pavadīt mājās, es cenšos arī veikt vismaz kaut kādas regulāras darbības - iet garās pastaigās, braukt uz stalli, bet man ļoti pietrūkst kaut kādu plānotu un plānojamu notikumu - kurus gaidīt (vai negaidīt, vienkārši zināt, ka būs jādara vai notiks tas un tas). šobrīd vienīgā stabilā lieta, ko gaidīt ir jāšanas treniņi Valmiermuižā katru piektdienu.
dienas saplūst vienā bezgalīgā garā desā. nedēļa sākas, man liekas es izdarīšu to un šito - visādus sen iekrājušos darbiņus gan darbam, gan mājās, bet tad pēkšņi ir atkal piektdiena, nekas nav noticis, nekas nav izdarīts. nav arī tā, ka būtu baigā radošā dzirksts, lai domātu idejas un risinājumus visādiem aizraujošiem un oriģināliem pandēmijas laika projektiem, ar kuriem turklāt vēl varētu arī nopelnīt naudu.
laiks vienlaikus velkas ļoti lēni, vienlaikus ārprātīgā ātrumā gāžas bezdibenī un kļūst aizvien grūtāk atrast savu vietu šajā plūsmā.
joprojām nav zināms vai saņemsim dīkstāves pabalstu par decembri. reizēm, ne pārāk entuziastiski, pētu darba sludinājumus, jo kopumā jau neizskatās baigi cerīgi, ka darbs manā industrijā varētu pārskatāmā nākotnē atsākties normālā apjomā. pilnīgas panikas sajūta arī pagaidām nav, jo krājkontā vēl ir kaut kas aizķēries un kādu laiku dzīvot varam. gribējās gan to krājkonta naudu ieguldīt saimniecībā, nevis vienkārši apēst.
ārā ļoti skaisti snieg.

janvāris

Posted on 2021.01.01 at 14:48
skan: Kuras plīts
Tags:
Jaungada nakts pārgājienu atcēlām un kurinājām ugunskuru dārzā, bet es viena izgāju apli tumsā pa Pilskalna mežu, kamēr vēl bija legāli. ar šamaņu bungām austiņās. tā ir lieta, ko pērn biju aizsākusi regulāri praktizēt - tb bungu meditācijas un, ko gribētu šogad aktīvāk atsākt un darīt. man laikam tās patīk labāk, nekā sēņu tripi. protams, nav tik sakāpināti krāsainas, intensīvas un ar to nedabiski alterēto laimes sajūtu. un, protams, prasa zināmu pašpiepūli - pievaldīt domas, atslābt un ļauties. bet tajās ir silta sazemējuma un nezūdoša iekšējā kontakta ar sevi sajūta, kāda nav sēņu tripos. man šis liekas ļoti labs veids, kā komunicēt ar savu dvēseli un zemapziņu. notripoju to apm. pusstundu ar bungu ritmu austiņās, pierakstu redzējumus, pasēžu ar simbolu vārdnīcu, padomāju un paskatos uz savu inner landscape no kādas aizvien citas šķautnes, kā arī metabolizēju savu Ēnas pusi.
protams, arī šādi var iekulties bad tripā. ir gadījies - to darot ne pārāk labā mentālajā stāvoklī. bet ir gadījies bungu meditāciju izmantot arī kā ātro palīdzību, pēc sēņu tripa ar kosmisku laimes sajūtu, strauji piezemējoties visai depresīvā stāvoklī. palīdzēja.

pagājšgad atradu un noklausījos divus šamanisma podkāstus - tādus, kas nav saistīti ar new age šizotēriku un praktiski nav saistīti ar core shamanism (viens vispār nav, otrs drusciņ). pēcāk atradu un daudz klausījos savu šobrīd mīļāko podkāstu This Jungian Life un saklausīju tur ļoti daudz paralēļu.

viena no jaudīgākajām pērnā gada vīzijām, bija 10 dienas pēc Vilnīša nāves. es braucu autobusā uz Rīgu un uzliku austiņās random guided meditation. es mēdzu tā darīt, kad negribas lasīt vai apgaismojums to neļauj un negribas arī skrollēt telefonu. visbiežāk, gan klausoties aizmiegu. bet tajā reizē, es gandrīz uzreiz atdalījos no tā, kas skanēja austiņās. nokļuvu pazemē, zem Niedrāja ezera. tur bija bija pilnīga tumsa, tikai no manis pašas staroja blāvi dzeltena gaisma. smaržoja pēc zemes un smilšakmens, "griesti" bija ezera dibens, bet sienu nebija - tās bija kaut kur tālu, tālu aiz tumsas robežas. man tur bija kāds jāsatiek - tā izrādījās būtne, kuras apveids saplūda ar tumsu. redzamas bija tikai kopā saliktas plaukstas, kas izstaroja tādu pašu blāvi dzeltenu gaismu, kā es. plaukstās bija mazs, samulsis un izbrīnījies kaķēns. es mēģināju uzrunāt būtni, bet tā klusēja. kaķēns piecēlās, apgriezās ap savu asi, saritinājās mazā, mazā kamoliņā un aizmiga. man bija jādodas prom, būtne, ar kaķēnu plaukstās, kādu brīdi mani pavadīja un tad palika tumsā. būtne asociējās ar šo, tikai plaukstas bija kailas. tas bija ļoti skaisti un ļoti spēcīgi.

decembris

Posted on 2020.12.16 at 16:15
skan: This Jungian Life
Tags:
prokrastinēju un klausos podkāstu par prokrastināciju

novembris

Posted on 2020.11.30 at 23:19
Tags: ,
man jau kkad oktobra vidū sāka likties, ka varētu atkal pierakstīt mēnesi. nu tāpat, kā maijā un jūnijā. te nu būs. šoreiz tiešām katru vakaru pierakstīju par konkrēto dienu. iepriekšējās reizēs reizēm miljons gadus nebiju rakstījusi un tad mokoši ķeksēju no atmiņas laukā, kaut kādas drumstalas par vairākām dienām.
ja maiji un jūniji ir mani mīļākie, tad ar novembriem man parasti sarežģītas attiecības. man it kā neriebjas (atšķirībā no februāriem) un liekas pat estētiski - visa tā intensīvā miršana visapkārt, migliņas, pūstošas lapas, utt., bet ir grūti. trūkst gaismas, trūkst iedvesmas celties un dzīvot un praktiski katru gadu ciešu no miega traucējumiem. karoč, seasonal affective disorder. varbūt.


novembris )

Oktobris

Posted on 2020.10.08 at 13:12
Tags:
Diez man šoreiz negribas piedzerties, lai remdētu sāpes un stresu tāpēc, ka esmu iemācījusies izdarīt veselīgākas izvēles un drusku labāk par sevi rūpēties vai tāpēc, ka vienkārši baidos zaudēt kontroli?

Posted on 2020.10.02 at 01:55
Tags: ,
Viss, ko man gribas ir peldēt biezā, bezgalīgas mīlestības miglā. Pelēkā, mīkstā un siltā - kā Vilnīša kažoks.

Vai vismaz kripatiņu tās sajūtas, ka, ja es tiešām, tiešām visu palaistu vaļā un kristu - mani kāds noteikti noķertu.

augusts

Posted on 2020.08.04 at 18:37
man:: emo trash
skan: nekas neskan
Tags: ,
šodien gribas gulēt uz grauzdētas maizes matrača, kas apklāts ar pesto un biezām, treknām tomātu šķēlēm un dreifēt bezgalīgā, izkusuša siera okeānā, ik pa brīdim uztriecoties kādai veģetāra burgera vai falafela salai. paldies manai ģimenei un šoreiz īpaši mammai par to. viņa izcili filigrāni prot lēkāt pa visām trim Karpmana trīsstūra šķautnēm un ar tām bakstīt citu cilvēku robežās un reizēm tas ir pārāk spēcīgs trigeris, lai es spētu saglabāt cietu pamatu zem kājām un nereaģēt.

jūlijs

Posted on 2020.07.11 at 13:22
Tags: , ,
nepatīk ilgstošs stiprs vējš. rada sensoro overloadu un anksi. nepatīk, ka visu laiku gar mani kaut kas rīvējas un trinas un šņāc. un ir vēl arī auksts. tagad ir tāds. varu baudīt tikai īslaicīgi un kādā vējam piemērotā vietā - divdesmit minūtes pie jūras (liela ezera, hes dambja pie daugavas, kādā skatu tornī) ir maksimālā vēja baudīšanas doza, kas var sagādāt patīkamas sajūtas.

jūlijs

Posted on 2020.07.04 at 02:31
Tags: ,
katras dienas pierakstīšanas projektu esmu beigusi un ir pagājušas trīs dienas jaunā mēnesī - ievēroju, ka dienu pierakstīšanas projekts ir padarījis mani vērīgāku, uzmanīgāku un apzinātāku savās darbībās. es vairāk pievēršu uzmanību tam, ko es daru un, kā es par to jūtos un, kas katrā dienā ir kaut kādā ziņā ievērojams. jo sajūta, ka tad, kad sāc pierakstīt dienu, bet vispār neatceries, ko esi darījis ir nepatīkama. nepatīkama sajūta arī tad, ja pa visu dienu nav bijis nekā tāda, ko gribētu atcerēties. gan jau šis vērīgums nebūs uz ilgu laiku. bet, kamēr ir - forši.

šodien diezgan daudz vācu tējaugus - ir lavandu laiks un piparmētru un asinszāļu laiks un sākas arī vīgriežu laiks. satinu čupiņu ar dažādu augu kvēpeklīšiem, redzēs, kas no tā sanāks. visa māja mežonīgi smaržo no vīstošajiem un kalstošajiem augiem. pavēlu vakarā bijām jaukā pastaigā caur purvu un pilskalnu. mežā bija liela, silta, blīva un smaržīga mākoņa sajūta. lecot bez pieckapeikas pilnmēnesim, plika nopeldējos Klievja otrā krastā, kopā ar pīli un diviem viņas bērniem. liekas, ka daba vēl kavējas kalna galā, viss vēl šķiet tāds spožs un lekns un svaigs - augošs, nevis briestošs.

maijs

Posted on 2020.06.01 at 21:49
Tags: ,
tā kā lielāko aprīļa daļu nejutos pārāk labi, bet maijs ir mans mīļākais mēnesis es nolēmu nolemt, ka maijs būs foršs un es darīšu, ko varēšu, lai justos forši. sākumā sanāca visai labi, bet, kad sabojājās laiks, tad palika aizvien grūtāk justies priecīgi un maijīgi. mani kaut kā ļoti ietekmē gaisma un siltums un to trūkums. eksperimentālā kārtā biju izdomājusi katru dienu īsi pierakstīt, kas jauks, foršs un maijīgs noticies. nu tādā Emīla Pudeļa stilā, visai lietišķi un neko nedzejojot, orientējoties uz to, kas man konkrētajā dienā iepriecinājis vai licis justies labi. nezinu kāda no tā beigu beigās jēga, bet bija interesanti, lai arī brīžiem šausmīgs slinkums tos dažus teikumus no sevis izspiest.

pandēmijas laika maijs provincē )

maijs

Posted on 2020.05.02 at 16:19
Tags: ,
maijs ir mans mīļākais mēnesis, tāpēc es nolēmu, ka pohui, lai vai kas, es jutīšos labi. t.i. turēšos pie tādām izvēlēm, kas veicina jušanos labi ilgtermiņā, nevis, piemēram, vienas čipsu pakas garumā. galu galā uz darbu nav jāiet un man ir visas iespējas izbaudīt maiju kā vien vēlos (nu, ja neskaita sēdēšanu pilnās bāru terasēs glāsmaini siltos un smaržīgos maija mijkrēšļos). aprīlis nebija pārāk labs, bieži jutos inerta, apātiska, drūma un anksīga.
vakar sāku rakstīt tādu garāku pandēmijas dienasgrāmatas postu, kā man ir gājis un iet dažādās dzīves frontēs, bet pašai palika garlaicīgi un pārtraucu.

pagājusī nakts gan bija īsts izaicinājums labai jušanai - vīrs bija pārkurinājis krāsni, es nevarēju pagulēt, nebija, ko elpot, bet Vilnītis pārvērtās par Rakšasu un neganti lēkāja mums pa galvām. es viņu vienreiz, samiegojusies, ar aizvērtām acīm un vienu, asu, precīzu rokas kustību (un visai neapzināti) atsitu kā tenisa bumbiņu. viņš aizlidoja, uz brīdi apvainojās, es sāku laisties miegā un tad viņš atkal atsāka. arī loga atvēršana un svaigs gaiss nelīdzēja iemigšanai. tāpēc piecēlos saullēktā un nogāju 8,6 km apli pa savu pasaulē skaistāko mazpilsētu. atnācu mājās, pagulēju un tagad jūtos kā no mēness nolaidusies. liekas, ka tikko tikai diena sākusies, bet ir jau gandrīz pieci.

marts

Posted on 2020.03.29 at 19:47
Tags: , , ,
sāku ilgoties pēc mammas. es arī pirms ārkārtas stāvokļa kādu laiku viņu nesatiku pārāk bieži, jo kamēr pārējie kolēģi strādāja pie Naciķa izrādes, man Rīgā nebija baigi ko darīt. un vakar es pārkāpu kaut kādam savam pieaugšanas punktam. mana mīļākā zupa ir mammas vārīta pupu zupa. tajā drīkst būt tikai 5 sastāvdaļas - ūdens, lielās, tumši raibās kāršu pupas, kartupeļi, grūbas un sāls. līdz šim es kategoriski atteicos pati to zupu vārīt, jo nemāku un nesanāks. nu īstenībā jau skaidrs, ka nav tur nekas grūts, bet man gribētos, lai mamma man to zupu vāra līdz pasaules galam. vakar pirmo reizi mūžā uzvārīju pati. protams jau ka sanāca. bet kaut kā tā bēdīgi. kaut kāda tāda jauna robežšķirtne manā dzīvē. pupu zupas pārvēliena punkts. pieaugšana, vecums un nāve.

šodien savukārt bija pēdējās mazās dzīrītes mēra laikā. šai datumā jau sen bija ieplānots ar zirgu draudzenēm svinēt mana zirdziņa 18. jubileju. nu zirdziņam pašam jau par jubilejām visai vienalga, bet cilvēkiem iemesls satikties. bija domāts, ka atbrauks tuvākās zirgdraudzenes, ar kurām kādu laiku esam bijušas vienā stallī, bet vairs neesam un dzīvajā neesam tikušās miljons gadus, bet protams, ka šajos apstākļos tas atcēlās. bijām tikai četras - es, staļļa saimniece un vēl divas meitenes, kuru zirgi arī dzīvo Birzlejās. vienu no viņām ar nebiju satikusi kādu pusgadu, jo viņa brauc reti un citos laikos nekā es. izgājām pastaigā ar zirgiem un pēc tam uzēdām saimnieces vīra saceptās picas. bija plānots sēdēt ārā ar vēlamo distanci bet bija tik šausmīgi auksts, ka tomēr gājām virtuvē. paspējām vēl legāli sapulcēties, pirms šodienas jaunajiem ierobežojumiem. tā drusku sirreāli un jauki un skumīgi vienlaicīgi.
ļoti negribas tādus pārvietošanās ierobežojumus, ka netieku pie zirga, bet rēķinos, ka gan jau ka būs.
vēl man ļoti negribas, lai apsalst pojenes. man dažas jau visai garas izlīdušas no zemes, bet ārā ir šausmīgi auksts. pēc vakardienas +15 un staigāšanas ar basām kājām un jogošanas ārā, šī rīta sniegs un asais vējš un temperatūra likās īpaši riebīgi.

kaut kā kopš vakardienas tāda paskāba sajūta.

marts

Posted on 2020.03.03 at 15:55
skan: Naba
Tags: , , ,
liekas, ka joga un/vai neirofīdbeks kustina kaut kādas apraktas un iecementētas un tālu noslēptas skumjas. no kurām gribas bēgt un izvairīties un stūķēt atpakaļ tumsā. kurām negribas skatīties acīs. tāpēc aug anksietijs. negribas jogu, negribas fāstot. gribas ēst un dreifēt pelēkā krēslā. bet es cenšos saņemties un čukstēt sev ausī Adrienes vārdus - your practice has your back. kaut kā ir jānoturas un kaut kā jāiznirst tām skumjām cauri, otrā pusē. manliekas, ka šī nav pirmā reize, kad viņas mēģina tikt ārā. es ļoti ceru, ka viņām izdosies un, ka man izdosies nestāvēt viņām ceļā (un nenoslīkt). citādi būs slikti.

vispār jau man iet labi. mans eksistences pamatstāvoklis pēdējā laikā ir pārsvarā labs, man neriebjas celties un būt un dzīvot un es jūtos visai mierīgi, rāmi un priecīgi. īpaši, ja spīd saule. miega traucējumi/bezmiegs arī, kā parasti, samazinās proprocionāli pieaugošajam dienas garumam un gaismas daudzumam.

koronavīruss atcēla marta otrajā pusē plānoto komandējumu uz Briseli. un pēc pāris minūtēm NABĀ pie Uldīša būs Līgas pH3.

Februāris

Posted on 2020.02.14 at 01:15
Tags:
Ir daudz vieglāk būt un dzīvot, kad dienā ir gaišs un spīd saule!

februāris

Posted on 2020.02.09 at 01:23
Tags: , ,
uz bērēm nebiju, biju uz karnevālu. nebiju bijusi kādus vismaz 6 gadus, kopš tā, kurā bija 20. gadu tēma (vai melnbaltā?). nomācoši daudz cilvēku, vispār nebija kur palikt. visi visu laiku vai nu kustējās vai sastrēga un viss bija viena milzīga mīcīšanās. mizkašču arī bija ļoti par maz un viss bija ļoti pilns ar atkritumiem. plusiņš par to, ka bija brīvi pieejams dzeramais ūdens. dzirdēju drusku Nikto (dzirdēt gan traucēja ļoti skaļais cilvēku sarunu fons) un Tesiņu.
joprojām vispār negribas lietot nekādas apreibinošas vielas (izņemot sēnes, kuras gribas jau kādu laiku, bet ne publiskā pasākumā). nevarētu teikt, ka man ir zudis anksietijs utt., bet varbūt tiešām esmu sākusi labāk justies savā prātā, jo nav ne mazākās vēlmes viņu mīkstināt ar alkoholu vai ko citu. jocīgi un neierasti, bet forši. sākās tas ar to neirofīdbeku.

februāris

Posted on 2020.02.02 at 23:59
Tags: ,
jau kādu ilgāku laiku tā ļoti apzināti cenšos neuzdurties ne uz viena no Karpmana trīsstūra stūriem, bet, ja ir kļuvis nesalīdzināmi labāk ar upura un glābēja lomām (kas man vēsturiski bijušas dominējošās), tad tagad kaut kā visai bieži sanāk cīnīties sevī ar vēlmi varmākot. esmu kļuvusi šausmīgi neiecietīga pret tiem, kas upurojas un cieš un ir nabadziņi, kuri tipa neko nevar ietekmēt, jo dzīve ar viņiem vienkārši notiek, nevis viņi to dzīvo. īpaši grūti paliek ar vienu no kolēģiem. brīžiem gribas sist viņam ar pannu pa galvu un kliegt - beidz vienreiz ciest un uzņemies atbildību par to, kā tu jūties. un tad man protams, kauns, ka es it kā esmu drusku atrāvusies no pārējiem stūriem, bet tagad tā smagi duros uz šī un vienkārši no viena grāvja esmu pārmetusies uz citu.
jāpapēta vairāk ideja par to, ka Victim - Survivor, Presecutor - Challenger un Rescuer - Coach. varbūt tur var atrast kādu skrūvgriezi, lai no tās trakās figūras labāk atskrūvētos.

kopumā pēdējos mēnešos vispār daudz nodarbojos ar interesēšanos par smadzenēm un mentālo/emocionālo metabolismu, jo vienkārši jūtos pārāk veca, lai liktos ok pārsvarā justies drūmi, depresīvi un anksietiski un nemācēt menedžēt stresu. tā kā kļuva arvien grūtāk pa naktīm braucot mājās 136 km/2h izvēlēties mūziku, ko klausīties, iegrimu podkāstu pasaulē. pagaidām mani favorīti ir - Happiness Lab, Happier with Gretchen Rubin, Shut up, Brain un Rise Together.
Pamēģināju arī neirofīdbeku, bet par to pagaidām vēl negribas neko daudz runāt, lai gan pirmā reize ļoti izmainīja 3 lietas (paradumus?) manā dzīvē (kā ar nazi nogrieza jebkādu vēlmi dzert kafiju un alkoholu un atsāku darīt jogu, ar ko pāris gadus dažādu iemeslu dēļ neveiksmīgi stragloju, turklāt daru kaut mazliet, bet katru dienu nu jau kādu pusotru mēnesi), bez nekāda apzināta manis pašas eforta + ir cilvēku no malas novērojumi par izmaiņām manā uzvedībā (es esot ikdienā (dzīves)priecīgāka un emocionāli stabilāka/mierīgāka).

dzīvot ir ļoti, ļoti interesanti.

p.s. runājot par jogu, šis ir izcils kanāls, kad slinkums pašai domāt ko, kā un cik daudz kustēties. un man nenormāli patīk, ka viņai ir tas sunītis.

Atpakaļ 20