*

viens no maniem šī gada atklājumiem ir tas, ka man ir kaut kādas slēptas bailes no panākumiem vai sajūta, ka es neesmu pelnījusi justies labi. katrā ziņā, tās nedzīvo mana racionālā prāta/virzemes līmenī un šie ir tikai tādi minējumi un šāvieni tumsā. bet kaut kas tāds tur ir. es pie tā nonācu pamanot paternu, kas manā dzīvē velkas nu jau gadiem.
paterns ir dīvains. īsumā varētu to aprakstīt tā, ka jušanās labi manī izraisa depresiju.
piemēram - ir periods, kurā jūtos tiešām labi. piekopju lietas un paradumus, kas man palīdz justies labi un tas nav grūti. ir enerģija dzīvot, vakaros nāk miegs, no rītiem nav grūti atlīmēt acis. dienas gaitā regulāri vēršot skatu iekšpusē redzu un piefiksēju - jūtos labi, enerģija plūst brīvi un mierīgi. lielos vilcienos nekas nebesī, neesmu viegli aizkaitināma un nevajag ilgus buferus laikā un telpā lai pārslēgtos starp dažādām nodarbēm. ir viegli komunicēt ar citiem. tas viss tā iet kādu laiku un tad ir divi varianti. vienu varētu apzīmēt ar līmes spaiņa uzliešanu uz galvas. es vnk vienā rītā pamostos un saprotu - pizģec ir. pareizāk sakot, nevis pamostos, bet nevaru pamosties. nevaru atlīmēt acis, negribas celties, negribas neko darīt, negribas jogot, nespēju ievērot savu intermitent fāstingu, nespēju iziet no mājas pastaigā, nespēju padarīt neko produktīvu. vnk enerģijas un flova slēdzis ir izslēgts. otrs variants ir ar nelielu izfeidošanos - sākas ar to, ka kādā rītā uz jogas paklājiņa pamanu, ka daru to neklātesoši un mehāniski - bez prieka un gaidot kad būs izdarīts minimums un varēs beigt to darīt. pamanu, ka esmu kļuvusi ātri aizkaitināma un tas strauji progresē. gribas visu laiku kaut ko grauzt. ir grūti pārslēgies starp dažādām nodarbēm, sāk sapisties miega režīms, attiecībās ar citiem kļūstu distant un emotional unavailable un nervoza. un vispār esmu ļoti blank.
pirmā visai iespaidīgā šī paterna izpausme bija 2011. gadā - es pirms tam visu ziemu biju gājusi uz meditācijas nodarbībām pie tāda dīvaina, bet ļoti gaiša onkuļa. tad gāju arī autoskolā, kas bija 3x nedēļā agri no rīta + braukšanas arī ņēmu no rīta, jo vakaros bija darbs - diezgan sakārtojās miega režīms, ēdu superveselīgi, praktiski nelietoju cukuru, regulāri spiedu sulas. tikko biju iepazinusies ar savu zirgu un viss bija tiešām, tiešām labi. es laikam nekad iepriekš dzīvē nebiju tik labi sevī iekšā jutusies. un tad uz galvas uzgāzās līmes spainis, kas pārvērtās par pāris depresīvākajiem gadiem manā dzīvē. bija protams arī savi ups un downs tā perioda ietvaros, bet kopumā 2012., 2013 un lielākā daļa 2014. bija drausmīgi.
no tā es sāku kārpīties laukā 2014. gada rudenī sākot iet LU jogas kursos. kas tiešām arī palīdzēja un uz pavasara pusi jau es jutos daudz labāk. tad bija 2015. gada laulības krīze, bet viņa kaut kādā ziņā bija pat sapurinoša, es arī sāku iet pie terapeita un visādā ziņā ļoti izaugu. vismaz man pašai labpatīk tā domāt.
nujā un pēc tam tas ir fluktējis tādos īsāku un garāku periodu ietvaros. vairs nekad nav bijis tik drūmi un destruktīvi kā tajā visdepresīvākajā posmā. es tomēr esmu uzkrājusi kaut kādu instrumentu kasti ar instrumentiem, kurus vairāk vai mazāk spēju pielietot un manī gluži vienkārši ir pārāk spēcīga vēlme nesēdēt tai dirsā. kā arī mēdz saglabāties kaut kādas saliņas, kurās turpinu justies labi par spīti visam. piemēram, esot ar zirgu. agrāk tā nebija. un brīnumainā kārtā mēdz būt arī pretējs variants līmei - dzīvojos pa to līmi un tad vienā rītā pamostos, bez pūlēm atveru acis, izritinu jogas paklājiņu un tā vienkārši esmu atpakaļ flovā.
kas attiecas uz 2021 - gada sākumā un pavasara pirmajā pusē jutos ritīgi kruti. tad uz vasaru uzgāzās tas līmes spainis. nezinu kāpēc. droši vien drusku palīdzēja arī dīlošana ar depresīvo draudzeni/vecāku īrnieci, jo gan jau tā dirsa kurā viņa bija/ir kaut kā spoguļoja manu personīgo dirsu. nākot rudenim līme bija apkaltusi un saplaisājusi un nobira. jutos dzīvi, darbīgi, elastīgi, enerģiski. bet nu pēdējās pāris nedēļas atkal ir diezgan līmīgas. ok, bija tiešām prieks un līksme par maģisko ziemu un sauli, bet tādā lielākā līmenī diezgan daudz trauksmes un inertuma un nīgruma. pārāk daudz.

baigi gribētos saprast kas ir tās klintis manā pazemes upē, kurām tik pēkšņi mēdzu uztriekties. un ko tajos brīžos darīt, lai nepaliktu tur pārāk ilgi vai kā to pamanīt un novērst jau iepriekš. un kā tas var būt, ka viņas mēdz vienkārši tikpat pēkšņi, kā parādījušās, izgaist.

P.S. tā es visai ticu, ka jušanās ir lielā mērā mūsu pašu izvēle (nu, ja neskaita tiešām kaut kādu d vitamīna trūkuma izraisītu bezspēku utt.). bet ar to man arī iet interesanti. reizēm tas tiešām nostrādā - nu tāda apzināta izvēle - vēlos justies labi vai pielietot instrumentus, kas man liks justies labi. un tas tiešām tā arī notiek. un notiek pa īstam, nevis feik pozitīvisma stilā. bet reizēm identisku mēģinājumu brīžos vnk kā pret melnu, necaurredzamu sienu. ej nu sazini kā tas mans mehānisms strādā. vismaz man prieks par tomēr konstanto predispozīciju uz centieniem kaut kā organizēt to jušanos labi un dzīvi. jo vispār jau man tiešām, tiešām patīk dzīvot.

jūtos kaut kā šitā. Tukšums dzenas pa pēdām.

Om namah shivaja

man te nesen vienas īsas nejaušību krellītes trigerēja ļoti traumatiska un sāpjpilna notikuma izniršanu psihē. man likās, ka es viņu lielos vilcienos esmu pārdzīvojusi un integrējusi un, ja arī kkas ir palicis, tas pamazām izplēn. bet izrādījās, ka tomēr nē. pirmajā vakarā pēc trigeru krellītēm psihe vēl mēģināja automātiski apspiest visu, kas mēģināja izlauzties no bezdibeņa. pamanīju, ka vakarā guļot un skatoties Natsumes pēdējo sezonu visu laiku savelkas muskuļi. piefiksēju šo faktu, apzināti atslābināju, turpināju skatīties un pēc brīža jau atkal bija savilkušies. nākamajā dienā negribējās celties un nebija enerģijas, bet tas jau it kā nav nekas tāds un ļoti neparasts. gadās. vīrs uztaisīja pusdienas (sušī!!!), paēdām un man turpat sēžot pie galda likās, ka vienlaicīgi gāžos melnā caurumā un virsū skalojas milzīgs melns vilnis. ļoti gribējās raudāt, bet tas nebija iespējams. vienkārši nesanāca. apgūlos dīvānā un vēroju sevi. trauksmi nomainīja disociācijas un panikas lēkmes komplektiņš - es nebiju savā ķermenī, ķermenis bija ļengans un bezspēcīgs, man likās, ka manis nav, bija grūti elpot un dīvaini sitās sirds. es domāju par to, ka esmu taču tik daudz lasījusi un klausījusies un psiholoģija ir mans hobijs - jāpamēģina kaut kādi klasiskie instrumenti, piemēram, jāmēģina nomierināt simpātiskā nervu sistēma un iedarbināt parasimpātiskā, veicot lēnas dziļas ieelpas ar garām izelpām. bet te mani sagaidīja pārsteigums un es sapratu, kāpēc cilvēki mēdz šos instrumentus nelietot - tiklīdz apzināti mēģināju elpot dziļi, tā atgriezos ķermenī, bet tur savukārt bija klātesošas tās milzīgās, trigerētās pagātnes sāpes, no kurām, gribējās aizbēgt un, kuras gribējās nejust. sāpes nejust varēja tikai elpojot ļoti, ļoti sekli un īsi, kas savukārt veicināja atrašanos disociētā stāvoklī. jutos iesprūdusi kaut kādā starptelpā, jo man negribējās nedz turpināt šļūkt tajā melnajā disociācijas caurumā, nedz arī piedzīvot milzīgo sāpju vilni. ir tas teiciens, kas man ļoti patīk - the only way out is through, bet likās, ka vismaz tobrīd tas apspiesto emociju vilnis ir pārāk liels, ka es viņā noslīkšu. tagad manam racionālajam prātam gribas mani par to džadžot - gan jau nebūtu noslīkusi, tikai palaidi garām labu izdevību pie vienām ciešanām izdarīt lielu un labu sevis atbrīvošanas darbu.
vispār es esmu diezgan pateicīga savam racionālajam prātam, jo lai arī mani mēdz reizēm piemeklēt veģetatīvās distonijas/panikas lēkmju simptomi kā no grāmatas, mans racionālais prāts vienmēr saka - nah, muļķības, vnk dzīvo nost. man nekad neliekas, ka es mirstu vai miršu, mani nepārņem nāves bailes un es, lai arī caur trauksmes sajūtu, spēju eksistēt un uzvesties adekvāti. manas emocijas gan attiecīgi ir ļoti niknas uz racionālo prātu par šiem gājieniem un "uzbrūk" no slēpņa - tb, ja man ilgstoši uzkrājas stress, es sāku naktīs šausmīgi svīst. tas gan attiecas vairāk uz tādu ikdienas, piemēram, darba stresu. šitādas senu un līdz galam neizdzīvotu traumu emocijas es glabāju kaut kādā drošākā vietā. bet būtu baigi forši neglabāt un atrast veidu, kā regulējot slūžas un straumi laist viņas ārā un piedzīvot/pārdzīvot pa drusciņai.

atgriežoties pie psiholoģijas kā hobija - paldies grāmatām un podkāstiem, šī pieredze apliecina, ka es ne tikai riju to informāciju bez praktiska pielietojuma, bet tomēr spēju viņu kkā izmantot. es domāju, ka kkādus gadus atpakaļ vienīgais, ko es augstākminētajā situācijā gribētu un spētu ir piedzerties un nopīpēt kādu pačku sigaretu. uzvestos pašdestruktīvi un būtu pilnīgi nelietojama vairākas dienas. šoreiz tas prasīja pāris stundas un nekādu vielu. gribas arī domāt, ka vismaz kkādu mazu kripatiņu apspiesto sāpju izdevās arī palaist vaļā. bet nu seifā arī vēl palika gana daudz ko tērēt. trauksmes līmenis gan arī liekas joprojām mazliet paaugstināts.

p.s. kas man vēl šajā patika ir tas, ka par spīti tam, ka nevēlējos ļauties sāpēm, es ļoti skaidri sapratu un apzinājos, ka negribu ļauties arī disociācijai, jo man gluži vienkārši gribas kaut cik normāli dzīvot. nevis vāļāties depresijā un nejūtībā un drūmi kluknēt un būt bez enerģijas. un sapratu cik ļoti tā ir paša izvēles un atbildības uzņemšanās lieta. un, ka neviens mani no manis nevar paglābt. manliekas, ka ir arī liela atšķirība vai šīs lietas saprot tikai teorijā vai arī praksē (teorijā saprotu jau veselu mūžību, bet daudzkārt tas neko nav palīdzējis).

man šorīt notika tāds nepatīkams gadījums. mums te uz laiku pieklīdis vīratēva aizvēsturiskais pasāts un fords bija servisā līdz šim vakaram. aizbraucu ar to pasātu uz pastu izņemt paciņu, braucu atpakaļ. izgriezos uz maģistrālās ielas, kura ir liels garš kalns lejup - apmēram 2 km sākot gandrīz no pilsētas robežas, līdz lejai, kur jāpagriežas pa kreisi un jāuzbrauc kalnā uz mūsu māju. izgriezos es apmēram kalna vidū. gribēju ielikt otrajā ātrumā, bet ātrumkloķis pēkšņi vnk brīvi ļurkājās uz visām pusēm un nelikās it nevienā robā. es turpināju ripot uz leju. iela ir centrāla, pārsvarā ar borģūrām gar malām un zīmēm "apstāties aizliegts". satiksme bija vidēji intensīva. man bija doma iegriezt dažu stāvvietu kabatā, kas ir gandrīz pašā kalna lejā, bet pretējā ielas pusē - pa gabalu jau redzēju, ka tur ir daudz brīvu vietu, lai lēzeni tur iegrieztos, taču, kad tiku tik tālu, tieši pretī brauca mašīna un tas nebija iespējams. tad jau es biju aizripojusi tālāk un tuvojos aplim. nenormāli paveicās, ka neviens nebija jālaiž - tiku tam cauri un iegriezu busa pieturā. zvanīju K. un kamēr gaidīju, kad viņš atnāks, turpināju ļurkāt to kloķi un viņš vnk randomā ieleca vietā - pilnīgi normāli ieliku ātrumā un aizbraucu turpat blakus līdz stāvvietai (un mēs pēcpusdienā pilnīgi normāli ar to mašīnu aizbraucām uz Valmieru noskatīties izrādi, uz stalli un atpakaļ).

kas man šajā visā visvairāk nepatīk ir tas, kas notika man galvā. protams situācija nepatīkama, bet galu galā bremzēm nebija nekādas vainas - varēju taču apstāties pilnīgi jebkur. bet man bija drausmīga trauksme tieši par to, ka apstāšos kkur uz maģistrālās ielas (vai nedoddies pie iebrauktuves aplī) un maisīšos citiem pa kājām, traucēšu/bloķēšu satiksmi un visi domās, ka rekur kkāda debīla čiksa kleitā (vakar humpalās nopirku izcilu zīdīga auduma, nepieguļošu kleitu, kas sver vienu gramu un šajā karstumā ir ideālākais apģērba gabals, jo neskaras klāt un visu laiku viegli plivinās un ir kabatas!) nemāk braukt un vnk apstājas ceļa vidū un nesaprot ko dara. man bija panika arī par to, ko domā aizmugurējā mašīna, jo es protams ripoju aizvien lēnāk un lēnāk + vēl kkādu daļu trauksmes radīja fakts, ka tā ir vīratēva mašīna, ne mūsējā. manliekas, ka, ja tas būtu noticis kkad naktī (tb kad nav satiksmes) un ar mūsu fordu, man tas liktos drīzāk kā kkāds piedzīvojums. "no malas" skatoties tas mans domu gājiens, tb galvenais par ko uztraukties šajā situācijā, liekas diezgan slimi un neveselīgi. galu galā - kas notiktu, ja es tiešām vnk apstātos uz tās ielas? droši vien pilnīgi nekas. pat, ja tā ir maģistrālā iela šai pilsētā un pilsēta ņudz pirmsjāņu drudzī, tas nav nekāds tur Vanšu tilts vai Valdemāriela Rīgā. nekāds episks sastrēgums jau tur neizveidotos un, to ko kāds par mani padomātu, es tāpat neuzzinātu. šaubos, ka te kāds lektu ārā no mašīnas uz mani kliegt. karoč, stulbi, ka man galvā tāds sūds un stulbi arī, ka man gribas sevi par to sūdu džadžot.

interesanti, kāpēc nebiju agrāk iedomājusies par to. nē, nu biju, bet ne tik nopietni. alerģijas - psihosomatika - emocionālais stāvoklis.
man visu dzīvi ir bijis ļoti jocīgi ar alerģijām. vairums cilvēku zina - man ir alerģija no X, tāpēc es to nekad neēdu. man viņas regulāri uznāk un pazūd. piemēram, vienu rudeni (vai divus?) man bija drausmīga alerģija (palika sarkana, niezēja un iekaisa āda ap acīm) no mājās audzētiem, termiski neapstrādātiem tomātiem. jebkurās mājās - mammas, kaimiņu, radu. no veikala tomātiem nebija. kopš tā laika nekad vairs nav atkārtojusies. kad bija jāstrādā pie Tīrona Mielasta - izrādes, kas man ļoti riebās un producentes, kas man ļoti riebās vadībā, man sākās ārprātīga alerģija uz lateksu (tur bija lateksa kostīmi, ar kuriem bija visai daudz jākrāmējas). seja palika pilnīgi sarkana un zvīņaina un visu laiku tecēja deguns. un tādas on/off alerģijas man ir regulāri - citrusaugļi, zemesrieksti, zaļā tēja, vīns, pesticīdi, kaķa spalvas, zemenes utt. kādu brīdi ir un tad vairs nav un atkal turpinu ēst neseno alergēnu bez kādām problēmām. kaut kad agrākā pavasarī man bija uznākusi putekļu alerģija, ar tādām agrīnām astmas iezīmēm (modos ar traku, čīkstošu klepu), bet ar to es visai veiksmīgi cīnījos ar milzīgām c vitamīna devām (3000-5000 mg dienā). ā un vēl man sen atpakaļ bija alerģija no pretalerģijas zālēm. pareizāk sakot, man jau bija alerģija no Berlocīda, kas bija jādzer nieru iekaisumam, bet ģimenes ārste lika turpināt to dzert un dzert klāt Fenkarolu un no tā man kļuva daudz sliktāk. es nokļuvu slimnīcā ar kvinkes tūsku (pirms tam man vnk drausmīgi niezēja viss ķermenis + man toreiz bija visai traka attiecību krīze ar Šakāli).
aizdomājos par to, jo nupat, pēc divām diezgan stresainām nedēļām, sākās putekšņu alerģija. es, protams, neesmu to laboratoriski apstiprinājusi, bet pazīmes parādījās pirmdien, kad uznāca siltums (un man bija visai nervoza diena) un viss sāka sprāgt vaļā. šodien ir pilnīgs pizģec. deguns ciet, visu laiku tek, visu laiku šķaudu, grauž acis un dulna galva, nekad iepriekš nekāds siena drudzis man nav bijis + pamanīju kādā no visu insta psihterapeišu, kam sekoju, postā īsi pieminētu alerģijas un traukmes saistību. nujā, un izrādās, antihistamīnus lieto arī pret trauksmi, jo tie iedarbojas nomierinoši uz smadzenēm. pagaidām gan nav pārāk daudz legit pētījumu par alerģiju un psihisko traucējumu saistību un cik nu es te guglējot redzu, šī tēma ir sākusi cilvēkus interesēt tieši pēdējos pāris gados, bet nebrīnīšos, ja vēl pēc pāris gadiem par to būs daudz vairāk un izsmeļošāk, līdzīgi kā par brain-gut axis, mikrobioma lomu un vagus nerve utt., kas samērā nesen daudziem likās "ko ārsti tev nestāsta" līmeņa nieki.

https://www.healthline.com/health/allergic-asthma/can-emotions-trigger-allergic-asthma#depression-and-anxiety
https://www.medicalnewstoday.com/articles/325322#Seasonal-allergies-tied-to-anxiety
https://wexnermedical.osu.edu/blog/are-allergies-linked-to-anxiety-and-depression
https://www.sciencedaily.com/releases/2008/08/080814154327.htm
https://www.reliasmedia.com/articles/50776-environmental-allergies-may-be-psychosomatic
https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/7234149/
https://psycnet.apa.org/record/1949-02353-001

pēdējā nedēļa, nē, nu īstenībā jau divas, kaukāds baigais karuselis. par savu papā jau sūdzējos, bet pirmdien braucām pāri visai Latvijai, lai no Liepājas slimnīcas izņemtu K. mammu pēc gūžas operācijas. es gan pa ceļam izkāpu Saldū, lai sāktu gatavot pusdienas. man ar K vecākiem vispār parasti nav gājis labi. mēs dzīvojam tik dažādos universos un viņi, īpaši mamma, manī trigerē kaut kādu šausmu bezdibeni. tirinājos viena pati pa Saldus māju, taisīju ēst un mentāli plēsu sev matus no galvas par to, ka redzkā K vecāku priekšā viss ko esmu sasniegusi savā mentālajā un emocionālajā stabilitātē sabrūk kā kāršu namiņš un es momentāli nonāku kkādā dirsā. bet tad es taisīju ēst un mēģināju cauri tam tireklim ieskatīties sevī un sapratu, ka īstenībā nav nemaz tik slikti. ka es joprojām esmu savā ķermenī un manas emocionālās reakcijas nav pilnībā automātiskas. parasti K mammas klātbūtnē es automātiski nonāku pasīvi agresīvā pašaizsardzības pozīcijā, kuru turklāt trauksmaini mēģinu apslēpt. šoreiz izrādījās, ka varu to nedarīt, ka holdoju savu graundu (varbūt ne ļoti lielā platībā, bet tomēr), ka man ir praktiski vienalga par to vai tiks džadžots mans taisītais ēdiens (viņi ir izteikti gaļēdāji), spēju pateikt "nē" un turēt savas robežas tā vienkārši - bez agresijas un vispār lielā mērā uzvesties kā pieaudzis cilvēks. jāatzīst, ka tā sajūta ir ļoti patīkama. protams, baigi viegli nebija, kaut kāds trauksmes līmenis pastāvēja un šaubos, ka es spētu to pieaugšā cilvēka attieksmi uzturēt ilgstoši. interesanti vai man kaut kā neapzināti palīdzēja tas, ka viņa šobrīd atradās tādā lielā mērā disablētā stāvoklī un kaut kādā ziņā bija no manis drusku atkarīga un, kā būtu bijis, ja viņa būtu bijusi pilnīgi normālā, parastā stāvoklī. ja godīgi, es vispār neatceros, kad iepriekšreiz biju bijusi Saldū. visas pēdējās ļoti retās reizes, kad K ir braucis pie viņiem, es vienmēr esmu palikusi mājās ar visādiem attaisnojumiem par mājas kurināšanu, kaķa barošanu, darbu utt., bet nu šoreiz likās, ka ir pienākums būt klāt.

kaut kur pa vidu tam visam nosvinējām 10. kāzu jubileju izejot Rīvas loku taku, padzerot Viršu kafiju Jūrkalnes pludmalē, epidemioloģiski nedroši apskaujoties ar Krēsliņiem Ulmalē, izsildoties Struņķukroga pirtī un pārnakšņojot Ēdolē. bet par to sīkāk kkādā atsevišķā postā.
šon, starp citu, 13. kopābūšanas gadadiena. Uzvaras diena, tā teikt.

man liekas jocīgs paterns kādā mana iedvesma ēst gatavošanai korelē ar mentālo stāvokli. jo labāks vispārējais mentālais velbīngins, jo mazāk man iedvesmas un dzirksts taisīt ēst. piemēram, pēdējā laikā es jūtos labi. man ir neierasti labs mentālais metabolisms un es jūtos visai enerģiski. vakaros nāk miegs un no rītiem spēju laicīgi (pēc saviem pūces standartiem) un normālā stāvoklī piecelties. visai labi arī pārslēdzos starp dažādām nodarbēm un spēju (un gribu) daudz kustēties. un man vispār negribas taisīt ēst. taisu pa lielam tāpēc, ka gribas ēst un gribas, lai tas ir kkas normāls. bet ir grūti izdomāt ko taisīt un ļoti sen nav bijuši ēdieni, par kuriem K saka "šitas iet uz restorānu" (nu atskaitot to pirmo dārza sparģeļu porciju pirms dažām dienām). nav intereses eksperimentēt un, ja taisu, tad kaut ko ļoti vienkāršu. kaut kādus tur ceptus dārzeņus ar rīsiem bla bla bla. + visai bieži ēdu dārgā gala ātros rāmenus, ko gan papildinu ar daudz diy kimčī, grauzdētu sezamu, lokiem un sagrieztu nori lapu, jo vienkārši nav ideju, iedvesmas un vēlmes kaut ko gatavot pašai. savukārt dzīves posmos, kad jūtos vispelēkāk, mazenerģiskāk un depresīvāk ēst gatavošana mēdz būt vienīgais patiesi dzirkstošais un priecīgais brīdis dienā, kad es jūtos kā Es. tad man bieži ir sajūta, ka pieslēdzos pie kaut kāda smalka gatavošanas egregora un tad pilnīgā frīstailā maucu viskautko interesantu un neparastu (drīzāk ļauju egregoram izpausties caur mani) un bieži pati beigās brīnos par to cik episki garšīgi sanācis.

šon laikam pirmo reizi mūžā pavadīju 4h trū kvalitītaim ar tēti. bijām kopā uz kalnu un viņš bija tiešām jauks, nebija iritabls un nervozs un pievērsa man uzmanību. tādu īstu, nevis garāmejošu un steidzīgu un viegli aizkaitinātu. bija vērts pirms daudziem gadiem ciest, mocīties un anksēt, lai vismaz 35 gadu vecumā uz pāris stundām satiktu īstu Tēti. nebūtu iemācījusies slēpot, mums vispār nebūtu nekāda punkta, kurā potenciāli satikties.
mēs patīkami tērzējām kopā braucot augšā ar pacēlāju. viņš pat gaidīja mani, lai brauktu kopā, nevis ķērās pie tuvākā brīvā āķa. un lejā braucot es pārsvarā centos braukt aiz viņa, precīzi pa viņa trajektoriju. cik nu spēju. tas bija ļoti kruti, jo paļaujoties uz viņa izvēli, es varēju pati par to nedomāt un vairāk uzmanības veltīt sava ķermeņa sakārtošanai. tā darot arī atkal un atkal brīnījos cik gudri viņš to dara un cerēju, ka kaut kripatiņa no tā iekopēsies man smadzenēs/muskuļos. es pati parasti, protams, domāju, kur braucu, bet manu izvēļu lietderība parasti ir krietni mazefektīvāka - gan no ātruma, gan elegances viedokļa. attiecībā uz sevi priecājos, ka, lai gan nevarēju sapņot par viņa apdzīšanu (droši vien neapdzītu pat, ja mauktu lejā pa taisno), es spēju daudz maz noturēties viņam aizmugurē. reizēm mēs mainījāmies un viņš brauca aiz manis un pēc tam tā tiešām draudzīgi komentēja un rekomendēja labojumus. nebija asi un nepatīkami, nebija jājūtas kā neprašai muļķei.
es apbrīnoju to, kā viņš spēj savos gandrīz 68 gados slēpojot būt tik lunkans. viņa ķermenis liekas kā no stingras, bet elastīgas gumijas. un slēpošana ir vienīgā sportiskā aktivitāte, ko viņš vispār piekopj. nu neskaitot notīrīt sniegu, nopļaut mauriņu, uzrakt mammai kādu dobi. es ar visu savu (pēdējā laikā atkal novārtā pamestās) jogas pieredzi nespēju uz slēpēm būt tik gumijaina.

vēl es domāju, ka no tāda terapeitiskā viedokļa ir ļoti kruti, ka man ir kkas ar ko es objektīvi varu lepoties ar savu tēti. citādāk viņš ir cilvēks, ar izcili asu prātu, zelta rokām un siltu (bet dziļi noslēptu) sirdi, kas savu dzīvi ir nosēdējis pie TV, dzerot aliņu un, kuram viss ir grūti un sarežģīti un labāk nemaz nemēģināt. nav tāda pārāk iedvesmojoša un iedrošinoša aizmugure/pamats/bāze.

bija ļoti skaisti. gribētos vēlkādreiz tā.

domājot par Džima ierakstu - es laikam sirds dziļumos ļoti dusmojos uz mammu par to, ka viņa gandrīz vispār nav dzīvojusi savu dzīvi. tikai citu. un gribētu iemācīties nedusmoties, tāpāt kā esmu iemācījusies izmisīgi negaidīt no tēta, to, ko viņš nevar dot.

kalnu slēpošana man liek daudz domāt par tēvu. man ir ļoti sarežģītas attiecības ar tēti. man ir diezgan daudz lietu/sajūtu, kuras es esmu no viņa gaidījusi, bet neesmu dabūjusi. kad pirms čupiņas gadu kādu laiku gāju pie terapeita, kā blakus produkts terapijai iestājās kaut kāds tāds visai fundamentāls miers attiecībā uz tēti. es kaut kā pieaugu un pieņēmu, ka viņš ir tāds, kāds viņš ir un ir tās lietas, kuras es no viņa nekad nesagaidīšu un tas ir ok. blakusprodukts - jo neatceros, ka būtu risinājusi tēva kompleksu, gāju citu iemeslu dēļ un runāju par citām tēmām.
viena no lietām, kas man attiecībās ar tēti vienmēr ir pietrūkusi ir būšana pamanītai, kaut kāda atzinība, sajūta, ka viņš ar mani lepojas vai priecājas par maniem panākumiem. viņš nekad nesaka komplimentus, bet, ja viņam uzbāžas un jautā, viņš vienmēr atbildēs - jā, labi, bet... piemēram, uztaisu ēst - garšo? - jā, bet špicums pietrūkst... ar šo kleitu var iet uz balli? - jā, bet baigi raibā. vienmēr un visur tas BET. vai otrs variants - ja viņam nav pa rokai kāds BET, tad atbild ar joku vai ironiju vai mazliet sarkasma. jāatzīst gan, ka viņš to nedara ļauni vai pazemojoši vai nicīgi, vienkārši gribētos jau kādreiz arī bez tā BET un bez jokiem.
es saprotu, ka viņš nespēj un neprot, bet tas nenozīmē, ka man tā nepietrūkst.

kalnu slēpošana ir tēta lieta. viņš jaunībā ar to ļoti nopietni un visai talantīgi nodarbojās. ir vinnējis jaunatnes čempionātā un bijis pēc rezultātiem kaut kādā augstā vietā PSRS līmenī, bet pēc vairākām nopietnām traumām (galvaskausa plīsums un ceļgals) pārtraucis. ar maziem bērniem mans tētis nekad nekrāmējās, bet kad biju jau kļuvusi par tādu nosacīti lielu cilvēku, sāka ņemt mani līdzi uz kalnu. ar mācīšanu vai pieskatīšanu, gan viņš nenodarbojās. kaut ko īsi un ļoti sarežģīti pastāstīja un pats aizbrauca. es mācījos braukt ar 70. gadu vintage slalomenēm, kas bija 15-20 cm pāri galvai un ar spiciem, uzliektiem galiem (mūsdienu kārvinga slēpes ir līdz zodam/degunam, daudz platākas un ar apaļiem galiem). man bija drausmīgi bail, drausmīgs anksis un pamestības sajūta. ar dievu uz pusēm iemācījos pagriezties uz vienu pusi, bet uz neērto pusi baidījos, īpaši, ja tā sanāca bugeļa pusē (tā šausmīgā, spurainā, eļļainā trose, kurai bija jāpiekabinās ar savu privāto uzparikti, kas sastāvēja no sprungulīša, ko iebāž starp kājām, striķīša un krampīša ar kuru pieāķēties), jo man bija bail ietriekties cilvēkos, kas brauca augšā. tad nu aizšļūcu slīpi līdz vienai kalna pusei. apsēdos uz dibena, pārliku kājas/slēpes uz otru pusi un braucu atkal. toreiz arī nebija nekādu smalku ratraku un kalnu kopšanas tehnikas, vismaz tai trasē, uz kuru mēs braucām (kalns blakus Pilsētais trasei, kurā, manuprāt, šobrīd nekas jau gadiem nenotiek). segums bija ļoti nevienmērīgs un klumpačains. man bija bail arī no tā bugeļa, tāpēc mēdzu kāpt augšā kājām. un katra tikšana lejā man bija ļoti stresains izdzīvošanas jautājums. kaut kāds breaktrough notika reizē, kad mana mamma pielauza tēti braukt uz Reiņa trasi, kur bija arī lēzens iesācēju kalns un es varēju bez bailēm no mežonīga ātruma un nosišanās paeksprimentēt ar fizikas likumiem un savu koordināciju. kaut kādā brīdī man līdzi sāka braukt klases biedrene un tad divatā jau bija drošāk un jautrāk. viņa arī nebija tik bailīga kā es un tas iedarbojās iedrošinoši. tētis mēdza mūs skijoringot ar slēpēm aiz mašīnas, nezinu kā mēs tur divatā turējāmies pie vienas virves, bet bija jautri.
videnes laikā tētis ļāva iet dzert, ar nosacījumu, ka no rīta jābrauc ar viņu slēpot. atceros reizi, kad visu nakti biju dzērusi haļavno šņabi Limbažu Putnudienu beksteidžā, braukusi mājās ar pārpildītu pirmo autobusu, sēžot uz zemes šoferim pie kājām - pārvilkos mājās drausmīgā stāvoklī, pārģērbos un braucām slēpot. tas bija divtūkstošo sākums.
bet mūsu vintage ekipējums bija savu dzīvi nodzīvojis. man vienai slēpei diezgan ekstrēmi izļurkājās klamburs un mēdza izmest kāju no slēpes visādos random brīžos - es bieži kritu un skumji noskatījos kā slēpe viena aiztraucas lejā pa kalnu un kaut kā slēpošana apsīka. jaunam ekipējumam naudas nebija, nomas tolaik nemaz tā visur arī nebija/tāpat bija dārgi. tētis nosēdēja pie televizora daudzas ziemas, līdz es atsāku braukt uz kalnu ar Salaspils draugiem. kad pirmo reizi uzkāpu uz iznomātām modernā tipa slēpēm, slēpošana likās pat ekstrēmi viegla un patīkama. vienreiz ar mokām pierunāju arī tēti un paldies dievam - kopš tā laika viņš ir atpakaļ uz slēpēm, sačomojies ar veciem un jauniem kalna korišiem, no kāda no viņiem dabūjis krutas slēpes un piemēram, šogad gandrīz katru dienu ir uz kalna. (mamma ziņo, ka šodien esot slēpojis no 10 līdz 15 un saulē apdedzinājis degunu)

mēs tagad nebijām slēpojuši kādus gadus 7 - vismaz tā šķiet pēc atmiņu apcirkņu izcilāšanas, izcilāju, ka neesam bijuši uz kalna kopš 2015. gada. vai 2014. bijām - not sure. bet nu šogad atsākām, pa sludekļiem un paziņām salasījām sev lietotu inventāru un braucam. man ir prieks un tiešām patīk un es to izbaudu.
un es jūtu, ka sāku ilgoties pēc tēta. ilgoties, lai viņš paslavē un papriecājas ka un kā man sanāk. ilgojos arī redzēt kā viņš slēpo - viņam ir 67 gadi un viņš brauc tajā oldskūlajā ļoti elegantajā un izsmalcinātajā stilā, kādu praktiski vairs neredz. šoziem Žagarā un Ozolkalnā vismaz neesmu redzējusi. modernais slēpošanas stils liekas daudz robustāks un neestētiskāks. man gribētos arī, lai viņš man pamāca kaut ko jaunu un palīdz paslīpēt tehniku, jo es braucu stabili un ātri, bet prasās kaut kā padziļināt savas prasmes. esošajā līmenī kļūst drusku garlaicīgi, bet nezinu ko un kā darīt, lai attīstītos. un gribētos jau mācīties no sava tēta, lai gan es ļoti labi zinu, ka viņa pedagoģiskās spējas ir ekstrmāli zemas. BET es vismaz vairs neesmu pārbijies bērns.
varētu jau mēģināt kaut kā sarunāt ar viņu satikties uz kāda mūspuses kalna un paslēpot kopā. bet man bail un negribas to čakaru. bail no tā, ka mēs nesatiksimies, ka būs pārāk daudzi BET, ka viņš vienkārši slēpos un vispār nepievērsīs man nekādu uzmanību (nu varbut smīnot ūsās panesīsies man garām) un, ka tās ilgas, kas manī šobrīd ir visai gaišas, lai gan skumīgas, saskābs un paliks smagas un ķepīgas.
es viņam mēdzu vacapā aizsūtīt kādu bildi no mūsu kalna apmeklējumiem vai video, kā slēpoju, bet viņš nekad neko neatbild. bet es turpinu to darīt, jo iztēlojos, ka viņam ir par to vismaz drusku prieks.

( 2001 )

vakar vakarā, kad īsi pirms VKKF projektu iesniegšanas dedlaina, bija pilni interneti ar vaimanām, ka sistēma nestrādā, sajutos ļoti pieaudzis cilvēks. man šajā konkursā bija jāiesniedz vienas producējamas izrādes projekts. no visiem visu biju izsitusi jau pirmdien + padomāju, ka 4d vīram vārda diena, 5d iknedēļas Vmuižas treniņu diena un negribas lieku stresu, tāpēc saņēmos un (protams, ar prokrastināciju, tirināšanos, ēšanu un miega čakarēšanu) iesniedzu jau trešdienas vakarā.
mani gan neatlaiž paranoja, ka būs kaut kāda mikroskopiska kļūda tāmē un viss būs slikti. man vispār ir bail no cipariem.

sāku ļoti nogurt no dīkstāves. manā industrijā nekas nenotiek. darba pienākumi šobrīd ir būt klāt iknedēļas videosapulcē, uzrakstīt dažus e-pastus un vēl šādi tādi sīkumi. man vienmēr ir paticis daudz laika pavadīt mājās, es cenšos arī veikt vismaz kaut kādas regulāras darbības - iet garās pastaigās, braukt uz stalli, bet man ļoti pietrūkst kaut kādu plānotu un plānojamu notikumu - kurus gaidīt (vai negaidīt, vienkārši zināt, ka būs jādara vai notiks tas un tas). šobrīd vienīgā stabilā lieta, ko gaidīt ir jāšanas treniņi Valmiermuižā katru piektdienu.
dienas saplūst vienā bezgalīgā garā desā. nedēļa sākas, man liekas es izdarīšu to un šito - visādus sen iekrājušos darbiņus gan darbam, gan mājās, bet tad pēkšņi ir atkal piektdiena, nekas nav noticis, nekas nav izdarīts. nav arī tā, ka būtu baigā radošā dzirksts, lai domātu idejas un risinājumus visādiem aizraujošiem un oriģināliem pandēmijas laika projektiem, ar kuriem turklāt vēl varētu arī nopelnīt naudu.
laiks vienlaikus velkas ļoti lēni, vienlaikus ārprātīgā ātrumā gāžas bezdibenī un kļūst aizvien grūtāk atrast savu vietu šajā plūsmā.
joprojām nav zināms vai saņemsim dīkstāves pabalstu par decembri. reizēm, ne pārāk entuziastiski, pētu darba sludinājumus, jo kopumā jau neizskatās baigi cerīgi, ka darbs manā industrijā varētu pārskatāmā nākotnē atsākties normālā apjomā. pilnīgas panikas sajūta arī pagaidām nav, jo krājkontā vēl ir kaut kas aizķēries un kādu laiku dzīvot varam. gribējās gan to krājkonta naudu ieguldīt saimniecībā, nevis vienkārši apēst.
ārā ļoti skaisti snieg.

Jaungada nakts pārgājienu atcēlām un kurinājām ugunskuru dārzā, bet es viena izgāju apli tumsā pa Pilskalna mežu, kamēr vēl bija legāli. ar šamaņu bungām austiņās. tā ir lieta, ko pērn biju aizsākusi regulāri praktizēt - tb bungu meditācijas un, ko gribētu šogad aktīvāk atsākt un darīt. man laikam tās patīk labāk, nekā sēņu tripi. protams, nav tik sakāpināti krāsainas, intensīvas un ar to nedabiski alterēto laimes sajūtu. un, protams, prasa zināmu pašpiepūli - pievaldīt domas, atslābt un ļauties. bet tajās ir silta sazemējuma un nezūdoša iekšējā kontakta ar sevi sajūta, kāda nav sēņu tripos. man šis liekas ļoti labs veids, kā komunicēt ar savu dvēseli un zemapziņu. notripoju to apm. pusstundu ar bungu ritmu austiņās, pierakstu redzējumus, pasēžu ar simbolu vārdnīcu, padomāju un paskatos uz savu inner landscape no kādas aizvien citas šķautnes, kā arī metabolizēju savu Ēnas pusi.
protams, arī šādi var iekulties bad tripā. ir gadījies - to darot ne pārāk labā mentālajā stāvoklī. bet ir gadījies bungu meditāciju izmantot arī kā ātro palīdzību, pēc sēņu tripa ar kosmisku laimes sajūtu, strauji piezemējoties visai depresīvā stāvoklī. palīdzēja.

pagājšgad atradu un noklausījos divus šamanisma podkāstus - tādus, kas nav saistīti ar new age šizotēriku un praktiski nav saistīti ar core shamanism (viens vispār nav, otrs drusciņ). pēcāk atradu un daudz klausījos savu šobrīd mīļāko podkāstu This Jungian Life un saklausīju tur ļoti daudz paralēļu.

viena no jaudīgākajām pērnā gada vīzijām, bija 10 dienas pēc Vilnīša nāves. es braucu autobusā uz Rīgu un uzliku austiņās random guided meditation. es mēdzu tā darīt, kad negribas lasīt vai apgaismojums to neļauj un negribas arī skrollēt telefonu. visbiežāk, gan klausoties aizmiegu. bet tajā reizē, es gandrīz uzreiz atdalījos no tā, kas skanēja austiņās. nokļuvu pazemē, zem Niedrāja ezera. tur bija bija pilnīga tumsa, tikai no manis pašas staroja blāvi dzeltena gaisma. smaržoja pēc zemes un smilšakmens, "griesti" bija ezera dibens, bet sienu nebija - tās bija kaut kur tālu, tālu aiz tumsas robežas. man tur bija kāds jāsatiek - tā izrādījās būtne, kuras apveids saplūda ar tumsu. redzamas bija tikai kopā saliktas plaukstas, kas izstaroja tādu pašu blāvi dzeltenu gaismu, kā es. plaukstās bija mazs, samulsis un izbrīnījies kaķēns. es mēģināju uzrunāt būtni, bet tā klusēja. kaķēns piecēlās, apgriezās ap savu asi, saritinājās mazā, mazā kamoliņā un aizmiga. man bija jādodas prom, būtne, ar kaķēnu plaukstās, kādu brīdi mani pavadīja un tad palika tumsā. būtne asociējās ar šo, tikai plaukstas bija kailas. tas bija ļoti skaisti un ļoti spēcīgi.

prokrastinēju un klausos podkāstu par prokrastināciju

man jau kkad oktobra vidū sāka likties, ka varētu atkal pierakstīt mēnesi. nu tāpat, kā maijā un jūnijā. te nu būs. šoreiz tiešām katru vakaru pierakstīju par konkrēto dienu. iepriekšējās reizēs reizēm miljons gadus nebiju rakstījusi un tad mokoši ķeksēju no atmiņas laukā, kaut kādas drumstalas par vairākām dienām.
ja maiji un jūniji ir mani mīļākie, tad ar novembriem man parasti sarežģītas attiecības. man it kā neriebjas (atšķirībā no februāriem) un liekas pat estētiski - visa tā intensīvā miršana visapkārt, migliņas, pūstošas lapas, utt., bet ir grūti. trūkst gaismas, trūkst iedvesmas celties un dzīvot un praktiski katru gadu ciešu no miega traucējumiem. karoč, seasonal affective disorder. varbūt.


( novembris )

Diez man šoreiz negribas piedzerties, lai remdētu sāpes un stresu tāpēc, ka esmu iemācījusies izdarīt veselīgākas izvēles un drusku labāk par sevi rūpēties vai tāpēc, ka vienkārši baidos zaudēt kontroli?

Viss, ko man gribas ir peldēt biezā, bezgalīgas mīlestības miglā. Pelēkā, mīkstā un siltā - kā Vilnīša kažoks.

Vai vismaz kripatiņu tās sajūtas, ka, ja es tiešām, tiešām visu palaistu vaļā un kristu - mani kāds noteikti noķertu.

šodien gribas gulēt uz grauzdētas maizes matrača, kas apklāts ar pesto un biezām, treknām tomātu šķēlēm un dreifēt bezgalīgā, izkusuša siera okeānā, ik pa brīdim uztriecoties kādai veģetāra burgera vai falafela salai. paldies manai ģimenei un šoreiz īpaši mammai par to. viņa izcili filigrāni prot lēkāt pa visām trim Karpmana trīsstūra šķautnēm un ar tām bakstīt citu cilvēku robežās un reizēm tas ir pārāk spēcīgs trigeris, lai es spētu saglabāt cietu pamatu zem kājām un nereaģēt.

nepatīk ilgstošs stiprs vējš. rada sensoro overloadu un anksi. nepatīk, ka visu laiku gar mani kaut kas rīvējas un trinas un šņāc. un ir vēl arī auksts. tagad ir tāds. varu baudīt tikai īslaicīgi un kādā vējam piemērotā vietā - divdesmit minūtes pie jūras (liela ezera, hes dambja pie daugavas, kādā skatu tornī) ir maksimālā vēja baudīšanas doza, kas var sagādāt patīkamas sajūtas.

katras dienas pierakstīšanas projektu esmu beigusi un ir pagājušas trīs dienas jaunā mēnesī - ievēroju, ka dienu pierakstīšanas projekts ir padarījis mani vērīgāku, uzmanīgāku un apzinātāku savās darbībās. es vairāk pievēršu uzmanību tam, ko es daru un, kā es par to jūtos un, kas katrā dienā ir kaut kādā ziņā ievērojams. jo sajūta, ka tad, kad sāc pierakstīt dienu, bet vispār neatceries, ko esi darījis ir nepatīkama. nepatīkama sajūta arī tad, ja pa visu dienu nav bijis nekā tāda, ko gribētu atcerēties. gan jau šis vērīgums nebūs uz ilgu laiku. bet, kamēr ir - forši.

šodien diezgan daudz vācu tējaugus - ir lavandu laiks un piparmētru un asinszāļu laiks un sākas arī vīgriežu laiks. satinu čupiņu ar dažādu augu kvēpeklīšiem, redzēs, kas no tā sanāks. visa māja mežonīgi smaržo no vīstošajiem un kalstošajiem augiem. pavēlu vakarā bijām jaukā pastaigā caur purvu un pilskalnu. mežā bija liela, silta, blīva un smaržīga mākoņa sajūta. lecot bez pieckapeikas pilnmēnesim, plika nopeldējos Klievja otrā krastā, kopā ar pīli un diviem viņas bērniem. liekas, ka daba vēl kavējas kalna galā, viss vēl šķiet tāds spožs un lekns un svaigs - augošs, nevis briestošs.