*

viens no maniem šī gada atklājumiem ir tas, ka man ir kaut kādas slēptas bailes no panākumiem vai sajūta, ka es neesmu pelnījusi justies labi. katrā ziņā, tās nedzīvo mana racionālā prāta/virzemes līmenī un šie ir tikai tādi minējumi un šāvieni tumsā. bet kaut kas tāds tur ir. es pie tā nonācu pamanot paternu, kas manā dzīvē velkas nu jau gadiem.
paterns ir dīvains. īsumā varētu to aprakstīt tā, ka jušanās labi manī izraisa depresiju.
piemēram - ir periods, kurā jūtos tiešām labi. piekopju lietas un paradumus, kas man palīdz justies labi un tas nav grūti. ir enerģija dzīvot, vakaros nāk miegs, no rītiem nav grūti atlīmēt acis. dienas gaitā regulāri vēršot skatu iekšpusē redzu un piefiksēju - jūtos labi, enerģija plūst brīvi un mierīgi. lielos vilcienos nekas nebesī, neesmu viegli aizkaitināma un nevajag ilgus buferus laikā un telpā lai pārslēgtos starp dažādām nodarbēm. ir viegli komunicēt ar citiem. tas viss tā iet kādu laiku un tad ir divi varianti. vienu varētu apzīmēt ar līmes spaiņa uzliešanu uz galvas. es vnk vienā rītā pamostos un saprotu - pizģec ir. pareizāk sakot, nevis pamostos, bet nevaru pamosties. nevaru atlīmēt acis, negribas celties, negribas neko darīt, negribas jogot, nespēju ievērot savu intermitent fāstingu, nespēju iziet no mājas pastaigā, nespēju padarīt neko produktīvu. vnk enerģijas un flova slēdzis ir izslēgts. otrs variants ir ar nelielu izfeidošanos - sākas ar to, ka kādā rītā uz jogas paklājiņa pamanu, ka daru to neklātesoši un mehāniski - bez prieka un gaidot kad būs izdarīts minimums un varēs beigt to darīt. pamanu, ka esmu kļuvusi ātri aizkaitināma un tas strauji progresē. gribas visu laiku kaut ko grauzt. ir grūti pārslēgies starp dažādām nodarbēm, sāk sapisties miega režīms, attiecībās ar citiem kļūstu distant un emotional unavailable un nervoza. un vispār esmu ļoti blank.
pirmā visai iespaidīgā šī paterna izpausme bija 2011. gadā - es pirms tam visu ziemu biju gājusi uz meditācijas nodarbībām pie tāda dīvaina, bet ļoti gaiša onkuļa. tad gāju arī autoskolā, kas bija 3x nedēļā agri no rīta + braukšanas arī ņēmu no rīta, jo vakaros bija darbs - diezgan sakārtojās miega režīms, ēdu superveselīgi, praktiski nelietoju cukuru, regulāri spiedu sulas. tikko biju iepazinusies ar savu zirgu un viss bija tiešām, tiešām labi. es laikam nekad iepriekš dzīvē nebiju tik labi sevī iekšā jutusies. un tad uz galvas uzgāzās līmes spainis, kas pārvērtās par pāris depresīvākajiem gadiem manā dzīvē. bija protams arī savi ups un downs tā perioda ietvaros, bet kopumā 2012., 2013 un lielākā daļa 2014. bija drausmīgi.
no tā es sāku kārpīties laukā 2014. gada rudenī sākot iet LU jogas kursos. kas tiešām arī palīdzēja un uz pavasara pusi jau es jutos daudz labāk. tad bija 2015. gada laulības krīze, bet viņa kaut kādā ziņā bija pat sapurinoša, es arī sāku iet pie terapeita un visādā ziņā ļoti izaugu. vismaz man pašai labpatīk tā domāt.
nujā un pēc tam tas ir fluktējis tādos īsāku un garāku periodu ietvaros. vairs nekad nav bijis tik drūmi un destruktīvi kā tajā visdepresīvākajā posmā. es tomēr esmu uzkrājusi kaut kādu instrumentu kasti ar instrumentiem, kurus vairāk vai mazāk spēju pielietot un manī gluži vienkārši ir pārāk spēcīga vēlme nesēdēt tai dirsā. kā arī mēdz saglabāties kaut kādas saliņas, kurās turpinu justies labi par spīti visam. piemēram, esot ar zirgu. agrāk tā nebija. un brīnumainā kārtā mēdz būt arī pretējs variants līmei - dzīvojos pa to līmi un tad vienā rītā pamostos, bez pūlēm atveru acis, izritinu jogas paklājiņu un tā vienkārši esmu atpakaļ flovā.
kas attiecas uz 2021 - gada sākumā un pavasara pirmajā pusē jutos ritīgi kruti. tad uz vasaru uzgāzās tas līmes spainis. nezinu kāpēc. droši vien drusku palīdzēja arī dīlošana ar depresīvo draudzeni/vecāku īrnieci, jo gan jau tā dirsa kurā viņa bija/ir kaut kā spoguļoja manu personīgo dirsu. nākot rudenim līme bija apkaltusi un saplaisājusi un nobira. jutos dzīvi, darbīgi, elastīgi, enerģiski. bet nu pēdējās pāris nedēļas atkal ir diezgan līmīgas. ok, bija tiešām prieks un līksme par maģisko ziemu un sauli, bet tādā lielākā līmenī diezgan daudz trauksmes un inertuma un nīgruma. pārāk daudz.

baigi gribētos saprast kas ir tās klintis manā pazemes upē, kurām tik pēkšņi mēdzu uztriekties. un ko tajos brīžos darīt, lai nepaliktu tur pārāk ilgi vai kā to pamanīt un novērst jau iepriekš. un kā tas var būt, ka viņas mēdz vienkārši tikpat pēkšņi, kā parādījušās, izgaist.

P.S. tā es visai ticu, ka jušanās ir lielā mērā mūsu pašu izvēle (nu, ja neskaita tiešām kaut kādu d vitamīna trūkuma izraisītu bezspēku utt.). bet ar to man arī iet interesanti. reizēm tas tiešām nostrādā - nu tāda apzināta izvēle - vēlos justies labi vai pielietot instrumentus, kas man liks justies labi. un tas tiešām tā arī notiek. un notiek pa īstam, nevis feik pozitīvisma stilā. bet reizēm identisku mēģinājumu brīžos vnk kā pret melnu, necaurredzamu sienu. ej nu sazini kā tas mans mehānisms strādā. vismaz man prieks par tomēr konstanto predispozīciju uz centieniem kaut kā organizēt to jušanos labi un dzīvi. jo vispār jau man tiešām, tiešām patīk dzīvot.