*

sāku ļoti nogurt no dīkstāves. manā industrijā nekas nenotiek. darba pienākumi šobrīd ir būt klāt iknedēļas videosapulcē, uzrakstīt dažus e-pastus un vēl šādi tādi sīkumi. man vienmēr ir paticis daudz laika pavadīt mājās, es cenšos arī veikt vismaz kaut kādas regulāras darbības - iet garās pastaigās, braukt uz stalli, bet man ļoti pietrūkst kaut kādu plānotu un plānojamu notikumu - kurus gaidīt (vai negaidīt, vienkārši zināt, ka būs jādara vai notiks tas un tas). šobrīd vienīgā stabilā lieta, ko gaidīt ir jāšanas treniņi Valmiermuižā katru piektdienu.
dienas saplūst vienā bezgalīgā garā desā. nedēļa sākas, man liekas es izdarīšu to un šito - visādus sen iekrājušos darbiņus gan darbam, gan mājās, bet tad pēkšņi ir atkal piektdiena, nekas nav noticis, nekas nav izdarīts. nav arī tā, ka būtu baigā radošā dzirksts, lai domātu idejas un risinājumus visādiem aizraujošiem un oriģināliem pandēmijas laika projektiem, ar kuriem turklāt vēl varētu arī nopelnīt naudu.
laiks vienlaikus velkas ļoti lēni, vienlaikus ārprātīgā ātrumā gāžas bezdibenī un kļūst aizvien grūtāk atrast savu vietu šajā plūsmā.
joprojām nav zināms vai saņemsim dīkstāves pabalstu par decembri. reizēm, ne pārāk entuziastiski, pētu darba sludinājumus, jo kopumā jau neizskatās baigi cerīgi, ka darbs manā industrijā varētu pārskatāmā nākotnē atsākties normālā apjomā. pilnīgas panikas sajūta arī pagaidām nav, jo krājkontā vēl ir kaut kas aizķēries un kādu laiku dzīvot varam. gribējās gan to krājkonta naudu ieguldīt saimniecībā, nevis vienkārši apēst.
ārā ļoti skaisti snieg.