*

tā kā lielāko aprīļa daļu nejutos pārāk labi, bet maijs ir mans mīļākais mēnesis es nolēmu nolemt, ka maijs būs foršs un es darīšu, ko varēšu, lai justos forši. sākumā sanāca visai labi, bet, kad sabojājās laiks, tad palika aizvien grūtāk justies priecīgi un maijīgi. mani kaut kā ļoti ietekmē gaisma un siltums un to trūkums. eksperimentālā kārtā biju izdomājusi katru dienu īsi pierakstīt, kas jauks, foršs un maijīgs noticies. nu tādā Emīla Pudeļa stilā, visai lietišķi un neko nedzejojot, orientējoties uz to, kas man konkrētajā dienā iepriecinājis vai licis justies labi. nezinu kāda no tā beigu beigās jēga, bet bija interesanti, lai arī brīžiem šausmīgs slinkums tos dažus teikumus no sevis izspiest.

( pandēmijas laika maijs provincē )

maijs ir mans mīļākais mēnesis, tāpēc es nolēmu, ka pohui, lai vai kas, es jutīšos labi. t.i. turēšos pie tādām izvēlēm, kas veicina jušanos labi ilgtermiņā, nevis, piemēram, vienas čipsu pakas garumā. galu galā uz darbu nav jāiet un man ir visas iespējas izbaudīt maiju kā vien vēlos (nu, ja neskaita sēdēšanu pilnās bāru terasēs glāsmaini siltos un smaržīgos maija mijkrēšļos). aprīlis nebija pārāk labs, bieži jutos inerta, apātiska, drūma un anksīga.
vakar sāku rakstīt tādu garāku pandēmijas dienasgrāmatas postu, kā man ir gājis un iet dažādās dzīves frontēs, bet pašai palika garlaicīgi un pārtraucu.

pagājusī nakts gan bija īsts izaicinājums labai jušanai - vīrs bija pārkurinājis krāsni, es nevarēju pagulēt, nebija, ko elpot, bet Vilnītis pārvērtās par Rakšasu un neganti lēkāja mums pa galvām. es viņu vienreiz, samiegojusies, ar aizvērtām acīm un vienu, asu, precīzu rokas kustību (un visai neapzināti) atsitu kā tenisa bumbiņu. viņš aizlidoja, uz brīdi apvainojās, es sāku laisties miegā un tad viņš atkal atsāka. arī loga atvēršana un svaigs gaiss nelīdzēja iemigšanai. tāpēc piecēlos saullēktā un nogāju 8,6 km apli pa savu pasaulē skaistāko mazpilsētu. atnācu mājās, pagulēju un tagad jūtos kā no mēness nolaidusies. liekas, ka tikko tikai diena sākusies, bet ir jau gandrīz pieci.

sāku ilgoties pēc mammas. es arī pirms ārkārtas stāvokļa kādu laiku viņu nesatiku pārāk bieži, jo kamēr pārējie kolēģi strādāja pie Naciķa izrādes, man Rīgā nebija baigi ko darīt. un vakar es pārkāpu kaut kādam savam pieaugšanas punktam. mana mīļākā zupa ir mammas vārīta pupu zupa. tajā drīkst būt tikai 5 sastāvdaļas - ūdens, lielās, tumši raibās kāršu pupas, kartupeļi, grūbas un sāls. līdz šim es kategoriski atteicos pati to zupu vārīt, jo nemāku un nesanāks. nu īstenībā jau skaidrs, ka nav tur nekas grūts, bet man gribētos, lai mamma man to zupu vāra līdz pasaules galam. vakar pirmo reizi mūžā uzvārīju pati. protams jau ka sanāca. bet kaut kā tā bēdīgi. kaut kāda tāda jauna robežšķirtne manā dzīvē. pupu zupas pārvēliena punkts. pieaugšana, vecums un nāve.

šodien savukārt bija pēdējās mazās dzīrītes mēra laikā. šai datumā jau sen bija ieplānots ar zirgu draudzenēm svinēt mana zirdziņa 18. jubileju. nu zirdziņam pašam jau par jubilejām visai vienalga, bet cilvēkiem iemesls satikties. bija domāts, ka atbrauks tuvākās zirgdraudzenes, ar kurām kādu laiku esam bijušas vienā stallī, bet vairs neesam un dzīvajā neesam tikušās miljons gadus, bet protams, ka šajos apstākļos tas atcēlās. bijām tikai četras - es, staļļa saimniece un vēl divas meitenes, kuru zirgi arī dzīvo Birzlejās. vienu no viņām ar nebiju satikusi kādu pusgadu, jo viņa brauc reti un citos laikos nekā es. izgājām pastaigā ar zirgiem un pēc tam uzēdām saimnieces vīra saceptās picas. bija plānots sēdēt ārā ar vēlamo distanci bet bija tik šausmīgi auksts, ka tomēr gājām virtuvē. paspējām vēl legāli sapulcēties, pirms šodienas jaunajiem ierobežojumiem. tā drusku sirreāli un jauki un skumīgi vienlaicīgi.
ļoti negribas tādus pārvietošanās ierobežojumus, ka netieku pie zirga, bet rēķinos, ka gan jau ka būs.
vēl man ļoti negribas, lai apsalst pojenes. man dažas jau visai garas izlīdušas no zemes, bet ārā ir šausmīgi auksts. pēc vakardienas +15 un staigāšanas ar basām kājām un jogošanas ārā, šī rīta sniegs un asais vējš un temperatūra likās īpaši riebīgi.

kaut kā kopš vakardienas tāda paskāba sajūta.

liekas, ka joga un/vai neirofīdbeks kustina kaut kādas apraktas un iecementētas un tālu noslēptas skumjas. no kurām gribas bēgt un izvairīties un stūķēt atpakaļ tumsā. kurām negribas skatīties acīs. tāpēc aug anksietijs. negribas jogu, negribas fāstot. gribas ēst un dreifēt pelēkā krēslā. bet es cenšos saņemties un čukstēt sev ausī Adrienes vārdus - your practice has your back. kaut kā ir jānoturas un kaut kā jāiznirst tām skumjām cauri, otrā pusē. manliekas, ka šī nav pirmā reize, kad viņas mēģina tikt ārā. es ļoti ceru, ka viņām izdosies un, ka man izdosies nestāvēt viņām ceļā (un nenoslīkt). citādi būs slikti.

vispār jau man iet labi. mans eksistences pamatstāvoklis pēdējā laikā ir pārsvarā labs, man neriebjas celties un būt un dzīvot un es jūtos visai mierīgi, rāmi un priecīgi. īpaši, ja spīd saule. miega traucējumi/bezmiegs arī, kā parasti, samazinās proprocionāli pieaugošajam dienas garumam un gaismas daudzumam.

koronavīruss atcēla marta otrajā pusē plānoto komandējumu uz Briseli. un pēc pāris minūtēm NABĀ pie Uldīša būs Līgas pH3.

Ir daudz vieglāk būt un dzīvot, kad dienā ir gaišs un spīd saule!

uz bērēm nebiju, biju uz karnevālu. nebiju bijusi kādus vismaz 6 gadus, kopš tā, kurā bija 20. gadu tēma (vai melnbaltā?). nomācoši daudz cilvēku, vispār nebija kur palikt. visi visu laiku vai nu kustējās vai sastrēga un viss bija viena milzīga mīcīšanās. mizkašču arī bija ļoti par maz un viss bija ļoti pilns ar atkritumiem. plusiņš par to, ka bija brīvi pieejams dzeramais ūdens. dzirdēju drusku Nikto (dzirdēt gan traucēja ļoti skaļais cilvēku sarunu fons) un Tesiņu.
joprojām vispār negribas lietot nekādas apreibinošas vielas (izņemot sēnes, kuras gribas jau kādu laiku, bet ne publiskā pasākumā). nevarētu teikt, ka man ir zudis anksietijs utt., bet varbūt tiešām esmu sākusi labāk justies savā prātā, jo nav ne mazākās vēlmes viņu mīkstināt ar alkoholu vai ko citu. jocīgi un neierasti, bet forši. sākās tas ar to neirofīdbeku.

jau kādu ilgāku laiku tā ļoti apzināti cenšos neuzdurties ne uz viena no Karpmana trīsstūra stūriem, bet, ja ir kļuvis nesalīdzināmi labāk ar upura un glābēja lomām (kas man vēsturiski bijušas dominējošās), tad tagad kaut kā visai bieži sanāk cīnīties sevī ar vēlmi varmākot. esmu kļuvusi šausmīgi neiecietīga pret tiem, kas upurojas un cieš un ir nabadziņi, kuri tipa neko nevar ietekmēt, jo dzīve ar viņiem vienkārši notiek, nevis viņi to dzīvo. īpaši grūti paliek ar vienu no kolēģiem. brīžiem gribas sist viņam ar pannu pa galvu un kliegt - beidz vienreiz ciest un uzņemies atbildību par to, kā tu jūties. un tad man protams, kauns, ka es it kā esmu drusku atrāvusies no pārējiem stūriem, bet tagad tā smagi duros uz šī un vienkārši no viena grāvja esmu pārmetusies uz citu.
jāpapēta vairāk ideja par to, ka Victim - Survivor, Presecutor - Challenger un Rescuer - Coach. varbūt tur var atrast kādu skrūvgriezi, lai no tās trakās figūras labāk atskrūvētos.

kopumā pēdējos mēnešos vispār daudz nodarbojos ar interesēšanos par smadzenēm un mentālo/emocionālo metabolismu, jo vienkārši jūtos pārāk veca, lai liktos ok pārsvarā justies drūmi, depresīvi un anksietiski un nemācēt menedžēt stresu. tā kā kļuva arvien grūtāk pa naktīm braucot mājās 136 km/2h izvēlēties mūziku, ko klausīties, iegrimu podkāstu pasaulē. pagaidām mani favorīti ir - Happiness Lab, Happier with Gretchen Rubin, Shut up, Brain un Rise Together.
Pamēģināju arī neirofīdbeku, bet par to pagaidām vēl negribas neko daudz runāt, lai gan pirmā reize ļoti izmainīja 3 lietas (paradumus?) manā dzīvē (kā ar nazi nogrieza jebkādu vēlmi dzert kafiju un alkoholu un atsāku darīt jogu, ar ko pāris gadus dažādu iemeslu dēļ neveiksmīgi stragloju, turklāt daru kaut mazliet, bet katru dienu nu jau kādu pusotru mēnesi), bez nekāda apzināta manis pašas eforta + ir cilvēku no malas novērojumi par izmaiņām manā uzvedībā (es esot ikdienā (dzīves)priecīgāka un emocionāli stabilāka/mierīgāka).

dzīvot ir ļoti, ļoti interesanti.

p.s. runājot par jogu, šis ir izcils kanāls, kad slinkums pašai domāt ko, kā un cik daudz kustēties. un man nenormāli patīk, ka viņai ir tas sunītis.

ir sajūta, ka šis gads beidzas ar kaut kādu tādu gaišu cerību. nezinu par ko tieši un kāpēc, bet liekas, ka uz taciņas, pa kuru eju, spīd gaisma. viņa gan neizgaismo neko uz priekšu un tas, uz kurieni dodos, tāpat ir pilnīgā tumsā/miglā/neziņā tīts, bet vismaz es redzu, kas ir man zem kājām un, kur speru nākamo soli. ļoti gribas, lai tas vismaz kādu brīdi tā arī paliek. tā mazā, bet spožā, siltā un draudzīgā gaismiņa. lai nenodziest.

next level shit - es tikko prokrastinēju Heroes spēlēšanu, tb nodarbi, kuru parasti piekopju prokrastinējot!!!
paņēmu kompi ar domu paspēlēt Heroes un paprokrastinēt gulētiešanu, bet sakārtoju galīgā vaildā aizgājušo desktopu, saorganizēju visādus darba failus, piekārtoju darba kopīgo draivu, iztīrīju visādus temporary failus utt. kādas stundas divas tas viss notika.

kopumā šis decembris nav baigais izņēmums miega traucējumu jomā. it kā nav tik drausmīgi kā citus gadus, bet tomēr visai klasiski - šausmīgi mēdz nākt miegs stundu-divas pēc saulrieta (ap 17/18). neatkarīgi no tā vai izrubos ap to laiku vai nē, naktī savukārt miegs tā baigi nenāk. un no rītiem šausmīgi negribas un nespējas celties, īpaši tajās izteikti pelēkajās dienās.
D vit rātni sāku dzert jau oktobra beigās.

ir vēla novembra pēcpusdiena. strauji un nepielūdzami krēslo. ir jau visai satumsis, bet vēl nav ieslēgta gaisma un aizvērti aizkari. uz grīdas raustās ielas apgaismojuma un vēja pluinītu ābeļzaru radītas ēnas. vecāmamma apsēžas pie plīts, lai to iekurinātu. blakus istabā sēž vecaispaps un skatās tumšumā. viņš nav iesnaudies, viņš klausās Latvijas radio. lielajā istabā, uz apaļā galda apakštasītē ir viņa nomizoti āboli. tumsā. sīpoliņi un antonovkas. viņš tos ir nomizojis man. es esmu maza. ļoti iespējams vēl nemaz neeju skolā.
plītī apmierināti ierūcas uguns un, neritmiski sprakšķēdama, aizdegas malka. drīz sāks klusi šņākuļot tējkanna. vecāmamma piecelsies, ieslēgs virtuvē gaismu un šis mirklis izgaisīs. mēs ēdīsim vakariņas.

es nezinu kāpēc, bet šis mirklis man asociējas ar nāvi. tur ir klusa, maiga un mierīga tumsa, drošības sajūta, rūpes un mīlestība, klātbūtne un uguns, kas iedegas. siltums, kas izplešas un uzvar. un mazliet baiļu. šis mirklis ir man ļoti mīļš. un man gribas, lai tajā mirklī pa Latvijas radio skanētu Nora Bumbiere. es gribētu nomirt ar tādu sajūtu, kāda man ir šajā mirklī.

turpinu priecāties, ka šajā darbā un kolektīvā ir iespēja izpausties dažādos veidos un justies droši to darot. man tiešām prieks par iespēju atkal izlikties par kostīmu mākslinieci un scenogrāfi un man tiešām arī patīk mūsu kopdarba (es, vīrs un gaismu mākslinieks + režisora vēlmes) rezultāts. vispār man liekas, ka darbs šajā komandā man palīdz lēnām kratīties vaļā no vismaz dažām unsafe/insecure attachment issues šķautnēm.
+ vīrs uztaisīja izrādes scenogrāfijai ļoti skaistu galdu - es gribētu visādas tādas lietas arī mājās, bet, kā zināms, kurpnieku sievas staigā basām kājām..

pēdējā laikā mana dzīve man pašai asociējas ar braukšanu tumsā. es tikai braucu un braucu un apkārt ir bieza, melna tumsa. acis grauž pretimbraucošo uguņi, es noduru skatienu un sekoju baltajām nepārtrauktajām vai pārtrauktajām līnijām. tieši mašīnas priekšā iznirst liela briežu govs. tik tuvu, ka nevar redzēt viņas kājas. tikai sānu un pagrieztu galvu ar samulsušu skatienu. liekas, ka nav nekādu iespēju izvairīties no sadursmes, bet tad viņa atkal pazūd. un es turpinu braukt, pat nepaspējusi pārlikt kāju uz bremzēm. iepriekšējā reizē, kad braucu, dzīvas briežu govs vietā, nācās slalomot starp vairākām lielām kažokotām, asiņainām un gaļainām čupām uz šosejas. kādam citam nebija bijusi tik veiksmīga un mirklīga tikšanās.
katrreiz, sākot braukt, domāju, ka jāuzliek kaut kas jauns un foršs un interesants, bet pēc ļoti ilgas domāšanas un muļļāšanās atkal un atkal uzlieku Low. un tad atbraucu mājās un ir auksts, naktī kurinu krāsni un spēlēju HOMM 3. kad esmu sagaidījusi brīdi, kad var taisīt ciet šīberus, ielienu gultā un aizveru acis, tad man atkal rādās tās līnijas. tumsa un baltas nepārtrauktas un pārtrauktas līnijas, kas lokās, vijās, reizēm pazūd un tad atkal atsākas. kaut kas, kam var mēģināt sekot, cerot, ka tās kaut kur aizvedīs. izvedīs no tumsas. jo nekā cita, kam sekot jau nav.

ir tikai oktobra beigas un priekšā daudz garu, tumšu un aukstu mēnešu, kuros būs ļoti daudz šādu garu, tumšu un aukstu braucienu.
es tikai ceru, ka tās baltās līnijas nepazudīs. ka nepaliks tikai kaila un nepielūdzama tumsa visapkārt. un briežu govs.

šodiena bija gara un jocīga. es beidzot atbrīvojos no gudrības zoba. pēc aptuveni pusotra gada vilkšanas garumā. pārsteidzoši īzī un nesāpīgi. čiks un viss. uzreiz pēc tam peldēju Sauriešu karjerā, bija tveicīgs un pilnīgi rāms, ūdens zils un nekustīgs un caurspīdīgs, tālu lejā zem sevis varēja redzēt gultni. tad es biju darbiņā un tad gāju uz kursabiedrenes vadītu elpošanas piedzīvojumu, kas jāatzīst bija visai jaudīgs (balstīts uz hiperventilāciju). kad beidzām bija jau tumšs un nakts un es gāju uz staciju šūpodamies gandrīz visās Kronvalda parka kokos iekārtajās šūpolēs. un tad es atkal peldēju Sauriešu karjerā. kaila un tumsā un tieši zem Lielā Lāča. ūdens bija silts un glāsmains un es redzēju krītošu zvaigzni (kaut ko daudz mazāku un pieticīgāku nekā tas jūsu visu spožais bolīds). aiz kokiem pamazām lēca trekns un augošs mēness un pār ūdens virsmu vējš dzina mazu vilnīšu rindiņas.

pirmo reizi apzinātu klaustrofobijas (tas ir precīzākais vārds, kas raksturo to, kā jūtos) sajūtu es pieredzēju, kad pirms 10+ gadiem nomaucos ar riteni uz sejas un apdauzīju zobus. tad man bija garš zobārsta vizīšu posms un superīga zobārste, bet es piefiksēju, ka tiklīdz procedūras iet pāri ~40 min, man sākās tāda kā panikas lēkme par iesprostotību tajā stāvoklī. pat, ja nekas nesāp un nav īpaši nepatīkami, gribējās izraut visus pričendāļus no mutes un vienkārši skriet prom. tajā laikā gan es neko nezināju par panikas lēkmēm un tā kā allaž esmu bijusi meistarīga emociju apspiedēja (slikti man, protams), es nekad nekādus publiskus panikas lēkmju ekscesus neesmu izvērtusi.
man vienmēr ir bijušas problēmas ar ilglaicīgām, lēnām, darbībām, kurās kaut kas viens jādara atkārtoti. man vienmēr riebies lasīt ogas, ravēt, nodarboties ar rokdarbiem. man ir vienmēr bijušas problēmas ar lielāka apjoma tekstu rakstīšanu. rakstot maģistru bija pizģec. kad gāju meditācijas kursos un mēģināju mājās meditēt ilgāk, man arī diezko nesanāca. man bija tāpati sajūta, kas pie zobārsta - ka gribas lekt kājās un skriet prom. toreiz man likās, ka tās ir kkādas dusmas. bet tagad es saprotu, ka tā ir tieši tā pati sajūta.
un man vienmēr ir riebies skriet garās distances. skolā pēc normatīviem obligāti bija 1600 metri un reizēm kaut kādi garāki krosi Šmerlī. īsās distances es skrēju ar prieku un man bija vieni no labākajiem rezultātiem klasē. bet tiklīdz tuvojās garo distanču skriešana, es pieliku ievērojamas pūles, lai dabūtu ārsta zīmi, ka varu neskriet.
pagājšvasar man radās sajūta, ka man nāktu par labu skriešana. man likās, ka tāda veida fiziska aktivitāte palīdzēs kaut kā apstrādāt kkādu iekšēji apspiestu enerģiju. es sāku mēģināt skriet, bet man bija problēmas darīt to lēni un ritmiski. tāpēc es pārsvarā skrēju cik varēju ātri un tad kādu gabalu gāju un tad atkal skrēju. jo tā taču ir labāk, nekā nedarīt neko vispār. man likās arī, ka es vienkārši to nevaru fiziski. rudenī/ziemā/pavasarī slinkoju, līdz jūlijā apkārt visi kolēģi skrēja un es saņēmos atsākt. otrajā reizē, pēc kārtīga ieskrējiena jau domās sev teicu - aizskriešu līdz tam kokam un tad pāriešu soļos. tajā brīdī man galvā uzradās jautājums "bet kāpēc?" un es sapratu, ka, ja galva netraucē, kājas var mierīgi skriet - es neļimstu, man nedur sānos, man sirds nekāpj pa muti laukā, man netrūkst elpas, es elpoju dziļi un mierīgi. nafig tad soļot? un es sapratu, ka tā ir tā klaustrofobijas sajūta un lēnais, monotonais ritms, kas manī sēj panikas lēkmju sēklas. tajā brīdī es pieņēmu apzinātu lēmumu samierināties un turpināju skriet. izrādījās, ka man nav vispār nekādu fizisku problēmu noskriet tos 4-5 km bez pāriešanas soļos. šajā brīdī es sapratu arī, ka šī trauksmes/klaustrofobijas sajūta ir pamatā lielākoties visām tām lēnajām, ritmiskajām, monotonajām darbībām, kuras izvairos darīt. jo kaut kādu brīdi darot, pienāk mirklis, kad mani pārņem milzīga un praktiski nekontrolējama vēlme visu nomest/pārstāt un vienkārši iet prom. kaut kādā ziņā tas asociējas arī apdraudētības sajūtu, kur darbības pārtraukšana ir kā pašaizsardzības mehānisms. bet kas ir tas, kas manī rada to apdraudētību?
kopumā šis liekas ļoti interesanti un sarežģīti arī. skriešana man palīdzēja saprast to, kā es patiesībā par to jūtos. tagad es kopumā varu diezgan labi netraucēt ķermenim mierīgi skriet tos 4-5 km un kaut cik turēt prātu samierināšanās stāvoklī. bet atkarībā no konkrētās dienas emocionālā fona, reizēm turpina uzplaiksnīt trauksmes un panikas iedīgļi. ar citām darbībām pagaidām tā baigi vēl nestrādā, bet vismaz es saprotu kas notiek.
interesanti, kur šim aug kājas. bērnībā es skaitījos slinkais, izlutinātais bērns. nebija tā, ka mani spieda stundām ilgi kaut ko darīt. jādara jau bija, bet tā visai normāli, turklāt es vienmēr uzproducēju, ka man nāk palīgā draudzenes/kaimiņmeitenes. un lielumu tāpat izdarīja brālis, mamma un vecvecāki.
bet - kaut kādā ziņā tā klaustrofobijas sajūta man asociējas ar pašām pirmajām bērnības atmiņām. man bija mazāk par gadu. atmiņas nav skaidras, tikai neliels vizuāls uzplaiksnījums un sajūta. es esmu Smiltenē, guļu gultiņā, pār mani ir pārliekušās mamma un vecāmamma un mēģina uzstīvēt to pretīgo bērnu apģērbu, kuram ir ciet piedurknes un bikšu staras. nu pēdas un plaukstas ir iesprostotas. un man tas šausmīgi nepatīk, es pretojos, bet protams nesekmīgi. nezinu vai viss iepriekšminētais ir kaut kā saistīts ar šī bērnības atmiņām vai tomēr nav, bet kaut kāda līdzīga iekšējā sajūta to visu vieno.

principā tas, ko es daru savā šobrīdējā darbavietā ir - mācos, ka viss ir iespējams. man kopumā diezgan dziļi, no manas personīgās eksistences pirmsākumiem, ir iebūvēts, ka nekas nav iespējams vai arī, ja ir, tad tas ir tik drausmīgi grūti un sarežģīti, ka nav vērts. man ir tēvs, ar izcilu prātu un zelta rokām, kas cieš no neapzinātas, drausmīgas trauksmes sajūtas, no kuras ir iespējams paglābties vien sēžot pāris kvadrātmetru komfortzonā pie TV, ar aliņu (vai ko stiprāku rokās) un pēc iespējas neko nedarot un nekustoties. man ir māte, kura ir viena ar pārcilvēciskām pūlēm vilkusi ģimenes vezumu. man ir 8 gadus vecāks brālis, ar kuru bērnībā nebija pārāk labas attiecības un, kura pārspēkam (kaut vai tīri fiziskam) bija neiespējami stāties pretī, arī brīžos, kad it kā bijām iepriekš vienojušies par kkādu sadarbību un/vai savstarpēju neitralitāti. no vienas puses - es it kā allaž esmu ticējusi dzīves skaistumam, laimīgām nejaušībām un veiksmei. no otras - vienmēr licies, ka es stāvu tam visam tā kā tādā maliņā un neesmu tā veiksmes apļa iekšpusē. ka tas drusku uz mani neattiecas. tagad mācos, ka tomēr attiecas. kā jau ar visu - forši, bet stresaini arī.

jau ~2 nedēļas dzīvoju bez sava datora, gaidot vai būs iespējams salabot vai tomēr nebūs. kopumā diezgan forši, ja neskaita, ka visādas pie datora darāmas darba lietas krājas nepatīkamā čupā. labi vismaz, ka lielākā daļa iesākto lietu bija saliktas jau draivā un, kad temporāri tieku pie dzīvesbiedra datora, varu kko pačibīt (bet nav jau arī tā, ka baigi gribas).

gribas atpakaļ vasaru. un kļuvis kaut kā viegli mīlēt cilvēkus. tas vispār ir mans dabiskais stāvoklis, bet ir bijuši arī visai gari periodi, kad ar to bijušas problēmas. cerams nepāries tuvākajā laikā.

kādu laiku īsti negribas šeit neko rakstīt. mani tas mazliet mulsina, jo iepriekšējā pieredze rāda, ka nerakstās posmos, kad man iet vai nu ļoti labi vai ļoti slikti. šobrīd it kā neliekas ne viens, ne otrs. vai arī es kaut ko ļoti neesmu pamanījusi.

zirgs nebija satikts veselu mūžību. gribējās aizbraukt, enerģijas nebija. iztēlojos relaksētu un relaksējošu izjādi soļos. aizbraucu. gājām uz mežu ar vēl vienu zirgu un cilvēku kompānijā. mans zirdziņš vispār nav šaušalīgi bailīgs, ja ierauga kaut ko aizdomīgu, tad mazliet iesēžas ceļos un/vai palec sāņus, bet parasti nekur nesaskaņoti nenesas. gājām, gājām, līdz tālumā, mežmalā, cauri miglai gāja salīkusi sievete ar nūjošanas nūjām un balts suns. zirgi apstājās, skatījās un tad otrs zirgs izlēma, ka tas ir kaut kas ļoti bīstams, apcirtās par 180 grādiem un nesās uz mājām. mans zirgs viņam pievienojās. kopumā tas nav nekas tāds neparasts un mūsu attiecības parasti ir tādas, ka ir iespējams sarunāt gaitas palēnināšanu un apstāšanos. bet tas īsti nebija šis gadījums. es jutos in general diskonektēta pati no sevis, nogurusi un tukša, kaut kādā ziņā ārpus sava ķermeņa, ka man bija tikai tāda - nē tikai ne atkal problēmas, lieciet mani mierā, es negribu neko risināt. bail man nebija vispār, lai gan ceļā vietām bija gan kurmju rakumi, kuros paklupt, gan zemākās ieplakās sastājušās, sasalušas un slidenas puskusuša sniega lāmas. es zināju, ka ja vien viņš tiešām smagi neklups vai nepaslīdēs un nenogāzīsies pats, es noteikti netaisos nokrist. es pazīstu viņa kustību sīkākās nianses. es it kā sapratu, ka kaut kas ir jādara un kaut kā kusli mēģināju zirgam palūgt (drīzāk imitēt palūgšanu) piebremzēt vai mest voltu pļavā, bet viņš centās sekot otram zirgam, kurš turklāt ir bara hierarhijā augstāks un tiklīdz juta, ka attālums starp mums palielinās, atkal pielika soli. es pati arī neticēju tam ko daru. nevis tādā nozīmē, ka man liktos, ka tas nav iespējams un, ka viņš man neklausīs, bet tādā, ka man gluži vienkārši bija diezgan vienalga, vienkārši es negribēju tur atrasties tajā brīdī un situācijā. starp mums un mājām bija vietējas nozīmes autoceļš V187 - ar ne pārāk blīvu, taču regulāru satiksmi. tuvojoties ceļam, es redzēju arī kā tuvojas mašīna. es turpināju justies tikpat nogurusi un nespējīga kaut ko darīt, vienīgi domāju par to, ka šausmīgi negribas vēl vairāk risināmu problēmu - tb cietušos, sāpes, ciešanas, nepatikšanas, čakaru, šausmas, izdevumus utt. ceļš bija jau pavisam tuvu, kad biedrenei izdevās apturēt savu zirgu un attiecīgi es apturēju arī savējo. mēs nokāpām no zirgiem un vedot tos pie rokas devāmies atpakaļ. kopumā man nav nekādu iebildumu pret to, ko zirgs darīja - viņš nešaubīgi juta manu sajūtu, juta, ka es atbildību spēju uzņemties tikai tēloti un centās par mani parūpēties sev vislabāk zināmajā veidā - maksimāli ātri nokļūstot mājās, drošībā. tas par ko es jūtos slikti ir tas, kā es jūtos. laikam sanāk, ka es sevi džadžoju, par to, ka jūtos pilnīgi tukša un neenerģiska. no vienas puses tādai nemaz nevajadzētu neko darīt ar zirgu, bet tad sanāk, ka es nevaru vispār pie viņa braukt kādu laiku, kas arī nav pārāk laba opcija. saprotu arī, ka ar tādu iekšējo stāvokli, kaut ko lūgt un prasīt prejanimālim nav ne godīgi, ne pieklājīgi, nedz droši mums abiem.
es nezinu, es nezinu kā, lai es sevi sakārtoju un sakonektējos ar laiku un telpu šeit un tagad un, kur, lai atrodu pieslēgumu kaut kādam enerģijas avotam.
īsumā - es šodien diezgan ļoti nobijos, bet nevis no tā, ka zirgs kaut kur nekontrolējami (viņš bija tieši tik kontrolējams, cik es biju spējīga kontrolēt) nesas un pastāv iespēja, ka mūs notrieks mašīna vai, ka es vienkārši nokritīšu, bet par to, kā es jutos un, ko es domāju tajā brīdī.

rota vīrusu nedabūju, esmu saldū. tā kā šī ir vieta un apstākļi, kas ar nemainīgu neatlaidību padara mani traku, anksietisku un pasīvi agresīvu, tad padalīšos ar lietām, kas man šogad kopumā ir palīdzējušas uzturēt kaut cik ciešamas attiecības ar savu galvu un vairāk vai mazāk uzlabot mentālo/emocionālo metabolismu:
*Bessel van der Kolk M.D. grāmata The Body Keeps the Score: Brain, Mind, and Body in the Healing of Trauma;
*skatīšanās uz cilvēku savstarpējām attiecībām no Karpmana trīsstūra aspekta un sapratne, ka jebkura no lomām ir personīga izvēle (+ darbs pie tā, lai atpazītu brīžus, kad ieņemu kādu no lomām un apzināta nodarbošanās ar tā pārtraukšanu);
*ashwagandha;
*random internetā saganīti video un raksti par to kā strādā smadzenes un neiroplasticitāti;
*L-theanine;
*Gabor Maté grāmata In the Realm of Hungry Ghosts: Close Encounters with Addiction (rindā uz lasīšanu stāv viņa When the Body Says No: The Cost of Hidden Stress);
*iespējams arī magnijs un d vitamīns

pie terapeita neesmu bijusi aptuveni gadu. nevarētu teikt, ka vispār negribētos, bet dažādu apstākļu dēļ nav sanācis.

man besī noslēpumi. lieciet mani mierā ar saviem noslēpumiem.
es varu tolerēt max ar kkādu dāvināšanu saistītus noslēpumus, visādi citādi man patīk viss tīrs un caurspīdīgs.