*

kādu laiku īsti negribas šeit neko rakstīt. mani tas mazliet mulsina, jo iepriekšējā pieredze rāda, ka nerakstās posmos, kad man iet vai nu ļoti labi vai ļoti slikti. šobrīd it kā neliekas ne viens, ne otrs. vai arī es kaut ko ļoti neesmu pamanījusi.

zirgs nebija satikts veselu mūžību. gribējās aizbraukt, enerģijas nebija. iztēlojos relaksētu un relaksējošu izjādi soļos. aizbraucu. gājām uz mežu ar vēl vienu zirgu un cilvēku kompānijā. mans zirdziņš vispār nav šaušalīgi bailīgs, ja ierauga kaut ko aizdomīgu, tad mazliet iesēžas ceļos un/vai palec sāņus, bet parasti nekur nesaskaņoti nenesas. gājām, gājām, līdz tālumā, mežmalā, cauri miglai gāja salīkusi sievete ar nūjošanas nūjām un balts suns. zirgi apstājās, skatījās un tad otrs zirgs izlēma, ka tas ir kaut kas ļoti bīstams, apcirtās par 180 grādiem un nesās uz mājām. mans zirgs viņam pievienojās. kopumā tas nav nekas tāds neparasts un mūsu attiecības parasti ir tādas, ka ir iespējams sarunāt gaitas palēnināšanu un apstāšanos. bet tas īsti nebija šis gadījums. es jutos in general diskonektēta pati no sevis, nogurusi un tukša, kaut kādā ziņā ārpus sava ķermeņa, ka man bija tikai tāda - nē tikai ne atkal problēmas, lieciet mani mierā, es negribu neko risināt. bail man nebija vispār, lai gan ceļā vietām bija gan kurmju rakumi, kuros paklupt, gan zemākās ieplakās sastājušās, sasalušas un slidenas puskusuša sniega lāmas. es zināju, ka ja vien viņš tiešām smagi neklups vai nepaslīdēs un nenogāzīsies pats, es noteikti netaisos nokrist. es pazīstu viņa kustību sīkākās nianses. es it kā sapratu, ka kaut kas ir jādara un kaut kā kusli mēģināju zirgam palūgt (drīzāk imitēt palūgšanu) piebremzēt vai mest voltu pļavā, bet viņš centās sekot otram zirgam, kurš turklāt ir bara hierarhijā augstāks un tiklīdz juta, ka attālums starp mums palielinās, atkal pielika soli. es pati arī neticēju tam ko daru. nevis tādā nozīmē, ka man liktos, ka tas nav iespējams un, ka viņš man neklausīs, bet tādā, ka man gluži vienkārši bija diezgan vienalga, vienkārši es negribēju tur atrasties tajā brīdī un situācijā. starp mums un mājām bija vietējas nozīmes autoceļš V187 - ar ne pārāk blīvu, taču regulāru satiksmi. tuvojoties ceļam, es redzēju arī kā tuvojas mašīna. es turpināju justies tikpat nogurusi un nespējīga kaut ko darīt, vienīgi domāju par to, ka šausmīgi negribas vēl vairāk risināmu problēmu - tb cietušos, sāpes, ciešanas, nepatikšanas, čakaru, šausmas, izdevumus utt. ceļš bija jau pavisam tuvu, kad biedrenei izdevās apturēt savu zirgu un attiecīgi es apturēju arī savējo. mēs nokāpām no zirgiem un vedot tos pie rokas devāmies atpakaļ. kopumā man nav nekādu iebildumu pret to, ko zirgs darīja - viņš nešaubīgi juta manu sajūtu, juta, ka es atbildību spēju uzņemties tikai tēloti un centās par mani parūpēties sev vislabāk zināmajā veidā - maksimāli ātri nokļūstot mājās, drošībā. tas par ko es jūtos slikti ir tas, kā es jūtos. laikam sanāk, ka es sevi džadžoju, par to, ka jūtos pilnīgi tukša un neenerģiska. no vienas puses tādai nemaz nevajadzētu neko darīt ar zirgu, bet tad sanāk, ka es nevaru vispār pie viņa braukt kādu laiku, kas arī nav pārāk laba opcija. saprotu arī, ka ar tādu iekšējo stāvokli, kaut ko lūgt un prasīt prejanimālim nav ne godīgi, ne pieklājīgi, nedz droši mums abiem.
es nezinu, es nezinu kā, lai es sevi sakārtoju un sakonektējos ar laiku un telpu šeit un tagad un, kur, lai atrodu pieslēgumu kaut kādam enerģijas avotam.
īsumā - es šodien diezgan ļoti nobijos, bet nevis no tā, ka zirgs kaut kur nekontrolējami (viņš bija tieši tik kontrolējams, cik es biju spējīga kontrolēt) nesas un pastāv iespēja, ka mūs notrieks mašīna vai, ka es vienkārši nokritīšu, bet par to, kā es jutos un, ko es domāju tajā brīdī.

rota vīrusu nedabūju, esmu saldū. tā kā šī ir vieta un apstākļi, kas ar nemainīgu neatlaidību padara mani traku, anksietisku un pasīvi agresīvu, tad padalīšos ar lietām, kas man šogad kopumā ir palīdzējušas uzturēt kaut cik ciešamas attiecības ar savu galvu un vairāk vai mazāk uzlabot mentālo/emocionālo metabolismu:
*Bessel van der Kolk M.D. grāmata The Body Keeps the Score: Brain, Mind, and Body in the Healing of Trauma;
*skatīšanās uz cilvēku savstarpējām attiecībām no Karpmana trīsstūra aspekta un sapratne, ka jebkura no lomām ir personīga izvēle (+ darbs pie tā, lai atpazītu brīžus, kad ieņemu kādu no lomām un apzināta nodarbošanās ar tā pārtraukšanu);
*ashwagandha;
*random internetā saganīti video un raksti par to kā strādā smadzenes un neiroplasticitāti;
*L-theanine;
*Gabor Maté grāmata In the Realm of Hungry Ghosts: Close Encounters with Addiction (rindā uz lasīšanu stāv viņa When the Body Says No: The Cost of Hidden Stress);
*iespējams arī magnijs un d vitamīns

pie terapeita neesmu bijusi aptuveni gadu. nevarētu teikt, ka vispār negribētos, bet dažādu apstākļu dēļ nav sanācis.

man besī noslēpumi. lieciet mani mierā ar saviem noslēpumiem.
es varu tolerēt max ar kkādu dāvināšanu saistītus noslēpumus, visādi citādi man patīk viss tīrs un caurspīdīgs.

Man šodien ir sajūta, ka visie tie pelēkie mākoņi, kas debesīs, ir manī iekšā.

jau labu laiku biju novērojusi, ka sēžot randomā saspringstu. ar uzsvaru uz augšstilbu muskuļiem - vnk sēžu un jūtu, kā muskuļi savelkas. mēģinot atslābināties un elpot, sajūta tāda, ka nekāda elpa "neiet" tiem augšstilbiem cauri, ka tur viss tāds sablīvējies un sastāvējies. nolēmu dot otro iespēju skriešanai. skolā skriet patika tikai īsās distances, tās skrēju kā viena no ātrākajām, bet no krosiem vienmēr centos visādi izvairīties. vienreiz mēģināju skriet, kad dzīvoju Āģī, bet nepatika environments (Uzvaras parks) un sāpēja mugura no skriešanas pa asfaltu. tagad pamēģināju pa meža celiņu apkārt Niedrājam, kas ir apm divarpus kilīšu līdzens maršrutiņš. ir diezgan forši, nu jau 4x esmu to darījusi. protams, pagaidām nevaru noskriet visu skriešus, brīžiem eju, bet sāk jau likties, ka varētu arī mazliet garāku gabaliņu skriet-iet. pēc tam metos ezerā un vēl izpeldu kādu līkumiņu. pēc pirmās reizes, nākamajā dienā šaušalīgi sāpēja tieši tā savilkto augšstilbu muskuļu vieta, bet kopš tās reizes vairs nekas nav sāpējis un arī tā random saspringšana vairs nav tik nomācoša. pirms 20 gadiem lauztā potīte tāda jutīga, bet, ja nepaliks sūdīgāk, to varu tolerēt. pagaidām ir 3 goali - 1) turpināt un neatmest ar roku; 2) varēt apskriet Niedrājam bez iešanas; 3) uzkačāties tik tālu, lai varētu skraidīt kaut kur tuvāk mājām (te ir daudz reljefa un es ātri padodos grūtību priekšā).
ā un noteikti nevar pāris stundas pirms skriešanas dzert kafiju. tajā reizē, kad man tā bija, prāts bija pilnīgi wild un nesavācams un tas ļoti apgrūtināja procesu.

izlaidiet mani no karpmana trijstūra!

saulgrieži bija gan maģiski, gan depresīvi. t.i. bija visādi skaisti notikumi un piedzīvojumi, bet es jūtu, ka depris glūn tepat kaut kur ļoti blakus. no rītiem reizēm nāk virsū ķite (tas ir tad, kad nevar stundām ilgi atlīmēt acis un visu laiku jātrūkstas augšā un jākrīt atpakaļ biezā, lipīgā, ķepīgā, nogurdinošā miegā) un brīžiem liekas, ka esmu aplipusi ar neredzamu lapušu ordām, kas izsūc sulu un enerģiju. vajadzētu iet uz terapiju, bet braukt pie savas teraipetes uz Rīgu šobrīd nevaru atļauties.

visādi citādi - astronomisko saulgriežu dienā klīdu pa mežiem pilskalna apkārtnē. gribēju salasīt meža zemenes, bet tās diezko neatradu, toties atradu jau gatavas mellenes. kamēr lasīju un ēdu tās, apm 10 m attālumā pilnīgi relaksēti pagāja garām stirna - lēni un mierīgi, it kā manis tur nebūtu vai arī mana klātbūtne neko nenozīmētu. pēc tam apm. vietā, kur viņa bija gājusi atradu cilvēkēdāja alu. tāpēc nospriedu, ka stirna moš bija Mr.Pickles radiniece. aizgāju uz pilskalna pļaviņu salasīt tējas, bet pļaviņa bija nopļauta, tāpēc man joprojām gandrīz nekas nav ietējots. naktī biju nodomājusi iet peldēties, bet bija tas medžik/svētīgais saulgriežu negaiss, tāpēc noslinkoju un nekur neaizgāju.

Jāņus svinējām vietā, par kuru rakstīts pēdējā Irā. lietus nelija, bija mierīgi un jauki un forši. bija visai internacionāla sabiedrība - igauņi, spānis, sāmu šamanis ar kundzi, bariņš trimdas latviešu, krievu vecticībnieki. sāms atkal aicināja braukt uz Isogaisu, vēl dažas no Līgām ir ieinteresētas - moš pat sanāks.

nu ko - gaisma ir uzbriedusi, uzblīdusi, uzmilzusi un gatava atkal krist tumsas bezgalīgi dziļajā rīklē.

( ilustrācijas )

mana lielākā problēma ir irracionāla un fluktuējoša apdraudētības sajūta. ir labi to apzināties, jo kādreiz es to nezināju, bet es joprojām neredzu viņai galu un malas. tas ko es redzu - ka tādā neapzinoties dzīvo arī mani vecāki. droši vien es vismaz daļēji esmu to iemācījusies no viņiem, bet kā overraidot šito kļūdu sistēmā, es nezinu.

no tā ko es iesēju vai iestādīju, izdīgusi nav tikai rukola. mazmazdārziņš gan brēc pēc lietus. vakar, piemēram, Niedrājā lija, bet mājās viss sauss un putošs. ūdensvada trūkumu es visvairāk izjūtu mazgājot traukus. reāli besī šļankāties pa bļodām un laisīties ar ūdeņiem. šodien nojaucām fiziski un morāli novecojušu piebūvīti šķūnim, sahujārijām visādus vecus dēļus un nomaļus un sakrāmējām smukās ielās. mājas iekšpuse ir daudz maz iekārtota, tb mantas lielākoties vairs neatrodas kastēs un nemētājas pa kājām. ko darīt ir daudz un nepārtraukti un es pēdējās dienās jūtu, ka es sāku skriet ne tikai tāpēc, ka gribas un patīk vai tāpēc, ka jādara, jo neviens cits nedarīs, bet arī tāpēc, ka apakšā gruzd anksis par to, kur mēs ņemsim naudu, kad pabalsti beigsies un vai šī izvēle bija pareiza utt. + pārdzīvoju arī par brāļa nebūšanu paketu utjpr. man vajadzētu apstāties un veltīt laiku savām domām un emocijām, bet tas lielā mērā nav ērti, tāpēc vieglāk skriet un mammas vīzē atmest ar roku no sērijas - darbi jau paši nedarīsies. diezgan slidena šitāda taciņa, es jums teikšu.

( ilustrētā dzīve sākot no aprīļa beigām )

nezinu kā, bet jācenšas noturēt piedzīvojuma un eksperimenta sajūtu. kā tā kaut mazliet sašķobās, tā sākas drausmīgs anksis.

gribu domāt tikai un vienīgi savas domas
gribu drošā vietā nomest veco ādu
izplest spārnus un
sakratīt dievišķā nogulsnes sevī
un virmot
virmot

es nespēju darīt to, kam es neticu

diez man ir veģetatīvā distonija?
īsumā: ik pa laikam manā dzīvē ir periodi, kad es naktīs drausmīgi svīstu. nu tā, ka jānomaina vairāki tkrekli un jāguļ uz dvieļa. pirmo tādu reizi atceros no 2008. gada rudens (kas nenozīmē, ka nav bijis iepriekš). tādi periodi uznāk un pāriet, reizēm var būt viena nakts, reizēm vairākas, reizēm ilgstoši (piemēram, pērnruden, kad strādāju reklāmas kantorī), svīšanas intensitāte arī atšķiras. reizēm ir viens slapjš krekls, reizēm nomainu vairākus - līdz pat 6-7 krekliem. kad man atklāja c hepatītu, svīšana tika norakstīta uz to. tāpēc biju visai nepatīkami pārsteigta un arī nobijusies, kad svīšana parādījās pēc izārstēšanās no hepatīta. so, kopš rudens esmu aktīvi nodarbojusies ar dažādiem izmeklējumiem, analīzēm un diagnostikām. vakar beidzot sagaidīju rindu uz sonogrāfiju par valsts naudu un šo fizisko problēmu meklēšanas procesu noslēdzu. rezultāti: man nav ginekoloģisku problēmu, nav problēmu ar estrogēna līmeni un citiem hormoniem, nav pāragra menopauze, nav vairogdziedzera problēmu, nav problēmu ar kādu vitamīnu trūkumu, nav tuberkulozes, nav problēmu ar nierēm un virsnierēm un sirdi, nav c hepatīta un HIV, nav hronisku iekaisuma procesu, nav limfomas un nav palielinātu limfmezglu vispār.
atliek psihosomatika un veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi. laikam tiešām jāsaņemas aiziet pie psihiatra, jo psihoterapeite tikai plātīja rokas.

kopš nedēļas vidus gandrīz vienmērīgā progresijā, taču ar dažām dīvainām vairākstundu pauzēm, aug anksis.
jūtos visnotaļ disfunkcionāla.

* turpinu būt pro-prokrastinatore;
* nolūza vēl viens puszobs;
* mums ir biļetes uz Londoniju;
* šodien pirmo reizi nepieleca Mondiņš (laikam būs aķis jāmaina);
* auksts laiks + jebkāda veida A vējš šajā dzīvoklī ir no, no, no;
* mazāk nekā nedēļa līdz Līgu ierakstam.

ceturtdienas vakarā, droši vien pēcatlūguma eiforijā, kūkoju līdz trijiem naktī, neuztraucos par to, kā nākamajā dienā uz darbu, jutos kā es un tas bija patīkami. piektdien pirmo reizi savā biroja karjerā aizgulējos. par veselām 20 minūtēm (man darbā jābūt 9os un es ceļos 8os, tā kā tas ir diezgan nozīmīgs laika sprīdis). turklāt nevis vienkārši aizgulējos, bet aizgulējos ar pretīgu, sen nebijušu miega paralīzi, kas bija sajaukusies ar sapni, kurā man bija jāpaspēj ielekt aizejošā vilcienā, bet es nespēju pakustēties, pat muti atvērt nespēju. kad ar drausmīgām mokām pamodos un izlecu no gultas, kādu brīdu streipuļoju un reiba galva un turpināja būt grūti kontrolēt savu ķermeni. jāpiebilst, ka darbu es nenokavēju.

nu ko, ir svētdienas vakars, rīt jāiet uz darbu, ir gandrīz trīs naktī...

mans plāns nākamajam gadam: "True self-care is not salt baths and chocolate cake, it is making the choice to build a life you don’t need to regularly escape from". man gan liekas, ka vispirms būtu jāsāk ar to, lai man nekad negribētos bēgt pašai no sevis un tad jāpleš tas konteksts plašāk.

1) man ir jauns punkts tudū listē: aizbraukt kaut kur, kur dzīvo polārās gārgales un klausīties, kā viņas brēc;
2) onigirazu ir superīgs uz darbu līdzņemamais snaks (pildījumā starp rīsiem: korejas burkānu iedvesmoti burkānu salāti manā gaumē + kūpināts tofu + paprika + indijriekstu mērcsmēriņš);
3) biju vārddienas ballītē, kurā uz lielā ekrāna rādīja Going places. diezgan jocīga;
4) cenšos izkopt sevī mērķtiecību.

vakar beidzot aizvedām manu mammu uz kino. viņa pēc tam nakšņoja pie mums. sēdējām divatā virtuvē ar tēju un viņa pēkšņi sāka runāt par lietām, par kurām biju sen gribējusi uzzināt ko vairāk, bet nebiju varējusi sadūšoties pajautāt. piemēram, par viņas pirmo laulību, kura bija īsāka par gadu un par kuru zināju no dažām bildēm (kurās nogriezts jaunais vīrs), kaut kādiem dokumentiem un pāris aprautiem teikumiem. tagad zinu gan to, gan vēl viskautko ļoti, ļoti bēdīgu. piemēram, detaļas par mana brāļa pašnāvības mēģinājumu 1995. gadā. ir labi, ka es to zinu, bet es nezinu kā to visu tagad apstrādāt un procesēt savā iekšienē, tā lai tas tur neiegultos, kā kārtējā sacementēto sajūtu/smaguma kārta.